Trīs vella kalpi

38. nodaļa POĻI SIRO

Debesbraukšanas dienas rītā dzirnavās atgriezās novēro­tājs no ozola ar ziņu, ka pie Doles salas maniti pārceļamies laivās kareivji, bez šaubām, poļu sirotāji. Tad vēl atnāca kāds Daugavas zvejnieks un pastāstīja, ka redzējis ienaid­nieku pulciņu Daugavgrīvas cietokšņa apkārtnē.

— Jāpatramda poļi!— nolēma Pēteris.— Rasi palaimē­sies kādu sagūstīt, kas zinās pastāstīt kaut ko par Radzivila tuvākiem nodomiem.

Ievainoto biedru brūces jau bija tiktāl sadzijušas, ka tie uzskatīja sevi par kaujas spējīgiem, izņemot veco Juri, kura noņemtās rokas stumbrs vēl negribēja lāgā dzīt un kurš nu arī vairs karam nebūs derīgs. Izdziedinātiem Pēteris lika kāpt zirgos un, atstājis Andra un Ērmaņa ziņā dzirnavas, aizjāja uz Doles pusi.

Pienāca pusdiena.

Dzirnavu iemītnieki patlaban taisījās sēsties pie azaida, kad pagalmā iesteidzās sargkareivis no ozola un aizelsies iesaucās:

— Poļi nāk!

— Kad tevi Nelabais!— Ērmanis nolika karoti.— Pavi­sam nelaikā.

— Daudz viņu?— Andris cēlās no sola.

— Būs cilvēku divdesmit.

— Tik vien?— Laivinieks atkal paņēma karoti.— Tad nav ko bēdāt. Ej aizver tik vārtus un nāc sēdies pie maltītes! Kamēr tie atčāpos, ari mēs būsim paspējuši stiprināties godīgai saņemšanai.

— Nav laika!— karakalps uztraucās.— Viņi tūlīt būs pie dzirnavām.

— Tu taču viņus pamanīji labā gabalā?— Ērmanis jau taisījās smelt putras katlā.

— Nē jel! . . . Viņi nenāca pa ceļu, bet pa mežu. Pama­nīju tos tikai nedaudz simtu soļu no ozola.

— Tas būs izlūku pulciņš, kurš grib nemanīti pieslapstl- ties,— Andris teica un deva rīkojumu aizdarīt vārtus.— Ta­gad, draugi, visi savas vietās un izturēties klusi, it kā neviena dzirnavās nebūtu. Uz priekšu!

— Bet kā tad ar maltiti paliek?— Ērmanis, kuram gau­žām grūti nācās celties no pilnas bļodas, jautāja.

— Ēdīsi, kad poļu vairs nebūs!— Andris pukojās.

— Aukstu putru,— Ērmanis norūca.— Tad vērsim vār­tus vaļā un uz ātru roku sakausim tos nelūgtos ciemiņus.

— Kad tevi jupis parautu!— Andris nepacietīgi uzsauca negaušam.— Tad ņem katlu līdz un loc to tukšu aiz brust­vēra pie šaujamās lūkas! Saproti, ka Pētera prombūtnē mēs nedrīkstam atstāt dzirnavas. Kamēr kausimies ar šiem aiz dzirnavām, varbūt pagalmā iebrūk cits pulks no meža. Tak no rīta dzirdēji, ka poļu sirotāji klīstot gan gar Daugavu, gan gar Grīvas cietoksni. Varbūt ari mežs ir pilns viņu bandu.

Visi, pakampuši musketes, aizsteidzās savās vietās. Ēr­manis paklausīja Andra padomam: piesmēla bļodiņu ar putru, pasita maizes klaipu padusē un uzkāpa slēgtajā galerijā, ko Pēteris bija paspējis ierīkot visapkārt dzirnavu sētai. Te pa šaujamām lūkām varēja pārredzēt visu apkār­tni.

Andris apstaigāja visas ejas, piekodinādams karakal­piem nedot neviena šāviena agrāk, pirms ienaidnieks nebrūk vārtos. Un ari tad šaut tikai uz komandu. Tāda bija Pētera taktika, par kuru viņš jau agrāk ar Andri bija pārrunājis: ar nevajadzīgu šaudīšanu nelikt uzbrucējiem jau no paša sākuma nojaust, cik niecīgs ir blokhauza aizstāvju skaits.

