Trīs vella kalpi

2. nodala TRIS vella kalpi

Laimīgi izmukuši no baznīcas, laivinieks un abi kara­kalpi saskatījās, cenzdamies aptvert, kas tad īsti noticis, kādēj dievvārdnieki tiem uzbrukuši, kāda iemesla pēc mācī­tājs taisni viņus apzīmējis par vella kalpiem. Trača burzmā ikviens bija domājis tikai par aizstāvēšanos.

Bet ari patlaban nebij laika pārdomām un prātošanai. Vēl tie neatradās drošībā, jo katru acumirkli varēja izlauz­ties no baznīcas vajātāji.

To viņiem atgādināja ķestera Lēne, līdzi izmukusi pa mazajām durvtiņām un atkal ieķērusies jaunā karakalpa piedurknē.

— Bēgsim!— viņa skubināja.— Ātri! Sekojiet man!

Meitene skrēja cauri kapiem uz vārtiņiem. Trīs cīņas

biedri tai līdz. No laukuma tuvākā nama vārtu velvē, tad pari pagalmam, pa šauru eju līdz kādām durvīm. Pa tām tika laukā uz citu ielu.

Laivinieks atviegloti uzelpoja:— Āre, Cuku iela! Ta, lai nu mūs meklē! Pa to tiksim ātrāk pie Daugavas, pirms viņi apdomāsies, kur mēs nozuduši.

Puiši sāka soļot tālāk. Lēne tiem līdz, arvien turēdamās blakus daiļajam jauneklim un nenolaizdama no tā savu jūsmojošo skatu.

Tāpat tas raudzījās glītajā meičā un tikai tagad atguvās pateikties par izglābšanu. Viņš satvēra tās roku:

— Paldies par tavu palīdzību, jaunava! Bez tevis mums būtu pavisam slikti klājies.

Ari abi pārējie atjēdzās:

— Kad tevi jupis! Patiesi, tā skuķe tak mūs izglāba! Nu, lai Dievs tev par to atmaksā!

Viņi turpināja ceļu. Ķestera Lēne tiem līdz.

Tagad, cīņas saviļņojumam norimstot, ikviens sāka pār­domāt notikušo: kuri tad galu galā bijuši tie vella kalpi?

Vai mācītājs patiesi uz kādu no viņiem norādīja? Vecākais kareivis uzmeta pētošu skatu laiviniekam. Tas tapat nedroši pavērās svešiniekos. Bet visi klusēja, un ikviens domāja savu domu.

Laivinieks prātoja:

«Nudien, ta lieta nav visai tīra ar šiem svešajiem puišiem. Vispirms jau aizdomīgi likās tas, ka viņi gribēja iestāties kapteiņa Sutena dienestā, kuru tak divus gadus atpakaļ nelabais parāvis. Tad — ja nemaldos — baznīcā mācītājs norādīja tieši uz viņiem. Pēc tam vecākā veikliba zobena cīņā — vai kaut kur redzēts cilvēks, kas tā prot rīkoties? Un šis jaunākais — nu, tas jau no ārējā izskata pat neatgadina vīrieti. Lai svētā Dievmāte stāv man klāt: tā būs kāda skaista ragana, biksēs pārģērbta! Un visbeidzot šis svešais skuķis — kā tas gadījās starp mums, kā no gaisa nokritis? Kā mēs visi tikām no baznīcas laukā? Nudien, kā sapnī!»

Abi karakalpi domāja vienu domu:

«Mācītājam bijusi taisnība: šis resnais puisis patiesi būs kāds vella kalps. Tāds spēks mirstīgā cilvēkā nav redzēts. Un tad tas milzīgais maizes klaips, ko viņš visu pats noēda, vēl žēlodamies, ka maz ticis.»

Ķestera Lēne, grimdama jaunekļa pasakaini dziļo acu debeszilgmē, sapņoja:

«Ak, Dievs! Cik brīnišķīgi skaists var būt velis! Es atdotu savu svētlaimību, ja par to iegūtu viņa mīlu . . . Bet -pagaidām: kaut tikai arvien varētu būt ar viņu kopā!»

Tā viņi nonāca līdz Cūku ielas galam.

