Trīs vella kalpi

32. nodala nekas nav neiespējams

Pēteris tuvojās Daugavmalai. Viņa sirds bija drūma un nospiesta. Viņš sajuta mocošus sirdsapziņas pārmetumus par lielajiem širita kaujas upuriem: divdesmit četri vīri krituši! Un tikai viņa vainas dēļ. Nepiedodamas vieglprātī­bas dēļ.

Neuzveicamo vadonis domās pārlaida sev garām visu pagājušo nakti.

Vakar, ieguvis no sagūstītā heiduka ziņas par polu nodomiem ieņemt Māras dzirnavas un tur nocietināties, viņš ar saviem ļaudīm visā slepenībā bija ieradies dzirnavās un sagatavojies aizstāvēšanai. Viss bija sīki izdomāts, ap­svērts, izrēķināts. Labi nocietinātā blokhauzī varēja turē­ties pret desmitkārtīgu pārspēku, lieki neziedojot dzirnavu aizsargu dzīvības. Bija zināms, ka poļi ieradīsies tikai ap rīta pusi, lai, gaismiņai svīstot, to ieņemtu.

Lai krātu spēkus nākamam rītam, viņš, nostādījis sargus tornī, aiz vārtiem un mežā, lika visiem pārējiem likties dusēt un pieteica, lai arī viņu modinot, tikai bries­mām draudot. Bet pats viņš, domādams par Annas mīklai­niem vārdiem pils krastmalā par apciemojumu, svarīgām ziņām, nevarēja iemigt gandriz līdz pusnaktij un nemierīgi grozījās pa guļas vietu. Tad, tikai pāris stundas nosnaudies, viņš atkal pamodās dīvainā nemierā, piecēlās un gāja apraudzīt sardzes.

Ārējais sargs aiz vārtiem tam paziņoja abu meiču apciemojumu un vēstis par poļu jātniekiem Vella muižiņā.

Uztraucies viņš norāja sargu, ka to nemodinājis, un nu vairs nekur neatrada mieru.

Kaut gan sargs meičas nepazina, Pēteris uzminēja, ka tās bijušas Anna ar Lēni. Viņš pārdomāja, ka vēsts par poļiem Vella muižiņā nevarēja būt tā svarīgā ziņa, par kuru meiča minēja dienu pils krastmalā, jo polu jātnieki tikai nakti ieradušies. Tātad Annai bija kas cits sakāms. Kas cits — varbūt tieši viņam vienam! . . .

Sais atcerēs Pēteris sasniedza Dauga-vu ap Abates salu. Lai nesatiktu meičas, viņš negriezās vis uz pārceltuvi pie Sarkanā torņa, bet paņēma tepat zvejnieku laiviņu un viens brauca pāri tieši uz pils piekrasti.

Straumē viņš nodevās atkal nakts pārdzīvojumiem.

Nakts tumsā atgriezies pagalmā, viņš bija iedomājies, kur meičas varētu būt palikušas, kad tās neielaida dzirna­vās. Atpakaļ pilsētā viņas vairs nevarēja tikt, jo nakti nevienam neatvērās vārti. Vai viņas varbūt būs atgriezušās uz Daugavmalu un apmetušās kādā būdā? Varbūt tārti nakts jāpavada mežā, kur var gadīties krist poļu sirotāju rokās? Jeb viņas varbūt apmetušās tepat pie dzirnavām?

Nē, Annu nevar atstāt mežā nakti un baismā!

Tad viņš, nemiera plosīts, lika atvērt vārtus un izgāja laukā. Apstaigāja dzirnavas, ratu, mazo lapeni. Tad meklē­dams gāja gar ezera krastu uz viņu galu. Pie Mārupltes ietekas sataustīja ar kāju pārmesto laipu, pārgāja otrā pusē upītei un apgāja apkārt ezeram. Pēc tam apstaigāja visu meža pakalni, klusi saukdams Annu vārdā.

Beidzot viņš bij nogājis uz Daugavu. Izstaigāja krastu, pamodināja laiviniekus, ieskatījās plostnieka būdā. Kāds pārcēlājs atcerējās ap vārtu slēgšanas laiku kopā ar strād­niekiem pārvedis divas meičas, no kurām vienai bijuši zelta sarkani mati garā pīnē. Bet atpakaļ tās nav pārcēlušās. Kā neprātīgs apskrējis Sarkanā torņa apkaimi, attālākos krū­mus, pagājies gar Daugavu uz augšu, nekur viņš meiču nemanīja.

Pēkšņi atjaudies, ka austrumu pamale jau metas mazliet blāva, viņš steidzās atpakaļ pie savējiem.

