Trīs vella kalpi

29. nodala NEUZVEICAMIE

Astoņus mēnešus jau Rīga atradās zviedru rokās. Bij pagājusi ziema, pienācis pavasars. Uz Rigu balstīdamies, Gustavs Ādolfs pamazām veica savu Polijas sakaušanas plānu. Jau pagājušo rudeni ieņēmis Jelgavu un atstājis tur pietiekoši karaspēku, kas spētu aizstāvēt šo svarīgo Kurze­mes priekšējo cietoksni, viņš pa ziemu pārcēla karadarbību uz Vidzemi un ieņēma to līdz pašai Tērbatai. Tā ka karaļa plašajiem nodomiem bija dārgs katrs pulks, katra rota, tad viņš noņēma pēdējos karapulkus no Rīgas nometnēm, atstā­dams pilsētas aizsardzībai tikai nelielo pils garnizonu un kapteiņa Salderna rīdzinieku karakalpus.

Tiem nu bija grūtas dienas, atvairot uzmācīgos poļu sirotājus, kuri dažreiz nekautrējās rādīties pat pie pašiem ārpilsētas nocietinājumiem, kur tos, kā pienākas, saņēma ceļu apsardzības pulciņš kaprāļa Pētera vadībā. Sados gadījumos Svētā Pētera baznīcas tornī zvanīja trauksmi un pilsoņi atstāja darbu, lai no vaļņiem noskatītos izveicīgā pārdrošnieka varoņdarbos. Pētera jātniekus ļaužu mutē dēvēja par neuzveicamiem.

Tā arī šodien, jaukā maija mēneša vidū, ieskanoties trauksmes zvanam, amatnieki atstāja savas darbnīcas, tirgo­tāji savus veikalus, rātskungi sēdes, strādnieki savus nesa­mos un steidzās uz Daugavmalas mūri.

Te bija ko redzēt.

Viņā pusē Daugavai pie Sarkanā torņa rīdzinieku jāt­nieki cīnījās pret četrreiz lielāku poļu pārspēku. Gaišajā, saulainajā dienā varēja labi pārredzēt ciņas lauku, kur knakšķēja pistoļu šāvieni un iemirdzējās zobenu asmeņi, gāzdami no segliem pretinieku.

No sākuma pārsvars bija rīdzinieku pusē, jo Pēteris, allaž uzticīgs savai taktikai — uzbrukt pēkšņi un negaidīti, bija pārsteidzis tuvojošos poļus. No izsūtītiem izlūkiem dabūjis zināt par ienaidnieka tuvošanos Sarkanā torņa virzienā, viņš ar savējiem bija iejājis Mārupītē un te, krastmalas krūmāju noslēpts, pielaidis poļus pavisam tuvu. Tad pēkšņi kā viens visi jātnieki atradās krastā un apjuku­šie ienaidnieki nāves pļaujā gāzās no zirgiem.

Attapušies poļi drīz sakārtoja savas izjukušās rindas, un sākās kārtīga cīņa vīram pret viru, zirgam pret zirgu. Gan jaunās polu rindas ārdīja Pēteris, spraukdamies kā ķīlis pretinieķu pulkā, bet tas atkāpdamies atkal ieslēdza rīdzi­nieku rindas. Nu Pēterim nācās atstāt burzmu un sargāt flangus. Tā kauja drīz pārvērtās vienā jucekli, izplezdamās plašumā pa visu Daugavas krastu.

— Lai Dievs stāv klāt šiem vella kapiem!— Kā sirsnīgā lūgšanā saņēma rokas kāds pavecāks amatnieks — kalējs, puišu cīņas biedrs Rīgas aplenkšanas dienās uz Smilšu bastiona, kurš jau toreiz bija viņus aizstāvējis pret pārējo māņticīgajām paļām.— Lai Dievs stāv viņiem klāt!

— Kad tevi!— iesmējās viņa kaimiņš, seglinieks.— Kur tad tādas lietas redzētas!

— Kas tad?— neattapies jautāja kalējs.

— Nu, ka Dievs stāvēs klāt vella kalpiem!

