Reģenta meita

II Ģimene noteikti labojas

Lai runātu ko runādami, hercogiene Berī kundze, pie kuras devās reģents, bija viņa vismīļākā meita. Septiņu gadu vecumā saslimusi ar sli­mību, ko ārsti uzskatīja par nāvīgu, viņa, ārstu atstāta, nokļuva tēva gā­dībā, kurš, kā zināms, mazliet nodarbojās ar medicīnu un kuram ar sa­vām metodēm izdevās viņu glābt. Kopš tā laika šī tēva mīla uz meitu kļuva par reģenta vājību. Viņš ļāva šim izlaidīgajam un augstprātīgajam bērnam darīt visu, ko tas gribēja. No šīs bērna savvaļas stipri cieta viņa audzināšana, kas tomēr netraucēja Ludviķi XIV izraudzīt viņu par sava mazdēla hercoga Berī sievu.

Visiem ir zināms, ka nāve pēkšņi pārsteidza trīs karalisko pēcteču dzimtas un kā dažu gadu laikā nomira karaļa dēls, Burgonas hercogs un hercogiene un hercogs Berī.

Divdesmit gadu vecumā palikusi atraitne, mīlēdama savu tēvu gandrīz vai ar tādu pat maigumu kā tēvs viņu, varēdama izvēlēties starp Versaļas un Palērojāla sabiedrību, hercogiene Berī, skaista, jauna, kaisla izpriecu mīlētāja, ilgi nedomāja: viņa piedalījās hercoga svinībās, izpriecās un daž­reiz pat orģijās. Un piepeši par tēva un meitas attiecībām izplatījās sa­vādas tenkas, ko raidīja vienā laikā Senkīra un Tieslietu ministrija, Men- tenona-un Mēna kundzes. Orleānas hercogs ar savu parasto bezrūpību ļāva šīm baumām brīvu vaļu, un šīs baumas izvērtās ne vairāk, ne mazāk kā apvainojumos asinsgrēkā. Šie pārmetumi, kam nav nekāda vēsturiska pamata, to cilvēku acīs, kas ļoti labi pazīst šo laikmetu, kļuva tomēr par ieroci tādu ļaužu rokās, kuru interesēs ir nomelnot cilvēka privāto dzīvi, lai mazinātu viņa politisko dižumu.

Tas nebija viss: Orleānas hercogs ar savu pieaugošo mīkstčaulību de­va vielu jaunām baumām. Viņš piešķīra savai meitai, kurai bija jau se- šimttūkstoš livru liela rente, vēl četrsimt tūkstoš livru no sava personīgā kapitāla, kas pavairoja viņas ienākumu līdz vienam miljonam. Bez tam viņš atstāja meitai Luksemburgu un nodeva viņas rīcībā gvardu rotu, Bei­dzot, un tas visvairāk uztrauca vecās etiķetes sprediķotājus, — viņš tikai paraustīja plecus, kad hercogiene Berī ar cimbolēm un trompetēm iz­brauca cauri Parīzei. Par to sašuta visi godīgie ļaudis, bet smējās, kad viņa bija pieņēmusi Venēcijas sūtni, sēdēdama uz triju kāpšļu augsta tro­ņa. Šis gadījums bezmaz sanaidoja mūs ar Venēcijas republiku.

Vēl vairāk, viņš jau dzīrās izpildīt jaunu un ne mazāk pārspīlētu mei­tas lūgumu, kas, droši vien, būtu radījis sacelšanos aristokrātijā: tā bija īpaša loža operā. Bet tad hercogiene Berī iemīlējās chevalier Riomā, un šis apstāklis nomierināja sabiedrību, bet hercogu padarīja nelaimīgu.

Chevalier Rioms bija Overnas kadets, Lozenas hercoga radinieks, kas 1715. gadā ieradās Parīzē meklēt laimi un kas to atrada Luksem- burgā. Mušī kundze, kuras mīļākais viņš bija, iepazīstināja to ar princesi, un viņš nekavējās ietekmēt viņu tāpat, kā to pirms piecdesmit gadiem darīja krusttēvs Lozenas hercogs ar karalisko princesi. Drīz vien viņu izsludināja par oficiālu mīļāko, neievērojot viņa priekšteča Lahē protes­tus, kuru pēc tam aizsūtīja par sūtniecības atašeju uz Dāniju.

