Trīs vella kalpi

49. nodala VISS NOKĀRTOJAS, KĀ NĀKAS

Jau novembra pirmajās dienās bija iestājusies stingra ziema. Māras ezera dzirnavas snauda, pa pusei sniegā ieputinātas. Apledojušais dzirnavrats stāvēja mierā. Varētu domāt, ka citkārt dzīvās mājas tagad izmirušas, ja dūmu strūkla, kas cēlās gaisā no namiņa dūmu vada, neliecinātu, ka te tomēr vēl piemīt iedzivotāji.

Maz gan bija viņu palicis. Stallī stāvēja vairs tikai trīs zirgi, jo pārējie līdz ar karakalpiem jau labu laiku atpakaļ bija pārvesti uz pils kazarmēm. Veco Rēbusu vēl pirms sala iestāšanās puiši pavadīja līdz Jelgavai, no kurienes tam vienam nācās braukt tālāk uz savu jauno dzīves vietu — Kurzemes hercoga galmu. Tagad dzirnavas apdzī­voja tikai trīs puiši, Anna, Kate un Lēne.

Patlaban — tas bija nedēļas divas pirms Ziemassvēt­kiem — dzirnavistabā, pūru darinot, sēdēja tikai Anna ar Kati. Lēne, agrāk tikai varbūt reizi nedēļā apciemodama tēvu, Svētā Pētera ķesteri, pēdējā laikā gandrīz ik dienas devās uz pilsētu. Pēteris, Andris un Ermanis bija aizgājuši uz pili pie komandanta.

Abas meičas, čakli šūdinādamas pūra veļu, nebūt neiz­skatījās tik priecīgas, kādām parasti līgavām vajadzētu būt. Darbi ritēja klusi, bez dziesmām, bez jokiem. Smagās domās.

Kate pirmā uzsāka sarunas nopūzdamās:

— Ak, Dievs! Dažreiz iešaujas sirdī nelaba doma, ka kāzas mums nemaz neiznāks.

— Ej nu!— Anna atteica. Bet arī viņas balsī nebij cieša pārliecība.

— Kā ne,— Kate turpināja.— Pēc lielas pierunāšanas Svētā Jāņa mācītājs apņēmās izdarīt laulāšanu. Bet Samsons, superintendents, noliedza. Izlaida visām draudzēm Vidzemē stingru aizliegumu: neviens lai neuzdro­šinās laulāt vella kalpus.

— Bet varbūt Lēnei palaimējas bargo kungu atmīkstināt. Ik dienas viņa iet uz Rigu un cerē izdevīgā brīdī ko panākt.

— Es nesaprotu, kā viņa ar tādu neatlaidību un aizrauša­nos rūpējas par mums, ja pašai kāzas neiznāk.

— To nemaz nesaki. Gan viņa Ērmani apprecēs.

— Ermanis ne dzirdēt negrib par laulībām un precībām.

— Lēne esot pārliecināta, ka viņš gribēs, kad būs laiks. Tagad viņa par to ne vārdiņa nemin. Visu dara slepeni no

Ērmaņa, arī mums piekodinādama ne vārda viņam neteikt par tās gaitām. Lēnes apbrīnojamais spars man tomēr dažbrīd liek ticēt, ka viņa galu galā pierunās superinten- dentu. Viņas tēvs kā ķesteris arī stāv tuvu mācītājam.

— Saki, ko gribi, man tomēr nav cerības un sirds smaga.

— Neraizējies! Un, ja arī še neviens mūs nelaulās, tad brauksim uz Kurzemi.

— Andris saka, ka nebūšot labi atgriezties dzimtenē ar līgavām. Turp jādodoties salaulātiem. Ari Pēteris tā domā­jot.

— Tātad viņiem vēl cerības ir un mums nav jāraizējas.

— Tomēr tie arī paši ir dikti sadrūmuši.

— Viņi vēl arvien gaida to poli ar ieteikšanas grāmatām Kurzemes hercogam.

— Tas nenāks. Kas poļu karalim par daļu gar vienkār­šiem karakalpiem? Ja būtu karš, tad varbūt viņš gan vēlētos dabūt mūsu puišus prom no dzirnavām, kuras par varu grib sagrābt savās rokās.