— Kā tevi sauc, jaunekli?— Cūku vārtos viņa klusi jautāja pavadonim.

— Par Andri.

— Andris!— Viņa neviļus notvika.— Tāds pat vārds kā citiem kristīgiem ļaudim.

Daugavmalā beidzot bij jāšķiras.

Laivinieks paraudzījās uz savu laivu, pakasīja pakausi un norūca:

— Lai Dievs ar maniem kungiem tur baznīcā! Gan tie atradis sev citu pārcēlāju. Es braucu mājās .. .

Tad viņš pagriezās pret pavadoņiem:

— Uz kurieni jūs dosaties?

— Mums ari būs jābrauc pāri,— domāja vecākais kara­kalps, apsvēris, ka patlaban Rīga nav visai draudzīgi pret viņiem noskaņota.

— Un tu?— Andris griezās pie meitenes.

— Es? Es labprāt ietu kopā ar tevi.

— Tu domā, ka baznīcā manīja tevi palīdzam mums izbēgt?

— Ak nē! Tajā burzmā neviens nekā neatskārta. Arī mans tēvs pie altāra neko nevarēja redzēt, kas notika tumšajā kaktā aiz pīlāra.

— Tad jau tu vari droši atgriezties mājās.

— Bet es labprāt ietu kopā ar jums.

— Uz kurieni gan, Lēne?

— Kaut uz elli!— Viņa nodrebēja, acīm iedzirkstoties.

Andrim nebija ne jausmas, ko ķestera meita ar to domā.

Viņš skumji pasmaidīja un atbildēja:

— Ak, mums pašiem būs jāpavada nakts mežā, bez pajumta . . . Nu, paliec sveika, un vēlreiz paldies par palīdzību briesmās!

Viņš steigā paspieda meičas roku un veikli ielēca laivā, kur biedri jau gaidīja.

Laiva, spēcīga īrēja rokas dzīta, ātri attālinājās. Lēne krastā ar sapņainām acīm noraudzījās pakaļ, kamēr tā pa­zuda aiz Abates salas gala. Cik skumji viņai bij ap sirdi. ..

Bet priecīgāki nejutās ari karakalpi. Laivinieks irkļos viņus vēroja un domāja:

«Kādas bēdas gan nospiež šos abus? … Ja varētu tiem līdzēt.. . Brīnišķīgi! Ļaudis, kas pinas ar nelabo, es arvien biju iedomājies pretīgus, atbaidošus, ļaunus. Bet šie man tā īsti, no sirds patīk …»

Viņš mēģināja uzsākt valodas:

— Vai tagad domājat atgriezties uz Kurzemi, ja Rīgā nepalaimējās?

Vecākais klusēja. Tikai papurināja galvu.

Nu jaunākais, Andris, kļuva runīgāks:—Pēteris nedrīkst Kurzemē rādīties. Tur tagad poļi valda. Ar tiem mums naids.

— Tā? Bet uz kurieni tad domājat doties?

Pēteris paraustīja plecus.

— Nezinām,— atbildēja tā vietā Andris.— Mums nav kur savu galvu nolikt.

— Vai dieniņ,— gandrīz priecīgi iesaucās laivinieks, — tad apmetaties pie manis uz kādu laiciņu, kamēr tas tracis Rīgā būs aizmirsies un varēsat atkal iet pieteikties pie kapteiņa.

Pētera drūmā seja noskaidrojās.

— Patiesi tu gribi mūs uzņemt — svešus cilvēkus? Lai Dievs tev to kādreiz . . .

Viņš aprāvās, apķeries, ka šāds novēlējums varētu būt netikams, un uzlūkoja caur pieri laivinieku. Tas tāpat raudzījās pretim, pārsteigts no Dieva vārda puiša mutē. Andris, sapratis biedra neapdomību un iedomājies laivi­nieku nepatīkami aizskartu, mēģināja kļūdu griezt par labu:

— Mēs tev pateicamies, draugs. Pie joda!