— Ak, ne tā es domāju,— kalējs sevi pārlaboja.— Vārds «vella kalpi» vēl palicis visai pilsētai mutē, kaut gan neviens prātīgs cilvēks tām blēņām vairs netic, ko māņticī­gie melšas par viņiem samuldējuši. Tā arī man šis nosau­kums pēc paraduma paspruka, nepadomājot par tā nozīmi.

— Tā nesaki vis. Vēl atradīsies ļaudis, kas patiesi tic, ka Pēterim, Andrim un Ērmanim ir sakari ar Nelabo, jo tie veic tādus darbus, kas vienkāršam mirstīgajam nav pa spēkam . .. Lūk, paraugāties tikai, kā tur tas viens jātnieks triec Daugavā pusduci pretinieku. Tas ir Pēteris! Vai dieniņ, man te, no mūriem noskatoties, auksts pārskrien pār mu­guru! . ..

— Lai nu kā, draugi,— sarunā iejaucās trešais amat­nieks,— bet šie trīs puiši ir mūsu glābēji. Ja viņi ar saviem ļaudīm ik dienas nekapātu poļu sirotājus, tad varbūt patla­ban poļi ciešā ķēdē atkal ieslēgtu Rigu un grautu no baterijām mūsu vaļņus un namus. Gustavs Ādolfs, mūsu jaunais kungs, kā dzird, esot Zviedrijā, vācot jaunus spēkus, lai dotos uz Varšavu. Tātad, ja mēs ik svētdienas baznīcās lūdzam Dievu to Kungu, lai viņš sargā un glābj pilsētu, un ja patiesi redzam drošsirdīgus un izveicīgus cīnītājus, kas nesaudzē savu dzīvību mūsu labā, tad mums jātic, ka tie ir Dieva un nevis vella kalpi.

— Tev taisnība, draugs,— seglinieks no sirds piekrita.

Citā pulciņā jauni amatnieku zeļļi pilnu muti jūsmoja par cīnītājiem, ar aizraušanos sekodami kaujai.

— Skat, skat! Nu visa burzma sadalījusies trīs grupās. Tur, tālākā barā, Pēteris viens pats cērtas pret pāris desmitiem polu. Un te, tuvāk pie torņa, Ērmanis turas ar saviem zvejniekiem.

— Jā, tiem iet grūt'. Es varu derēt, ka viņš drīz sāks mukt.

— Nudien, tāds viņa paradums: kad ar zobeniem vairs nespēj atkauties, tad aizbēg tālāk, kur gadās paķert sma­gāku sitamo, baļķa galu vai.. . Un tad lai Dievs pasarg no viņa sitieniem!

— Jā, tad dusmās viņš pārspēj pats sevi.

Atvērās Mārstaļu vārti, Daugavmalā izsteidzās kara­kalpu nodala un skrēja uz laivām.

— Lūk, ari Salderns dodas mūsējiem palīgā!

— Velti! Kamēr viņš tiks pāri, poļi jau būs sakauti.

Ari no pils steidzās laukā musketieri un sēdās laivās.

— Un tur, rau, Ermanis ar saviem zvejniekiem mūk uz torni!

— Nu būs kāds joks! Ar baļķa galu varbūt.

Patiesi, tāds joks bija Ērmanim prātā. Nespēdams vairs atkauties, viņš uzsauca savējiem sekot, un visi joņos laida aiz torņa, kur viņam bija piesliets jau laikus noglabāts krietns siena bomits, kas, kā parasts, laivinieka rokās strādāja brīnumdarbus. Atri to paķēris aiz torņa, viņš grieza spēji apkārt zirgu un sāka slānīt poļus, kuri paši uzjoņoja virsū sitienam. Pa tam pārējie Ērmaņa biedri, apjājuši tornim apkārt, bruka poļiem mugurā.

— Nu cīņa izšķirta!— iegavilējās amatnieku zeļļi uz pilsētas mūra.

— Vēl Andrim var iziet slikti.

— Ak, ko? Tas zobenu cīņā drīz varēs sacensties ar Pēteri, kurš ik dienas viņu māca un rāj.