Hercogienei Berī tātad bija tikai divi mīļākie, un jāatzīst, ka tajos laikos šādu princesi varēja uzskatīt par īsti tikumīgu: Lahē viņa nekad neatzina par savu mīļāko, bet Riomu izsludināja par tādu pilnīgi atklāti. Tas nu tiešām nebija pietiekams iemesls vajāt nabaga princesi. Bet nav jāaizmirst, ka šiem uzbrukumiem bija citi iemesli, par ko minēts ne tikai

Sensimona rakstos, bet visās tā laika vēsturēs, un proti: šī liktenīgā pro- menāde pa Parīzi ar cimbolēm un taurēm, šis nelaimīgais tronis ar trim pakāpieniem, kurā sēdēdama viņa bija pieņēmusi Venēcijas sūtni, beidzot šī pārspīlētā prasība — lai pēc tam, kad viņai ir jau gvardes rota, ierīkotu vēl speciālu ložu operā.

Bet ne šā vispārējā sašutuma dēļ, ko radīja pati princese, Orleānas hercogs noskaitās uz savu meitu. Tas notika tāpēc, ka viņa bija nokļuvusi pilnīgi sava mīļākā varā. Rioms bija tā paša Lozenas hercoga audzēknis, kurš kādā rītā samina Monako princeses roku ar to pašu zābaku papēdi, ko vakarā viņš lika novilkt Orleānas Gastona meitai, un kurš princešu jautājumā bija devis savam krusttdēlam tik drausmīgas pamācības kā, pie­mēram, šī: „Francijas jaunavas grib, lai pār viņām valda ar spieķi." Ri­oms, pilnīgi, paļaudamies uz sava krusttēva praksi, tiešām bija tik pama­tīgi izdresējis hercogieni Berī, ka tā vairs neuzdrošinājās rīkot nevienas viesības bez viņa piekrišanas, ierasties operā bez viņa atļaujas un uzvilkt kleitu bez viņa padoma.

Tāpēc hercogs, kas ļoti mīlēja savu meitu, iesvilās pret Riomu, kas viņus abus atsvešināja, tik lielā naidā, kādu vien viņa bezbēdīgais raksturs ļāva izjust. It kā izpildīdams hercogienes vēlēšanos, viņš iecēla Riomu par kādas rotas komandieri, tad par Konjaka pilsētas gubernatoru un, beidzot, pavēlēja tam doties uz savu pašvaldāmo apgabalu. Cilvēki, kas prata kaut cik pareizi novērtēt notikumus, sāka atzīt, ka Rioms vairs nebauda hercoga labvēlību, bet gan ir kritis nežēlastībā.

Arī hercogiene šajā ziņā nebija maldījusies. Viņa atsteidzās uz Pa- lērojālu tūlīt pēc dzemdībām un lūgtin lūdzās tēvu, bet veltīgi. Pēc tam viņa pukojās, dusmojās, draudēja, bet atkal velti. Beidzot viņa aizbrauca, draudēdama hercogam ar visām savām dusmām un apgalvodama, ka Ri­oms, par spīti viņa pavēlei, tomēr neaizceļošot. Nākamajā rītā hercogs atkārtoja Riomam savu pavēli doties projām, un Rioms ļoti pieklājīgi atbildēja, ka viņš nekavējoties paklausīšot.

Tiešām, dienu pirms tam, kad norisinājās aprakstītie notikumi, Ri­oms, visiem redzot, atstāja Luksemburgu, un pats Dibuā paziņoja Or­leānas hercogam, ka jaunais gubernators ar savām karietēm pulkstens deviņos no rīta devies ceļā uz Konjaku.

Visu šo notikumu laikā Orleānas hercogs nebija ticies ar meitu. Un, runājot par to, ka dusmās vajadzētu pārtraukt ar meitu visas attiecības, viņš patiesībā gribēja lūgt viņai piedošanu un nevis meklēt strīdu.

Šī šķietamā noteiktība nevarēja apmulsināt Dibuā, kas labi pazina hercogu. Bet Rioms bija ceļā uz Konjaku, un tas bija viss, ko Dibuā vēlējās. Rioma prombūtnes laikā Dibuā cerēja iepazīstināt princesi ar kā­du jaunu ministrijas sekretāru vai gvardu leitnantu, kas izdzēstu no viņas sirds atmiņas par Riomu. Pēc tam Rioms saņemtu pavēli piebiedroties maršala Bervina armijai Spānijā, un par viņu nebūtu vairs jārunā, tāpat kā par Lahē Dānijā.