— Pie manis jūs neviens netraucēs,— pēc īsa brītiņa laivinieks turpināja.— Variet justies brīvi un darīt, kas tīk. Lūk, tur, tā būda, uz kurieni braucam, ir manas no tēva mantotās mājas. Par Zeltiņiem tās sauc tāpat kā agrāk, kad mums vēl bij sava zeme un saimniecība. Tagad gan man vairāk nepieder kā tas krūmāja pudurs visapkārt. Es dzīvoju viens un mazliet nodarbojos ar zveju un parcelšanu pār Daugavu un ari tikai tad, kad sāk gribēties ēst. Esmu liels sliņķis. Mans vārds ir Ērmanis.

— Jauki!— iesmējās Pēteris.— Tad tu varēsi slinkot, un mēs tavā vietā brauksim zvejā.

— Nē, nē,— Ermanis atsmējās pretī,— ja jau visi brau­cam uz lomiem, tad man slinkuma nebūs. Pulkā patīkami tiklus mest, pamēļot.

Laiva sasniedza krastu. Trīs jaunie draugi izkāpa malā.

— Pa, pa,— Ērmanis kaut ko pārdomāja. Mājā tak nebija ne garozas maizes.— Man vēl jānobrauc līdz krogam, lūk, tur.— Viņš parādīja ar roku uz Daugavas augšgalu, kur pāri simts asis attālu pacēlās augstais, sarkanais dzirnavu tornis pie Māras upītes ietekas Daugavā.— Bet jūs ejiet vien uz būdu un kuriet pavardā uguni.

Laivinieks atkal iekāpa laivā un brauca gar malu uz augšu. Abi puiši gāja uz nelielo namiņu krūmāja džungļu vidū. Telpas te bija pietiekoši: paliela istaba ar pavardu, soliem, galdu un guļas vietu, bez tam vēl vienā galā mazs kambaris ar salmu cisām.

Puiši salasīja žagarus, uzkūra uguni, sanesa katlā ūdeni. Drīz atgriezās arī Ērmanis. Puslaivas tam bija piekrauts ar labām lietām: krietni prāva mučele alus, vesela cūkas puse un maiss ar maizi.

— To dabūju krogā uz parāda,— Ermanis līksmi stāstīja, stiepdams mantas uz būdu.— Krodzinieks par to prasa divas mucas lašu. Nu, to mēs kopīgi sazvejosim vienā dienā, jo patlaban laši, kā novēroju, bariem nāk pa Daugavu uz augšu.

Tik jaukas izredzes Pēteris ar Andri nebij uzdrošināju­šies pat nosapņot. Nu pagaidām visām bēdām būtu gals. Un, kas attiecas uz viesmīlīgā saimnieka varbūtējiem sakariem ar nelabo, tad tas apstāklis nevarēja atbaidīt karavīrus, kuriem nebij kur likt savu galvu.

Pāris stundas vēlāk uz galda blakus veselam maizes kalnam kūpēja lielajā katlā garšīgais cūkgaļas virums un steķos stāvēja alus mučele. Sākās mielasts.

Bet jau pēc īsa laiciņa Andris ar Pēteri lielā izbrīnā saskatījās.

Vai tā nav acu apmanīšana? Kamēr šie abi ēda savu riku maizes ar parasta lieluma gaļas gabalu klāt, viņu saimnieks jau bija notiesājis veselu cūkas cisku un noēdis gandrīz vai klaipu maizes! Un tikai tagad, likās, viņam sāka īsti rasties ēstgriba!

Ērmanis ievēroja viesu izbrīnu un, vēl to pavairojis, uzdzerdams pusspaiņa tilpuma ķipi ar alu, omulīgi smaidīja:

— Jā, man ir brīnišķa ēstgriba. Sevišķi pēc darba, piemēram, pēc šīrlta cīņas baznīcā. Bet, dīkā vārtīdamies pa cisām, es atkal varu veselu nedēļu iztikt bez ēšanas. Tāda man savāda daba. Tādēļ ari man labprāt patīk slinkot.

— Bet kā tad tā?— Andris brīnījās.

— Nu, aiz taupības.

— Nekā nesaprotu.

— Tā lētāk tieku cauri. Ar laivinieka peļņu neiznāk tik daudz, ka varu kārtīgi paēst. Bet guļot man nav jāēd.

— Tas ir savādi!— iesmējās Andris.