Soļodams cauri krūmājam, viņš vēl arvien vēroja, vai kur nemanis meičas. Te, soļus divi simts no dzirnavām, gājējs uztraukts apstājās, izdzirdējis sev priekšā apspiestas balsis un liela pūļa drūzmēšanos. Tie bija poļi, visā klusībā ielenkuši dzirnavas. Pārliecināti, ka blokhauzis gluži bez apsardzības nevar būt, bet nezinādami, cik liels ir sargu skaits, un citu sirotāju rūgto piedzīvojumu mācīti būt uzmanīgiem, viņi pirms gaismiņas neuzdrošinājās sākt uzbrukumu.

Dzirnavās viss bija klusu. Bet viņš nojauda, ka tur valda vislielākais uztraukums viņa dēļ.

Drudžaini strādāja viņa smadzenes: ko tagad darīt? Kā tikt pie savējiem cauri ienaidnieku baram?

Viņš izvilka zobenu. Aptaustīja pie jostas pistoli.

Tad pēkšņi noteikta doma izšķīra jautājumu: viņš lēni tuvojās baram, kurā jau varēja saskatīt atsevišķas kontūras vājā mijkrēslī, un ievirzījās pelēko stāvu vidū, lēni spiezda­mies cauri uz vārtu pusi. Neviens no pūļa neiedomājās ienaidnieku savā vidū.

Bet mijkrēslis ātri pieplūda. Jau izcēlās atsevišķu ka­reivju galvas un plecu līnijas.

Viņš bija vairs tikai solus desmit no sētas. Viņa vērigais skats manija sev blakus polu virsnieku, kurš čukstēdams deva pavēli kāpt vīriem vienam otram uz pleciem un rāpties pāri sētai. Arī Pēterim viņš iegrūda dunku sānos, atkārto­dams pavēli. Tas, lai gan neko citu acumirklī nevēlējās kā tikt viņā pusē, tomēr saprata, ka ikviens, kura galva parādīsies pāri sētai, dabūs lodi pierē . ..

Atkal pārtrūka Pētera atceres pavediens. Laiva uzsēdās smilšu sēklī. Viņš to atbrīvoja un, tālāk irdamies, turpināja domāt par pagājušo nakti.

Uz virsnieka pavēli citi poli jau pacēlās virs pūja galvām un ķērās pie sētas augšas. Atsķanēja šāvieni, nošņāca zobeni pagalmā. Viņš, ar varenu dūres atvēzienu pasitis gar zemi pusdusi poļu, tā sev telpu atbrīvodams un soli atkāpies, veiklā pagriezienā ar otru roku nocirta polu virsniekam galvu. Tai sekoja citas viena pēc otras . .. Vēl poji neattapās, kas īsti notiek, un krita visapkārt Pēterim kā kviešu stiebri pļaujas laikā.

Nu ar katru mirkli kļuva gaišāks. Kā vilku aitās poļi saskatīja savā vidū nāves pļāvēju un, nepētīdami, kā tas te gadījies, bruka virsū.

Ari rīdzinieki blokhauzī, visu laiku raidījuši šāvienus pūlī, pamanīja kņadu vārtu priekšā un, sapratuši, ka tur cīnās viņu kaprālis, aprima šaut un uzsauca: «Tu, Pēter?» — «Jā,» viņš atsaucās, «atveriet vārtus!» Viņš bija iztīrījis ap sevi laukumus asis divas caurmērā; kas pienāca tuvāk, tas krita no viņa zibeņātrā cirtiena. Viņš uzgavilēja: pret vārtiem vairs nebij neviena ienaidnieka.

Bet te pieauļoja poļu jātnieki no meža ceļa — no Vella muižas. Viņu vadonis, aptvēris stāvokli, drāzās ar saviem ļaudīm virsū, un, pirms vēl atvērās vārti, sākās nevienādā cīņa — vienam kājniekam pret simtu jātniekiem. Te viņš dabūja brūci rokā.

Tagad viņš cīnījās ar muguru pret vārtiem un, kad tie atvērās, ielēca pagalmā. Bet velti biedri pūlējās aizspiest ciet vārtus. Jātnieku zirgi ar sāniem tos atkal atgrūda, un cīņa turpinājās pagalma priekšā. Ērmanis izmisumā pakampa parasto ieroci briesmu brīdī — siena bomi. Bet vārtos nebij telpas atvēzētiem nāvīgajiem sitieniem, kā viņš arvien mēdza uzveikt pārspēku klajā laukā.

Beidzot ar lieliem upuriem neuzveicamie tomēr atspieda ienaidnieku un aizgrūda vārtus, tos nostiprinot.

