Trīs vella kalpi

43. nodala mīlestības dzēriens

Varonīgo dzirnavu aizstāvju brūces pamazām dzija, un pār kaujā kritušo biedru kapa kopiņu jau viena otra smilga dzina zaļus asniņus, siltās jūnija saules un nesen nolijušā auglīgā lietus diedzētus. Sis mazais kaps bija izrakts blakus lielajai, jau labi sazēlušajai iepriekšējā kaujā kritušo neuz­veicamo mūža dusas vietai. Tajā bija guldīti aizsaules dzīvei tikai trīs lielajā kaujā kritušie neuzveicamie — Krišs, An­drejs un Juris un turklāt vēl vecais Millers, Kates tēvs.

Ik rītu Kate ieradās pie neuzveicamo atdusas vietas un noskaitīja par tēva dvēseli īsu lūgšanu. Pa lielākai daļai sagadījās, ka ari Andris ap šo laiku te pieminēja kritušos biedrus, un tad mājup abi arvien, atgriezās reizē.

Kādurīt, kad Pēteris ar biedriem tikko nobeidza taisīt jaunus vārtus veco — sadragāto vietā un tos iecēla eņģēs, Bērenss, atbraucis malt labību, atveda līdz muciņu miestiņa.

— To iztukšojiet pie pusdienas maltītes,— viņš teica,— par godu zviedru karalim, kurš šorīt ieradies no Stokholmas Rīgā ar dižu flotīliju. Un atļaujiet arī man pieskandināt un sumināt jūsu varonību.

Pēteris laipni patencināja par miestiņu, un Bērenss gāja uz maltuvi.

Tagad dzirnavu ļaudīm bija brīvas dienas un tie varēja sev atļaut dzīrās. Apcietinājumus neko daudz labot neva­jadzēja, un arī sardzes dienastam pietika ar vienu novēro­tāju ozolā, jo patlaban par jaunu poļu uzbrukumu likās lieki raizēties.

Gaidāmās dzīres iepriecēja dzirnavniekus, bet it sevišķi līksms bija Ērmanis. Jau laikus viņš cēla steķos muciņu un pamatīgi nogaršoja gardo dziru.

Tuvojās pusdiena.

Rūta, jau brangi atspirgusi, rīkojās ap lielo galdu pagalmā. Kate ar Lēni bija aizbraukušas laivā uz Rīgu tirgū iepirkties šo to, kas dzirnavās aptrūkās, un Anna saimniekoja pa namiņu.

Ērmanis, izgājis apraudzīt zirgus ganībās aiz birztalas, atkal atgriezās un piesēdās pie muciņas. Ilgi viņš nebija sevi veldzējis tā īsti lieliem mēriem. Nu atkal reiz gadijās izdevība. Viņš nogaršoja vienu kausu pēc otra un nogrima saldās pārdomās. Rūta paraudzījās viņa smaidīgā, sapņo­jošā sejā un iejautājās:

— Par ko ta tu, Ermani, tā sapņo gaišā dienas laikā?

Laivinieks tikai pa pusei atmodās un saldsēri nopūtās:

— Tāpat…

— Vai nesapņo par kādu Rīgas daiļavu?— Ruta šķel­mīgi pavīpsnāja.

— Ej nu, auša! … Par savu jauko Daugavu es domāju.

— Tā tevi velk?

— Velk.

— Tak grūts ir zvejnieka darbs.

— Bet brivs.

— Gadās dienas, kad nav loma un neiznāk dienišķai pārtikai.

— Un tad atkal pagadās loms, ka vari pieēsties lidz kaklam — veselai nedēļai.

— Tā jau ir tā nelaime.

— Nelaime?

— Nu jā. Tu neproti ar pārtiku iedalīties. Kad ir, tad pārēdies, kad nav, ciet badu.

— Pie tā esmu pieradis.

— Tas nav labi. Tev vajadzētu pieradināties pie kārtīgas dzīves.

— Ko nu vairs.

— Nekad nav par vēlu. Puiša parašas var atmest.

— Kā tad to izdarīt? Kādā kārtā cilvēks dzīvo, tādas parašas tam ir.

— Apņem sievu. Būsi vira kārtā, būs tev citas parašas.