Tas varbūt no morāles viedokļa nebija sevišķi veiksmīgs projekts, bet vismaz tas bija ļoti loģisks. Vai ministrs iepazīstināja ar šo plānu arī savu šefu, to mēs nezinām.

Kariete apstājās pie Luksemburgas, kas bija apgaismota kā vienmēr. Hercogs izkāpa un savā parastajā straujajā gaitā devās augšup pa kāp­nēm.

Dibuā, kuru hercogiene ienīda līdz sirds dziļumiem, palika mētelī ie­tinies karietes kaktā. Pēc brīža hercogs, galīgi apmulsis, parādījās pie karietes durtiņām.

— Ak, monseigneur, — iesaucās Dibuā. — Varbūt Jūsu Augstībai parādīja durvis?

— Nē, bet hercogiene nemaz nav Luksemburgā.

— Kur tad? Karmelītu klosterī?

— Viņa ir Medonā.

— Medonā! Februāra mēnesī un šādā laikā! Monseigneur, šīs ilgas pēc lauku dzīves man liekas aizdomīgas.

— Un es atzīšos — man arī. Ko, velns, viņa var sadarīt Medonā?

— To var viegli uzzināt.

— Kā?

— Dosimies uz Medonu.

— Kučier, uz Medonu! — uzsauca reģents un ielēca karietē. — Tur jūs varat nokļūt pēc divdesmit piecām minūtēm.

— Atļaušos aizrādīt, monseigneur, ka zirgi jau ir veikuši desmit jū­dzes, — pazemīgi iebilda kučieris.

— Nodzeniet viņus beigtus, bet esiet pēc divdesmit piecām minūtēm Medonā!

Pēc tik nepārprotamas pavēles nebija vairs ko atbildēt.

Kučieris enerģiski uzšāva zirgiem ar pātāgu, un dižciltīgie lopiņi, pār­steigti, ka braucēji atzinuši par vajadzīgu lietot tik neparasti skarbus uz­mudinājuma līdzekļus, aizrikšoja tālāk tikpat strauji, it kā būtu tik tikko iznākuši no staļļa.

Visā brauciena laikā Dibuā klusēja, bet reģents bija iegrimis domās. Pa" laikam viens vai otrs pameta pētīgus skatienus uz lielceļu, bet tur nebija redzams nekas tāds, kas varētu saistīt reģenta un viņa ministra uzmanību. Viņi iebrauca Medonā, bet hercogs arvien vēl nebija ticis lau­kā no savu pretrunīgo domu labirinta.

Šoreiz viņi izkāpa abi divi: tēva un meitas izskaidrošanās varēja ieilgt, un Dibuā gribēja nogaidīt beigas kādā ērtākā vietā nekā karietē.

Zem lieveņa viņi sastapa durvju sargu spožā livrejā. Tā kā hercogs bija ietinies kažokā, bet Dibuā savā platajā mētelī, viņš tos apturēja. Tad hercogs nosauca savu vārdu.

— Atvainojiet, — sacīja sargs, — bet es nezināju, ka gaidāms mon­seigneur.

— Būs jau labi, — atbildēja hercogs. — Gaidīts vai negaidīts, es ierados. Paziņojiet to princesei!

— Monseigneur tātad piedalīsies ceremonijā? — jautāja sargs, acīm redzami apmulsis, jo viņam, droši vien, bija stingri pavēlēts nevienu nelaist iekšā.

— Bez šaubām, monseigneur piedalīsies ceremonijā, — Dibuā atbil­dēja Orleānas hercoga vietā, kurš grasījās jautāt, par kādu ceremoniju viņš runā. — Un es arī piedalīšos.

— Tādā gadījumā es likšu aizvest monseigneur tieši uz baznīciņu.

Dibuā un hercogs saskatījās kā cilvēki, kas vairs nekā nesaprot.

— Uz baznīciņu? — atkārtoja hercogs.

— Jā, monseigneur, jo ceremonija ir sākusies apmēram pirms div­desmit minūtēm.

— Ak tā! — noteica reģents un noliecās pie Dibuā auss. — Vai arī šī ir kļuvusi par mūķeni?

