Trīs vella kalpi

28. nodaļa — NEMIERĪGAS SIRDIS

Rīgā sākās jauna rosība un dzīvība pēc grūtajiem kara un posta mēnešiem. Gustava Ādolfa sapieri ķērās pie vajņu un bastionu izlabošanas, rīdzinieki laboja sašautos namus, atjaunoja Daugavmalas tirgu, ārpilsētnieki sāka atkal iebū­vēties vecajās drupās, zemnieki atgriezās savos laukos, laivinieki ierīkoja jaunu plostu pār Daugavu. Atjaunojās satiksme. Pat pāris Rīgas kuģu iebrauca ostā, kad Daugav- grīvas cietoksnis bija padevies. No pilsētas bagātajām noliktavām Rāte sūtīja smagi piekrautus ratus ar pārtiku zviedru karapulkiem viņu nometnēs. Zviedri atkal ieveda un nostādīja uz vaļņiem daju no saviem aplenkšanas dižgaba- liem sašauto un sabojāto vietā.

Jaunieceltajam pils komandantam bija pilnas rokas darba, rakstot drošibas grāmatas izceļotājiem poļiem un viņu piekritējiem. Arī visi katoļu baznīcas pāteri ar saviem ļaudīm atstāja Rīgu un devās uz Poliju. Tikai Jans un Gregorijs ar dažiem ļaudīm, izdabūjuši karaļa atjauju, apmetās uz jaunās salas, lai no šejienes nokārtotu savas prasības par zaudējumiem, kādi cēlušies dažu neapstrīdamu katoļu baznīcas īpašumu atsavināšanas lietās. Neatlaidīgi līdz pēdējam, ar jezuītiem piemītošo pienākuma apziņu, ietiepību un izturību viņi panesa naidīgo luterāņu zobgalī­bas un uzbrukumus, uzcēla uz salas sev mitekli un gaidīja lietas izšķiršanu Rātes tiesā, kaut gan tās lēmumu tagad jau iepriekš katrs varēja paredzēt.

Deviņas dienas pēc Rīgas padošanās, t. i., 25. septembrī, Gustavs Ādolfs pieņēma rīdzinieku uzticības apliecinājumu. Vispirms maģistrs Hermans Samsons noturēja Svētā Pētera baznīcā aizgrābjošu sprediķi, veltītu Rīgas pāriešanai Zvied­rijas sardzībā; tad visa pilsēta sapulcējās Rātslaukumā, kur uz sarkanas vadmalas drapēta paaugstinājuma zviedru karalis zem klajas debess pieņēma pilsoņu un Rātes zvē­rastu. Pēc tam vecākais birģermeistars Niklāvs Eks pasniedza karalim uz zīda drānas pilsētas atslēgas un atkal saņēma tās atpakaļ no viņa majestātes rokām. Tad karalis apstiprināja pilsētas privilēģijas — Corpus privilegiorum Gustavianum.

Nākošā rītā sakustējās visa zviedru nometne ap Rigu. Pulks pēc pulka, eskadrons pēc eskadrona, baterija pēc baterijas virzījās uz Daugavu un cēlās pāri gan uz plostiem, gan laivās. Beidzot arī viņa majestātes grāfa Mansfelda leibpulks atstāja pili. Svenam, atvadoties no saviem Rīgas draugiem, acis kjuva valgas.

Viņš nevarēja parunāt un teica tikai vienu vārdu:

— Mēs kādreiz vēl tiksimies!

Tad, nokomandējis savu rotu, mierīgi un cēli izveda to Daugavas krastā.

Arī Gustavs Ādolfs ieradās pilī, lai pirms prombraukša­nas vēl apspriestos ar jauniecelto Rīgas un arī vēl iekaroja­mās Vidzemes gubernatoru — savu valsts mantzini Kas­paru Krūzi. Kaut gan aizņemts ar pilsētas lietu kārtošanu un gaidāmām kaujām ar poliem Kurzemē, uz kurieni vispirms bija nolemts doties, viņš neaizmirsa pat savus «draugus» Pēteri, Ērmani un Andri un, saskatījis tos pils pagalmā, pamāja labvēlīgi ar galvu.

Puiši sveicināja kareiviski braši.

— Vēl jums pāris stundas laika pārdomāt!— karalis smaidīdams viņiem uzsauca.— Tad ierodaties pie rātsnama. Kad jāšu garām, pateiksat man savu galīgo lēmumu: palikt pilī jeb nākt ar mani. Tikai ņemiet vērā: tad vairs nekā grozīt nevarēs.

Pievakarē atkal Rātslaukums un ielas no Miheja Sulca nama pildījās ļaudīm, pavadot valdnieku. Rātskungi no pilsētas nama balkona atvadījās kailām galvām. Meitenes kaisīja uz ceja ziedus. Pūlis sauca laimes karā.

Gustavs Ādolfs mazā pavadoņu pulciņa priekšgalā kaut ko meklēja acīm, pāris reizes pat seglos stāvus piecēlies. Tad viņš pamanīja pie Sāļu ielas stūra Pēteri, Andri un Ēr­mani.