Ērmanis izbrīnījies paraudzījās Rūtā, it kā no viņas

mutes negaidījis tādas aplamības.

— Apsievoties?! Nē-ē! . . .— Viņš nosmējās.— To nekad nedarīšu. Nodzīvošu puisī savu mūžu.

— Bet kāpēc?

— Taisni tāpēc, ka sieva gribēs mani atradināt no puiša cilvēka parašām. Nē, nē!— Viņš pielaida no jauna savu kausu un dzēra lieliem malkiem, it kā gribēdams aizskalot pat nelāgās iedomas par savu parašu varbūtēju atmešanu.

— Vadzi, Ermani!— viņam aiz muguras pēkšņi atska­nēja Pētera balss.— Vai tev tā muciņa jau nav tukša?

— Lai Dievs pasarg!— Ērmanis satrūcies nolika kausu un pakustināja steķos alus trauku. Bet tad, atviegloti pasmaidijis, nomierinājās.— Vēl jau lielā pusē. Tak nobijos gan ne pa jokam. Nu, uz tām izbailēm jāuzņem malks, ka nepiesitas kāda kaite.

Viņš atkal ielaida kausā. Pēteris vārtos redzēja atgrieža­mies laivā Kati un Lēni no Rigas un gāja palīdzēt nest grozus ar iepirkumiem. Pienāca maltītes laiks. Anna iznāca un sauca vīrus iznest azaida katlu. Visi dzirnavu ļaudis un ari Bērenss sasēdās ap lielo galdu. Klusēdami paēda. Tad pildījās kannas un kausi ar miestiņu, un pamazām sākās dzīvas sarunas.

Bērenss kā zviedru armijas miltu apgādnieks bieži mēdza būt pilī pie gubernatora un šo to zināja par kara apstākļiem Vidzemē un Kurzemē. Viņš pastāstīja par Gus­tava Ādolfa nodomiem un cerībām uz drīzu mieru. Poļu seims, partiju nevienprātību saskaldīts, negribēšot atvēlēt līdzekļus kara turpināšanai, un tā zviedri sakaušot preti­nieku. Karaļa nodoms vēl esot kļūt par visas Polijas kungu.

— Lai zviedru karalim veseliba!— Andris pacēla kausu.

— Un uz drīzu mieru!— Ērmanis piebilda.

Visi uzdzēra.

— Un tagad uz Māras dzirnavu varoņu veselību!— Pēc brītiņa melngalvis atkal lika kausu pie lūpām.

Neuzveicamie pateicās ar galvas palocīšanu.

— Tā bija varonīga un tik spīdoša uzvara, kādai līdzīga nav atrodama Rīgas karu kronikās!— Bērenss sajūsmināts pārlaida skatu pār galda biedriem.— Piecpadsmit pret tūk­stoti! Un četri kritušie pret gandriz četri simtiem kritušo!

— Mēs bijām sešpadsmit, ne piecpadsmit,— kautrīgi, bet tomēr ar jūtamu lepnumu iebilda kāds pajauns karakalps.

— Jā gan,— Bērenss pavīpsnāja,— ja jūs ieskaitāt līdz veco vienroci Juri — lai Dievs mielo viņa dvēseli!— kurš, ja ne šaut ar musketi, tad vismaz zobenu varēja vicināt.. . Ai, varoņi, varoņi! . . . Vēl vakar man gadījās dzirdēt Rigas gubernatoru, veco Kasparu Krūzes kungu, aizgrābtības pilniem vārdiem suminām neuzveicamo varonību un kara mākslas prašanu dažu zviedru augstmaņu priekšā. Guberna­tors izteicās, ka tev, Pēter, piedienētu komandēt pulku un nevis kā kaprālim nodaļu. Un viņš par to parūpēšoties.

— Ak, ko!— Pēteris vienaldzīgi atmeta ar roku.— Pulk­veži. var būt vienīgi augstmaņi. Tās tikai tukšas runas.

— Tā nav!— melngalvis viņu pārtrauca ar lielu nopiet­nību.— Krūzes kungs dedzīgi apgalvoja, ka tava nākotne esot tuva viņa sirdij. Viņš lūgšot karali tevi paaugstināt par karodznieku un iecelšot par pils sardzes priekšnieku. Gan tad viņš gādāšot, ka tieci arvien augstāk.