— Vēl miers nav noslēgts. Pamieram izbeidzoties, no jauna var sākties kaujas un pat Rīgas ielenkšana. Un tādā gadījumā poļi daudz dotu, lai Pēteris, Andris un Ērmanis vairs necīnītos līdzi rīdziniekiem. Varbūt tas Lugovskis nogaida Varšavā, kamēr karalis Sigismunds galīgi izlems par mieru vai karu. Un pēdējā gadījumā noteikti steigsies šurp.

— Lai Dievs dod!

— Kaut kā jau viss nokārtosies. Te palikšanas vairs nav. Dienasts ir uzteikts zviedriem, mūsu līgavaiņi atlaisti. Tikai nesaprotu, kādēļ komandants licis vēl uzkavēties un neat­stāt dzirnavas pirms jauna gada.

— Laikam tās pašas nezināšanas pēc: vai būs karš jeb miers.

— Bet, ja arī būtu karš, ne Pēteris, ne Andris, ne Ērmanis vairs neiestāsies atpakaļ dienastā.

— Tā jau ir gan …

Meičas apklusa un nodevās darbam. Kaut gan īstas skaidrības nebij, taču pēc pārrunām tā kā vieglāk kļuva. Lēne bija enerģiskāka kā viņas draudzenes.-Kamēr Anna un Kate, pūru darinādamas, prātoja un bēdājās, viņa rīkojās. Jau no rīta atstājusi dzirnavas, ķestera meita devās pie tēva.

Svētā Pētera ķesteris bija kluss mīkstas dabas cilvēks. Turklāt viņš savu vienīgo bērnu ļoti mīlēja, gandrīz ik lietā piekāpdamies viņas iegribām un untumiem. Tā Lēne arvien panāca savu, tā viņa atstāja tēva mājas, dodamās uz dzirnavām kopt ievainotos un saimniekot, tā viņa vēlāk, atzīdamās, ka mīl Ērmani, izkaulēja tēva piekrišanu. Nu nāca visgrūtākais: pierunāt veco ķesteri, lai tas piedabū mācītāju Samsonu atcelt vella kalpu laulību aizliegumu. Labais tēvs nespēja ilgi pretoties meitas lūgšanām un, lai cik grūts un veltīgs šis solis likās, aizgāja pie Samsona. Tas, protams, strupi un bargi noraidīja savu uzticamo kalpu. Tad Lēne gāja pati, bet mācītājs" viņu, pat lāgā neuzklausī­jis, izgrūda pa durvīm. Dūšīgā meiča neatlaidās.

Tā šorīt, divas stundas galīgi nogurdinājusi tēvu ar lūgšanām un asarām, viņa to atkal piedabūja doties pie mācītāja un ņemt viņu pašu līdz.

Samsons, no ķestera pirmiem vārdiem sapratis, kādēļ abi atnākuši, īsi pārtrauca lūdzēju:

— Ne vārda par šo lietu! Ejiet!

Ķesteris nolieca galvu un griezās uz durvīm, bet Lēne, aizspraukusies priekšā, turpināja tēva vietā:

— Mīļais cienīgtēvi Jūs nedarāt pareizi, liegdams man svēto laulību.

— Tev es neliedzu!— baznīckungs asi uzsauca meičai, virzīdams to uz durvīm, kur ķesteris bija apstājies.— Izrau- gies sev vīru, kādu gribi, un laulājies. Tikai ne šos vella kalpus!

— Augstais kungs!— meiča turējās pretī.— Viņi nav vella kalpi, bet godīgi, kristīgi cilvēki, tāpat kā es un jūs.

— Nekauņa!— Samsons dusmās piesarka.— Kā tu mani vari salīdzināt ar tiem elles prauliem! Kamēr man būs noteikšana pār svēto evaņģēliski luterisko baznīcu Rīgā un Vidzemē, neviens mācītājs nedrīkstēs laulāt šos nolādētos.

— Jūs runājiet kā pāvesta draugs!

— Es? Vai tu traka?