Nu tikai vārtu sargi pamanīja poļus pagalmā. Kā viļņi tie gāzās pāri sētai no ezera puses, klupdami dzirnavu ļaudīm mugurā. Te krita viens, te otrs neuzveicamais. Pēteris cīnījās kā neprātīgs. Kā zibeņus izdalīdams cirtie­nus ar labo roku, viņš pacēla no zemes kritušā biedra zobenu ar ievainoto kreiso roku un rīkojās ar to gandrīz tikpat veikli. Poļus pārņēma šausmas. Viņi atkāpās kaktā un mēģināja rāpties atpakaļ pār sētu, bet viņš tos panāca, un stundas ceturksnī vairs nebij neviena dzīva iebrucēja pagalmā.

Nu viņš nodibināja arī kārtību dzirnavās. Bez vadoņa palikušie apjukušie rīdzinieki līdz šim cīnījās, kur pagadījās. Tagad pretinieks dabūja just īstu atsparu.

Poli atkāpās . ..

Atkal Pēteris pārtrauca savas atceres. Laiva piestājās krastā. Uz pili iedams, viņš vēl uzkavējās pie kaujas iznākuma.

Saniknoti par lielajiem zaudējumiem, neuzveicamie sē­dās zirgos un, izbraukuši no dzirnavām, kā atriebibas gari kapāja poļus. Maz bij to, kas izglābās .. . Ak, ja viņš būtu atradies savā vietā, cik daudzi no šodien smiltājā noraktiem biedriem vēl būtu dzīvi! …

Iegājis pilī, Pēteris lika sevi pieteikt komandantam.

Vecais kapteinis, jau pa logu redzējis Pēteri piebraucam, steidzās tam pretim pa lielajām kāpēm.

— Nu, kaprāl, jums bija sīva kauja šorīt?

— Jā, kaptein.

— Tu esi drūms. Vai sliktas ziņas?

— Sliktas, kaptein.

— Dzirnavas atdevāt ienaidniekam?

— Nē, dzirnavas ir mūsu rokās.

— Ak, nu tad vēl nav tik ļauni.

— Mums lieli zaudējumi.

— Daudz kritušu?

— Divdesmit četri vīri.

— Un polu?

— Ap pusotra simta.

Komandants sajūsmā pacēla rokas.

— Varoņi! Varoņi! Neuzveicamie! Divdesmit četri pret pusotra simta.

— Sis samērs nav iepriecinošs, kaptein.

— Kā tā?

— Poļu bija ap trīs simti. Viņi zaudēja tikai pusi. Mēs bijām četrdesmit. Mūsu vairs nav puse.

— Patiesi, draugs, tā tikai tu vari rēķināt!— Vecais kareivis apkampa Pēteri un veda uz savu rakstu istabu, kur skrīveris viens krāmējās ap papīriem.

Komandants ar savu kaprāli apsēdās.

— Mūsu lielie zaudējumi,— Pēteris sāka stāstīt,— cēlās caur manu vainu.

— Caur tavu vainu?

— Es nebiju savā vietā.

— Tu nepiedalījies kaujā?

— Kaujā piedalījos no paša sākuma, bet nepaspēju dot pirmos aizsardzības rīkojumus. Biju izgājis ārpus dzirna­vām, un, kad izlauzos cauri ielencēju pūlim, tie pa atvērtiem vārtiem ietika līdzi pagalmā. Nu, kad visu vērību piegriezu vārtiem, poli no muguras puses iebruka pār sētu. Sai apjukumā krita lielākā dala manu biedru.

Komandants pētoši uzlūkoja Pēteri. Tad teica:

— Kā nomanu, tu esi ieradies, lai pats sevi apsūdzētu.

— Tā ir, kaptein. Es gaidu sodu.

Komandants ar smaidu pagrozīja galvu.

— Uzvarētāju nesoda.

— Tomēr . . .

— Par veiksmēm vai neveiksmēm tev jāatbild vienīgi savai sirdsapziņai. Es tevi varu tikai uzslavēt par veikto ciņu. Be nu tev trūkst karavīru.

— Es atnācu lūgt papildinājumus.

Komandants nopūtās.