— Monseigneur, drīzāk cerēsim, ka viņa precas, — sacīja Dibuā.

— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Tā tik vēl trūka!

Un viņš metās augšup pa kāpnēm, Dibuā viņam nopakaļ.

— Vai tad monseigneur negrib, ka viņu pavada? — iejautājās sargs.

— Nav vajadzīgs, — atkliedza reģents, atrazdamies jau kāpņu galā. — Es ceļu zinu.

Tiešām, ar pārsteidzošu veiklību korpulentais reģents devās cauri ista­bām un gaiteņiem. Aiz viņa traucās Dibuā, kuru šī dēka velnišķīgi inte­resēja un kurš izskatījās pēc Mefistofeļa, kas seko otrajam nezināmā meklētājam — to gan nesauca Fausts, bet Orleānas Filips.

Tā viņi nonāca līdz baznīciņas durvīm, kas likās aizslēgtas, bet kas atdarījās pēc pirmā grūdiena.

Dibuā savos spriedumos nebija kļūdījies.

Rioms, demonstratīvi aizceļojis, bet pēc tam slepus atgriezies atpakaļ, bija nometies ceļos līdzās princesei, hercogienei Berī kundzei garīdznieka priekšā, bet Pona kungs, Rioma radinieks, un marķīžs Larošfuko, prin­ceses gvardes kapteinis, turēja virs viņu galvām laulību šķidrautu. Mušī kungs stāvēja līdzās hercogienei pa kreisi, bet Lozens līdzās Riomam pa labi.

— Laime novērsusies no mums, monseigneur, — sacīja Dibuā. — Mēs esam nokavējuši desmit minūtes.

— Deviņi pērkoni! — hercogs pārskaities iesaucās, pasperdams soli kora virzienā. — To mēs vēl redzēsim.

— Cst, monseigneur\ — viņu brīdināja Dibuā. — Mans abata pie­nākums ir neļaut jums apgānīt baznīcu. Ak, ja tas līdzētu, es neko ne­teiktu, bet šoreiz tas būtu gluži veltīgi.

— Tātad viņi ir salaulājušies? — jautāja hercogs, kuru Dibuā atvilka kādas kolonnas ēnā.

— Cik vien īsti var salaulāties, monseigneur, un tagad pat velns bez svētā tēva palīdzības nevarētu viņu laulību šķirt.

— Labi, es rakstīšu uz Romu! — noteica hercogs.

— Uzmanieties, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Neizšķiežiet savu kredītu šādās lietās, tas jums būs vajadzīgs, lai mani ieceltu par kardinālu.

— Bet šādas nevienlīdzīgas laulības nav ciešamas! — iesaucās re­ģents.

— Nevienlīdzīgas laulības ir modē, — aizrādīja Dibuā. — Un mūs­dienās par to vien dzird runājam. Viņa Majestāte Ludviķis XIV devās nevienlīdzīgā laulībā ar Mentenona kundzi, kurai jūs vēl maksājat pensiju kā viņa atraitnei. Karaļa meita noslēgusi nevienlīdzīgas laulības ar Lozena kungu. Jūs esat apprecējis Bluā jaunkundzi — arī nevienlīdzīgas laulības. Un kad jūs paziņojāt par šīm laulībām savai mātei, tā jums atbildēja ar pļauku. Beidzot — es pats, monseigneur. Vai tās nebija nevienlīdzīgas laulības, kad apprecēju sava ciema skolas priekšnieka meitu? Jūs redzat, monseigneur, ka pēc tik daudziem slaveniem piemēriem jūsu meita var savukārt doties nevienlīdzīgā laulībā.

— Ciet klusu, dēmon! — viņu apsauca reģents.

— Bez tam, monseigneur, — turpināja Dibuā, — hercogienes Berī mīlas dēkas, par kurām tik skaļi klaigāja Sensulpisas abats, sāka izvērsties skaļākas nekā būtu vēlams. Tas bija publisks skandāls, bet to apklusinās šis slepenās laulības, par kurām rit runās visa Parīze. Nevienam nebūs vairs nekā ko teikt, un jums vismazāk. Jūsu ģimene, monseigneur, no­teikti labojas.

Orleānas hercogs izgrūda kādu drausmīgu lāstu. Dibuā atbildēja ar zobgalību, ko būtu apskaudis pats Mefistofelis.