— Jā! Kā mūsu baznīcas ienaidnieks!

— Skuķe! Ko tu uzdrošinies?!

— Tā tas ir. Mūsu mīļās baznīcas augstākais priekšnieks pats dzen projām ļaudis no mūsu ticības pāvesta baznīcas apkampienos!

— Kā tā?

— Ja jūs mūsu baznīcās neatļausat svēto laulību trim brašajiem karakalpiem, tad tie aizies pie poļu baznīckunga.

— Tā? Nu, tad laimīgu ceļu! Tādiem nav vietas mūsu dievnamos.

— Tad viņiem būs jāpāriet arī poļu dienastā.

— Paldies Dievam! Lai pāriet!

— Man? Aplamā skuķe!

— Cienīgtēvs! Aiztaupiet sev tās nepatikšanas, ka lūg- šus jums viņi būs jālūdz atpakaļ.

— Man? Aplamā skuķe!

— Jā, jums! Tas jums būs jādara, ja negribēsat dzīvot ar nodevēja slavu.

Samsons piesarka niknumā.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Ka Rīga nav poļu ielenkta vienīgi Ērmaņa, Pētera un Andra varonības dēl, ka tie atsita ienaidnieku karaspēku no dzirnavām! Ja jūs šos brašos kareivjus aizdzīsat, tad Riga nespēs noturēties un jūs būsat tas, kas mūsu pilsētu atkal nodos poļu rokās.

Maģistrs Samsons apmulsa. Bet tikai uz brītiņu. Nevar taču piegriezt nopietnu vērību trakas skuķes pļāpāšanai. Atkal viņš saslējās un norādīja uz durvīm:

— Ārā! Man nav laika klausīties tavās aplamībās.

Ķesteris jau bija klusi izslīdējis pa durvīm. Samsons

satvēra viņa meitu aiz apkakles un taisījās grūst laukā.

Te durvis atvērās un tajās parādījās karakalps, ziņnesis:

— Viņa ekselence gubernators aicina superintendenta kungu uz pili. Lai nekavējoties.

Mācītājs atlaida Lēnes drēbes. Niknums viņa acīs uz reizi izzuda, un tās gandrīz priecīgi iemirdzējās.

— Pats gubernators tevi sūtīja?— Viņš laipni uzsmai­dīja karakalpam.

— Jā gan.

— Vai tu nezini, kādā lietā?

— Nezinu.

— Varbūt pilī atvestas kādas vēstules no Zviedrijas?

— Jā. Šorīt ieradās karaļa vēstnieks ar dažādiem papī­riem un pergamentiem.

Samsons priecīgi paberzēja rokas. Redzams, viņš ļoti gaidīja kādas labas vēstis no Stokholmas.

— Labi!— Viņš pamāja karakalpam.— Steidzies atpakaļ un saki, ka es tūlīt būšu tur.

Vairs neievērodams ķestera meitu, viņš skrēja apģēr­bties.

Lēne izgāja līdz ar pils ziņnesi un kāpa lejā. Vārtos viņu gaidīja tēvs, izmisis par meitas pārdrošību pret Samsonu.

— Apmierinies, tēt!— Lēne viņu mierināja, paņēmusi tā roku un noskūpstījusi.— Gan viss būs labi.

— Kāds labums man var būt,— vecais baznīcas kalps vaimanāja,— kad man nāksies atbildēt par tavu bezkau­nību? Es taču esmu tavs tēvs.

— Gan pierunāšu mācītāju un viņš piekāpsies. Un, kad viss būs labi, tad arī uz tevi viņš nedusmosies.

Tas ķesteri neapmierināja. Turpinādams gausties, viņš saņēma meitu pie rokas vest uz māju. Bet Lēne atsvabinājās.

— Ej viens, tēt!

— Un ko tu darīsi?

— Gaidīšu mācītāju. Ne soļa neatkāpšos, kamēr viņš apsolīs ļaut mūs visus trīs pārus laulāt.

