Trīs vella kalpi

40. nodala TŪKSTOTS PRET PIECPADSMIT

Dzirnavu sargiem nakts stundas vilkās kā mūžība. Pat visdrošsirdīgākais kareivis nevar atsvabināties no baiguma sajūtas, gan zinot sevi pretinieku ielenktu, bet to neredzot. Kur gaišā dienas laikā vaigu vaigā ar ienaidnieku darbojas prāts, veiklība, attapiba, spēks, tur tumsā, stāvot nezināmā priekšā, visas aktīvās spējas ir saistītas un neaprobežotā fantāzija apdraudēto noved spoku un divu valsti apmātu un nevarīgu.

— Kaut jel drīzāk austu rīts!— Ērmanis, pabāzis galvu pa šaujamo lūku un urbdamies nakts tumsā, ņurdēja.— Vai arī kaut viņi nāktu uzbrukumā .. . Dzirnavpriekšas kla­jumā nemaz tik tumšs nav, ka neredzētu kauties. Ja es būtu poJu pavēlnieks, es gan uzbruktu nakti un dzirnavas ieņemtu.

— Bet tu tas neesi,— pie pašas Ērmaņa auss atskanēja Pētera čukstošā balss, kurš, arī nemierīgs, bija pienācis parunāties.— Un tā ir mūsu laime.

Ērmanis atgriezās.

— Vai ne? Dienu mēs esam te drošāki nekā nakti?

— Tā ir. Cik nojaušu, mūs ir ielencis prāvs poļu pulks — droši vien pāris simtu. Dienu, kad redzams, no kuras puses taisās uzbrukt, pratīsim dot tur pienācīgu atsparu. Bet nakti viņi var no vairākām pusēm nemanīti pielavīties, un, ja daži desmiti tiek pagalmā, tad beigas mums ir. Jo, kamēr ar tiem atkaujamies, atkal jau būs iebrucis divtik liels pulks.. . Bet klus! Liekas, kāds kustas uz vārtiem.

Pēteris piespiedās pie lūkas un ieklausījās. Nācēji virzī­jās uz priekšu tik klusi, ka nevarēja soļu sadzirdēt, bet karavīra asais skats saredzēja nakts tumsā tuvojamies trīs stāvus.

— Ko tie grib?— viņš izdvesa Ērmanim pie auss.

— Varbūt palūrēt pāri vārtiem, kāds izskatās dzirnavpa- galms nakts mellumā. Nesaki nekā. Ja tāds patiesi polišu nodoms, tad es apgādāšu «īums laika pakavētāju. Ja tikai negadās tāds milzu tēviņš kā nedēļu atpakaļ.

Ērmanis izslīdēja no galerijas un piezagās pie vārtiem. Drīz izdzirdējis kādu ārpusē grābstāmies, viņš pakāpās uz šķērskoka un nenolaida acis no vārtaugšas, kuras malu varēja izšķirt pret mazliet gaišāko debesi. Vērotājs nojauda, ka ārpusē divi noliecas un trešais kāpj tiem plecos. Tad parādījās augšā galvas forma un pārmetās divas rokas.

«Kaut jel viņš paceltos līdz krūtīm,» Ērmanis domāja, «ka varu ar vienu grābienu dabūt pārsvaru uz savu pusi.»

Bet polim nekur augstāk nebij jāceļas, jo arī tāpat viņš nekā nespēja saskatīt tumsas ietītā pagalmā, un kāpt pāri sētai, kā likās, nebij viņa nodoms.

«Gatavais ērms!» Ermanis pukojās. «Ko viņš tā grib saskatīt? Un kāda vella pēc viņš līda šurp, ja nekāpj augstāk.»

Pēkšņi laiviniekam radās iedoma. Klusi viņš atsprādzēja savu vēdera jostu, iztaisīja cilpu un cēla to lēni uz galvas pusi, kura, kā likās, klausījās no staļļa sadzirdamajā zirgu bubināšanā, nekā nenojauzdama, kas notiek viņas priekšā.

