Trīs vella kalpi

37. nodaļa Andrim gadās par ko padomāt

Jau trešo dienu Andris dzīvoja pa dzirnavām kā apmāts. Viņa domas klīda kaut kur tālu prom, un nevienu darbu, kas prasīja kaut cik izmaņas un apsvēršanās, viņš nespēja veikt. Pēteris viņu aizraidīja no apcietinājumu celšanas, un An­dris, nevarēdams citas nodarbošanās atrast, stājās pie malkas ciršanas skaidienā. Te, vienmuļi vicinot cirvi, viņš netraucēti nodevās savām domām.

Tās vijās un pinās ap meldera Kati, kura ar savu aizvakardienas norājienu bija vainīga pie Andra savādās pārvēršanās. Puiša gara acu priekšā neizgaisa meičas mierī­gās, pelēkās acis, kas varēja būt reizē i pārmetošas, i glāstošas, viņas gludie, mellie, ieziestie mati virs platajiem vaigu kauliem, mazliet strupais deguntiņš un sārtā, nelielā mute. Viņa ausīs skanēja tās vārdi, reizē nosodoši un žēlojoši. Nekad vēl Andrim nebij gadījies dzirdēt tik vaļsir­dīga sprieduma par sevi. Tas viņu pārāk pārsteidza.

Līdz šim meičas bija viņu tikai aplidojušas un jūsmoju­šas par tā daiļumu. Nu gadījās viena, kura uzdrošinājās nopelt ne tikai viņa ārieni, bet ari viņu kā cilvēku, kurš ir netaisns, pārsteidzīgs, iedomīgs un kuram jālabojas.

Andris mēģināja sevi attaisnot savus aizvakardienas uzbrukumus Bērensam un asumu pret Rūtu, bet, tikko viņš redzēja savā priekšā Kates tēlu, tad visi viņa taisnības iemesli sabruka. Ne ar vārdiem šis tēls viņu uzveica, bet tikai ar savu mierīgo skatu, un viņam nekas cits neatlika kā pašam sevi apsūdzēt:

«Jā, tas nebij pareizi darīts! Bērenss ar rūpīgu un pašaizliedzīgu kopšanu ir izglābis Rūtu no nāves rokām, un tātad gluži dabīgi, ka viņš iedomājās tās vājību un grib redzēt viņu pilnīgi izdziedētu. Es biju pārāk kūtrs un gļēvs, lai par to padomātu. Man vajadzēja parunāt ar Pēteri un laivā novest Rūtu pie pils mediķa.»

Tad viņš atcerējās Kates uzaicinājumu iet un pielūgties Rūtu un atvainoties Bērensa priekšā.

Sis solis viņam likās pārāk grūts.

«Nē, to tik ne!» teica viņa neīstais pašlepnums.

«Bet, ja tu atzīsti, ka esi pārsteidzies, Jka esi slikti darī'is,» Kates skaidrās, mierīgās acis neatlaidās, «tad tak tev jāgriež par labu sava kļūdīšanās.»

«Kam būs kāds labums no manas pazemošanās?» gļē­vums iebilda.

«Godīgums nepazemo,» Kates acis pamācīja. «Bet la­bums vispirms tev pašam.»

«Es arvien esmu bijis lābs pret Rūtu,» izvairījās patmī­lība, «vienu neapdomātu sliktu vārdu viņai nevajag ievē­rot.»

«Bet ja viņas sirsniņa sāp par to?»

«Lai uzveic sevi.»

«Viņa? Bet tu?»

«Ko — es?»

«Vai tu nevari reiz būt vīrs?»

Tā vienkāršajā, neaptēstajā zemnieka puisī cīnījās viņa zemie instinkti pret cēlāku jūtu uzplūduma neatlaidību.

Tad no namiņa iznāca Kate. Viņai vajadzēja malkas azaidam. Andris nometa cirvi un palīdzēja sakraut meičas priekšautā saskaldītos zarus.

Nevijus abu skati sastapās.

— Nu? Izrunājies ar Rūtu?— Kate jautāja.

— Nē,— Andris izdvesa.

— Kā? Kopš aizvakardienas tu neesi bijis pie viņas?

Andris neatbildēja un nolaida skatu. Meldera meita

nekustējās un piespieda puisi atkal pacelt acis. Tad teica ar gandrīz maigu nožēlu:— Kad tu reiz kļūsi vīrs?

Andris neizturēja un novērsās. Kate gāja atpakaļ ar malku uz namiņu.

Pagāja pusstunda. Tad Andris sparīgi iecirta cirvi bluķī un, noteiktiem sojiem tuvojies durvīm, iegāja priekšiņā. Taču atkal te viņš labu laiciņu vilcinādamies kavējās, līdz, izdzirdis pagalmā sojus un pazinis Bērensa balsi, atrāvās no durvīm uz meitu istabu un ātri nozuda dzirnavistabā, kur gulēja slimie biedri.

