Reģenta meita

XXXVII Nante

Dibuā ieceltā komisija konstituējās un strādāja bez pārtraukuma. Tai bija piešķirtas neierobežotas pilnvaras, kas zināmos gadījumos nozīmē, ka pilnvaras jau iepriekš ir noteiktas. Sēdes notikā pilī, ko sargāja stipras karaspēka daļas, jo kuru katru brīdi varēja gaidīt neapmierināto uzbru­kumu.

Pēc četru muižnieku apcietināšanas Nante vispirms nobijās, bet tad sakustējās viņu labā. Visa Bretaņa gaidīja sacelšanos — gaidīja, bet ne­sacēlās.

Tuvojās tiesas diena.

Atklātās tiesas sēdes priekšvakarā Ponkalekam bija nopietna saruna ar saviem draugiem.

— Paraudzīsimies, vai esam vārdos vai darbos bijuši neuzmanīgi, — sacīja Ponkaleks.

— Nē! — atbildēja visi trīs muižnieki.

— TOC \o "1-3" \h \z Vai kāds no jums stāstījis par mūsu plāniem savai sievai, brālim, kādam draugam? Jūs, Monluī? ^

— Nē, godavārds!

— Jūs, Taluet?

— Nē!

— Jūs, Kuedik?

— Nē!

— Tad viņiem nav pret mums ne pierādījumu, ne apsūdzības ma­teriālu. Neviens nav mūs pieķēris, neviens mums nevēl ļaunu.

— Bet tomēr mūs notiesās, — sacīja Monluī.

— Pamatojoties uz ko? — jautāja Ponkaleks.

— Pamatojoties uz slepenām aģentūras ziņām, — Taluets smaidī­dams atbildēja.

— Viņiem būs kauns, — sacīja Ponkaleks, — un viņi paši kādunakt ļaus mums izbēgt, lai nebūtu spiesti kādā jaukā dienā mūs atbrīvot.

— Es nekam neticu, — sacīja Monluī, vienīgais no visiem četriem draugiem, kas visu laiku ļoti pesimistiski skatījās uz šo lietu, varbūt tāpēc, ka vairāk par citiem varēja zaudēt, jo viņam bija jauna sieva un divi bērni, ka viņu dievināja.

— Es nekam neticu! Es tikos ar Dibuā Anglijā, runāju ar viņu.' Tas aplaiza savu purnu, kad viņam slāpst, un Dibuā slāpst, bet mēs esam apcietināti, kungi. Dibuā dzesēs savas slāpes mūsu asinīs.

— Bet man šķiet, ka ir vēl Bretaņas parlaments, — iebilda Kuediks.

— Jā, lai noskatītos, kā mums nogriež galvas, — atbildēja Monluī.

Bet starp četriem draugiem bija viens, kas visu laiku smaidīja. Tas

bija Ponkaleks.

— Kungi, — viņš sacīja. — Nomierinieties! Ja Dibuā slāpst, jo ļau­nāk pašam Dibuā. Viņš kļūs traks, tas ir viss. Bet šoreiz vēl Dibuā ne- nogaršos mūsu asinis, par to es jums galvoju.

Un tiešām, sākumā komisijas uzdevums likās grūts: neviens neatzinās, nekādu pierādījumu, nekādu liecību. Bretaņa atklāti smējās par komi­sāriem, un kad tā nesmējās — vēl ļaunāk: tā draudēja.

Priekšsēdētājs aizsūtīja uz Parīzi kurjeru, lai raksturotu lietas stāvokli un saņemtu jaunas instrukcijas.

— Spriediet tiesu par nodomiem, — atbildēja Dibuā. — Var gadī­ties, ka nekas nav izdarīts, tāpēc ka viņi aizkavēti. Bet nodomi viņiem bijuši lieli. Sacelšanās lietās nolūku uzskata par faktu.

Apbruņota ar šo drausmīgo sviru, komisija drīz vien sagrāva visas provinces cerības.

Notika kāda briesmīga sēde, kurā apsūdzētie pēc kārtas sāka ar zobgalībām, bet beidza ar apsūdzību. Bet labi sastādīta komisija, kādu prata noorganizēt Dibuā, kad gribēja kaut kur iejaukties, ir bruņojusies pret smējējiem un dusmīgajiem.

