Reģenta meita

XXIX Biedrs Bastīlijā

Tā aizņemts — dienu viņu pratināja, naktī viņš sarunājās ar saviem kaimiņiem, starplaikā urba caurumus, lai sazinātos ar Pompadūru — Gastons juta drīzāk nemieru nekā garlaicību. Bez tam viņš bija atradis citu izklaidēšanās veidu.

Lonē jaunkundze, kas no leitnanta Mezonrūža dabūja visu, ko vien vēlējās, ja tikai viņa savus lūgumus izteica, maigi smaidot, bija dabūjusi papīru un spalvas. Protams, viņa to nosūtīja chevalier Demenīlam, kas dalījās savā bagātībā ar Gastonu, ar ko tas vienmēr sazinājās, un Rišeljē, ar kuru tam bija izdevies nodibināt sakarus.

Gastonam radās ideja (bretoņi lielākā vai mazākā mērā ir dzejnieki) rakstīt dzejas Helēnai. Chevalier Demenīls savukārt rakstīja dzejas Lonē jaunkundzei, kura tāpat dzejoja viņam. Tādā kārtā Bastīlija bija kļuvusi par īstu Parnasu. Vienīgi Rišeljē apkaunoja visu sabiedrību, sacerēdams prozu. Viņš ar visiem iespējamiem līdzekļiem rakstīja saviem draugiem un mīļākajām. Tā pagāja laiks. Bez tam laiks vienmēr paiet, pat Bastīlijā.

Gastonam jautāja, vai viņam patiktu piedalīties dievkalpojumā. Tas izkliedētu Gastonu, bez tam viņš bija patiesi un dziļi reliģiozs, tāpēc ar lielu prieku pieņēma šo priekšlikumu. Nākamajā dienā viņam atnāca pa­kaļ.

Dievkalpojumi Bastīlijā notiek mazā baznīciņā, kurai kapellas vietā ir atsevišķas istabiņas ar apaļiem lodziņiem altāra pusē, tā kā cietumnieks var redzēt garīdznieku tikai kancelē un no mugurpuses. Turpretim ga­rīdznieks nekad neredzēja cietumniekus. Šādu veidu piedalīties dievkal­pojumā izgudroja Lielā karaļa laikā, tāpēc ka reiz viens no ieslodzītajiem pārtrauča garīdznieku un publiski izteica viņam savus uzskatus.

Baznīcā Gastons redzēja grāfu Lavālu un Rišeljē, kas bija lūguši at­ļauju piedalīties dievkalpojumā ne reliģisku jūtu dēļ kā Gastons, bet lai aprunātos, jo Gastons ievēroja, ka viņi, nometušies ceļos viens otram līdzās, nebeidza sačukstēties. ,

Likās, ka Lavālam ir jāpaziņo hercogam ļoti svarīgas vēstis, jo her­cogs pa laikam paskatījās uz Gastonu. Tas liecināja, ka šīs ziņas attiecas uz viņu.

Bet tā kā ne viens, ne otrs viņu neuzrunāja, izņemot parastās pie­klājības frāzes, Gastons izturējās rezervēti un nekā nejautāja.

Dievkalpojumam beidzoties, cietumniekus aizveda. Ejot pa tumšo gai­teni, Gastons satikās ar kādu vīru, kas, kā likās, bija šejienes kalpotājs. Tas sataustīja Gastona roku un iespieda saujā mazu zīmīti.

Gastons nevērīgi iebāza roku vestes kabatā un atstāja zīmīti tur.

Bet tiklīdz kameras durvis aizvērā aiz viņa pavadoņa, viņš kāri izvilka zīmīti no kabatas. Uz cukura papīra ar nodrāztas ogles smaili bija uz­rakstīta viena vienīga rinda:

«Izliecieties, ka esat slims garlaicības dēļ."