Andris nostājās pie lūkas blakus Ērmanim, kurš ar putras bļodiņu vienā un musketi otrā rokā pārlaida skatu pār tuvējo krūmāju.

— Vēl neviena nemana,— laivinieks teica apmierināts un piesēdies ar brīnišķu ēstgribu sāka notiesāt savu azaida devu.

Arī melderis ar saviem puišiem un dzirnavu meičas uzkāpa galerijā.

Anna piegāja pie brīvās lūkas un bažīgu skatu vērsās uz Daugavas pusi. Viņas domas bija pie Pētera:

«Kād tikai viņu atgriežoties nepārsteidz no slēptuves sirotāju lode.»

Lēne un Kate nostājās pie Ērmaņa loga, jo tas ar muti un sirdi nodevās maltītei.

Drīz bļodiņa bija tukša, bet Ērmaņa vēders vēl netika pilns.

— Vēl viens tāds mērs ēdiena Joti noderētu,— viņš teica, slaucīdams ar delnu muti un pamirkšķinādams acim Lēnei.

Lēne vēl arvien nebija salabusi ar Ērmani to piezīmju dēļ par badā mērdēšanu nedējas divas atpakaļ, kad tā nebija iemērījusi lielajam ēdājam pietiekošu baribas devu. Viņa vīzdegunīgi sarauca deguntiņu un piegāja pie Andra loga.

Kate izrādījās pakalpīgāka.

— Tad jau vajadzēs tev atnest vēl vienu bļodu ēdiena,— viņa pasmējās,— citādi nebūsi karotājs, kad parā- disies poji.

Paņēmusi bļodiņu, meldera meita kāpa lejā. Ērmanis piecēlās un paraudzījās pa lūku. Viss apkārt dzirnavām bija kluss. Kate atgriezās ar jaunu ēdiena bļodu, un Ērmanis turpināja stiprināties. Lēne stāvēja blakus Andrim un, neraugoties uz ienaidnieka gaidām, tīksminājās ap Andri, Jaudama vāju savām jūtām. Ar tikko nojaušamu nopūtu viņa ļāva slīdēt savam maiguma pilnajam skatam pār staltā puiša zelta matu cirtām, pār viņa plecigo augumu, uzma­nīgā vērošanā sasprindzinātiem sejas pantiem.

Kate vēroja Lēni. Nopietnajai, nosvērtajai meičai nepavi­sam nepatika šāda mīlināšanās. Viņas uzaču starpā savilkās īgnuma grumba.

— Māžošanās!— viņas cieši sakniebtās lūpas izdvesa.

Lēne vairs nespēja savaldīt sava maiguma. Viņa piekļā­vās pie Andra elkoņa. Andris, traucēts vērošanā, pagrieza skatu.

— Ko tu gribi?— viņš, nesapratis Lēnes sirdi, asi jautāja.

Lēne piesarka kā nedarbos pieķerta. Tad viņas acis

iedzirkstljās iedoma, ar kuru tā gribēja glābt nepatīkamo situāciju. Viņa pēkšņi skaļi ievaidējās, aizvēra acis un saļima uz Andra rokas.

— Kas tev noticis!—Andris jautāja.

— Slikti kļuva,— Lēne vārgi teica, spiezdama galvu pie puiša krūts.

— Tad ej liecies gultā!

— Nav spēka. Ak vai!

Kates acis dega dusmu zibeņi.

— Ērmu spēle!— viņa teica klusi, kā pie sevis.: — Atra­dusi īsto laiku māžoties!

— Ko tu teici?— Ērmanis, nodevies ēšanai un nepiegrie­zis nekādas vērības apkārtnei, jāutāja, pacēlis galvu pret meldera meitu.— Man likās, tu man ko teici?

Kate pēkšņi kaut ko iedomājās.

— Raug Lēni!

— Kas tad šai? Mīlinās ar Andri!

Kates parasti godīgā, nopietnā sejā tagad ievieisās vil­tīgs smaids.

— Tad nē jel!— viņa klusi teica.— Lēne ir Jaunās sērgas ķerta.

— Vai dieniņ!

— Jā. Rau: piere sarkana, acis ciet, mute pusvirus. Tu man reiz stāstīji, ka zinot labu līdzekli pret sērgu.