Atgriežoties cietumā, Ponkaleks priecājās par patiesibām, ko sevišķi viņš bija pateicis tiesnešiem.

— Vienalga, mēs esam ķezā, — sacija Monluī. — Bretaņa nedum- pojas.

— Tā gaida, kad mūs notiesās, — atbildēja Taluets.

— Tad tā sacelsies par vēlu, — sacīja Monluī.

— Bet mūs nemaz nevar notiesāt, — aizrādīja Ponkaleks. — Vaļ­sirdīgi runājot savā starpā, mēs esam vainīgi. Jā, bet bez pierādījumiem. Kas uzdrošināsies notiesāt mūs? Komisija?

— Nevis komisija, bet Dibuā.

— Man ļoti gribētos kaut ko izdarīt, — sacīja Kuediks.

— Ko?

— Pirmajā sēdē uzsaukt: „Pie mums, bretoņi!" Katrreiz esmu zālē redzējis prāvu skaitu draudzīgu seju. Nu, mūs vai nu atbrīvos, vai no­galinās, bet vismaz visam būs beigas. Es labāk izvēlos nāvi nekā šādas gaidas.

— Kāpēc riskēt un ļaut kādam aģentam sevi ievainot? — jautāja Ponkaleks.

— Tāpēc, ka no aģenta ievainojuma var izveseļoties, — sacīja Kuediks, — bet nevar izveseļoties no bendes ievainojuma.

— Labi teikts, Kuedik! — iesaucās Monluī. — Es pievienojos viņa domām.

— Bet esiet taču mierīgs, Monluī, — sacīja Ponkaleks. — Jums ne­būs vairāk darīšanu ar bendi kā man!

— Jā, arvien vēl pareģojums, — iesaucās Monluī. — Jūs zināt, ka es tam neticu, Ponkalek.

— Un jūs darāt pareizi.

Monluī un Kuediks abi pakratīja galvu, bet Taluets piekrita Ponka- lekam.

— Bet tas ir droši, mani draugi, — turpināja Ponkaleks. — Mūs notiesās ar izraidīšanu trimdā. Mūs piespiedīs sēsties kuģī, bet pa ceļam kuģis ies bojā. Tāds būs mans liktenis, bet jūsējais var būt dažāds. Pra­siet, lai jums ļauj braukt ar citu kuģi. Varbūt jums vēl būs labākas iz­redzes: es nokritīšu no tilta vai man paslīdēs kāja, kāpjot pa kāpnēm.

Vārdu sakot, jūra mani pazudinās! Jūs to zināt, un tas ir labi. Un ja mani notiesās ar nāvi un vedīs uz ešafotu, it kā tas būtu uzcelts uz saus­zemes, jūs redzēsit mani pie ešafota tikpat mierīgu kā tagad.

Dzirdot šo pārliecības pilno balsi, visi trīs draugi kļuva domīgi. Kad cilvēks cer, viņš ir māņticīgs: cerība ir tikai māņticība. Viņi sāka smieties par drausmīgo ātrumu, ar kādu steidzināja tiesas sēdes. Viņi nezināja, ka Dibuā sūta no Parīzes vienu kurjeru pēc otra, lai pasteidzinātu tiesas gaitu. Beidzot pienāca diena, kad tribunāls paziņoja: lieta pietiekami no­skaidrota. Šis paziņojums uzlaboja draugu garastāvokli, un viņi todien bija dzēlīgāki, zobgalīgāki un asprātīgāki kā jebkad.

Komisija aizgāja apspriesties slēgtā sēdē.

Nekad vēl debates nebija bijušas tik vētrainas. Vēsture atklājusi šo apspriežu noslēpumus. Daži padomnieki, mazāk pārdroši ļaunumā vai mazāk godkārīgi, sašuta par nodomu notiesāt cilvēkus tikai uz varbūtības pamata, jo, neskaitot Dibuā atklājumus, kuru patiesīgumu varēja apšaubīt, nekādu citu pierādījumu nebija. Viņi skaļi izteica savus uzskatus, bet vai­rums bija uzticīgs Dibuā, un komitejas sēdēs notika strīdi, lamāšanās, gandrīz vai cīņas. Apspriede ilga vienpadsmit stundu, bet vairākums no­sprieda.