— Jā, tīrais posts. Bet ko lai dara, kad tāda man daba? Patlaban gan nekādu bēdu vairs nava. Šodien saēdišos veselai nedēļai, un rīt dosimies visi uz zveju. Iznāks ko samaksāt krodziniekam parādu, un ari priekšdienām nodro­šināsimies.

Pēteris ar Andri labi paēda, tik labi, ka sen neatcerējās tā mielojušies. Tagad tie sēdēja pie alus traukiem un klausījās saimnieka čalošanā, kurš vēl arvien stiprinājās, kā pats teica, veselai nedēļai. Abiem puišiem iepatikās Ērmaņa atklātā, vientiesīgā daba, viņa kūtrais miers un varenā ēdelība. Gausi ēzdams, viņš tiem izstāstīja visu savu dzīves stāstu, ar to izgaisinādams viesu aizdomas.

Bet Ērmanis vēl nekā nezināja par saviem viesiem, vienīgi tikai to, ka tie karakalpi no Kurzemes, uz kurieni labprāt negrib atgriezties, bet vēlas iestāties Rīgas dienestā.

Tādēļ viņš, galu galā beidzis ēst un piesēdis tuvāk pie alus mučeles, sāka puišus iztaujāt:

— Pastāstiet jel — kāpēc tad jūs atstājiet savu dzimteni? Kurzeme tak īstā maizes zeme.

— Tad tev vajadzēs uzklausīt visu mūsu dzīves stāstu no gala,— domāja Pēteris.

— Nu, lūk! To es labprāt dzirdētu.

Pēteris iedzēra malku alus un sāka stāstīt:

— Mēs esam Kurzemes padzītā hercoga Vilhelma ļaudis no Ēdoles muižas. Kad kara virsnieks Fārensbahs uzņēma cīņu par mūsu nelaimīgo lielkungu, es iestājos tā pulkos un kāvos lidz pret poļiem visās kaujās. Bet Fārensbahs nodeva mūsu kungu, un es, atstājis tā dienestu, atgriezos atpakaļ muižā. Te vairs nebija nekādas kārtības. Kaut gan mūsu kunga brālis hercogs Fridriķis bija apstiprināts par visas zemes valdnieku, tomēr poļi rīkojās pa lielkunga muižu pēc sava prāta, it kā tā tiem piederētu. Pagājušo rudeni Ēdolē apmetās kāds poļu junkurs, augstprātīgs un samaitāts cilvēks. Ar to man un Andrim iznāca briesmigs naids.

Andrim bija iecerēta kāda muižas meitene. Uz to ari poļu junkurs bij metis savus iekārojošos skatus. Viņš sāka tai uzmākties un to vajāt. Nabaga Rūtiņai bēguļojot bieži gadijās pārnakšņot laidarā, pažobelēs vai siena gubenī muižas laukos. Reiz — tas bija ziemas sākumā — Rūta, bēg­dama no uzmācīgā poļa, skrēja pāri upei. Plānais ledus ielūza, un meitene nozuda āliņģi. Andris, kurš bailēs par savu iemīļoto dien' un nakti to uzraudzīja, bij gadījies tuvumā. Viņš metās ledainā atvarā un izglāba slīkstošo. No izbailēm un saaukstēšanās Rūta savārga, un dažreiz likās, ka beigas bus. Tak īsi pirms Lieldienām dzīves spēki ņema virsroku un vājiniece sāka pamazām atspirgt. Te kādu vakaru Andris izdzirdēja izmisuma pilnus palīgā saucienus. Viņš metās slimās kambarīti un ieraudzīja nespēcīgo mei­teni cīnāmies ar junkuru, kurš tai uzmācās. Andris stājās starpā, bet spēcīgais polis uzveica zēnu un izgrūda pa durvīm, tās nobultējot no iekšpuses. Te pienācu es, saucienu iztraucēts, un, dabūjis zināt, kas notiek, ar kājas spērienu izsitu durvis un nostājos poļa priekšā. Tas niknumā metās man virsū, zobenu izrāvis. Man ieroča nebij klāt, bet es veikli atbruņoju uzbrucēju un izsviedu to laukā. Nu bez­kauņa dusmās vērsās pret mani un Andri. To pašu nakt' viņš ar pusduci savu cilvēku, kas to pavadīja viņa sirojumos pa mūsu lielkunga muižām, iebruka ļaužu istabā, kur gulējām. Es nopratu, ka beigas ar mani būs, ja kritīšu viņu rokās. Tādēļ paķēru no cisām savu veco zobenu un sāku aizstāvēties. Roka man ir veikla, ciņās vingrināta, un es nolaidu gar zemi trīs poļus. Pārējie metās bēgt. Pats junkurs, dabūjis cirtienu labās rokas plecā, ievaidēdamies ļāva izkrist zobenam un ari izskrēja ārā.