Ķesteris sakampa galvu rokās un streipuļoja uz māju. Viņš labi pazina savu meitu: ja tā ko apņemsies, tad velti viņu atrunāt. Lēne sagaidīja Samsonu un, neatlaizdamās no viņa sāniem, turpināja savu uzmācību. Gandrīz skriešus mācītājs steidzās uz pili. Lēne teciņus tam līdz. Ļaudis uz ielām apstājās un brīnījās. Kad Samsons iemuka pilī, Lēne atkal palika gaidot savu upuri pie pils vārtiem.

Pēteris, Andris un Ērmanis, drīz pēc Lēnes aiziešanas atstājuši dzirnavas, pārgāja pa Daugavas ledu uz Rīgas krastmalu un nogriezās uz pils pusi. Pētera un Andra sejas bija nopietnas un rūpju pilnas, bet Ermanis izskatījās pavisam nošļucis. Laivinieks apstājās pie Stiftes vārtiem.

— Ejiet vien,— viņš teica biedriem.— Kamēr būsat pilī, es pasēdēšu tepat krodziņā.

— Kā tad tā?— Draugi atgriezās.— Kāpēc tu negribi nākt līdz?

— Ko es tur darīšu?

— Taču visi trīs vienā lietā ejam.

— Es ne.

— Kā? Vai tad esi sanīdies ar Lēni?

— Sanīdies? To ne.

— Bet kā tad … Lēne ir ļoti jauka meiča.

— Vai tad es ko saku?

— Nu lūk! Kā tad tu iesi sēdēt krogā, kamēr mēs rūpējamies, ka varam godīgi salaulāties?

— Es palikšu vecpuisī.

— Nopietni?

— Pavisam nopietni.

— No jums abiem it nekā nevar saprast. Lēne gatavojas uz kāzām. Tu uz vecpuiša dzīvi.

— Es savu mūžu gribu godam viens nodzīvot.

— Āksts tu esi, Ērmani!

— Vienalga. Ejiet vien. Atceļā ienāciet krodziņā. Es gaidīšu.

Ermanis nošļucis aizčāpoja uz dzertuves pusi. Andris ar Pēteri gāja uz pili. Šodien te bija dzīvāka kustība kā citu dienu. Priekštelpā stāvēja pulciņos tirgotāji, armijas apgād­nieki. Starp tiem arī Bērenss. Tas draudzīgi apsveicinājās ar puišiem. Ziņneši nāca un gāja uz komandanta rakstu istabu, uz augšstāvu, kur mita gubernators, citi taisījās ceļā uz zviedru nometnēm Vidzemē. Arī vienu no saviem agrā­kiem neuzveicamiem Pēteris te ieraudzīja, un abi ar Andri piegāja apsveicināties.

Pēc brītiņa no rakstu istabas iznāca komandants. Pama­nījis puišus, viņš kaut ko iedomājās un smaidīdams pameta tiem ar pirkstu. Abi nostājās kapteiņa priekšā.

— Labi, ka atnācāt.— Tas uzsita uz pleca Pēterim. — Šodien mums priecīga diena, un arī jums man kas sakāms. Tikai labu brītiņu nāksies pagaidīt. Man tagad jāiet pie gubernatora … Bet vai jums vēl pie manis kāda darīšana?

— Kaptein!— Pēteris saslējās kareiviski.— Mēs gribam sievas apņemt. Bet superintendents devis visiem Rīgas un Vidzemes mācītājiem aizliegumu mūs laulāt.

— Zinu, zinu.— Komandants pasmīnēja.— Sim lāga vī­ram ir briesmīgas bailes no velliem, un viņš iedomājies, ka apsievojušies jūs varat visu Rigu pielaist ar maziem vellē- niem.

— Un tādēļ,— Pēteris, neaizrāvies no kapteiņa joka, nopietni turpināja,— mēs atnācām lūgt no tevis, kaptein, kādu rakstu, kas mums nodrošina brīvu ceļu uz Bausku.

— Bauska ir poļu rokās.

— Tagad ir pamiers. Ar tavu vai gubernatora rakstu poļi atļaus mums griezties pie pilsētas luterticīgā mācītāja, kurš mūs salaulās.

— Tātad jūs ar savām līgavām gribat iet uz Bausku laulāties?