Sprieduma pasludināšanas priekšvakarā valdības komisijas birojā ie­radās cienījamu pilsoņu, bretoņu virsnieku un parlamenta locekļu dele­gācija un izklāstīja savus slēdzienus, kuru nolūks bija pierādīt, ka bretoņi nemaz nav sacēlušies; ka Spānijas karaļa izvēle Orleānas hercoga vietā ir viņu tiesības, kas izriet pat no valsts satversmes, jo tā dod priekšroku karaļa mazdēlam, nevis attālākam radiniekam; ka provincei pavaldonības jautājumā bija lielākas tiesības izteikt savus uzskatus nekā vienkāršam parlamentam.

Valdības komisija, juzdama, ka nevarēs nekā prātīga atbildēt, nemaz neatbildēja, un delegāti aizgāja cerību pilni.

Bet spriedumu tomēr pasludināja, pamatojoties nevis uz Nantes iz­meklēšanas materiāliem, bet gan uz instrukcijām, kas bija saņemtas no Parīzes.

Komisāri piesaistīja četriem apcietinātajiem vadoņiem sešpadsmit ci­tus muižniekus, kas tiesā nebija ieradušies, un paziņoja:

— Apsūdzētie atzīti par vainīgiem tādā darbībā, kuras mērķis bija Majestātes nogalināšana un valsts nodevība. Tādēļ viņiem nocirtīs galvas, klātesošajiem patiesi, pārējiem — simboliski. Viņu pilis un nocietināju­mus nojauks, viņu dižciltības zīmes iznīcinās un viņu mežus un gatves nocirtīs deviņu pēdu augstumā.

Stundu pēc šā lēmuma pieņemšanas kādam tiesas sekretāram pavē­lēja par to paziņot notiesātajiem.

Lēmumu pieņēma pēc tās vētrainās sēdes, par kuru mēs jau runājām un kurā publika izrādīja apsūdzētajiem tik klajas simpātijas. Tāpēc, sa­silušu tiesnešus visos apsūdzības punktos, apsūdzētie loloja vislielākās ce­rības.

Viņi sēdēja kopīgā kamerā un vakariņoja, aterēdamies visus tiesas sēdes sīkumus. Piepeši viņu durvis atvērās un tumsā parādījās tiesas sekre­tāra bālā un bargā seja. Šī svinīgā parādība tūlīt' pārvērta jokus spēcīgos sirdspukstos.

Tiesas sekretārs lēnām tuvojās, bet cietuma uzraugs stāvēja durvīs, un tumšajā gaitenī spīdēja muskešu stobri.

— Ko jūs gribat no mums? — jautāja Ponkaleks. — Un ko nozīmē šī drūmā ārišķība?

— Kungi, — sacīja tiesas sekretārs, — nesu jums tiesas spriedumu. Uzklausiet to, ceļos nometušies!

— Tikai nāvesspriedumus noklausās uz ceļiem, — sacīja Monluī.

— Krītiet ceļos, kungi! — atkārtoja tiesas sekretārs.

— Tikai vainīgie un vienkāršie cilvēciņi metās ceļos, — sacīja Kue­diks. — Mēs esam muižnieki un nevainīgi, mēs noklausīsimies spriedumu, kājās stāvot.

— Kā vēlaties, kungi! Tikai noņemiet cepuri, jo es runāju karaļa vār­dā.

Taluets, vienīgais, kuram bija cepure galvā, noņēma to. Visi četri stā­vēja kailām galvām, balstīdamies cits pret citu, ar bālām sejām, bet ar smaidu uz lūpām.

Sekretārs nolasīja spriedumu; viņu nepārtrauca neviens čuksts, ne­viens izbrīna žests.

Kad viņš beidza lasīt, Ponkaleks sacīja:

— Kādēļ man teica, lai es izstāstot Spānijas nolūkus pret Franciju, un ka pēc tam mani atbrīvošot? Spānija bija naidīga valsts, — es iz­stāstīju visu, ko zināju par tās plāniem, bet mūs notiesā. Kāpēc? Vai tad komisijā ir tikai gļēvuļi, kas apsūdzētajiem izliek slazdus?

Sekretārs neatbildēja.