Man bija jābēg. Es atstāju muižu. Andris palika, un mēs norunājām satikties kādās mājās pie Kuldīgas, kad Ruta būs kaut cik atspirgusi, ka visi trīs varam doties uz Rīgu, kur meitenei kāds radinieks kalpoja pie kapteiņa Sutena.

Veselu mēnesi velti izgaidījos pie Kuldīgas Andri un Rūtu. Tad devos atpakaļ uz Ēdoli. Tur dabūju zināt, ka Andris iemests cietumā, bet Ruta to pašu nakt'— vēl varga un nespēcīga — nozudusi. Es izlauzu muižas cietumu un atsvabināju Andri. Izmeklējāmies meiteni visā apkārtnē, klaušinājām no mājas mājā. Beidzot izzinājām, ka Rūta viena devusies uz Rīgas pusi. Tā mēs nokļuvām līdz Jelga­vai, kur nejauši satikām kādu zemnieku no mūsu puses. Tam bija ziņa no Andra līgavas: šī laimīgi nokļuvusi Rīgā, te atradusi darbu un patvērumu . . . Nu mēs steidzāmies un šorīt nokļuvām te .. .

Tikai nu es nesaprotu, pie kā meitene būtu varējusi griezties. Kapteinis Sutens priekš divi gadi miris, kā tu, draugs, stāstīji. . .

— Viņš pazudis bez vēsts.— Ērmanis, visu laiku uzma­nīgi klausījies, tagad iedzēra malku alus.— Runā, ka ne­labais to parāvis.

— Nu jā. Tātad Rīgā viņa nav un tā karakalpi aizgājuši uz poļiem; ari Rūtas radinieks .. .

— Var jau būt, ka tai palaimējās tikt dienestā kādā pilsoņu ģimenē.

— Liekas, tā būs .. .

Stāstītājs apklusa, arī paceldams pie lūpām savu alus trauku.

Laivinieks labsirdīgu smaidu raudzijas Andrī. Tad pēc īsa klusuma brīža teica:

— Tatad ari tu gribētu apmesties Rīgā, lai būtu savas līgavas tuvumā?

Andris mazliet piesarka.

— Jā. Bet citur mums arī nav kur doties. Uz Kurzemi atpakaļ nedrīkstam. Ēdolē Pēterim piespriests nāves sods par poļu junkuru saciršanu.

— Hm . . .— Ērmanis nodomāja.— Man liekas, ka kaptei­nis Salderns jūs pieņems savā dienestā. Kā dzird, tad zviedru karalis pieteicis poļiem karu un ļoti var būt, ka atkal nāk uz Daugavgrīvu un Rīgu. Pilsētā patlaban ļoti maz karaspēka. Tad jau varēsat dzīt pēdas Andra līgavai. Bet labāk būs kādu laiciņu Rīga nerādīties šlrītējā trača dēļ

baznīcā. Varbūt viens otrs būs mūs ievērojis pēc paskata. Lai tā lieta aizmirstas.

Andrim gan prāts nesās ātrāk uzmeklēt Rūtu, bet arī viņš saprata, ka nebūtu apdomīgi tik drīz rādīties pilsoņiem, kuri uztraukumā tiem draudēja ar sārtu kā vella kalpiem. Lai viss aizmirstas.

Trīs jaunie draugi nosēdēja pie alus malka līdz pašam vakaram, pārrunādami par visu uz pasaules. Tad gulētie- dami nolēma kādu nedēlu likties uz zveju un mazliet sapelnīties un aizmiga mierīgā, cietā miegā.