— Nekas cits neatliek. Pār Bauskas baznīcu nesniedzas superintendenta vara. Un, kā jau tu zini, mēs gribam atgriezties uz Kurzemi kā precēti ļaudis.

Komandanta piere savilkās nepietnās grumbās. Viņš kaut ko pārdomāja. Pēc brītiņa viņa seja atkal smaidīja.

— Tas viss nebūs vajadzīgs,— viņš teica.— Man šķiet, mēs to lietu tepat nokārtosim. Man ienāca prātā laba doma.

— Tu domā, ka mums tomēr atļaus Rīgā salaulāties?

— Esmu pārliecināts. Par jums jau kāds rūpējas šinī lietā … Paši par to vairs neraizējaties.

— Mēs varētu arī iet uz Bausku.

— Tas nebūs vajadzīgs . .. Bet nu man jāiet pie viņa ekselences. Jūs pagaidiet. Nākšu atpakaļ, man būs kas priekš jums.— Komandants kāpa augšā pa trepēm. Puiši atgriezās pie sava bijušā biedra.

Komandants ilgi kavējās augšā, bet sarunās laiks pagāja ātrāk, kā vieniem gaidot.

Pļāpājot viņi ieraudzīja ienākam priekšnamā mācītāju Samsonu. Viņa gaita likās veiklāka, nekā parasts, sejā bija manāms priecīgs saviļņojums. Superintendents piegāja pie sargkareivja un ko jautāja. Tas norādīja, ar galvu pametis, uz augšstāvu. Samsons steidzīgi kāpa pa kāpnēm augšā. Laikam pie gubernatora. Drīz pēc tam nonāca lejā koman­dants ar papīriem un pergamentu vīstokļiem rokā. Garāmie- dams Pēterim ar Andri, viņš tiem pamāja sekot rakstu istabā.

— Te nu man būs arī kaut kas jums!— viņš teica, nolikdams rakstu žūksni uz galdu un meklēdamies pa tiem.— Lūk, te būs jūsu dienasta apliecības.

— Tās mums lieti noderēs, kad pāriesim uz Kurzemi,— Pēteris priecājās.

— Kaprālim Andrim Zviedrim,— komandants, paņēmis vienu rakstu, lasīja. Pie tam viņš smaidīdams raudzījās Andrī.

— Kā?— Andris lāgā nesaprata jēdzienu.

Komandants smaidīja.

— Tas būs aplam uzrakstīts,— ieminējās Pēteris.— Va­jadzēja rakstīt — zviedru kaprālim Pēterim.

— Raksts ir pareizs.— Kapteiņa smaids arvien vēl neiz- gaisa.— Tam apakšā stāv: «Uz viņa majestātes Zviedrijas karaļa pavēli.» Tātad Andris ir paaugstināts par kaprāli.

Andra acis priekā iemirdzējās.

Pēteris paslepus paspieda drauga roku, kamēr koman­dants paņēma otru rakstu.

— Sis raksts būs tev domāts,— kapteinis paraudzījās uz Pēteri,— karodzniekam Pēterim Zviedrim.

— Karodzniekam?— Pēteris spēji piesarka.

— Jā, draugs! Tā teikts tavā patentē. Un, tā kā jums pavārdu nav, tad pats karalis abiem izraudzījies vienu vārdu: Zviedris. Tā arī citā zemē un dienastā jūsu varonī­gās kara gaitas uzglabāsies vēl bērnu bērnos — pavārdā.

— A! Nu saprotu!— Pēteris attapās.

Kapteinis svinīgi paspieda abiem roku, apsveikdams ar paaugstinājumu, pasniedza rakstus. Tad atkal kjuva vien­kāršs un vaļīgs.