Vispirms Gastonam likās, ka rokraksts uz zīmītes, ko viņam iedeva tumšajā gaitenī, nav nepazīstams. Bet vārdi bija tik rupji uzrakstīti, ka pēc tiem bija ļoti grūti atcerēties iedomāto rokrakstu. Pamazām viņš šo domu izmeta no galvas un nepacietīgi gaidīja vakaru, lai paprasītu che­valier Demenīlam padomu, ko darīt.

Kad pienāca vakars, viņš deva parasto signālu, chevalier ieņēma sa­vu vietu, un Gastons izstāstīja, kas tam atgadījies. Viņš jautāja Deme­nīlam, kas diezgan ilgi bija nodzīvojis Bastīlijā, ko viņš saka par padomu, ko devis nepazīstamais rakstītājs.

— Lai gan es nezinu, kur šis padoms var jūs novest, paklausiet tam, jo kaitēt tas jums nevar. Varbūt jums dos mazāk ēst. Tas tad arī būs ļaunākais, kas ar jums varēs notikt, — paskaidroja chevalier.

— Bet ja pamanīs, ka mana slimība ir simulēta?..

— Nu, šajā ziņā nav jābaidās: Bastīlijas ķirurgs ir pilnīgs nejēga me­dicīnā un piegriezīs jūsu kaitei tikai tik daudz vērības, lai izdarītu to, ko jūs pats ieteiksit. Varbūt jums atļaus pastaigāties dārzā. Tad jūs būsit ļoti laimīgs, jo tā ir liela izklaidēšanās.

Gastons negribēja paļauties uz to vien un apjautājās arī Lonē jaun­kundzei. Vai nu loģika, vai simpātija — viņa bija gluži tādos pat uzskatos kā chevalier. Viņa tikai piebilda:

— Ja jums noteiks diētu, pasakiet man, un es jums piesūtīšu vistas cepeti, ievārījumu un Bordo vīnu.

Pompadūrs nekā neatbildēja — caurums nebija vēl izurbts. Tad Gas­tons izlikās slims, neēda nekā, ko viņam atnesa, un pārtika no savas kaimiņienes devības, pieņemdams viņas sūtījumus. Otrās dienas vakarā ieradās pats Lonē. Viņam bija ziņots, ka Gastons jau četrdesmit stundas nav nekā ēdis. Viņš ieraudzīja cietumnieku guļam gultā.

— Šanlē kungs, es uzzināju, ka jūs esot slims, un nāku pats apjau­tāties par jūsu veselības stāvokli.

— Jūs esat ļoti laipns, — atbildēja Gastons.— Taisniba, es esmu sa­vārdzis.

— Kas jums kait? — jautāja cietuma priekšnieks.

— Tiešām, Lonē kungs, man šķiet, ka jūs nebūsit iedomīgs uz savu pili: es Bastīlijā garlaikojos.

— Kā! Pēc četrām vai piecām dienām, ko esat te pavadījis?

— Es garlaikojos jau no pirmās stundas.

— Un kāda veida garlaicību jūs jūtat?

— Vai tad ir vairāki garlaicības veidi?

— Bez šaubām. Cilvēks ilgojas pēc savas ģimenes.

— Man tādas nav.

— Ilgas pēc mīļākās.

Gastons nopūtās.

— Ilgas pēc dzimtenes.

— Jā, tā ir, — atbildēja Gastons, nojauzdams, ka taču kaut kādas ilgas viņam ir jājūt.

Cietuma priekšnieks, kā likās, brīdi padomāja, tad teica:

— Šanlē kungs, kopš esmu Batīlijas priekšnieks, varu atzīties, ka vie­nīgie patīkamie brīži šeit man bijuši tie, kad esmu varējis kaut kādā veidā pakalpot džentlmeņiem, ko karalis uzticējis manai gādībai. Esmu gatavs darīt kaut ko jūsu labā, ja apsolāt man, ka būsit prātīgs.

— Es jums to apsolu, Lonē kungs!

— Varu atļaut jums tikties ar vienu no jūsu tautiešiem vai vismaz cilvēku, kas, man šķiet, ļoti labi pazīst Bretaņu.