— Klusu, jūs tur! — uzsauca sargs, kas nepazina trokšņotājus un vēlējās, lai jaunajam pārim neietu zudumā neviens vārds no garīdznieka dievbijīgā sprediķa.

— Cietiet klusu, monseigneurl — atkārtoja Dibuā. — Jūs taču traucējat ceremonijai!

— Tu redzēsi: ja mēs nestāvēsim klusu, viņa liks izsviest mūs laukā, — noteica hercogs.

— Klusu, es saku! — atkārtoja sargs, uzsizdams ar savu alebardu uz baznīcas klona, bet hercogiene Berī aizsūtīja Mušī kungu uzzināt, kas tur trokšņo.

Mušī kungs paklausīja princeses pavēlei. Ieraudzījis tumsā divus cil­vēkus, kas, kā likās, slēpās, viņš paceltu galvu un drošiem soļiem piegāja pie laulību ceremonijas traucētājiem.

— Kas te trokšņo, un kas jums, kungi, atļāva ienākt baznīcā? — viņš noprasīja.

— Tas, kuram patiktos izmest jūs visus pa logu ārā, bet kurš pa­gaidām apmierināsies ar to, ka liks jums izdarīt sekojošo: paziņot Rioma kungam manu pavēli — tūlīt doties prom uz Konjaku, bet hercogienei Berī pavēstīt aizliegumu spert savu kāju Palērojālā.

To pateicis, hercogs izgāja, pamādams Dibuā, lai tas viņam seko, un atstādams hercogu Mušī un viņa lielo vēderu galīgā apmulsumā.

— Tūlīt uz Palērojālu! — pavēlēja princis, drāzdamies pie savas ka­rietes.

— Uz Palērojālu? — žigli atsaucās Dibuā. — Nē, monseigneur. Jūs aizmirstat mūsu norunu. Pavadīju jūs ar noteikumu, ka jūs savukārt brauksit līdzi man. Kučier, uz Svētā Antuāna priekšpilsētu.

— Ej pie velna! Es neesmu izsalcis.

— Labi, Jūsu Augstība neēdīs.

— Neesmu tādā noskaņā, lai amizētos.

— Labi, Jūsu Augstība neamizēsies.

— Ko tad es darīšu, ja neēdīšu un neamizēšos?

— Jūsu Augstība skatīsies, kā citi ēd un amizējas.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Gribu teikt, ka Dievs jūsu dēļ, monseigneur, ir gatavs darīt brī­numus, un tā kā šādas lieta viņam negadās katru dienu, nevajadzētu ap­stāties pusceļā. Šovakar mēs jau redzējām divus brīnumus, pavērosim vēl trešo!

— Trešo?

— Jā, numero Deus impare qaudet. Dievam patīk nepāra skaitļi. Ceru, ka nebūsit aizmirsuši latīņu valodu, monseigneur.

— Izsakies skaidrāk! — sacījs reģents, kuram pašlaik prāts nenesās uz jokiem. — Tu, protams, esi pietiekami neglīts, lai izskatītos pēc sfinksa, bet es neesmu tik jauns, lai spēlētu Eidipa lomu. -

— Nu, labi, monseigneur. Pēc tam, kad esat redzējis savas divas meitas, kas bija pārāk trakulīgas, lai spertu pirmo soli prāta virzienā, jūs redzēsit savu dēlu, kas ir pārāk prātīgs, lai spertu pirmo trakulīgo soli.

— Manu dēlu Ludviķi?

— Jūsu dēli Ludviķi personīgi. Šonakt viņš izklaidējas, monseig­neur, un es uzaicinu jūs pavērot šo ainu, kas tik ļoti var glaimot tēva pašlepnumam.

Hercogs šaubīdamies papurināja galvu.

— O, šūpojiet galvu, cik Vien gribat, monseigneur, tā tas ir, — sa­cīja Dibuā.

— Un kādā veidā viņš izklaidējas? — painteresējās reģents.

— Visādi, monseigneur. Un es uzdevu chevalier M. gādāt, lai jūsu dēls pirmoreiz varētu parādīt sevi divkaujā: pašlaik viņš vakariņo kopā ar M. un divām sievietēm.

— Un kas tās ir par sievietēm?

— Pazīstu tikai vienu, chevalier jāatved otra.

— Un viņš tam piekrita?

— Ar vislielāko prieku.