Melngalvja vilinošo izredžu vēstis neizcēla Pēteri no viņa nosvērtā miera. Viņš teica:

— Nesaprotu, ar ko būtu izpelnījies šādu gubernatora labvēlību. Esmu pildījis tikai pienākumu.

— Pārliecīga kautrība!— Bērenss, nebūdams vienisprā­tis ar šādu nopelnu noniecināšanu, pagrozīja galvu.— Vai visā -zviedru armijā atradīsies vēl otrs, kam būtu tāda cīkstoņa slava kā tev?

— Negribu noliegt,— Pēteris iebilda,— ka man roka veikla un vingrināta zobenu cīņā, galva skaidra briesmās, un arī laimes man nav trūcis. Bet tāpat Andris un pārējie biedri nekad nav palikuši man pakaj. Un, kas uz Ērmani attiecas, tad viņš dažā labā kaujā ar rungu ir vairāk apsitis nekā es ar zobenu.

— Tā? Un ko tu ar to gribi teikt?

— Ka tādā gadījumā mūs visus vajadzētu celt par karodzniekiem un pulkvežiem.

— Kāpēc ne?

— Un kur tad būs mūsu karaspēks?

— Nav trūkums mazāk spējīgu karakalpu.

Pēteris iesmējās.

— Lūk, tā jau ir tā lieta: pat vislabākais karavadonis nekā neiespēs ar nespējīgiem un gļēviem apakšniekiem.

— Tu gribi teikt, ka visiem karakalpiem jābūt tādiem, kādi esat jūs, neuzveicamie?— Bērenss smaidīja.

— Jā.

— Tā būtu neiespējama prasība.

— Kāpēc?

— Man šķiet, te varētu nocietināties visas pasaules labākie cīkstoņi, un tomēr viņi nenoturētu dzirnavas — piecpadsmit pret tūkstoti.

— Varbūt. . .

— Bet jūs atsitāt ienaidnieku … Man tev jāteic, ka Rīgā netic .. .

— Ko netic?

— Ka piecpadsmit spēj sakaut tūkstoti.

— Taču tā notika!— Andris lepni iesaucās, pārtrauk dams melngalvi.

— Man tev jāsaka, Matīs Bērens,— Pēteris teica svarīgi, paraudzījies uz Annu otrā pusē galdam,— ka mēs piecpa­dsmit nekad nebūtu noturējuši dzirnavas, bet gabalos saka­pāti dusētu smiltājā.

— Kā?!— Melngalvis pārsteigts iepleta acis.

— Par uzvaru mums jāpateicas vienīgi mūsu meičām. Mūs izglāba viņu gudrība, apķērība un drošsirdība.

Anna uzmeta Pēterim lūdzošu skatu — klusēt. Bet tas šī skata nepamanīja un turpināja:

— Kad mēs pēc daudziem poļu uzbrukumiem vairs nespējām viņus atsist, kad tie ielauza vārtus un jau bija pagalmā un mēs, ievainoti, paguruši, atvēlējām savas dvēse­les Dievam, tad Anna, Kate un Lēne stājās pretim ienaidnie­kam; viņu šāvieni poļus apdullināja, ka tie atkāpās.

— Patiesi?!— Bērenss pārlaida sajūsmas un apbrīnoša­nas pilnu skatienu pār meičām.

— Kad es tev saku!— Pēteris vieglprātīgi pasmaidīja, dodams sarunai jautru virzienu.— Kā tu pats, bez šaubām, būsi piedzīvojis, mīļo Matīs Bērens, mēs, vīrieši, nespējam pastāvēt pat neapbruņotas sievietes varas priekšā. Kā lai poļi noturētos pret triju vella meiču sēru un uguns spļaujo­šām bisēm? Uzbrucēji kāpās atpakaļ. Mēs, no jauna saņē­muši spēkus, sākām apdullušos poļus kapāt zobeniem. Tad jauni ienaidnieku pulki atkal taisījās veikt mūs, un atkal drošsirdīgās meičas, ieņēmušas mūsu sašķobījušās rindas, satrieca pēdējo pretestību. Pēc tam mums nebij grūts darbs izklīdināt pretinieka atliekas.