— Man liekas,— viens no zeļļiem teica mazliet klusāk, lai citi — sveši ļaudis nedzird,— Pēteris tik daudz ap Andri neņemas vis tādēļ, lai patiesi izmācītu visus cīkstoņu atvēzienus un cirtienus, bet gan cenšas novērst viņa domas no tā līgavas.

— Kas tad ar viņa līgavu īsti ir?

— Kā? Tu nezini?

— So to pa ausu galam esmu dzirdējis. Tā kritusi pa Rīgas apšaudīšanas laiku.

— Nē, nē. Tā nozudusi bez pēdām pašā Rīgā.

— Kad tevi! Tas jau izklausās pēc burvībām.

— Un ir ari tā. Nabaga zēns jau no pagājušā rudens meklē un klaušina ik ieliņā, ik nama priekšā pēc savas Rūtas — tā viņai vārdā —, bet bez kādiem panākumiem.

— Bet kur tad viņa varētu tā apslēpties, ka neviens nekā nezin?

— Runā, ka viņu kāds bagāts kungs iemīlējis un atvīlis nabaga puisim. Un tura slepenībā apslēptu.

— Nu, tad Andris gan reiz viņu saodīs un meitene nāks pie prāta, ka brašais, skaistais puisis ir vairāk vērts par kāda bagāta kunga naudas maisiem .. . Lūk, lūk! Nu jau poli bēg!

— Jā, pamanījuši tuvojamies Salderna ļaudis laivās . . . Rau, tas ir Pēteris un Andris, kas vēl dzenas pakal kapājot un cērtot!

— Patiesi: neuzveicamie! Labāku pasaukumu viņiem nevarētu izdomāt.

— Neuzveicamie! Neuzveicamie!— pa visu mūri no pul­ciņa uz pulciņu nošalca apbrīnojuma un atzinības šalka.

Abi jātnieki, atstājuši pakaļdzīšanos laimīgi izbēguša­jām poļu eskadrona atliekām, atgriezās uz kaujas lauka, kur citi jau pievāca kā savus, tā naidnieka ievainotos un nesa uz laivām Mārupītes iztekā. Pārējie pievāca kara laupījumu, ieročus, kritušo zirgu seglus un citu, kam kāda vērtība. Kritušajiem poliem turpat raka milzīgu bedri, bet savējos guldīja laivā, lai apbedītu pilsētas kapos ar baznīcas svētību. Zirgus saveda uz plosta.

Starp skatītājiem uz mūra bija ari daži jauni melngalvji. Tie, iztraucēti vīna pagrabiņā, ieradās te mazliet iereibuši, un tā viņu valodas, kaut gan tikai pašiem sev domātas, tomēr pagadījās mazliet skaļākas, kā parasts.

— Apbrīnojami puiši!— teica viens no viņiem.

— Jā,— otrs piebalsoja,— tādu veiklību un drošsirdību es nekur vēl neesmu redzējis.

— Bet visbrīnišķīgākais ir tas,— iebilda trešais, gan jauneklīgi turēdamies, bet jau krietni gados,— ka viņi nemaz neguļ pa naktīm un dienu jūtas spirgti un spēcīgi.

— Kā tā? Neguļ?

— Jā. Es runāju par to jaunāko, Andri.

— Ak tā? Tas meklē savu pazudušo līgavu.

— Hi, hi, hi, jā!— vecais jauneklis viltīgi iesmējās. — Viņš pat uzkāpj namos pie dzīvokļu durvīm apjautāties. Jau pirms saules lēkta viņu redz staigājam, un vēl tumsā tam nav miera. Un neviens cilvēks nezin, kur tā skuķe apslēpta.

— Varbūt viņas sen vairs te nav.

— Tepat vien ir.

— Kā tad neviens nekā nezin?

— Neviens? Ir ļaudis, kas zin.

— Bet tu, lūk, nezini.

— Hi, hi, hi, tikai es to zinu.

Netālu melngalvjiem aiz muguras stāvēja divas meičas. Visu laiku vērīgi klausījušās iereibušo tirgotāju kundziņu sarunā, viņas pēkšņi kā odzes dzeltas sarāvās un apgriezās.

Tās bija Angeru Anna un ķestera Lēne.

— Nu, kur tad viņa tik droši ir noslēpta?— viens no jaunajiem melngalvjiem, ieinteresēts par meitenes dēkaino nozušanu, jautāja vecākajam.