Tad iestrinkšķējās sprādze, ieskanējās acumirklīgs, aiz­žņaugts kliedziens, nodunēja vārti, kājām pret tiem atsito­ties. Galva parāvās virs vārtiem. Biedri lejā kaut ko uztraukti čuķstēja. Atskanēja soļi. Divi šāvieni. Kritieni. Pēc tam viss apklusa.

Ērmanis turēja rokās siksnas galu, pievilkdams poļa galvu cilpā pie vārtaugšas. Bet kā nu dabūt gūstekni pāri? Ja nu nāktu pāris biedru palīgā, tad tie, pakāpušies uz vārtiem, varētu satvert poli aiz padusēm un uzvilkt augšā. Bet neviens nezināja, kas te notiek, un ari Pēterim nevarēja ienākt prātā drauga stāvoklis.

Laivinieks piespieda visus savus prātus. Un kaut ko izdomāja.

Viņš iekodās ar zobiem siksnā pie pašas cilpas, ka gūstekņa bārda skāra viņa pieri, un tā noturēja smago svaru. Nu ar atbrīvotām rokām apsēja siksnas vaļīgo galu ap kājas pēdu kā soglu kāpsli un, atlaidis zobus, ar to noturēja poļa ķermeni, pats paceldamies, ka varēja sasniegt vārtaugšu. Tagad viņam nenācās grūti pārliekties un saņemt abām rokām izlūku ap viduci un pārvilkt pāri.

Pēteris, vērodams, ka pēc abu izlūku krišanas viss aiz dzirnavām paliek klusu, atstāja Andri savā vietā un nāca lejā raudzit, kur palicis Ermanis.

— Ei!— viņš klusi sauca pagalmā.

— Nāc šurp, Pēter!— Ermanis pie vārtiem tāpat klusi atsaucās.

— Gūsteknis?

— Jā. Tikai vēl nevar parunāt. Elpa aizrauta. Lai atjēdzas.

Pēc brītiņa polis atkal atdabūja samaņu un, pavisam atžilbis, piecēlās sēdus.

— Ūdeni!— viņš prasīja.

— Tūlīt, tūlīt,— Ērmanis, kaut cik saprazdams poļu valodu, jo uz Daugavas bieži ar tiem gadījās būt kopā, aiztaustījās līdz mucai un atgriezās ar ķipi.

Gūsteknis padzērās.

— Vai esmu dzirnavās?— viņš jautāja, vēl neapjēgdams, kas īsti noticis.

— Kā tad. Kur gribēji būt, tur tagad esi.

— Sagūstīts?

— Kā tad citādi? Tu laikam savā prātā biji iedomājies te ietikt kā uzvarētājs?

— Mēs ieņemsim jūsu dzirnavas!

— To nemaz tik droši nevar apgalvot.

— Var.

— Uz kāda pamata?

— Mums lieli spēki.

— Esam jau redzējuši jūsu spēkus. Arī tagad tiksim galā. Kaut vai pāris simts jūs tur stāvētu ārpusē.

— Pāris simts?— Polis iesmējās.— Mums ir tūkstoš vīru! Dzirnavas ir ielenktas, ka pat pele no tām nevar izmukt.

Pie šiem vārdiem iestājās dziļš klusums. Pārāk pār­steidzoša bija jaunā ziņa.— Pagāja dažas minūtes. Tad Pēteris pirmais atjēdzās no smagā iespaida.

— Sasien gūstekni!— viņš teica mierīgā, bet mazliet neskanīgā balsī.— Un tad nāc galerijā. Katram jābūt savā vietā, kad svīdīs rīts.

Nakts pagāja mierīgi. Kad austrumu pamale sāka bālēt, dzirnavu aizstāvji jau pamanīja piekalniņā aiz birzes stūra kareivju kontūras. Tā — sardze. Poļi, no ceļa noguruši, bija likušies izgulēties pirms uzbrukuma. No dzirnavu sargiem daži pat acis netika pievēruši, citi turpat galerijā tikai kādu stundiņu bija iesnaudušies.