— Nu? Paliekat?

— Jā, majestāt!

Puiši saprata gan, ka karalis mazliet par viņiem zobo­jas. Bet katram bija savs sirds iemesls, kura dēļ tie lab- prat panesa šo labsirdīgo smīnu un no sirds domāto labvē­lību.

Zviedru karaspēkam atstājot pilsētu, tā nebūt nelikās tukšāka. Triju priekšpilsētas nometnē atstāto pulku kara­vīri klīda pa tirgu, laukumiem, ielām. Lielos baros ieradās attālāko apvidu zemnieki ar labību, lopiem. Ik dienas jauni kuģi iebrauca ostā. Pilsētā bija miers, bet dzīve ritēja straujāk kā parasti miera laikā, jo apkārtnē sāka sabiezēt kara mākoņi, tā izceldami jau negaisu pārcietušo un jaunus dzīves spēkus atguvušo Rīgu.

Pēterim, Andrim un Ērmanim bija brīvas dienas, kamēr pils komandants formēja savu garnizonu. Ermanis, izkaulē­jis trīskārtīgu maizes devu, ēda un gulēja vai arī izbrauca Daugavā uz zveju. Pēteris bieži pievakarē nostaigāja uz Mārstaju ielas kazarmēm papļāpāt ar bijušiem karabied- riem; bet atpakaļceļā viņš arvien meta līkumu gar Peitava torni un, palēninājis soļus, nenolaida skatu no apgaismotā torņa lodziņa arī vēl tad, kad bija jau krietnu gabaliņu tam garām pagājis.

Andra dienas skrēja pārāk ātri; vismaz viņam tā likās. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš klejoja pa ielām, raudzīdamies un taujādams pēc Rūtas. Kāda vecene teicās redzējusi mācītāja Samsona kalponi ievainotu uz nestuvēm. Divi zemnieki viņu nesuši uz Jaunā nama pusi, un kāds melngalvis viņu pavadījis. Andrim jau agrāk bija ienācis prātā, ka Rūta apšaudīšanās laikā, kamēr viņš ar biedriem atradās zviedru nometnē, varētu būt ievainota. Viņš jau bija izstaigājis visus slimo kopšanas namus, vērojis un taujājis, bet nekur nezināja par ievainotu jaunu meiteni; arī neviens kapracis neatcerējās karalaikā apbedījis tādu. Daudz kritušu pilsoņu un karakalpu bij atdots zemes klēpim, arī dažas vecas sieviņas, bet jauna neviena nebij mirusi pēdējos mēnešos.

Pavisam dīvaina bija Rūtas pēkšņā nozušana, bet An­dris vēl nezaudēja cerības kaut ko izdibināt.

Drīz pēc tam, kad Gustavs Ādolfs atstāja Rīgu, atsevišķi poļu pulciņi sāka darboties, uzbrukdami, dedzinādami un laupīdami miestos, muižās, zemnieku sētās Rīgas tālākā apkārtnē. Šādas ziņas atnesa izbēgušie zemnieki no Ikšķeles, Juglas, Doles. Tanī pat laikā Kristaps Radzivils ar taurē­tāju atsūtīja uz Rīgu pārmetumu un draudu pilnas vēstules Rātei, Miheļam Sulcam un Jakobam de la Gardijam, kura pulks stāvēja nometnē pie Rīgas. Sīs vēstules Rāte nogā­dāja Gustavam Ādolfam uz Kurzemi, kurš patlaban bija ieņēmis Jelgavu.

Rīgas pils komandants, drošsirdīgs, enerģisks virs, lai kaut cik nodibinātu drošību apkārtnē un dotu atsparu laupītājiem, noorganizēja nelielu karakalpu pulciņu, kuram bija jāuzrauga tuvākie celi. Svens Horns, uzturēdamies pilī, bija komandantam daudz stāstījis par saviem draugiem rīdziniekiem un bez gala tos salielījis. Tā ka patlaban komandantam vajadzēja krietna kapteiņa jaunai kareivju nodaļai, tad viņš padomāja par trim puišiem, sevišķi par Pēteri. Tomēr, pats nepārliecinājies par. viņa spējām, neuz­drošinājās paaugstināt dienastā vienkāršo zemnieku un tādēļ pirmā sirojumā izjāja pats nodaļas priekšgalā, nepacie­tīgi raudzīdamies apkārt, vai kur nemanīs ienaidnieku, lai redzētu trīs draugus kaujā.

Viņi jāja pa Daugavas krastu uz augšu, uz Ikšķeles pusi, kur, kā gadījās dzirdēt, apmetušies poļi.

Bet pienāca palaunadža laiks; neviena ienaidnieka nema­nījušiem vajadzēja griezties atpakaļ. Viņi izjāja cauri meži- ņam uz galveno Kokneses ceļu. Te tie sastapa zemnieku, kurš pastāstīja, ka nesen liela poļu un kazaku nodaļa pajājusi garām Rīgas virzienā.

— Cik cilvēku tur varēja būt?— komandants apjautājās.