— Un šis cilvēks ir cietumnieks, tāpat kā es?

— Tāpat kā jūs.

Gastonam iešāvās prātā doma, ka šis tautietis, par kuru runā Lonē kungs, būs licis nodot zīmīti, kurā uzaicināja viņu simulēt slimību.

— Ja jūs to izdarītu manā labā, es jums būtu ļoti pateicīgs, — sacīja Gastons.

— Nu, labi, rīt es došu jums iespēju satikties. Bet tā kā man pavēlēts turēt viņu ļoti stingri, jūs varēsit pavadīt kopā ar viņu tikai vienu stundu. Un tā kā viņam kategoriski noliegts atstāt savu kameru, jūs aiziesit pie viņa.

— Darīšu visu, ko jūs vēlēsities, — atbildēja Gastons.

— Tātad nolemts: rīt pulkstens piecos gaidiet mani vai majoru šeit. Tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Gaidot šo izklaidēšanos, jūs šodien vismaz ēdīsit.

— Darīšu, ko vien varēšu.

Gastons apēda gabaliņu baltās putna gaļas un iedzēra mazdrusciņ vīna, lai izpildītu Lonē doto solījumu.

Vakarā viņš paziņoja chevalier Demenīlam, par ko viņi ar Lonē ru­nājuši.

— Tiešām, jūs varat būt laimīgs, — tas sacīja. — Grāfam Lavālam ienāca prātā tā pati doma kā jums, bet viņš panāca vienīgi to, ka viņu pārvietoja kādā Dārgumu torņa kamerā, kur viņš gandrīz vai nomira aiz garlaicības, kā viņš man pats izteicās, jo vienīgā iespēja izklaidēties viņam bija — pļāpāt ar Bastīlijas aptiekaru.

— Velns lai parauj, kāpēc jūs man to neteicāt agrāk?

— Biju aizmirsis.

Šīs vēlīnās chevalier atceres mazliet sarūgtināja Gastonu. Viņš bija novietots starp Lonē jaunkundzi, chevalier Demenīlu un marķīzu Pom­padūru, ar kuriem viņš pastāvīgi būtu varējis sazināties. Tātad viņa paša stāvoklis bija ciešams, bet Helēnas liktenis viesa viņā nemieru. Ja viņu pārceltu uz citurieni, viņš tiešām saslimtu ar to slimību, ko tagad simulē.

Norunātā stundā Bastīlijas majors durvju sarga pavadibā ieradās pie Gastona. Viņam vajadzēja šķērsot vairākus pagalmus. Beidzot viņš ar sa­viem pavadoņiem apstājās pie Dārgumu torņa. Katram tornim, kā zināms, ir īpašs nosaukums. 1. kamerā atradās cietumnieks, pie kura ieveda Gastonu. Šis vīrs, pagriezis muguru pret gaismu, gulēja apģērbies savā ādas slokšņu gultā. Pusdienu atliekas vēl atradās viņam līdzās uz tārpu saēstā koka galda, un viņa apģērbs, vairākās vietās saplēsts, norādīja, ka tas ir vienkāršs cilvēks.

— Uja! — nodomāja Gastons. — Vai tad viņi domā, ka es tik ļoti mīlu Bretaņu, ka pirmais pretimnācējs ubags varētu tikt pacelts mana Pilada godā tikai tāpēc vien, ka viņš ir no Rennas vai Penmarkas. Šis nu ir pārāk noskrandis un, kā liekas, pārāk daudz ēd. Bet, galu galā, cietumā nevajag būt iedomīgam, tāpēc pamēģināsim. Šo piedzīvojumu es atstāstīšu Lonē jaunkundzei. Viņa par to uzrakstīs dzeju chcvalier De- menīlam.

Majors un durvju sargi aizgāja, un Gastons palika viens ar cietum­nieku. Tas sāka staipīties, trīs vai četras reizes nožāvājās, pagriezās, nekā neredzēdams, pavērās kamerā un nodrebinājās tā, ka gulta nokrakšķēja.