Pēteris lika vēl papildināt biszāļu un svina krājumus pie šaujamām lūkām un sanesa galerijā visas rezervē esošās musketes. Ik uz vira iznāca pa trim šautenēm. Tātad, pieskaitot pistoles, varēja raidīt virsū ienaidniekam uz reizi pāri par pussimts ložu. Vēl Pēteris paspēja apiet apcietinā­jumu. Rietumu pusē dzirnavas aizsargāja ezers; no šejienes vismazāk būtu jābaidās. Austrumos dzirnavupe šķira blok- hauzi no otra krasta; ari te bija puslīdz droši. Uzbrukumam atlika ziemeļu un ritu nocietinājumu līnijas.

Kad Pēteris uz šejieni atgriezās, svīda maza gaismiņa un poļi jau stāvēja kaujas gatavībā.

Neuzveicamo vadonis bāls un cieši sakniebtām lūpām vēroja naidnieku. Viņa asais, tēraudaukstais skats slīdēja puslokā ap dzirnavām.

Lūk, tur, pa labi, pie paša ezera krasta, jau sākās polu ķēde, pazuzdama pārupes mežā. Tad tā atkal parādījās šaipus upītes uz Kobronskansts pusi, stiepās pāri ceļam un, atkal izgaisusi birztalā, nobeidzās otra ezera pusē. Tur bija i kājinieki, i jātnieki.

Pēteris aprēķināja:

— Būs ap tūkstots viru. Gūsteknis i.av melojis.

Bet neuzveicamo bija tikai piecpadsmit, ja pieskaita vienroci Juri — sešpadsmit. Ak jā, ari sievietes vēl bija dzirnavās — ar Rūtu četras — un vecais melderis ar saviem puišiem.

Pie birzes stūra stāvošā jātnieku nodaļa sakustējās un pajāja uz priekšu šāviena attālumā. No tās atdalījās stalts polis greznā tērpā, skaistā melni — nodaļas priekšnieks ar zaļu zaru rokā — un tuvojās dzirnavām. Viņš apturēja zirgu dažus desmit soļus no vārtiem. Pēteris uzkāpa uz galerijas jumtu un, atbalstījies pret brustvēri, sagaidīja sūtni.

Polis, pacēlis zaru, sveicināja:

— Es gribu runāt ar blokhauza komandantu.

— Tas es esmu,— Pēteris atbildēja.

Greznais jātnieks pārsteigts raudzījās vienkāršajā kara­kalpā. Viņa mute sašķiebās nicīgā smīnā.

— Vai tu varēsi dot noteiktu atbildi uz manu priekšli­kumu?

— Es domāju gan.

— Nu tad: musu bruņoto spēku virspavēlnieka pana Kristapa Radzivila vārdā es tevi uzaicinu nodot dzirnavas poļu karalim.

— Tātad šis būtu tavs priekšlikums?

— Jā gan. Un es apsolu brīvu ceļu tev un taviem ļaudim uz Rīgu.

— Tā? Un tu vēlies dzirdēt noteiktu atbildi?

— Noteiktu un saprātīgu.

— Tad klausies: šis dzirnavas līdz ar Rīgu pieder zviedru karalim. Un es ar saviem vīriem esmu te, lai aizstāvētu šo karaJa īpašumu.

— To es zinu. Bet apcietinājumam vēl šodien jāpāriet mūsu rokās.

— Tad tās būtu jāieņem.

— Lai aiztaupitu lieku asinsizliešanu, es ieteicu jums labprātīgi padoties.

— Lieku asiņu kareivim nav. Tikai tās, kas viņam ir,— tās var izliet.

— Tātad tu gribi mirt?

— Es gribu pildīt savu pienākumu.

— Nelga!— Polis augstprātīgi paraustīja plecus un grieza apkārt zirgu. Vēlreiz viņš pavērsās pret dzirnavu sargu un, acīm Jauni iezvērojot, uzsauca:—Tad zini, ka žēlastības tev un taviem Jaudīm negaidīt! Jūsu galvas es likšu uzspraust, mietu galos un izstādīšu uz ceļiem.

Pēteris saslējās.

— Labi!— viņš sauca pakaļ aizauļojošam polim.— Labi, ka zinu, ar kādiem ļaudīm man darīšana!