— Pārdaugavā. Vella muižiņā.

— He, he, he!— iesmējās abi jaunākie melngalvji.— Ma- ' tīsa Bērensa muižiņā! Tādēļ mēs nesapratām, kādēļ pēdējā laikā viņš tik maz redzams vīna pagrabiņā . .. Bet klusu! . . .

Jaunie melngalvji, pamanījuši tuvumā abas meičas, pagāja tālāk, aiz piedurknes pavilkdami līdzi vecāko — pļāpu.

Anna nedzirdeja, ko jaunie tirgoņi tālāk runāja. Bet viņai pietika, zinot Rūtas slēptuvi. Pārdaugavā. Vella muižiņā. Uz turieni veda meža ceļš gar Māras ezeru. Tātad tā bija melngalvja Bērensa īpašums vai arī nomas muiža. Bērensa vārdu Anna arī bija dzirdējusi. Ermanis to kādreiz bija pieminējis, stāstīdams par savām derībām dzeršanā un ēšanā ar Kurzemes muižnieku.

Lēne, kā likās, nebija lāgā sadzirdējusi svarīgo atklā­jumu.

Kad Anna viņu saņēma un veda lejā no mūra, ķestera meitas sejā bija dziļākā vienaldzība.

— Ko tu saki par jaunajām ziņām?— Anna uztraukta viņai jautāja.

— Par kādām ziņām tu domā?— Lēne pavisam sveši un vēsi atjautāja pretim.

— Nu, par Rūtu.

— Ko tur lai saku? Lai viņa slēpjas, kur grib. Andris piegriezīs vairāk vērības mums.

— Bet Lēne!

— Es nesaprotu, kas mums par daļu, ja tai meičai kāds melngalvis patīk labāk.

— Bet Andris viņu mīl. Viņš naktis neguļ, to meklēdams.

— Es arī mīlu Andri! Un tu ari.

— N-jā .. .— Annai vārds aizspiedās kaklā. Tad viņa kļuVa ļoti nopietna un sirsnīga.— Lēnīt, ja cilvēku mīl, tad nedomā par sevi. Tad viss jāziedo viņa labā. Mums jāpa­stāsta Andrim, ko dzirdējām.

Lēne viltīgi pavīpsnāja.

— Es domāju, ka nevajag viņam sagādāt liekas sirdssā­pes, atklājot, ka viņa līgava iemīlējusi kādu citu.

— Nē, nē!— Anna domīgi raudzījās sev priekšā pa ielu.— Tā tas nevar būt. Rūta mīl Andri, un, bez šaubām, viņu ar varu un viltu tur gūstā.

— Mani gan neviens ar varu nevarētu noturēt,— ķestera meita vīzdegunīgi iebilda.

— Tā nerunā!— Anna norāja draudzeni.— Varbūt viņa, nabadzīte, dienām un naktīm ilgojas pēc Andra, bet netiek prom. Varbūt viņai iestāstīts, ka Andris kritis, kad to ar Pēteri un Ērmani padzina no Rīgas ienaidnieku nagos. Iesim Daugavmalā, sagaidīsim puišus atgriežamies un pastāstīsim tiem priecīgo ziņu. Viņi visi priecāsies, ka uzietas Rūtas pēdas.

Lēne nekā neteica. Par kaut ko Joti nopietni pārdomā­dama, viņa gāja līdzi draudzenei laukā pa Mārstaļu vārtiem un apstājās Daugavas malā, gaididamas laivas.

Ari Anna kjuva domīga. Viņas skaistajās acīs iemirdzē­jās kāda apņēmīga doma. Bet tā nelikās gluži saskanam ar nupat izteikto apņemšanos. Tā kā maza viltības dzirkstelīte iemirdzējās līdz.

Salderna laivas atgriezās Rīgas krastā. Bet Pētera nodaļa un pils sargu pulciņš brauca pa straumi uz leju, uz pili.

— Ja puiši izkāps pie pils,— Anna domāja,— tad mēs viņus nesastapsim, jo priekšā ir pils grāvis uz Daugavu. Iesim labāk uz pils pagalmu.