— Bet reģents saudzēja visu Parīzi, kas darbojās līdzi Selamāra sa­zvērestībā. Tur neizlija ne piliens asiņu. Un tomēr tie, kas gribēja no­laupīt reģentu, varbūt nogalināt viņu, bija vismaz tikpat vainīgi kā tie cilvēki, pret kuriem nav varējuši vērst nevienu nopietnu apsūdzību. Tātad mēs esam izraudzīti, lai izpirktu šo iecietību pret galvaspilsētu?

Sekretārs nekā neatbildēja.

— Saproti taču! — sacīja Kuediks. — Te ir vecs ģimenes naids pret Bretaņu, un reģents, lai ļaudis noticētu, ka viņš ir karaļa ģimenes pusē, grib pierādīt, ka nīst mūs. Viņš nevēršas pret mums personīgi, bet pret visu provinci, kura trīssimt gadu veltigi prasa savas tiesības un privilēģijas un kuru grib padarīt par vainīgu, lai reiz par visām reizēm tiktu ar to galā.

Sekretārs joprojām klusēja.

— Nu, beigsim šo sarunu! — sacīja Taluets. — Mēs esam notiesāti. Labi. Un tagad — vai varam, vai nevaram šo spriedumu pārsūdzēt?

— Nevarat, kungi, — atbildēja sekretārs.

— Tad varat iet, — sacīja Kuediks.

Sekretārs paklanījās un izgāja ārā.

Viņu pavadīja sargi. Cietuma durvis smagi un trokšņaini aizdarījās, ieslēdzot kamerā četrus muižniekus.

— Nu? - noteica Monluī, kad viņi bija palikuši vieni.

— Nu, rnēs esam notiesāti, — sacīja Ponkaleks. — Nekad neesmu teicis, ka mūs nenotiesās. Es teicu, ka sodu neizpildīs, tas ir viss.

— Es domāju tāpat kā Ponkaleks, — sacīja Taluets. — To viņi iz­darījuši, lai iebiedēt provinci un izmērītu tās pacietību.

— Bez tam viņi neizpildīs sodu, kamēr reģents nebūs apstiprinājis tiesas spriedumu, — iebilda Kuediks. — Tātad, kamēr nosūtīs uz Parīzi speciālu kurjeru, paies divas dienas. Viena diena, lai iepazītos ar lietu, un divas dienas, lai atgrieztos. Kopā piecas dienas. Tātad mūsu rīcībā ir piecas dienas. Piecās dienās var daudz kas notikt: province, uzzinājusi spriedumu, sacelsies.

Monluī purināja gavu.

— Bez tam ir vēl Gastons, kuru jūs pavisam aizmirstat, kungi, — aizrādīja Ponkaleks.

— Baidos, ka Gastons būs apcietināts, — sacīja Monluī. — Es pa­zīstu Gastonu, un ja viņš būtu brīvībā, mēs jau būtu kaut ko dzirdējuši par viņu.

— Nelaimes pravieti, tu vismaz nenoliegsi to, ka mūsu rīcībā ir vēl dažas dienas? — jautāja Taluets.

— Vēl nevar zināt, — atbildēja Monluī.

— Un tad — jūra, jūra, velns lai parauj! — iesaucās Ponkaleks. — Kungi, jūs vienmēr aizmirstat, ka es dabūšu galu tikai jūrā.

— Nu, kungi, sēdīsimies pie galda un tukšosim pēdējo glāzi uz mūsu veselību, — uzaicināja Kuediks.

— Mums nav vairs vīna, tā ir ļauna zīme, — iebilda Monluī.

— Phē, pagrabā vēl ir, — sacīja Ponkaleks.

Un viņš pasauca uzraugu.

Tas ienākdams ieraudzīja visus četrus draugus sēžam pie galda. Viņš izbrīnā noskatījās uz tiem.

— Nu, kas jauns, meistar Kristof? — apjautājās Ponkaleks.

Meistars Kristofs bija no Gēras un sevišķi cienīja Ponkaleku, jo tā

tēvocis Krizogons savā laikā bija viņa kungs.

— Nekā tāda, ko jūs jau nezinātu, kungi, — viņš atbildēja.

— Nu tad atnes mums vīnu.

— Viņi grib apreibināties, — sacīja uzraugs, iedams ārā. — Nabaga muižnieki!