— Un tagad, draugi, jūs variet iet. Es jau pieminēju, ka šodien mums priecīga diena. No Stokholmas pienācis līdz ar rakstiem prāvs naudas sūtījums — algām. Pēc tās būtu labāk atnākt rīt vai parīt. Tā. Nu zināt iemeslu, kādēļ liku jums arī pēc atlaišanas uzkavēties dzirnavās: gaidījām naudu un šo rakstu. Bijušais gubernators, viņa majestātes mantzinis Kaspars Krūze, slimības spiests, aizbraukdams uz Zviedriju, ieminējās, ka atspirdzis lūgšot karali neaiz­mirst jūsu uzticīgo un varonīgo kalpošanu. Nu viņš savu solījumu ir izpildījis… Tad vēl, kas attiecas uz jūsu laulībām: viss būs labi. Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jums paziņos, ka varat iet pie altāra.

Priecīgā saviļņojumā puiši pateicās komandantam par viņa sirsnīgo līdzdalību abu priekos un bēdās. Tad atvadījās un kā vieglu spārnu nesti atstāja pili.

Pie vārtiem viņi pamanīja ar nosalušiem vaigiem un degunu Lēni.

— Ko tad tu te dari?— Andris jautāja.

— Rūpējos par jums,— meiča atbildēja.

— Ko tu te par mums vari rūpēties?— Pēteris pavīp­snāja.

— Ka dabūjat sievas!

— Ko tu saki?— Puiši brīnīdamies saskatījās un atkal paraudzījās meičā.

— Jā, draugi. Es panākšu, ka superintendents atļaus jums salaulāties. Pusceļā jau esmu. Gaidu viņu iznākam no pils. Tad turpināšu tālāk savu. Viņš piekāpsies.

Nu i Andris, i Pēteris atcerējās komandanta vārdus, ka kāds par viņiem rūpējoties. Tātad Lēne bija tā! Un arī kapteinis ir pārliecināts, ka viss būs labi, ka meičai izdosies viņas apņemšanās. Kas to būtu domājis no Lēnes!

Abi sirsnīgi pakratīja ķestera meitas roku un griezās iet.

— Tikai nenosaldē deguna galu!— smiedamies Andris sauca atpakaļ.

— Nē jau!— atsaucās Lēne.— Bet vienu lietu lieciet pie sirds: ne vārda Ērmanim par to, ko runājām!

Puiši nozuda aiz stūra. Lēne palika gaidot. Lai sasildītos, viņa lēkāja uz vienas kājas šurp un turp vārtu priekšā.

Pēc kāda laiciņa iznāca mācītājs Samsons. Tagad viņa seja vairs nebija smaidoša, kaut gan varēja vēl jaust iekšēju prieku. Kaut kas to apēnoja.

— Cienīgtēv!— Lēne atkal taisījās blakus savam upu­rim.— Es neatstāšos no jums, kamēr nepārliecināšu labāk domāt par krietnajiem, varonīgajiem un godīgajiem Rīgas aizstāvjiem un glābējiem. Iedomājaties …

— Jā jau, jā! Es visu iedomājos!— Samsons īgni pār­trauca meiču, rokām gaiņādamies no viņas runas plūdiem. — Atkāpies no manis! Liec reiz mani mierā!

— Nē, cienīgtēv!

— Vai tu ļausi man izrunāt!— visu pacietību zaudējis, nejauki iebļāvās mācītājs.

— Bet jā! Tikai sakiet, ka jūs vairs neliedzat Pēterim, Andrim un Ērmanim iet pie svētās laulības.

— Tad klausies tu, žagata! Es ļaušu! Es pats viņus salaulāšu! Svētā Pēterī! Lai taču reiz man būtu no tevis miers! Saki, lai tie nāk pieteikties!

Un, rokām mētādamies, raisīdamies vaļā no iegavilējo­šās meičas, kura taisījās klupt pie rokas skūpstīt, superinten- dents skriešus devās uz pilsētu.

Pārnākusi dzirnavās, Lēne krita ap kaklu Annai un Katei.

— Mīļās! Es visu nokārtoju. Piespiedu superintendentu. Viņš laulās mūs! Bet Ērmanim vēl ne vārda, ka es to esmu izdarījusi. Nu arī viņam pašam kaut kas jādara.