— Cik auksts šeit, nolādētajā cietumā — viņš nomurmināja un nikni pakasīja degunu.

— Šī balss, šis žests! — nodomāja Gastons. — Bet nē, tas ir viņš, es nemaldos.

Un viņš piegāja pie gultas.

— Nu! Nu, — iesaucās cietumnieks, nolaizdams kājas uz grīdas, bet pats palikdams sēžot gultā. Viņš izbrīnā vērās Gastonā. — Jūs šeit, Šanlē kungs?

— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.

— Es pats, tas ir — nē, es vairs neesmu tas, par ko jūs mani no­saucāt. Kopš neesam tikušies, es mainīju savu vārdu.

— Jūs?

— Jā, es.

— Un kā jūs tagad sauc?

— Pirmais Dārgums.

— Kā, lūdzu?

— Pirmais Dārgums, chevalier. Bastīlijā ir tāda paraža, ka cietum­nieks pieņem savas kameras nosaukumu. Uzraugi tad var arī neatcerēties vārdus, kuri tiem nav jāzina un kurus būtu bīstami neaizmirst. Tomēr ir gadījumi, kad šī paraža mainās. Kad Bastīlija pārpildīta un kad divus vai trīs cietumniekus saliek kopā, viņi saucas divkāršos numuros, piemēram: mani ielika šeit, esmu Pirmais Dārgums; jūs ievietos pie manis — jūs būsit Pirmais Dārgums bis; pie mums ievietos Viņa Ekselenci — tas būs Pirmais Dārgums ter, utt. Uzraugi šajā ziņā mazliet lieto latīņu valodu.

— Jā, es saprotu, — atbildēja Gastons, kas visā šā paskaidrojuma laikā bija cieši vēries Lažonkjērā. — Tātad jūs neesat cietumnieks?

— Velns lai parauj, jūs pats labi redzat! Man šķiet, ne jūs, ne es neesam Šeit sava prieka pēc.

— Tātad par mums viss ir zināms?

— Man tā liekas.

— Pateicoties jums.

— Kā — pateicoties man! — iesaucās Lažonkjērs, simulēdams vis­lielāko izbrīnu. — Nejokosimies, es jūs lūdzu!

— Jūs visu izstāstījāt, nodevēj!

— Es? Nu, jaunais cilvēk, jūs esat traks, un jūs vajadzēja ievietot nevis Bastīlijā, bet Mazajās Mājās.

— Neliedzieties, Aržansons man tā teica.

— Aržansons! Nu, tā ir gan autoritāte! Un vai zināt, ko viņš teica man?

— Nē.

— Viņš man teica, ka jūs esat mani nodevis.

— Cienītais kungs!

— Nu, nu, pēc tam, Šanlē kungs!.. Nepārgriezīsim viens otram rīkli tāpēc, ka policija, izpildot savu amatu, melojusi kā drausmīgs zobu rāvējs!

— Bet kā tā varēja uzzināt…

— Es jums to jautāju. Bet fakts ir tāds: ja es kaut ko būtu teicis, es neatrastos Šeit. Jūs mani maz pazīstat. Un tomēr jums vajadzētu saprast, ka neesmu tik liels muļķis, lai par velti atzītos. Atzīšanos pārdod, Šanlē kungs, un tagadējā laikā pat labi pārdod. Un es zinu, ka Dibuā ir pircis un būtu pircis par ļoti dārgu cenu.

— Varbūt jums ir taisnība, — pārdomājis sacīja Gastons. — Lai bū­tu kā būdams, pateiksimies gadījumam, kas saveda mūs kopā.

— Es domāju gan.

— Jūs tomēr neizskatāties sajūsmināts.

— Atzīstos — ne visai.

— Kapteini

— Ak, Dievs, kāds jums slikts raksturs!

— Man?

— Jā, jūs vienmēr uztraucaties. Man patīk vientulība, tikai vientulība nerunā.