Negribēdams tiem likt nomanit savu sajūtu, viņš it kā kaut ko meklēja istabā, ieklausīdamies balsīs priekšiņā, no kurām noprata, ka Bērenss atvedis ārstu. Kad viesi bija iegājuši pie Rūtas, viņš atgriezās pagalmā, devās laukā pa vārtiem un nogriezās uz ezeru.

Bērenss ar ārstu iegāja meitu kambarī.

— Labrīt, augstais kungs!— Rūta priecīgi apsveica Bē­rensa pavadoni, kurš nebija neviens cits kā maģistrs Daniels Rēbuss, viņas ārstētājs pa grūto slimības laiku melngalvja namā un Vella muižiņā, pret kuru meitene sajuta dziļu cienību un paļāvību.

— Te nu mēs atkal tiekamies,— Rēbuss piesēdās pie slimnieces un saņēma viņas roku.— Es biju nobažījies, ka tava ārstēšana paliks pusceļā un nekad tu netiksi īsti vesela. Bet, paldies Dievam, vēl viss būs labi. Tikai tev kārtīgi ik dienas jādzer zāles un ar ziedēm jābrauka sāpošās rokas.

— Es darīšu visu, augstais kungs, lai tiktu vesela,— Rūta teica nopūzdamās.

Maģistrs vēl brītiņu pasēdēja, aprunādamies un dodams norādījumus. Tad piecēlies iedomājās ievainotos dzirnavu aizstāvjus.

— Pie viena jāaprauga slimie karavīri.

Anna, ari ienākusi, ieveda Rēbusu dzirnavistabā. Te, uz brītiņu atstājusi pavardu, slimos apkopa Kate.

Vecais mediķis lika meičām atraisīt apsējumus un pēc kārtas aplūkoja dzīstošās brūces. Meiču darbs viņu apmieri­nāja.

Tomēr divu slimnieku stāvoklis Rēbusam darija bažas. Vēl jauniņais Andrejs un vecais Juris mocījās ar niknu drudzi. Pirmajam krūtīs bija iestrēgusi musketes lode, kuru pēc diezgan lielām grūtībām izdevās izvilkt no sačūlojušās vāts. Bet otra — pie paša pleca atcirstā roka vairs nebij glābjama. To ārsts pēc visiem ķirurģijas mākslas likumiem noņēma.

Slimnieki, sāpju un drudža karstuma mocīti, prasīja dzert. Rēbuss atrada, ka ūdens viņiem patlaban var nākt par ļaunu, un ieminējās, ka slāpju remdēšanai labas būtu meža ogas.

— Tās varam dabūt!— Kate atsaucās.— Es zinu saulai­nas piegāzes aiz ezera, kur jau zemenes ienākušās.

— Zemenes drudža slimniekiem visai noderētu,— do­māja Rēbuss.

— Iešu salasīt groziņu,— meldera meita vēra durvis, palūgdama Annu:— Esi tik laba un pieskati tu katlu manā vietā.

— Labi,— Anna atteica.

Andris, meldera meitas pamodināto pārdomu tirdīts, bija iznācis uz ezera krastu. Pats viņš negribētu domāt par sevi un savām kļūdām, bet kaut kas spēcīgāks bija viņā, kam nevarēja turēties pretim. Tas bija Kates iespaids, viņas mierīgais skats, viņas skarbie un reizē maigie vārdi.

«Kā esmu tā nokļuvis viņas varā?» viņš mēģināja sev noskaidrot savu dīvaino pārvēršanos.

Tad pēkšņi viņa galvā un sirdī viss tika gaišs. Kā apskaidrots viņš pacēla skatu pār kluso, spoguļgludo ezeru.

«Tā ir mīlestība! Ak, es nelga! Tikai tagad es atskāršu! Jā, līdz šim šādas jūtas man vēl bija gluži svešas. Es maldināju sevi, iedomādamies, ka mīlu Rūtu. Jā gan, es mīlu Rūtu, bet tā, kā brālis mīl māsu. Kā zēns vēl Ēdolē, mājinieku valodu uzmudināts, es pieņēmu daiļo meiteni kā savu līgavu, neatskārzdams, nenojauzdams, kas ir līgava, kas māsa. Bērnu rotaļās es biju viņas sargs un aizstāvis; un sargs un aizstāvis tai kļuvu arī vēlāk, kad polu junkurs uzmācās nabaga meitenei. Tad še, Rigā, svešā pusē, vientulī­bas mākts un pārdzīvoto dienu atmiņu iedvesmots, es alkdams meklēju savu jaunības biedreni, savu mījo māsiņu. Un nu, kur esmu viņu atradis, manā dzīves ceļā nostājas cita sieviete, kas manī pamodinājusi pilnīgi svešu, vēl neizjustu saviļņojumu, kas ieguvusi neizprotamu varu pār manām jūtām, visu manu būtni.. . Ak, Dievs! Tā ir mīla . ..»