Ķestera meita brīnījās, kāpēc draudzenes, kaut gan viņu acīs iespīdējās prieks un tās no visa spēka spieda viņai rokas, tik nekustīgas un nedejo pa istabu nevaldāmās gavilēs. Pēkšņi viņa atskatījās un arī kļuva rāmāka. Kaktā sēdēja kāds svešs vīrs. Viena kamzoļa piedurkne tam vaļīgi nokarā­jās no pleca. Tas bija polu karaļa sūtnis Staņislavs Lugov­skis. Jau no rīta te ieradies, viņš gaidīja atgriežamies no Rīgas Pēteri, Andri un Ermani.

Puiši pārradās tikai ap pievakari. Pētera un Andra sejas bija jautras un mazliet piesarkušas. Atceļā no pils iegriezu­šies krodziņā pie Ērmaņa, viņi tur bija brītiņu pasēdējuši pie alus kannām. Bet Ērmaniš pats saviebtu seju izskatījās vēl vairāk nošļucis kā no rīta. Pēc lieliem alus mēriem atkal viņu mocīja vēdergraizes, un tās neaizmirsās pat tad, kad Lugovskis viņa priekšā noskaitīja tūkstoti poļu karaļa sidraba guldeņu pēc norunas par izstāšanos no zviedru dienasta.

Pēteris un Andris līksmi iebāza kabatā Sigismunda ieteikšanas rakstus Kurzemes hercogam.

— Bet kā tas nāk, kaptein,— Pēteris pārdomājis iejautā­jās polim,— ka jūsu karalis tik lielu svaru piegriež mūsu aiziešanai no zviedru dienasta, ja pamiers ir noslēgts un gaidāms arī miera līgums?

— Miera nebūs,— Lugovskis teica drūmi.— Varbūt mēs būsim spiesti pamieru vēl pagarināt uz kādu gadu. Bet tad sagatavojušies sāksim īstu karu. Zviedrija nedrīkst izples­ties šaipus jūras.

Tuvojās Ziemassvētki. Prieks un līksmība valdīja dzirna­vās. Pēteris un Anna, Andris un Kate un paklusām arī Lēne gatavojās uz kāzām. Tikai Ermanis viens kā ēna klīda apkārt. Viņš tagad būtu bagāts vīrs — tūkstots spožu sidraba guldeņu glabājās zem viņa cisu maisa — bet sirds tam likās tumša un salta kā kaps. Kā savu skumju iemeslu viņš uzdeva draugiem to, ka uz vecuma pusi viņa dzelzs vēders sabojājies, pēc lielas ēšanas un dzeršanas vairs labi neveicot savu pienākumu. Bet patiesībā visu bēdu cēlonis sēdēja dziļāk: ne vēderā, bet sirdī.

Brīvs viņš nu ir. Naudas tam netrūkst, ar ko uzcelt māju, iegādāties tīklus un laivu. Daugava vēl arvien ir tikpat skaista, mīļa, lieliska kā agrāk. Bet — viņa draugi precas, dzers kāzas. Viņš paliks viens. Lūk, te nu viņam radās bažas — vai to viņš spēs pārdzīvot? Visi trīs kopā dzīvojuši, visās lietās sapratušies, kopā cīnījušies, kopā bēdas piedzīvo­juši. Un nu, kur nāktos visiem kopā lielākos priekus priecāties, viņš paliek viens. Kā izstumtais aiz žoga. Viņam atliek tikai citu priekos noraudzīties.

Nē, to Ērmanis nespētu pārdzīvot.

Viņš saņēmās un uzmeklēja Lēni. Tā gatavoja ēdienu namiņā. Viena te.

— Klau, Lēne,— Ērmanis iesāka mirēja balsī.— Nav vairs labi.

— Kas ir, Ermanīt?— Lēne līdzcietīgi jautāja, arī cenz­damās arvien pieņemt bēdīgu seju, kad Ērmanis bija klāt, kaut gan citādi arvien bija priecīga ar draudzenēm, zinā­dama, ka viss būs labi.

Ērmanis nopūtās.

— Man viducis nepavisam vairs nav kārtībā. Izrādās, ka tev taisnība. Pārmērīga ēšana un dzeršana nenāk cilvēkam par labu.

— Pareizi, Ermanīt, to es tev arvien teicu.

— Un nu es gribu nopietni sākt kārtīgu dzīvi.