— Cienītais kungs!

— Atkal! Paklausieties: vai jūs tiešām domājat, ka nejaušs gadījums mūs ir savedis kopā?

— Kas tad?

— Velns lai parauj! Kaut kāda mums nezināma kombinācija, ko iz­gudrojuši mūsu cietumsargi, Aržansons, varbūt arī Dibuā.

— Vai tad jūs man neatrakstījāt zīmīti?

— Zīmīti! Es?..

— Kurā jūs man ieteicāt simulēt garlaicības slimību.

— Uz kā es būtu to rakstījis? Ar ko? Un kas to būtu nodevis?

Gastons, kā likās, pārdomāja, bet Lažonkjērs vēroja viņu ar savām

mazajām un vērīgajām ačelēm. Pēc brīža kapteinis ierunājās:

— Man, turpretim, liekas, ka par prieku atrasties Bastīlijā, mums jāpateicas jums.

— Man?

— Jā, chevalier, jūs pārāk paļaujaties uz cilvēkiem. Paturiet to vērā, kad iziesit no šejienes, bet sevišķi, ja paliksit tepat.

— Pateicos.

— Vai nemanījāt, ka jums seko?

— Nē.

— Kad atkal piedalāties sazvērestībā, mans dārgais, nekad nevajag skatīties uz priekšu, bet atpakaļ.

Gastons atzinās, ka tik uzmanīgs viņš nav bijis.

— Un hercogs? — jautāja Lažonkjērs. — Vai viņš ir arestēts?

— Nezinu. Gribēju jautāt jums.

— Piķis un zēvele, tas nav patīkami! Jūs aizvedāt pie viņa kādu jaunu sievieti.

— Jūs to zināt?

— Ē, mīļais, viss kļūst zināms. Vai viņa nebūs kaut ko izstāstījusi? Ak, dārgais chevalier, šīs sievietes, šīs sievietes!

— Viņa ir drošsirdīga, un par viņas klusēšanu, drosmi un uzticību es galvoju, tāpat kā pats par ševi!

— Jā, es saprotu: mēs viņu mīlam, tāpēc viņa ir zelts. Kas velns jūs par sazvērnieku, ka vedat sievietes pie sazvērnieku vadoņa!

— Bet es jums jau teicu, ka neesmu viņai nekā stāstījis, un viņa nevar zināt par maniem noslēpumiem, ja par tiem nav kaut ko dzirdējusi no citiem.

— Sievietēm ir vērīga acs un smalks deguns. .

— Un ja pat viņai būtu zināmi mani plāni, es esmu pārliecināts, ka viņa pat muti neatvērtu.

— Nu, Šanlē kungs, sievietēm jau tā ir dabiska tieksme virināt muti, un vai tad sievieti vienmēr nevar piespiest runāt? Viņai pēkšņi pateiks: „Jūsu mīļākajam Šanlē nogriezīs galvu" — iekavās minot, tas ļoti iespē­jams, chevalier — ja jūs kaut ko nepaskaidrosit. Un esmu gatavs derēt, ka viņa runās.

— Nav ko baidīties, viņa mani pārāk mīl.

— Tieši tāpēc viņa būs pļāpājusi kā žagata, un, lūk, — mēs abi esam krātiņā. Nu, nerunāsim vairs par to. Ko jūs te darāt?

— Es izklaidējos.

— Jūs izklaidējaties! Nu, tas ir lieliski! Jūs izklaidējaties — bet kā?

— Es dzejoju, ēdu ievārījumu un urbju grīdu.

— Jūs urbjat caurumus karaļa sienās? — pabrīnījās Lažonkjērs, kasī­dams degunu. — Oho, labi, ka es to zinu! Un Lonē kungs nepukojas?

— Lonē kungs nekā nezina, — atbildēja Gastons. — Bez tam, es neesmu vienīgais, kas to dara. Šeit visi kaut ko urbj: viens grīdu, otrs krāsni, trešais sienu. Vai jūs nekā neurbjat?