Vienīgi Monluī dzirdēja šos Kristofa vārdus un skumji pasmaidīja. Pēc brīža viņi izdzirda soļus, kas strauji tuvojās viņu kamerai. Durvis atda- rijās, un parādījās Kristofs bez pudeles rokā.

— Nu, kur vīns, ko mēs lūdzām? — jautāja Ponkaleks.

— Labas ziņas! — iesaucās Kristofs, neatbildēdams uz Ponkaleka jautājumu. — Labas ziņas, kungi!

— Kādas? — iejautājās Monluī un nodrebēja.

— Vai reģents miris?

— Vai Bretaņa saceļas? — piebilda Kuediks.

— Nē, kungi, nē! Jo es nebūtu neuzdrošinātos saukt tās par labām ziņām.

— Nu, kas tad? — noprasīja Ponkaleks.

— Šatonefa kungs atsaucis simt piecdesmit vīru, kas pilnā apbru­ņojumā bija novietoti tirgus laukumā un kas iedvesa bailes visiem cil­vēkiem. Bet šie simt piecdesmit vīri nupat saņēmuši citu rīkojumu un atgriezušies savās kazarmās.

— Nu es sāku ticēt, ka tas nenotiks šovakar, — noteicā Monluī.

Šajā brīdī pulkstenis nosita seši.

— Nu, labas ziņas dēļ mums jāpaliek izslāpušiem, — iesaucās Pon­kaleks. — Griezies atpakaļ un atnes mums vīnu!

Kristofs izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar pudeli rokā. Draugi, kas palika sēžam pie galda, piepildīja glāzes.

— Uz Gastona veselību! — uzsauca Ponkaleks, zīmīgi saskatīdamies ar saviem draugiem, kuri vienīgie saprata šo tostu.

Un viņi tukšoja glāzes, izņemot Monluī, kas apstājās tajā brīdī, kad bija pielicis savu glāzi pie lūpām.

— Nu, kas ir? — jautāja Ponkaleks.

— Bungu rīboņa! — sacīja Monluī, izstiepdams roku tajā virzienā, kur bija dzirdējis troksni.

— Vai tad tu nedzirdēji, ko teica Kristofs? — ierunājās Taluets. — Kareivji atgriežas kazarmās.

— Nē, gluži otrādi — tas ir karaspēks, kas nāk ārā no kazarmām. Tā nav atkāpšanās, tā ir trauksme.

— Trauksme! — atkārtoja Taluets.

— Pie joda, ko tas nozīmē?!

— Neko labu, — atbildēja Monluī, galvu šūpodams.

— Kristof! — Ponkaleks pagriezās pret cietuma uzraugu.

— Jā, kungi, jūs tūlīt zināsit, kas tas ir, — uzraugs atbildēja. — Pēc brīža būšu atpakaļ.

Viņš izsteidzās ārā no kameras, tomēr rūpīgi noslēdza aiz sevis dur­vis. Četri draugi palika klusumā un bažās.

Pēc desmit minūtēm durvis atdarījās, un parādījās cietuma uzraugs, bāls no bailēm.

— Kāds kurjers nupat iejāja pils pagalmā. Viņš ieradies no Parīzes un nodevis vēstules. Tūlīt pēc tam pastiprinātas sardzes, un visās ka­zarmās atskanējusi bungu rīboņa.

— Oho, tas attiecas uz mums! — sacīja Monluī.

— Kāpj augšā pa kāpnēm! — iesaucās uzraugs, nobijies un trīcēdams vairāk nekā tie, kam viņš to teica.

Tiešām, varēja dzirdēt, ka uz gaiteņa akmens klona atsitas muskešu uzga)i un vairākas personas steidzīgi sarunājās.

Atvērās durvis, un parādījās tiesas sekretārs.

— Kungi, — viņš sacīja, — cik daudz laika jūs vēlaties, lai nokārtotu savas pasaulīgās lietas un sagatavoties sodam?

Visi klātesošie sastinga šausmās.

— Es vēlos tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai spriedumu paziņotu Parīzei un lai reģents to apstiprinātu, — sacīja Monluī.

— Es vēlos tikai tik daudz laika, cik nepieciešams komisijai, lai tā nožēlotu savu netaisnību, — sacīja Taluets.

