Reģenta meita

XIX Mazā māja

Jauneklim tā vairs nebija ilūzija: vēl viena diena, varbūt divas, tad viņam vajadzēs ķerties pie darba, un pie kāda darba!

Spāņu sūtnis atstāja uz Gastonu lielu iespaidu. Viņā mājoja kaut kas varens, kas Gastonu pārsteidza. Jauneklis bija pārliecināts, ka tas ir džentlmenis.

Tad viņam ienāca prātā dīvainas domas. Šai stingrajai pierei un mir­dzošajām acīm bija neskaidra un tāla līdzība ar Helēnas tīro pieri un maigajām acīm — līdzība, kas piešķir tai pievērstām domām sapņa ne- sakarību. Gastons savā atmiņā neapzināti identificēja abas šīs sejas un nevarēja tās izšķirt.

Tajā brīdī, kad viņš, šīsdienas pārdzīvojumu nogurdināts, dzīrās likties gultā, uz ielas atskanēja zirgu soļi. Viesnīcas durvis atvērās, un Gastons no sava apakšstāva izdzirda dzīvu sarunu. Bet durvis drīz vien aizvērās, trokšņi izgaisa un Gastons iemiga, kā daždien iemieg divdesmit piecu gadu vecumā, pat tad, ja cilvēks iemīlējies un ir sazvērnieks.

Tiešām, Gastons nebija maldījies: zirgs bija mīņājies un zviedzis, sa­runa bija notikusi, un durvis atdarījās un aizvērās. Tas, kas šai stundā ieradās, bija kāds labsirdīgs zemnieks no Rambuijē, kuram jauna un skaista sieviete bija iedevusi divus luidorus, lai tas vislielākā steigā aiz­nestu vēstuli chevalier Gastonam de Šanlē, Burlonē ielā, viesnīcā „Mīlas muca".

Mēs pazīstam šo jauno un skaisto sievieti.

Tapēns paņēma vēstuli, pagrozīja to, pavīstīja. Tad atraisīja balto viesnīcnieka priekšautu, uzticēja viesnīcas pārraudzību savam pirmajam pavāram, kas bija ļoti gudrs puisis, un ar savām garajām kājām steidzās pie Dibuā, kas arī pārradās no Bakā ielas mājas.

— Oho, vēstule — aplūkosim! — noteica Dibuā.

Kā slīpēts blēdis viņš karstos garaiņos atkausēja saņemtās vēstules zīmogu un, izlasījis zīmīti, pēc tam parakstu un kļuva bezgala jautrs.

— Labi, lieliski! Viss ir vislabākajā kārtībā! Lai bērni joņo uz priek­šu, mēs turam grožus, un ja negribēsim, viņi nekur netiks.

Tad viņš kā īsts mākslinieks atkal aizzīmogoja aploksni un sniedza to kurjeram:

— Nodod šo vēstuli.

— Kad? — jautāja Tapēns.

— Tūlīt, — sacīja Dibuā.

Tapēns paspēra soli uz durvju pusi.

— Tomēr nē, es pārdomāju… — sacīja Dibuā. — Rīt no rīta — tas būs diezgan ātri.

— Un tagad, — sacīja Tapēns, iedams ārā un otrreiz paklanīdamies, — vai man būtu atļauts atgriezties pie monseigneur ar kādu aizrādījumu personīgā lietā?

— Runā, puisi!

— Kā monseigneur aģents es pelnu trīs ekijus dienā.

— Vai ar to vēl nepietiek, neģēli?

— Ar to man pietiek kā aģentam, un es nesūdzos. Bet tik tiešām, ar to nepietiek man kā vīnu tirgotājam. Ak, kāds muļķīgs amats!

— Dzer, lai izklaidētos, lops tāds!

— Kopš es vīnu pārdodu, man tas derdzas.

— Tāpēc, ka tu redzi, kā to izgatavo. Bet dzer šampanieti, dzer mus­katu, dzer vīnogu vīnu, ja tāds ir, — Burgijons maksās. Starp citu, viņu ķērusi īsta triekas lēkme. Tātad tu ar saviem meliem esi kļūdījies tikai laika ziņā.

— Tiešām, monseigneur?

— Jā, iemesls tam ir bailes, ko vakar tu viņam iedvesi. Tu gribēji mantot viņa īpašumu, palaidni tāds!

— Nebūt nē, monseigneur\ Tas nav sevišķi jautrs amats.

— Nu, es pielikšu tavai algai trīs ekijus dienā, kamēr tu šo amatu pildīsi, pēc tam es atdošu šo veikalu pūrā tavai vecākajai meitai. Un nes man bieži šādas vēstules, būsi mīļš ciemiņš!