— Kā tad: sautēt karstās pelavās!

— Pareizi. Varbūt tikai tā mēs viņu varētu glābt.

Ērmanis patiesi uzņēma Kates zobgalīgos vārdus par

bargu nopietnību. Redzēdams, ka Andris, nezinādams, ko darīt ar šķietami samaņu zaudējušo meiteni, noguldīja to zemē, viņš, atstājis bjodu ar paliekām, piegāja Lēnei.

— Nabaga bērns!— Viņš nometās pie tās uz celi.— Tev gaužām grūti?

Lēne pavēra vienu aci un, ieraudzījusi Ērmani, pagrieza galvu sānis, izdvesdama nopūtu.

— Ai, ai, pat parunāt nevar! Tas nav uz labu vairs!— labsirdīgais puisis bēdājās.

Viņš piecēlās un, kasīdams pakausi, bezpalīdzīgi raudzī­jās apkārt, kā padomu meklēdams pie Andra, ko nu darīt. Bet Andris, vairs nevērodams Lēnes, atkal piegriezās lūkai. Ērmanis, meldera meitas vārdu nobiedēts, no visas sirds juta līdzi saslimušai, kuru viņš, kaut gan bija tāpat pa jokam saķildojies, tīri labi ieredzēja. Viņa skats pagriezās arī uz Kates pusi.

Tā pamāja ar galvu, kā ko teikt gribēdama.

Laivinieks pagāja pāris sojus pie viņas.

Lene ir ļaunās sērgas ķerta.

— Ko darīt?— viņš klusi jautāja.

— Tu zini līdzekli pret sērgu,— Kate tāpat klusi atbildē­ja, Ērmanim nemanot viņas skarbo, zobgalīgo smīnu. — Paglāb meiteni!

— Jā, to darīšu.

— Bet viņa pretosies.

— Gan pievaldīšu. Slimnieks nedrīkst pretī spārdīties.

— Tad tā arī izdari.

Ermanis atgriezās pie Lēnes, pacēla to savās varenajās rokās un nesa lejā.

Pagāja stundas ceturksnis.

Tad galerijā no lūkas uz lūku dzirdēja klusus brīdināju­mus:

— Poli tuvojas!

Viņpus dzirnavupitei sakustējās krūmājs. Novērotāji dzirnavu sētas slēptajā galerijā varēja saskatīt katru ienaid­nieka kustību, paši palikdami apslēpti.

Krūmājā parādījās dažas galvas poju karakalpu cepurēs. Tad kā uz komandu pulciņš viru izrāpoja no krūmiem un nolaidās no krasta upītē. Bij tā ap cilvēku divdesmit. Pie maza ūdens dzirnavuplte nesniedzās augstāk par jostas vietu. Poļi pārbrida un, uzrāpušies otrā krastā, atkal apslēpās krūmājā šai pusē.

Te atkal pabāzās viena otra galva un ar lielāko uzma­nību pētīja dzirnavas, kuras likās izmirušas, ļaužu atstātas. Tomēr tikai pēc laba laiciņa viņi uzdrošinājās pārskriet pāri ceļam uz birztalas krūmāju, kas pienāca tuvāk vārtiem.

Bezgala ilgs dzirnavu sargiem likās laiks, kuru poļi pavadīja birztalā, tikai šad un tad caur biezokni pabāzdami sejas.

Tad divi poļi izrāpoja klajumā un pielīda līdz pašiem vārtiem. Ilgi te klausījās un kaut ko klusi sačukstējās. Tad atkal atgriezās pie pārējiem birzē.

Ari Andris turpat tuvumā virs vārtiem, elpu aizturējis, piespieda savu dzirdi, lai pārliecinātos, ko sadzird šie.

— Tīrā laime,— viņš teica pats sev,— ka zirgi stalli sagūluši. Ari tie sevi nenodeva. .. Kaut jel nu pollši uzbruktu! Vismaz pusi mūsu musketes nostieptu gar zemi. Būtu ar ko palepoties Pētera priekšā, ja tam gaditos atgriezties varbūt nekā neizdarījušam Doles pusē.

Bet poļi par uzbrukumu nedomāja. Tāpat kā pie Daugav- grivas un Doles pamanītie pulciņi, ari šī nodaļa bija atnākusi tikai izlūkos — ievākt ziņas īstajiem kaujas pul­kiem, kas taisītos nākt ar karu.