— Tā būs grūta lieta. Rigā nav lieku cilvēku. Kapteinis Salderns nocietinās Vecā kalnā. Tas ir vissvarīgākais atbal­sta punkts pret poļu sirotājiem. Lai tur noturētos, viņš nevar dot prom neviena vira. Viņš pats vēl pieprasa pastipri­nājumu. Tikpat svarīga ir Pārdaugavas pulkveža Kobrona celtā skansts. Tur ļaužu tikko pietiek apkalpot baterijas. Daugavgrlvas cietoksni puse ir kritusi Jaunai sērgai par upuri. Gubernators ar ziņnešiem lūdza dažus simtus ka­reivju no karaļa karapulkiem Vidzemē. Tie nevarot dot neviena vira, jo arī viņu ierindas sērga padarījusi gluži retas. Jelgavas komandants pat lūdza mums kādus simts karakalpus, jo no viņa astoņsimts vīriem tikai četrdesmit esot cīņas spējigi, pārējie guļot ar Jauno sērgu. Vienīgās cerības vēl bija — gaidīt kuģus no Stokholmas, bet, liekas, ari tās izrādīsies veltīgas, jo gubernators Krūze šodien saņēma ar vēstnieku viņa majestātes rakstu. Tā saturu vēl nezinu, tikai novēroju, ka Krūzes seja apmācās, kad viņš ieskatījās karaļa rakstā . . . Man bail, ka mums vajadzēs Māras dzirnavas atstāt liktenim.

Pēteris sakustējās.

Viņa smadzenēs ātri risinājās domu pavediens:

«Atstāt Māras dzirnavas liktenim? Un tikai tādēļ, ka mūsu neuzveicamo skaits uz pusi samazinājies? Tagad atstāt dzirnavas, kad Anna apsolījās tur ierasties un kopt ievainotos! Tagad, pēc vecā Angera nāves, kad torņinieka meitai nav kur palikt un tā ar prieku apmetisies dzirnavās! Tagad, kad ik dienas viņu redzēšu! Nē. Dzirnavas jānotur. Sešpadsmit varonīgi, izveicīgi, labi apmācīti un norūdīti viri to spēs!»

— Kā tu domā, kaprāl?— komandants, arī padomājis, jautāja pēc īsa klusuma brītiņa.

— Es domāju, ka dzirnavas nekādā gadījumā nedrīk­stam atdot poļiem.

— Tās nepieciešamas pilsētai.

— Jā, viņas mums atlikušas vienīgās, kur vēl varam samalt labību maizei.

— Tā ir. Visas apkārtnes vējsudmalas nodedzinātas pa Rīgas aplenkšanas laiku. Arī pilsētas sudmalas sašautas un nebūs tik driz izlabojamas.

— Turklāt, ja poļi nocietināsies pie Māras ezera, tad arī Rīga vairs nebūs droša.

— Pareizi. Bet kā noturēt dzirnavas?

— Es apņemos viņas noturēt!— Pēteris teica lēni, bet noteikti.

— Tu? Ar saviem sešpadsmit vīriem?

— Ar saviem sešpadsmit vīriem.

— Tas ir neiespējami!

— Pie labas gribas, kaptein, viss ir iespējams.

— Bet ja jums atkal uzbrūk trīssimts viru liels ienaid­nieka pulks?

— Mēs turēsimies.

Kapteinis apbrinošanas aizgrābtībā raudzījās Pēteri. Viņš sajuta, ka viņa teiktais ir tikpat kā jau darīts. Kāds varens iekšējs spēks pie viņa veiklības un varonības! Jā, tādam vajag būt dzimušam karavadonim. Bet Pēteris bija vienkāršs zemnieks, neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Atvērās rakstu istabas durvis. Tajās parādījās stalts cienīga izskata sirmgalvis — viņa majestātes Zviedrijas karaļa mantzinis Kaspars Krūze, tagadējais Rīgas guberna­tors. Pēteris ar komandantu piecēlās. Ienācējs turēja rokā rakstu ar karaļa zīmogu.

— Mīļais kaptein!— viņš rūpju pilns griezās pie koman­danta.— Te ir atbilde no viņa majestātes uz lūgumu pēc palīgspēkiem: neviena vira!

— To varēja paredzēt, ekselence.

— A! Te jau ir mūsu brašais kaprālis!— pavaldonis pazina Pēteri, kurš bija nostājies ēnā.— Sorit jums dzirna­vās atkal bija nikns kautiņš ar poliem.

— Jā, ekselence.

— Pēteris ieradās ar ziņojumu,— komandants pasmai­dīja,— un lūdza dažus desmitus vīrus, bet. . .

— Velti!— Gubernatora piere apmācās.— Lūk, te ir ka­raļa raksts, kurā viņš paziņo, ka ne agrāk kā pirms mēneša viņš paspēs savākt kaut cik svaiga karaspēka un ierasties Daugavā. Viņa majestāte ļoti labi saprot Rīgas stāvokli un, gadījumā ja nespējam atvairīt polu sirotājus no apkārtnes, ieteic noslēgt vārtus un samierināties, ja Radzivils galu galā iedomājas mūs ielenkt.