Un atkal meldera Kates tēls nostājās Andra priekšā, to apmulsinādams ar savu skatu, reibinādams ar savas balss skaņu. Un mīlas spēka sagūstītā jaunekļa prāts pat nedo­māja salīdzināt gaišmatainās daiļavas Rutas vaibstus ar melnīgsnējās meldera meitas ikdienišķo sejiņu, jo cilvēki nemīl ar prātu, bet jūtām, neskata daiļumu ar acīm, bet ar sirdi.

Andris bija iemīlējies Katē ar nevainīga jaunekļa apgaro­tību un cēlumu, kas cilvēku paceļ pāri sev.'Un tomēr, kā tas cilvēka dabā mēdz būt, viņā tūlīt pamodās arī patības sajūta — prasība pēc pretmīlas:

«Vai viņa mīl arī mani?»

Atbildi viņš meklēja meičas izturēšanās pret sevi:

«Viņa domā par mani. Viņa aizrāda manas kļūdas. Viņa mudina mani izlabot slikti darīto. Viņas skats raugās tik sirsnīgi, viņas vārdi skan tik glāstoši.. . Bet varbūt tas viss ne manis dēļ? Varbūt viņa jūt līdzi tikai Rūtai? . .. Viņa apber mani pārmetumiem. Viņa uzskata mani par gļēvu, iedomīgu nejēgu. Pat manas acis, manu seju viņa nonievā . .. Vai patiesi mans izskats var viņai būt pretīgs?»

Andris iedomājās, ka viņam slāpes. Viņš pagāja dažus desmit soļus gar ezera malu, kur kāds vītola stumbris bija noliecies virs paša ūdens. Viņš nolaidās guļus uz koka un tāpat ar muti ievilka dažus malkus. Tad, nogaidījis, kamēr ezera līmenis atkal nolīdzinās, aplūkoja sevi ūdens spogulī kritisku skatu.

Brītiņu pētījis sevi, Andris likās dzirdam iečabamies krūmus un pagrieza galvu uz malas pusi.

Viņš ieraudzīja pa taku nākam Kati ar groziņu rokā. Tā apstājās un, ar vieglu smaidu nogrozījusi galvu, teica:

— Tu esi nelabojams, Andri.

Meiča aizsteidzās. Andris apjuka un nosarka, kā pie nedarbiem noķerts zēns. Viņam iesitās galvā domas, ka Kate viņu pārpratuši, iedomādamās viņu tīksmināmies ar paša atspulgu ūdenī. Viņš pietrūkās kājās, gribēja ko teikt, grasījās steigties pakaļ meičai, bet apķērās:

«Kālab to? Viņa tā kā tā man neticēs.»

Tad viņam radās cieša apņemšanās:

«Jāpierāda, ka esmu labāks, par kādu viņa mani tur. Es izlabošu visu, ko esmu nepareizi darījis.»

Viņš uzlēca krastā un ātriem soļiem atgriezās uz dzirna­vām. Taisni vārtos gadījums viņu saveda kopā ar Bērensu, kurš, apciemojis Rūtu un apraudzījis malšanas darbus, atgriezās uz laivu.

Andris sveicināja melngalvi. Tas laipni atņēma dievpa­līgu un gribēja iet secen.

— Man tev bij kāds vārds sakāms, kungs,— Andris viņu atturēja.— Es lūdzu neturēt uz mani ļaunu prātu, ka aizvakar, aplam iekārsies, izmetu nepārdomātus vārdus.

— Tātad tu nedomā ļauni par mani?— Bērenss priecīgi pārsteigts jautāja.

— Nē, kungs. Taisnību sakot, man nav nekāda iemesla.

Bērensa sejā pavīdēja labvēlīgs smaids.

— Pareizi,— viņš teica.— Kaut gan es pa ilgo kopšanas laiku esmu no sirds iemīlējis jaunavu Rūtu, tomēr dodu tev savu godavārdu, ka nekad neesmu domājis tev atvilt tavu līgavu.

Andris spēji piesarka.

— Nē, kungs, to nedomāju. Un Rūta, taisnību sakot, nav mana līgava, bet jaunibas draudzene. Mēs esam no vienas puses, viena kunga ļaudis.

Bērensa sejā bija lasāms izbrīns un pārsteigums.

— Vai patiesi?

— Tā ir. Es gan mēdzu dēvēt Rūtu par savu līgavu, bet tas tā ir palicis no bērnības rotaļām.

Jaunā melngalvja acīs iedzirkstījās savāda uguntiņa. Viņš strauji paspieda Andra roku kā atvadīdamies un teica:

— Nu, tad uz redzēšanos, draugs!

Andris gāja pār pagalmu uz dzirnavām. Šoreiz viņš nekavējās priekšiņā, bet droši vēra meitu kambara durvis.

Rūta bija viena.

— Andri, brālīt!— Viņa līksmi pastiepa pret ienācēju roku.

Andris piesteidzās un nometās ceļos pie slimnieces.

— Jā, tavs brālītis! Un tu esi mana mazā, mīlā māsiņa! — viņš teica, glāstīdams Rūtas bālo, vājo rociņu.— Tādi mēs arvien paliksim, un es nekad vairs nebūšu pret tevi ass un Jauns, jo nav nekāda iemesla.