— Bet es vēlos, lai ministram Parīzē dotu laiku pārvērst šo sodu vienā nedēļā aresta, ko esam pelnījuši tāpēc, ka rīkojamies mazliet viegl­prātīgi, — sacīja Kuediks.

— Un jūs, ko jūs lūdzat? — sekretārs nopietni jautāja Ponkalekam, ka cieta klusu.

— Es nelūdzu itin nekā, — Ponkaleks pavisam mierīgi atbildēja.

— Kungi, lūk, komisijas atbilde: jums ir divas stundas laika, lai pār­domātu par savām garīgām un laicīgām lietām. Tagad ir pusseptiņi. Pēc divarpus stundām jums jābūt Bufē laukumā, kur izpildīs sodu.

Iestājās dziļš klusums, un pat visdrošsirdīgākie juta, ka šausmas pār­ņem tos līdz matu galiem. Neviens neatbildēja sekretāram ne vārda, un tas izgāja ārā.

Tikai notiesātie saskatījās un spieda rokas.

Viņu rīcībā bija divas stundas.

Parastajās dzīves gaitā divas stundas dažreiz liekas garas kā pati mū­žība.

Citos apstākļos divas stundas liekas īsas kā viena sekunde. Ieradās mācītāji, tad kareivji, tad bendes. Stāvoklis kļuva drausmīgs. Vienīgi Ponkaleks palika uzticīgs pats sev, kaut gan arī pārējiem nctrūk drosmes, bet gan cerību. Ponkaleks uzmundrināja viņus ar savu mieru, kādā tas atbildēja ne tikai mācītājiem, bet arī bendēm, kas jau bija sagrābuši savus upurus.

Nokārtoja tos drausmīgos priekšdarbus, ko sauc par notiesāto apģēr­bu. Visiem četriem vajadzēja doties uz ešafotu melnos apmetņos, lai tau­ta, no kuras dumpja joprojām baidījās, sajauktu tos ar mācītājiem, kam vajadzēja viņus uzmundrināt.

— Velns lai parauj, atstājiet mums brīvas rokas, mēs pa ceļam ne- dumposimies!

— Mums gar to nav daļas, — atbildēja bende, kas ņēmās ap Pon­kaleku. — Ja nav speciāla rīkojuma, ar visiem notiesātiem jārīkojas vie­nādi.

— Un kas dod šos rīkojumus? — smiedamies noprasīja Ponkaleks. — Vai karalis?

— Nē, marķīza kungs, — atbildēja bende, pārsteigts par tādu aukst­asinību, kādu tas līdz šim vēl nebija piedzīvojis. — Nevis karalis, bet mūsu priekšnieks.

— Un kur ir jūsu priekšnieks?

— Tas, kurš sarunājas ar uzraugu Kristofu.

— Lai viņš nāk šurp, — sacīja Ponkaleks.

— Ei, Jūras kungs, — uzsauca bende. — Panāciet, lūdzu, šurp! Viens no šiem kungiem grib ar jums runāt.

Zibens, kas būtu iespēris starp četriem notiesātajiem, nebūtu atstājis drausmīgāku iespaidu kā šis vārds.

— Ko jūs sakāt? — iesaucās Ponkaleks, šausmās drebēdams. — Kā jūs teicāt? Kādu vārdu jūs izrunājāt?

— Jūras kungs. Tas ir mūsu priekšnieks.

Ponkaleks, bāls un sastindzis, atkrita krēslā un ar neaprakstāmu ska­tienu vērās satriektajos biedros.

Neviens no apkārtstāvētājiem nesaprata šo mēmo nomāktību, kas tik strauji sekoja lielajai pašpaļāvībai.

— Nu? — Monlui ar maigu pārmetuma pieskaņu pievērsās Ponka- lekam.

— Jā, kungi, jums ir taisnība, — sacīja Ponkaleks. — Bet arī man bija iemesls ticēt, ka šis pareģojums piepildīsies tāpat kā pārējie. Tikai šoreiz es padodos un atzīstos, ka esam pazuduši.

Un pēkšņā satraukumā visi četri notiesātie apkampās, lūgdami Dievu.

— Ko pavēlēsit? — jautāja bende.

— Nav vajadzīgs sasiet rokas šiem kungiem, ja viņi grib dot savu godavārdu. Viņi ir kareivji un muižnieki.