Lažonkjērss pavērās Gastonā, lai pārliecinātos, vai tas viņu neizzobo.

— Es jums pateikšu to vēlāk. Bet tagad parunāsim nopietni, Gastona kungs: vai esat notiesāts ar nāvi?

— Es!

— Jā, jūs.

— Kāpēc jūs tā runājat!

— Bastīlijā tā parasts. Šeit ir divdesmit ar nāvi notiesāto, kam ne­klājas sliktāk kā jums.

— Mani nopratināja.

— Redziet nu.

— Bet nedomāju, ka es jau būtu notiesāts.

— Gan būsit.

— Mīļo kaptein, vai zināt — lai gan jūsu izskats to neliecina — ka jums piemīt neprātīga jautrība?

— Jums tā liekas?

— Jā.

— Un jūs par to brīnāties?

— Nezināju, ka esat tik bezbailīgs.

— Tātad jums būtu žēl savu dzīvību?

— Atzīstos: lai būtu laimīgs, man vajadzīgs tikai viens — dzīvot.

— Un kļuvāt par sazvērnieku, kad jums bija izdevība tapt laimīgam? Es jūs vairs nesaprotu. Man likās, ka cilvēks rīko sazvērestību tikai iz­misumā, tāpat kā apprecas, kad citas izejas vairs nav.

— Kad pieslējos šai sazvērestībai, es vēl nemīlēju.

— Bet pēc tam?

— Negribu vairs no tās aiziet.

— Bravo! To es saucu par raksturu. Vai jūs pakļāva jautājumiem!

— Nē, bet jāteic, ka daudz netrūka.

— Tad jūs vēl to izbaudīsit.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es jau to izbaudīju, un nu būtu netaisni, ja pret mums izturētos dažādi. Redziet, kā šie puiši saplosījuši manu apģērbu.

— Ar ko jums jautāja? — painteresējās Gastons un nodrebēja, atce­roties vien, kas norisa starp viņu un Aržansonu.

— Ar ūdeni. Man lika izdzert pusotru muciņu. Mans vēders bija kā vīna vāts. Nekad nebūtu ticējis, ka cilvēka iekšas var saturēt tik daudz šķidruma un nepārsprāgt.

— Un jums ļoti sāpēja? — jautāja Gastons ar zināmu interesi, kurai piejaueās personīgas bažas.

— Jā, bet man ir robusts raksturs. Nākamajā dienā es par to vairs nedomāju. Pēc tam gan es dzēru daudz vīna. Ja jūs pakļautu jautājumam un jūs varētu izvēlēties — izvēlieties ūdeni, tas iztīra. Visi dzērieni, ko mums dod, kad esam slimi, ir tikai vairāk vai mazāk godīgs līdzeklis likt mums dzert ūdeni. Fagons apgalvo, ka visizcilākais ārsts, cik viņam zi­nāms, esot bijis doktors Sangrado. Par nelaimi, viņš eksistējis tikai Ser- vantesa galvā — citādi viņš būtu darījis brīnumus.

— Jūs pazīstat Fagonu? — izbrīnā jautāja Gastons.

— Nu tikai vārda pēc. Bez tam esmu lasījis viņa darbus… Un vai jūs arī turpmāk nekā neteiksit?

— Bez šaubām.

— Jums taisnība. Es gan teiktu tā: ja jums tik ļoti žēl savas dzīvības, kā nupat izteicāties, iečukstiet dažus vārdus ausī Aržansonam. Bet tas ir pļāpa, kas par jūsu atzīšanos izstāstīs visai pasaulei.

— Es klusēšu, esiet mierīgs. Ir lietas, kurās mani nevajag uzmun­drināt.

— O, es tam ticu! Liekas, jūs savā tornī dzīvojat kā Sardanapals. Manā tornī ir tikai grāfs Lavāls, kas mazgājas trīs reizes dienā. Šo iz­klaidēšanos izgudrojis viņš. Ak, Dievs, cik dīvainas gan ir cietumnieku gaumes! Bez tam šis cienījamais vīrs varbūt grib pieradināties pie ūdens!