Tapēns atgriezās viesnīcā „Mīlas muca" ar tādiem pat soļiem kā Pa­lērojālā un, klausīdams pavēlei, gaidīja rītdienu, lai nodotu vēstuli.

Pulkstens sešos Gastons bija kājās. Gods kam gods pienākas — iz- dzirdis viņa istabā troksni, Tapēns iegāja un nodeva vēstuli adresātam. Pazinis rokrakstu, Gastons reizē nosarka un nobālēja. Bet jo tālāk viņš lasīja, jo bālāks kļuva. Tapēns izlikās kaut ko kārtojam un paslepus vēroja viņu. Tiešām, ziņas bija nopietnas. Lūk, vēstules saturs:

„Mans draugs, es atceros to, ko Jūs man teicāt, un varbūt Jums ir taisnība. Lai būtu kā būdams, man bail: nupat piebrauca kāda kariete, Deroša kundze pavēl man aizceļot. Gribēju pretoties. Mani ieslēdza ista­bā. Par laimi, kāds zemnieks nāca garām, lai padzirdītu savu zirgu. Es tam iedevu divus luidorus, un viņš apsolīja aiznest šo vēstuli Jums. Dzir­du, kā veic pēdējos priekšdarbus, jo pēc divām stundām mēs dosimies uz Parīzi.

Tur nonākusi, es Jums paziņošu savu jauno adresi, kaut arī man va­jadzētu, pretestību sastopot, izlēkt pa logu.

Esiet mierīgs, sieviete, kura Jūs mīl, pratīs cienīt pati sevi un Jūs."

— Ak tā! — iesaucās Gastons, pabeidzis lasīt vēstuli. — Helēna, es nebiju maldījies! Pulkstenis rāda astoņi vakarā, mans Dievs! Bet viņa jau ir aizbraukusi, varbūt pat ieradusies Parīzē. Burgijona kungs, kāpēc jūs man neiedevāt šo vēstuli tūlīt?

— Jūsu Ekselence gulēja, un mēs gaidījām, kamēr jūs pamodīsities, — atbildēja Tapēns ar visizmeklētāko laipnību.

Nebija ko atbildēt cilvēkam, kas tik labi prata dzīvot. Bez tam Gastons nosprieda, ka aizraujoties viņš var atklāt savu noslēpumu, tāpēc apvaldīja dusmas. Viņam ienāca gan prātā viena ideja: viņš dosies uz Parīzes valhi un vēros, vai nebrauc Helēna. Varbūt viņa vēl nemaz nav ieradusies Parīzē. Tāpēc viņš žigli apģērbās, apjoza savu zobenu un iz­gāja, teikdams Tapēnam:

— Ja pie manis atnāktu Lažonkjērs, pasakiet viņam, ka būšu atpakaļ pulkstens deviņos.

Gastons viscaur nosvīdis ieradās pie vaļņa. Viņš nebija sastapis ne­vienu karieti un bija gājis kājām.

Kamēr viņš veltīgi gaida Helēnu, kas iebrauca Parīzē pulkstens divos no rīta, pametīsim skatienu atpakaļ. Mēs redzējām, ka reģents saņēma Derošas kundzes vēstuli un ar to pašu kurjeru nosūtīja atbildi. Tiešām, vajadzēja steidzīgi spert drošības soļus, lai atbrīvotu Helēnu no Livrī kun­ga vilinājumiem.

Bet kas varēja būt šis jaunais cilvēks? Vienīgi Dibuā varētu to pa­teikt. Un kad ap pulkstens pieciem vakarā parādījās Dibuā, lai pavadītu viņu uz Bakā ielu, Viņa Karaliskā Augstība vaicāja:

— Dibuā, kas tas par Livrī kungu no Nantes?

Dibuā pakasīja degunu.

— Livrī? Livrī… pagaidiet mazliet!

— Jā, Livrī.

— Tas ir kāds provinciāls Matinjons.

— Labi, tas nav izskaidrojums, tā ir, labākajā gadījumā, hipotēze.

— Un kas to pazīst? Livrī, tas nav nekāds vārds. Pasauciet Ozjē kungu!

— Muļķis!

— Bet, monseigneur, es nenodarbojos ar ģenealoģiju, es esmu vien­kāršs cilvēciņš.

— Pietiks niekoties!

— Velns lai parauj, monseigneur ar Livrī vārdu nejoko, kā liekas. Vai varbūt viņš grib piešķirt ordeni kādam no šīs ģimenes locekļiem. Tas būtu pavisam kas cits, un es pacenstos atrast skaistus radurakstus.

— Ej pie velna, bet pa ceļam atsūti man Nosē!

Dibuā pasmaidīja savu vislaipnāko smaidu un izgāja.