Komandants bija kļņvis bāls. Bet viņš saņēmās.

— Tik tālu vēl neesam, ekselence. Lūk, kaprālis Pēteris gan lūdza papildinājumu savu kritušo karakalpu vietā, bet. . .

Atkal satrauktais gubernators pārtrauca komandantu:

— Nu? Bet? . ..

— Bet, saprazdams mūsu stāvokli, apņēmās noturēt dzirnavas ar tiem ļaudīm, kas viņam atlikuši.

— Cik tev ir viru?— Kaspars Krūze jautāja Pēterim.

— Sešpadsmit.

— Un ar tiem tu gribi noturēt dzirnavas?

— Jā, ekselence, es to darīšu.

— Ari tad, ja varbūt uzbrūk pāris simts vīru liels poļu bars?

— Arī tad.

— Neiespējami!

— Nekas nav neiespējams, ekselence. Kareivim jāiespēj tas, ko viņam pavēl.

— Brīnišķīgi!— Gubernators ar labpatiku raudzījās dzelzs vīrā.— Pēc mūsu mīļā komandanta nostāstiem, ku­ram gadījusies laime tevi redzēt kaujā, ari es savā iedomu pasaulē redzu tevi kā apokaliptisku jātnieku, ar liesmu zobenu iznicinot mūsu naidniekus. Un tomēr neuzdrošinos tev dot pavēli noturēt dzirnavas ar duci viru pret desmit vai divdesmit reizes lielāku pārspēku.

— Ekselence!— Pēteris iebilda.— Dzirnavas Rīgai ir nepieciešamas. Jums aptrūks maizes.

— Patiesi, drīz mēs tiktāl būsim! Un, ja poļi ielenks pilsētu un viņa majestāte mēneša laikā nepaspēs ierasties ar palīgspēkiem un pārtiku, mēs nomirsim badā.

— Tādēļ jādara viss, lai to novērstu,— Pēteris mierīgi piebilda.

Kaspars Krūze ilgi noraudzījās kaprāli, šaubīdamies par pārdrošās apņemšanās iespēju. Tad viņš pagriezās pret komandantu.

— Kā jūs domājat?

— Man šķiet, ekselence,— kapteinis atbildēja,— ka uz Pētera apņemšanos varam pajauties. Ar Dieva palīgu viņš to veiks.

— Un, ja debesis mums nolems krist,— Pēteris turpi­nāja,— tad nekas nebūs zaudēts.

— Tad būs zaudēti visbrašākie viri Zviedrijas karaJa dienastā!— Gubernators sarauca uzacis.— Tos nedrīkst pakļaut briesmām.

— Ikvienā kaujā kareivis ir briesmām pakļauts.

— No briesmām jāizvairās.

— Tad vispirms jāizvairās dzimt pasaulē.

Atkal gubernatora skats ilgi vērās pārdrošajā kaprāli. Viņš nevarēja izšķirt, vai tā bija tikai parastā drošsirdīga karakalpa bramanība vai patiesa tieksme pēc briesmām un varonīgām dēkām. Pētera seja bija nekustīga, kā granītā cirsta. Zviedrim nevarēja ienākt prātā, ka kādas sievietes tuvums, pēc kura tiecās puiša dvēsele, velk viņu uz dzirna­vām — un kaut arī visi elles gari to apsēstu.

— Labi!— Kaspars Krūze pēc brītiņa klusēšanas tei­ca.— Ej un aizstāvi dzirnavas, kamēr atrodi to par iespē­jamu. Bet tu vari atgriezties Rīgas drošajos mūros, kad gribi. Zviedrija vieglāk paciestu šo apcietināto dzirnavu nekā tevis zaudējumu.

Gubernators sarunu nobeidza.

Komandants atviegloti uzelpoja.

— Tad, ekselence, mums vajadzētu atkal sūtīt uz dzirna­vām melderi, veco Milleru.

— Kur viņš patlaban ir?

— Se, pilī. Kad pēc Rīgas ieņemšanas viņa majestāte aizgāja uz Kurzemi, te sāka parādīties poļu sirotāju pulki; tie uzbruka pirmoreiz dzirnavām, no kurām pulkvedis de la Gardijs viņus atsita. Tad viņš atļāva dzirnavniekam un viņa meitai apmesties pilī, kamēr apkārtne būs droša no poļu uzbrukumiem.

— Labi.

Kaspars Krūze atvadījās no komandanta un pasmaidījis pamāja ar galvu arī Pēterim.

Viņš šaubījās par Pētera apņemšanās iespēju.