Arī Andris to beidzot apsvēra:

— Poļi nelauzīsies vārtos. Ja arī viņi būtu pārliecināti, ka ieņems dzirnavas, tad tam nebutu nekādas nozīmes, jo ar saviem niecīgajiem spēkiem viņi tās nespētu noturēt. Bet izpētīt pagalmu un apcietinājumus izlūki gan laikam gribēs.

Sirotāji atkal parādījās birzes malā. Aizdomīgiem ska­tiem vēroja apcietinājumus. Varēja redzēt, ka tie neuzticas baigajam klusumam. Bet aiziet bez nekā, nepārliecinājušies, vai dzirnavas patiesi nebūtu apdzīvotas, nevarēja.

Pulciņa vadonis pamāja ļaudīm krūmājā un kaut ko teica. No turienes pacēlās trīs vīri, nesdami slaidu egļu kārti ar kāpveidīgi apcirstiem zariem. Uzmanīgi tuvojušies dzir­navu sētai, viņi pieslēja savas kāpnes, divi turēja tās ciet, un trešais, milzīga auguma vīrs, rāpās augšā. Pārējie birzes malā pacēla musketes šaušanas kārtībā.

Andris galerijā vēroja savus ļaudis.

— Kur tad Ērmanis?— Viņš raudzījās apkārt, nemanījis puiša aiznesam Lēni.

Brītiņu vēlāk pār dzirnavu sētu, ap to vietu, kur bija pieslietas egles kāpnes, parādījās poļa galva. Tā iznāca Andrim pa šāvienam.

— Uguni!— viņš uzsauca biedriem un pats pielika pie vaiga savu musketi.

Atskanēja zalve, un, pirms Andris paspēja izšaut savu šāvienu, pār sētu pacēlās gaisā milža kājas, izgaisdamas dūmu mutuli. Tūlīt pēc tam nobrikšķēja otra zalve birzes malā. Te, dūmiem izklīstot, saskatīja pie zemes sešus kritu­šos. Pārējie ienaidnieki metās bēgt uz upītes pusi. Neuzveica­mie nepaspēja pielādēt otrreiz šautenes, kad bēgļi jau bija viņā pusē.

Andris iedegās.

— Kad tevi jupis! Vajadzētu kaut vienu dzīvu dabūt rokās! Izzinātu kaut ko par viņu nodomiem.

— Kas ir,— kāds karakalps deva padomu,— steigsimies tiem pakaļ! Varbūt kādu panāksim.

— Labi!— Andris nolēma.— Pieci viri dzīsimies poļiem pakaļ. Pārējie pieci lai paliek apsargāt dzirnavas. Vairāk sirotāju, liekas, tuvumā nav. Uz priekšu!

Karakalpi skrēja lejā no galerijas uz vārtiem. Stallī zirgi uztraukti zviedza un nemierīgi mīņājās.

— Ja jāšus dzītos pakaļ?— iedomājās kāds.

— Kamēr apseglosim, poļi jau būs lielā gabalā,— Andris apsvēra.— Bez tam zirgos mēs biezoknī netiksim uz priekšu, un bēgļi nozudīs, ka i nemanīsim.

Atvērās vārti. Puse dzirnavu sargu steidzās pāri upītei. Otrā puse nocietināja vārtus.

«Kur tas Ermanis palicis?» atkal iedomājās Andris, kuram bez varenā drauga blakus kaut kas trūka, skriedams ar pārējiem biedriem izklaidu cauri krūmājam un raudzīda­mies pēc kāda bēgoša poļa.

Pāris stundas dzirnavu ļaudis tvarstīja poju sirotājus un galu galā bija spiesti mest mieru, nekā nepanākuši.

Saīdzis un neapmierināts Andris atgriezās mājās. Viņš pukojās uz Ērmani, uzveldams vainu par neizdevību tam. Un ne bez iemesla: jo, kur Ērmanis bija līdz, tur arvien palaimējās — un kaut arī bieži pateicoties vienīgi nejaušam gadījumam.