Kad virsnieks bija savējo tuvumā, viņš pamāja. Atska­nēja muskešu zalve, un lodes nosvilpa pār dzirnavu sētu, bet Pēteris, šādu lietu paredzējis, laikā noliecās aiz brustvēra un atgriezās galerija.

— Neviena lieka šāviena!— viņš piekodināja vīriem. — Neviena nežēlot! Nešaut zalvēm, bet katru mērķi atse­višķi ņemt uz grauda.

Galerijā uznāca ari Kate, Anna un Lēne. Viņas nostājās pie iekšējās sienas, gaidīdamas izšautās musketes, lai tās no jauna pielādētu.

Kad uzlēcošās saules pirmie stari sāka zeltīt mežu galus viņā pusē Daugavai, birzes malā parādījās poļi ar egļu bajķiem — pa seši vīri pie katra — un tuvojās vārtiem. Reizē ar viņiem uz dzirnavām devās jātnieku nodaja aizsar­gāt uzbrucējus. Jātnieki pacēla musketes pie vaiga, bet, pirms tie paspēja dot zalvi, viens pēc otra nosprakšķēja šāvieni dzirnavās un ducis polu krita no segliem. Tad nobrīkšķēja dzirnavu sēta no ienaidnieka ložu krusas. Neuz­veicamie turpināja šaut uz dūmu mākonī šur tur saskatā­mām jātnieku figūrām. Meičas naski rīkojās ap nomesto šauteņu pielādēšanu, un tagad šis darbs viņām veicās pavisam citādi kā kādreiz Rigas bastionā, jo dzirnavās tās bija šo amatu labi iemācījušās Ērmaņa skolā.

Dūmiem izklistot, vairs neviena jātnieka neredzēja kla­jumā. Tikai kritušie palika. Ari kājnieki bija nozuduši atpakaļ birzē, pamezdami savus baļķišus puscejā.

Pirmais gļēvais poļu uzbrukums bija sekmīgi atsists. Labu laiciņu neviens nerādījās šāviena tuvumā.

Viens otrs karakalps mēģināja pajokot, rēķinādami, cik reižu poliem vēl jāatkārto uzbrukumi, lai paliktu kaut viens, kas var apraudāt kritušos deviņi simts deviņdesmit deviņus.

Arī Andris un Ērmanis smaidīja. Tikai Pētera tēraudauk- stā skatā bija bažu pilna nopietnība. Viņa acis likās ieurbjamies katrā krūmā, katrā lapotnē, katrā ielencēju grupā un kustībā.

Tā viņš aprēķināja un paredzēja nākošo uzbrukumu. Nepiegriezdams daudz vērības jaunajiem jātnieku pulci­ņiem, kuri sakautā vietā tuvojās austrumu apcietinājumu līnijai, viņš te atstāja tikai dažus vīrus atšaudīšanai un novietojās ar pārējiem ziemeļu galerijā.

Kā viņš bija paredzējis, tā notika. Ap pāris simts poļu skriešus tuvojās dzirnavu ziemeļu sienai, nesdami vairākas kāpnes. Viņu nodomu izjauca Pēteris, gandrīz vai pusi uzbrucēju apšaudams. Poļi, kaut gan jau paspējuši piesliet kāpnes sētai, steigā atkāpās zem nāvējošās, vienmērīgās muskešu uguns. Nu Ērmanis uzlēca uz galerijas jumtu un vienu pēc otras ievilka kāpnes pagalmā.

Bet nu atskanēja brikšķis vārtos. Neuzveicamie, tikko paspējuši pielādēt šautenes, atgriezās uz turieni un sāka šaut uz jātniekiem, kuri ar zirgu sāniem mēģināja ielauzt vārtus. Arī tiem bija jāatkāpjas.

Nu poļi saniknojās un sāka nopietnāku uzbrukumu, nežēlodami savus ļaudis. Atkal no birzes skrēja uz vārtiem uzbrucēji ar koku stumbriem. No dzirnavām tos saņēma ložu krusa, gāzdama gar zemi desmitiem, bet kritušo vietā stājās jauni. Muskešu šāvieni kļuva arvien retāki, jo meičas nespēja tik ātri pildīt tās ar biszālēm un svinu un pašiem musketieriem nācās kavēties ar lādēšanu.