— Tik tiešām, Dibuā, man šķiet, ja tu būtu dzīvojis svētā karaļa Lud- viķa laikā, tu galu galā noteikti būtu aizvedis viņu pie toreiz slavenās Fijonas.

Triumfa un gandarījuma pilns smaids pārlaidās pār Dibuā pērtiķa seju.

— Tā, monseigneurl Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungs reiz izmēģina savu zobenu, tāpāt kā jūs to darījāt savā laikā, un kā traks gribat darīt vēl tagad. Esmu par to gādājis.

— Tiešām?

— Jā, chevalier M., ēzdams vakariņas, pameklēs viņam īsti vācisku strīdus iemeslu. Šajā ziņā varat uz viņu paļauties. Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungam rastos kāda patīkama mīlas dēka. Ja viņš pretosies tai sirēnai, ko esmu viņam uzsūtījis — viņš būs svētais Antonijs.

— Tu pats to izraudzīji?

— Kā gan citādi, monseigneur, kad runa ir par jūsu ģimenes godu! Jūsu Augstība zina, ka es paļaujos tikai pats uz sevi. Tātad šonakt būs orģijas, rīt — divkauja. Un rītvakar mūsu iesācējs varēs parakstīties Lud- viķis Orleāns, nekompromitējot savas slavenās mātes reputāciju, jo būs redzams, ka jaunā cilvēka dzīslās rit jūsu asinis, par ko — velns lai pa­rauj! — gribējās šaubīties, vērojot viņa dīvaino dzīvesveidu.

— Dibuā, tu esi nožēlojams! — noteica hercogs un iesmējās — pir­moreiz kopš bija devies projām no Šellas. — Un tu pazudināsi dēlu, tāpat kā esi pazudinājis tēvu.

— Kā vēlaties, monseigneur. Viņam jābūt princim! Jā vai nē? Vi­ņam jābūt vai nu vīrietim, vai arī mūkam. Lai viņš izšķiras par vienu vai otru — ir laiks! Jums ir tikai viens dēls, monseigneur, dēls, kam drīz vien būs sešpadsmit gadu, dēls, kuru jūs nesūtāt karā, aizbildinādamies ar to, ka tas ir jūsu vienīgais dēls, bet patiesībā tāpēc, ka nezināt, kā viņš tur uzvedīsies…

— Dibuā! — iesaucās reģents.

— Labi, labi, monseigneur, rīt mēs būsim noskaidrojuši.

— Neko teikt — laba dēka! — sacīja reģents.

— Tātad jūs domājat, ka viņš godam izkļūs no tās?

— Nelieti, vai tu arī apzinies, ka beigu beigās mani vēl apvainosi! It kā tas būtu kaut kas tiešām neiespējams — iemīlināt vīrieti ar manām asinīm, un it kā tas būtu neparasts brīnums — iespiest zobenu rokā princim ar manu vārdu. Dibuā, mans draugs, tu esi dzimis abats un mirsi kā abats.

— Nē, nē, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Jupis ar' ārā! Es gribu sasniegt vēl kaut ko vairāk!

Reģents sāka smieties.

— Tev vismaz ir lielas prasības, tu neesi tāds kā šis muļķis Ludviķis, kas nekā nevēlas, un šī tava iedomība uzjautrina mani vairāk nekā tu vari iedomāties.

— Tiešām? Es tomēr līdz šim nedomāju, ka esmu tik smieklīgs, — atbildēja Dibuā.

— Nu, labi, tā bija kautrība, jo tu esi visamizantākais radījums zemes virsū, ja neesi vissamaitātākais. Tāpēc zvēru, ka tai dienā, kad tu kļūsi arhibīskaps…

— Kardināls, monseigneur.

— Ak, tu gribi būt kardināls?

— Gaidāt, kamēr kļūšu pāvests.

— Labi. Tai dienā, es tev zvēru!..

— Dienā, kad es kļūšu pāvests?

— Nē, dienā, kad tu kļūsi kardināls, Palērojalā būs lieli smiekli, es tev zvēru.

— Parīzē smiesies pavisam citādi, monseigneur. Bet kā jūs jau tei­cāt, dažreiz es esmu smieklīgs un gribu izsmīdināt citus. Tāpēc ari cenšos kļūt par kardinālu.

Dibuā vēl klāstīja savus lielos plānus, kad kariete apstājās.