Viņa pagriezās atpakaļ uz vārtiem. Lēne klusēdama un domīga gāja līdz.

Vārti no pils uz pilsētu allaž bija atvērti, tikai sargs ikvienam noprasīja, pie kā viņš nāk.

— Mums svarīgas ziņas kaprālim Pēterim,— atteica Anna.

Cejā Anna kā sazvērestībā iečukstēja Lēnei:

— Mēs tagad neteiksim puišiem, ko esam dzirdējušas, bet pamēģināsim pašas uzmeklēt Rūtu, pietikt viņas slēp­tuvē un to atvest šurp pie Andra.

— Tev taisnība!— Lēne dzīvi iesaucās.— Es arī par to domāju! Jo, redzi, ja mēs šādu darbu izdarīsim Andra labā, tad viņš sapratīs mūsu draudzību un jūtas pret sevi.

— Tā ja,— Anna piekrita, kaut gan viņas acis izteica ne gluži tādas domas.

Kad meičas ienāca pils pagalmā, Pētera neuzveicamie, pārsiedami dabūtās brūces, pārrunāja notikušo kauju pieredzējumus. Anna saskaitīja tikai četrdesmitus. Tātad desmit vīri bija krituši. Bet arī Pētera, Andra un Ērmaņa viņa te neredzēja.

— Kur jūsu kaprālis?— viņa, sirdij sažņaudzoties, jau­tāja.

— Un Andris?— reizē iesaucās Lēne.

— Viņi visi trīs ir pilī pie komandanta.

— Ievainoti?

— Nē. Pratina gūstekni.

Meičas atviegloti uzelpoja.

Viņas palika stāvot pagalmā, gaidīdamas iznākot puišus.

Pēc laba laiciņa parādījās Ermanis.

— Visi vīri atpakaļ uz laivām!— viņš uzsauca.

Kareivji cēlās kājās.

— Vai atkal poļi nāk?

— Vēl ne. Bet drīz būs jaunas kaujas. Nāciet!— viņš griezās ap pils stūri uz Daugavas pusi.

Karakalpi, pakampuši ieročus, sekoja.

Arī Anna un Lēne apgāja apkārt pilij.

Te krastā stāvēja vēl zirgi, nenovietoti. Tos veda atpakaļ uz plostu. Pils ļaudis stiepa no šķūņa biszāļu muciņas, ložu kastes, maizes ķlaipus uz laivām. Arī neuzveicamie sakāpa tajās.

No pils iznāca Pēteris un Andris.

Anna saviļņota tiem tuvojās.

— Uz kurieni jūs dodaties, Pēter?

Pēteris kavējās ar atbildi, izklaidīgu skatu raudzīdamies meičā. Tad teica kā negribēdams:

— Tas ir kara noslēpums. Mums jāapmetas citur.

— Vai tālu?— Annas balss drebēja.

— Nē.

— Tu pasaki mums, Pēter!— Anna pietvīka.— Varbūt mums iznāks jūs apciemot. Varbūt mums gadīsies ļoti svarīgas ziņas pastāstāmas.

— Kā? Tu gribi rriūs apciemot?— Arī Pēteris pie­sarka.— Nu tad,— viņš pienāca soli tuvāk un teica klusi gandrīz pie meičas auss,— nevienam nesaki: mēs noslēpsi­mies Māras dzirnavās. Nakti, kad neviens nemana. Poļi grib tās ieņemt un tur nocietināties. Tad mēs tos pārsteigsim un apkausim.

— Aha!— Anna čukstēja, jau tūlīt prazdama sargāt noslēpumu.

Stundas ceturksnī zirgi bij uz plosta, kareivji, munīcija un proviants laivās.

Meičas noraudzijās pakaļ aizbraucējiem dzirkstošiem skatiem. Tāpat Pēteris no laivas allaž pagrieza galvu atpakaļ uz pili. Viņa sirdī bija i skumjas, i līksme.

— Varbūt viņai gadīsies mūs apciemot,— viņa lūpas čukstēja,— varbūt viņai gadīsies ļoti svarīgas ziņas .. . Ak, Dievs, kādas var būt tas svarīgās ziņas? . . .