— Skat, cik labi!

— Jā. Bet ko nu vairs …

— Kā? Vai jau būtu par vēlu?

— Kārtīgu dzīvi sākt? Nē, tas ne.

— Kas tad?

Ērmanis izdvesa sirdi saplosošu nopūtu.

— Precēties būs par vēlu.

— Cik žēl!

— Sirds kāpj pa muti laukā.

— Bet kāpēc tu īsti vairs nevari precēties?

— Tu pie manis vairs nenāksi.

— Vai, Ērmani! Kā tu runā! Kāpēc lai es pie tevis neietu?

— Tad tomēr?!

— Jā. Ja tikai apsolies uz visiem laikiem atmest savas pārmērības.

— Nudien! Apsolos.

— Ko tad vēl vairāk? Pēc mēneša dzersim arī mēs kāzas.

— Pēc mēneša! Nē, tas neiet. Tūlīt! Reizē ar Andri un Pēteri.

— Tas ir jauki! Vai jau esi visu sagatavojis? Ar mācī­tāju norunāji?

— Nē.

— Tad gan agrāk mūs nelaulās kā tikai pēc nedēļām trim četrām.

— To es nepārdzīvošu! Mīļo Lēnīt, es visu zinu, ka tu pierunāji superintendentu salaulāt Andri un Pēteri. Viņi man pa draugam to uzticēja. Kad nu es tevi lūgšus lūdzu, parūpējies arī par mums! Es zinu, uz mani viņš neklausīsies. Tādēļ aizej tu un palūdz viņu. Tu iespēj to, ko neviens.

Nu ķestera meitai bija gandarījums par visu, ko Ērmanis ar savu tiepību nogrēkojies. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, ļāva Ērmanim sevi noskūpstīt un teica lepni:

— Labi. Es izdarīšu visu to, ko tu nokavēji. Protams, es spēju to, ko neviens. Un mēs dzersim kāzas kopā ar mūsu draugiem.

Ērmanis vai kusa laukā aiz padevīgas cienīšanas un apbrīnošanas pret Lēnes enerģiju, kas iespēja visu uz pasaules.

Vakarā atkal Ērmanis uzmeklēja Lēni vienatnē. Tagad viņa sejā vairs nemanīja agrākās padevīgās apbrīnošanas.

Tagad viņš šķelmīgi smaidīja. Pienāca pie meičas un saņēma to aiz auss.

— Vai zini, mīļo Lēnīt, tu esi pārāk lepna un iedomīga.

— Kā? Kā?— Lēne pārsteigta lielām acīm raudzījās savā līgavainī.

— Izrādās, ka tu nemaz neesi tā, kas spēj tādas lietas, ko neviens. Ne tu Samsonu pierunāji laulāt vella kalpus, bet to ir darījis gubernators.

— Gubernators?

— Jā gan. Es šodien satiku Bērensu. Todien, kad Andris un Pēteris bija aizgājuši uz pili un saņēma savas patentes, arī Bērenss tur bijis. Viņš tur redzējis arī superintendentu un dzirdējis, ka gubernators to ataicinājis, lai pasniegtu viņam karaļa rakstu, ar kuru tas iecelts muižnieku kārtā. Gubernators licis mācītājam piesēst un paziņojis karaļa žēlastību. Samsons jau sniedzies pēc savas muižniecības grāmatas, bet gubernators negribējis dot. Sūtīšot to atpakaļ uz Stokholmu.— Kāpēc?— Nu, superintendents liedzoties laulāt viskrietnākos zviedru kareivjus.— Ilgi abi runājuši, kamēr beidzot mācītājs gandrīz vai asarām acīs apsolījis visu, ko no viņa prasa. Apsolījies pats mūs laulāt, pie tam

vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, apsolījies teikt visskaistāko sprediķi, apsolijies slavēt mūsu nopelnus un visu, itin visu.

Nu Lēne saprata: tad tādēļ Samsons toreiz pie pils vārtiem tik pēkšņi bija arī viņai visu to apsolījis.

Lai apturētu Ērmaņa tālākās valodas, viņa ar skūpstu aizspieda tā lūpas.