— Tā ap pusotra simta,— zemnieks aprēķināja.

Komandants kļuva domīgs un pārlaida skatu pār savu nelielo karakalpu nodaļu. Tad viņš pamāja Pēterim.

Tas piejāja klāt.

— Ko kapteinis pavēl?

— Es gribētu dzirdēt tavas domas, puiš: vai mēs ar saviem piecdesmit vīriem varētu uzdrošināties uzsākt cīņu pret trīskārt stiprāku pretinieku?

— Jā, kaptein.

— Bet es gribētu arī uzvarēt šai cīņā.

— Citādi tas nemaz nedrīkst būt.

— Kā tu domā to izvest?

— Mums ienaidnieks jāpārsteidz.

— Bet ja neizdodas pārsteigt?

— Tad gan grūt' galvot par drošu uzvaru.

— Tātad viss atkarājas no pēkšņa, negaidīta uzbru­kuma?

— Tikai tā, kaptein.

Komandants, apmierināts ar atbildēm, paraudzījās stin­gri puisī.. Jā, tas derētu par sirotāju vadoni. Un patlaban ir izdevība izmēģināt.

Viņš sadalīja savu nodaļu divos pulciņos, viena vadību paturēdams sev un otru uzticēdams Pēterim. Tad norunāja sekot poļiem un atceļā tos pārsteigt kaut kur krustceļā vai meža līkumā.

Bet iznāca citādi.

Stundas ceturksni pajājuši, viņi aiz klajākas vietas ieraudzīja poļus. Ātri noslēpušies mežā, viņi novēroja.

Poļi bija saskatījuši tālumā kādu muiželi un apspriedu­šies pilnos auļos drāzās turp.

— Kaptein!— Pēteris piejāja klāt komandantam un teica ciņas kāres uztrauktā balsī.— Poļi dodas izlaupīt muižu. Mežs tur pieiet diezgan tuvu. Pa mežu mēs varam nemanīti tiem uzjāt virsū.

— Tev taisnība! Uz priekšu!— kapteinis nokomandēja.

Rīdzinieki sasniedza meža malu, nedaudz simtu soļu no

muižas, caur kuras jumtu jau izšāvās liesmas. Durvju priekšā gulēja nogalinātie kungi un kalpi.

— Kaptein!— Pētera balss drebēja.— Ļauj man vienam ar saviem vīriem iebrukt muižā.

— Kāpēc?

— Man būtu žēl, kad viens vienīgs no šiem laupītājiem izspruktu dzīvs. Tādēļ drošāk būtu, ja tu bēgošos sagaidītu še, ka neviens neatgriežas pie savējiem.

— Ļoti labi!— komandants piekrita.

— Uz priekšu!— Pēteris izvilka zobenu un brāzās pāri klajumam savu ļaužu priekšgalā.

Kapteinis no mežmalas varēja pārredzēt visu pagalmu un trako kautiņu, kas tajā norisinājās. Viņš bija Svena Horna draugs, daudzas reizes bija redzējis to kaujās — zo­bena cīņās — un tā sajūsminājies, viņā raugoties, ka, aizmir­sis pats sevi un apkārtni, ne vienu vien reizi tikko nekrita par upuri savai sajūsmai. Bet patlaban redzētais nebij ne ar ko salīdzināms. Radās tāds iespaids, ka Svens pret Pēteri ir tikai iesācējs. Vienkāršais, neveiklais karakalps kā uz bur­vību likās pārvērties pašā sātanā. Rietošās saules pēdējos staros muižas pagalmā šaudījās zibeņi ar tādu ātrumu, ka lūpas nespētu viņus skaitīt. Arī cīnītāja smagais karazirgs, pārdabīga spēka griezts un vadīts, nespēra nevienu lieku soli, kur jātnieka asmenim būtu jāšķeļ tukšs gaiss. Un, lūk, ar simts zibsnījieniem muiža bija atbrīvota no laupītājiem. Pagalms pilns liķu; atlikušie paglābušies poļi gan zirgos

. . . karakalps kā uz burvību likās pārvērties pašā sātanā.

tikuši, gan tāpat kājām nāves bailēs skrēja pāri laukam, kur tos uzveica komandants ar saviem ļaudīm. Nevienu nesaudzēja.

Cejā uz Rīgu komandants laiku pa laikam pameta gandrīz baigā bijībā slepenu skatu uz Pēteri, kurš atkal jāja karakalpu pulkā kluss un saducis, it kā visu dienu būtu bezdarbībā garlaikojies. Par ko patlaban domāja šis vienkār­šais Kurzemes zemnieks un reizē varenākais cīkstonis — varbūt visā pasaulē? Ak, tā bija torņinieka Angera Anna.

Tikai tagad kapteinis iedomājās, ka nemaz nepamanijis cīnāmies citus savus vīrus, kuri arī katrs vismaz pāris poļus nostiepa gar zemi. Jā, šis Pēteris būs ceļu apsardzības nodaļas pavēlnieks. Un — ak, Dievs, kāda spoža nākotne tam vēl var atvērties!