Pie dzirnavām poļu gūstītāji ieraudzīja atgriežamies arī Pēteri ar saviem ļaudīm. Tāpat viņam šodien nebija veicies. Pārbraucis uz labo Daugavas krastu un pamanījis ienaid­nieku izlūku pulciņu, viņš uzmanīgi ielenca mežiņu, domā­dams visu nodalu tikpat kā rokās; bet poļi pa kādu aizu jau bija izšmaukuši atpakaļ uz Daugavu un viņu pašu laivās aizbēguši. Nu nācās atgriezties tukšām rokām un vēl nelāgā izjokotiem.

Andris īgns apsūdzēja Pēterim draugu Ērmani. Pagalmā viņi ieraudzīja pie ūdens mucas laivinieku mazgā­jam rokas.

— Klau, draugs,— Pēteris teica nopietni,— kur tad tu biji nozudis?

— Man bija nopietna lieta,— Ērmanis paskaidroja, turē­dams roku mucā.

— Kāda tad?

— Lēne pēkšņi saslima. Noguldīju to pažobelē aiz na­miņa.

— Tad tak varētu būt pēc pāris acumirkļiem atpakaļ,— Andris iebilda.

— Nevarēju. Vajadzēja slimnieci piekopt.

— Ej nu!— Pēteris iekaisa.— Slimos un ievainotos piekopj pēc kaujas.

Ermanis maigi pasmaidīja.

— Sievietes ir vārgi radījumi. Ar tām jādara izņēmums. Sevišķi tik nopietnā slimibā.

— Kas tad viņai?— Pēteris ieplēta acis.

— Ļaunā sērga pēkšņi uzbrukusi. Tādos gadījumos, kā dzirdēju, nedrīkst kavēties. Sagatavoju viņai maisu karstu pelavu, iebāzu vājinieci maisā un nosēju, ka nevar ne pakustēties … Bez tam poļi jau visu laiku bija mierīgi.

— Bet kad sākās apšaudīšanās?— Andris vēl tincināja, lai gan i viņa, i Pētera saīgums par neizdevībām bija pamazām izgaisis, saskaroties ar Ērmaņa nesatricināmo mieru un labsirdību.

— Kad dzirdēju pirmo šāvienu,— laivinieks turpināja, — biju jau pie kāpnēm uz galeriju.

— Kā tad tevi neviens neredzēja?

— Atkal man gadījās svarīga darīšana.

— Atkal? Kāda tad nu?

— Pamanīju kādu milzīgu poli pabāžam galvu pāri sētai. Nodomāju pie sevis: mums loti noderētu gūsteknis, bet, tā ka no pagalma izbrukt nedrīkstam, kā tad lai tiekam pie gūstekņa? Es piespiedos pie pašas sētas un, kad polis pacēlās līdz krūtīm, palēcos uz šķērskoka un apmetu rokas ziņkārī­gajam panam ap skaustu. Smags tēviņš! Tomēr dabūju pārsvaru savā pusē un pārvilku to pagalmā.

— Nu? Un? …

— Nu sākām cīņu uz biksēm. Es sapratu, ka neviens man palīgā nenāks, jo visiem jāatšaudās galerijā. Lauzdamies ar pretinieku, es viltīgā nolūkā virzījos arvien tuvāk staļļa durvim, kur seglos man iebāzta pistole. Tā ietenterējām iekšā un nogāzāmies sienā. Es nejauši sataustīju iemauktus, un ar tiem palaimējās sasaistīt poļa rokas, kas žņaudza ciet man rīkli. Jāatzīstas, mani izglāba vairāk laime nekā saprašana. īsā laikā polu milzis gulēja sasietām rokām un kājām.

— Tu viņu sagūstīji?— Pēteris priecīgi iesaucās un grie­zās uz stalli.

— Tā palaimējās. Bet roku gan man sakoda. Kad tik nav bijis traks!— Ermanis izvilka no ūdens mucas roku ar krietnām zobu zīmēm.

Visi iegāja stallī.

Te gulēja saistīts milziga auguma polis un niknu skatu raudzījās uzveicējos.

— Tūlīt tas jānoved pie pils komandanta!— Pēteris deva rikojumu. Tad pagriezās pret laivinieku.— Nudien, Ermani, šo briesmoni uzveikdams, tu esi izdarījis visgrūtāko darbu pasaulē!

Ermanis pakasīja pakausi.

— Tā nu vis nav, draugs Pēteri. Daudz grūtāk man bija iedabūt slimo Lēni karsto pelavu maisā.