Pēc desmit minūtēm durvis atvērās, un parādījās Nosē. Tas bija četr­desmit gadu vecs vīrietis, bez tam ārkārtīgi aristokrātisks, liela auguma, skaists, dzestrs, sauss, asprātīgs un zobgalīgs — viens no visuzticamā­kajiem un vismīļākajiem reģenta draugiem.

— Monseigneur aicināja mani pie sevis? — viņš jautāja.

— Ak, tu tas esi, Nosē? Labdien!

— Apliecinu savu cieņu, monseigneur, — atbildēja Nosē un pakla­nījās. — Vai varu kaut kādā veidā pakalpot Jūsu Karaliskajai Augstībai?

— Jā, patapini man savu māju Svētā Antuāna priekšpilsētā, bet lai tā būtu labi tukša, labi tīra. Es tur novietošu savus cilvēkus. Bet tā ne­drīkst būt pārāk galanta, vai saproti?

— Kādai nevainībai, monseigneur?

— Jā, Nosē, nevainībai.

— Kāpēc tad jūs nenoīrējat kādu māju pilsētā, monseigneur? Priekšpilsētas mājām ir drausmīga reputācija, es jūs brīdinu.

— Persona, ko es tur novietošu, nekā pat nezina par šādām repu- tācijām, Nosē.

— Velns parāvis, izsaku jums vissirsnīgākos komplimentus, mon­seigneur]

— Bet ciest klusu, vai ne, Nosē?

— Absolūti.

— Ne puķu, ne emblēmu. Liec noņemt visas pārāk galantās gleznas. Lieli spoguļi un sienu apsitumi — kādi tie ir?

— Tie var palikt, monseigneur, tie ir ļoti pieklājīgi.

— Tiešām?

— Jā, patiesi. Tīrā Mentenonas stilā.

— Tātad lai sienas paliek. Bet vai tu par visu galvo?

— Monseigneur, es tomēr negribētu uzņemties šādu atbildību. Ne­esmu nevainīga meitene, un varbūt prātīgāk būtu visu nokasīt.

— Nu, vienai dienai, Nosē, — nav vērts. Kaut kas no mitoloģijas, vai ne?

— Phē! — noteica Nosē.

— Bez tam tas mūs aizkavētu, un man tikai dažas stundas laika. Dod man tūlīt atslēgas!

— Došos uz mājām, un pēc ceturtdaļstundas Jūsu Karaliskajai Augs­tībai atslēgas būs rokā.

— Sveiki, Nosē! Neseko man, neesi ziņkārīgs, es tev ieteicu, es tevi lūdzu.

— Monseigneur, es izbraucu medībās un atgriezīšos tikai tad, kad Jūsu Karaliskā Augstība mani sauks.

— Tu esi cēls biedrs, sveiki — līdz rītdienai!

Būdams drošs, ka lagad atradis pieklājīgu māju, kur viņai apmesties, reģents tūlīt aizrakstīja Deroša kundzei un aizsūtīja arī karieti, kurā viņai jāatved Helēna. Bet pirms tam Deroša kundzei jāizlasa viņai priekšā viņa vēstule, tomēr tā nav jārāda. Vēstules saturs bija šāds:

„Mana meita, es pārdomāju un gribu redzēt Jūs savā tuvumā. Dariet man prieku un sekojiet Deroša kundzei, nezaudējot ne mirkli. Kad ie- rādisities Parīzē, Jūs saņemsit no manis ziņas.

Jūsu tēvs, kas Jūs mīl."

Kad Deroša kundze izlasīja šo vēstuli, Helēna pretojās, lūdzās rau­dāja.

Bet šoreiz viss bija veltīgi, un viņai vajadzēja paklausīt. Tad viņa iz­mantoja brīdi, kad atradās viena, uzrakstīja Gastonam vēstuli, ko mēs jau izlasījām, un lika zemniekam jāšus nogādāt to adresātam.

Tad viņa devās ceļā, vēlreiz ar sāpēm šķirdamās no šīs mīļās mājas. Te viņa cerēja atrast tēvu, bet sastapa savu mīļoto.

Bet Gastons, kā mēs jau teicām, tūlīt pēc vēstules saņemšanas stei­dzās uz valni. Kad viņš nonāca tur, bija agrs rīts. Garām pabrauca dažas karietes, bet Helēnas tajās nebija. Pamazām sals pieņēmās, un cerības jaunekļa sirdī zuda. Viņš devās atpakaļ uz viesnīcu, cerēdams vēl saņemt tur kādu vēstuli.

Šķērsojot Tiljerijas dārzu, pulkstenis nosita astoņi. Tajā brīdī Dibuā ar portfeli padusē un triumfējošu seju iegāja reģenta guļamistabā.