— Bet vai jūs nupat neteicāt, ka mani katrā ziņā notiesās?

— Vai gribat zināt visu patiesību?

— Jā.

— Nu, labi, Aržansons man teica, ka jūs notiesās.

Gastons nobālēja. Lai cik drošsirdīgs būtu cilvēks, šāda vēsts vienmēr mazliet satrauc, un lai cik vāji tas atspoguļojās viņa sejā, Lažonkjērs to pamanīja.

— Un tomēr, — viņš turpināja, — man šķiet, ka jūs paliksit dzīvs, ja kaut ko pastāstīsit.

— Kāpēc jūs gribat, lai es daru to, ko jūs pats neesat darījis?

— Mums ir dažādi raksturi un stāvokļi. Es vairs neesmu arī jauns, neesmu vairs iemīlējies, neatstāju mīļāko asarās.

Gastons nopūtās.

— Redziet nu, — turpināja Lažonkjērs, — mēs esam dažādi cilvēki. Kad jūs esat dzirdējis mani tā nopūšamies, kā jūs nupat nopūtāties?

— Ja es miršu, Viņa Ekselence rūpēsies par Helēnu.

— Un ja arī viņš ir arestēts?

— Jums taisnība.

— Tātad?

— Tad Dievs par viņu gādās.

Lažonkjērs pakasīja degunu.

— Skaidrs, ka jūs esat ļoti jauns, — viņš noteica.

— Izsakieties skaidrāk!

— Iedomāsimies, ka Viņa Ekselenci neapcietina.

— Nu un tad?

— Cik vecs viņš ir?

— Četrdesmit pieci četrdesmit seši gadi, man šķiet.

— Iedomājaties tagad, ka Viņa Ekselence iemīlas Helēnā — vai tā nesauc jūsu drošsirdīgo meiču?

— Hercogs iemīlējies Helēnā! Viņš, kuram es to uzticēju! Bet tā būtu neģēlība!

— Pasaule ir pilna šādu neģēlību, bez tām pasaule nemaz nevar pastāvēt!

— O, es nemaz nevaru par to domāt.

— Nemaz nelieku jums par to domāt, — sacīja Lažonkjērs ar velniš­ķīgu smaidu. — Es tikai tāpat vien ieminējos. Dariet kā gribat!

— Cst! Kāds nāk! — aizrādīja Gastons.

— Vai jūs kaut ko lūdzāt?

— Es? Nepavisam.

— Tad tas nozīmē, ka jūsu apciemojuma laiks ir beidzies.

Un Lažonkjērs steigšus metās savā gultā.

Sviras nočīkstēja, — atvērās vienas durvis, tad otras, un beidzot pa­rādījās cietuma priekšnieks.

— Nu, Šanlē kungs, vai esat apmierināts ar savu biedru? — priekš­nieks jautāja Gastonam.

— Jā, Lonē kungs, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu pazīstams ar kapteini Lažonkjēru.

Lonē smaidīdams atbildēja:

— Tas, ko jūs man nupat pateicāt, padara manu stāvokli vēl de­likātāku. Bet no sava solījuma es neatkāpšos. Atļaušu jums vienu apcie­mojumu dienā. Kādā laikā vēlaties? Pasakiet stundu. No rīta? Vakarā?

Gastons, nezinādams, ko atbildēt, vērās Lažonkjērā.

— Sakiet — pulkstens piecos vakarā, — Lažonkjērs ātri iečukstēja Gastonam.

— Lūdzu vakarā, pulkstens piecos, Lonē kungs! — sacīja Gastons.

— Tātad — tāpat kā šodien?

— Kā šodien.

— Labi, izdarīšu tā, kā jūs vēlaties, Šanlē kungs.

Gastons un Lažonkjērs nozīmīgi saskatījās, tad chevalier Šanlē aiz­veda uz viņa kameru.