Jau dunēja smagie stumbru sitieni pret vārtiem. Aiz tiem ņudzēja liels ienaidnieku bars, ar zobeniem rokās gaidīdami, lai bruktu pagalmā, kad sagrūs vārti. Gandrīz vai viss karaspēks atradās uz laukuma, klaigādams nenovēr­šamās uzvaras reibonī.

Ermanis satraukts kaut ko teica Pēterim. Tas pamāja ar galvu. Tad laivinieks piesteidzās pie Annas.

— Kur tavas miglas bumbiņas? Atri!

— Se!— Annai jau groziņš bija pie rokas.

Ērmanis pakampa trijās un pasniedza Pēterim, kurš tās izsvieda aiz vārtiem barā.

Dunot brīkšķošiem vārtiem zem smagajiem sitieniem un visam pūlim gavilēs taktī līdzi aurojot, pamazām cēlās migla zem poļu kājām un sniedzās arvien augstāk un augstāk. «

Ērmanis, uztraukumā drebēdams, vēroja. Kad migla jau sniedzās uzbrucējiem līdz kamiešiem, viņš lēca laukā no galerijas, atrāva vārtu aizliekamos un, paķēris savu, ar ziņu nolikto asi garo, smago bomi, lēca atgrūstajos vārtos, aiz kuriem bija redzama tikai migla, un sāka rīkoties. Ik sitiens ķēra galvu vai kaklu. Poļi Jima kā zāļu stiebri zem pļāvēja izkapts vēzieniem, pat neievaidēdamies, neredzēdami, nesa­prazdami, kas ap tiem notiek miglā . . .

Kad Ērmaņa sitieniem vairs nebija uztvērāju, viņš vēl neizklīdušajā miglā ātri atvilkās atpakaļ vārtos, tos atkal aizvēra un nostiprināja.

Apjukušie, pēkšņās miglas pārsteigtie poļi bija atkāpu­šies. Kad migla izklīda, viņu pārsteigums bija vēl lielāks, ieraugot savējo līķu kaudzes dzirnavvārtu priekšā.

Pārsteigumam sekoja negants dusmu uzliesmojums.

— Uz priekšu!— kliedza nodaļu vadoņi.— Dzirnavas jāie­ņem! Uz priekšu!

Atkal kā mūris uzbrucēji gāzās vārtos. Atkal viņus saņēma dzirnavu aizstāvju no jauna sagatavotā muskešu uguns. Atkal Pēteris izmeta Annas pasniegtās miglas bum­biņas. Atkal Ērmanis metās vārtos, pūlī . . .

Bet šoreiz viņš drīz atgriezās. Kā apmulsis aizsprostoja vārtus un uzkāpa galerijā.

Apjukušu skatu viņš pienāca pie Pētera un noplātīja rokas.

— Nekā vairs nesaprotu!

— Kas ir?

— Skaidri redzēju, ka viss bars ietinās miglā. Metos pašā vidū un sāku slānīt. Bet bomltis ķer tikai tukšu gaisu. Rokas izmežģīju.

Pēteris negribot pavīpsnāja.

— Saproti: poli atklājuši mūsu viltību. Tikko atkal tie juta ap sevi miglu, viņi izklīda uz visām pusēm kā Nelabā triekti. Vairs mūsu bumbiņas nelīdz.

— Kad tevi!— Ērmanis iesita sev pa pieri.— Tas man neienāca prātā! Es gandrīz nobijos par briesmīgo tukšumu sev apkārt, kur taču vajadzēja stāvēt vīram pie vīra.

Tikko migla izklīda, poļi no jauna ar vēl lielāku sirdibu gāzās vārtos, nebēdādami vairs ložu lietus, kas arvien vairāk apsīka.

— Beigas mums būs!— atskanēja viena otra izmisusi balss.

Vārti skaļi iebrikšķējās.