— Brīnišķīgi!— Bērenss aizgrābtībā saņēma rokas. — Lūk, tādēļ ari tumšais pūlis Rīgā tenko par vella māk­slām, kas izglābušas dzirnavas!

Pēteris sakustējās pie melngalvja vārdiem un domīgi nolaida skatu uz galdu. Bērenss pacilāti turpināja:

— Es paceļu kausu uz daiļo meiču mākslām!

Annai vaigi tvīka. Viņa piecēlās un, neuzkrītoši gribē­dama atstāt sabiedrību, teica, paraudzījusies uz galdu:

— Maizes mums maz.

Tad teciņus tā devās uz namiņu. Kate ar Lēni palika sēžot. Annas veikli apslēpto apmulsumu viņas nemanīja un pašas neiedomājās nekā ļauna kodīgajās biszālēs, ar kuru palīdzību poļi uzveikti. Viņu sirdsapziņa bija tīra. Anna turpretim ticēja burvībām. Kaut gan vecais maģistrs viņai bija noskaidrojis vielas un spēka noslēpumu viņa izgudroju­mos, kā, piemēram, tālskatā, miglas bumbiņās un arī kodīgajās, asajās zāļu smaržās, kas aug purvos un mežos un, sakaltētas un saberztas putekjos, liek asarot acīm, tomēr domas par viņas mīlestības dzērienu nevarēja nepieļaut blakus dabas spēkiem ari pārdabīga burvju spēka līdzdalību. Tas vientiesīgo meiču mazliet uztrauca, un viņai vajadzēja vienatnē saņemties.

— Uz daiļo meiču mākslām!— Bērenss atkārtoja, pacel­dams savu kausu pret Kati un Lēni, arī Rūtai uzsmaidīdams.

— Tad arī jums jābauda malks!— Andris sniedza savu kausu Katei, un Ērmanis pabīdīja uz Lēnes pusi savu trauku.

— Alus ir rūgts!— Lēne vairījās.

— Neko darīt,— Andris smējās,— saldā brandvīna mums nav.

— Kad tevi!— Ērmanis piesita sev pie pieres.— Kā nav? Pavisam biju piemirsis. Kad piekopām poļus, es krituša zirga seglos atradu divas lielas krūkas. Noglabāju priekš­namā un tikai nupat atcerējos.

Viņš piecēlās un gāja uz dzirnavām. Atvēra durvis. Taustījās priekšiņā pa pažobeli. Izvilka vienu krūku, otru, trešo.

— Brīnums!— laivinieks murmināja.— Kā šodien atce­ros tikai divas nobāzis. Nu ir trīs. Hm .. . Var jau būt, ka pēc kaujas nogurumā būšu pārskaitījies. Jauki! Labāk trīs nekā divas!

Viņš atgriezās ar dzērieniem pie galda. Atkorķēja vienu. Nogaršoja.

— Stiprs! Nav saldais. Tas meičām nepavisam nederēs.

Viņš padeva kruku tālāk biedriem.

Otra izrādījās tāda pat. Pie trešās viņš aplaizijās un smaidā pievēra acis.

— Tas tik ir dzērieniņš! Ko vēl labāku? Salds dievgalda vīns!

Laivinieks ielēja krūzītē un pasniedza Lēnei. Tā ar labpatiku nobaudīja. Tāpat Kate un Rūta. Ērmanis nolika krūku meičām priekšā uz galda. Tās lēja krūzītē un piedā­vāja puišiem. Bērenss turpināja valodas par karu un miera izredzēm, par zviedru pārvaldi un pārtikas piegādāšanu, kas diezgan smagi gulstoties uz Rīgas pleciem.

No namiņa atgriezās Anna ar maizes klaipu. Viņa bija saņēmusies un atkal mierīga. Taisīdamās sēsties, viņa pama­nīja dzēriena krūku Rūtas rokā, no kuras tā lēja un piedāvāja Pēterim.

Pēkšņs uztraukums sadzina viņas vaigos asins šalti. Sis trauks viņai likās labi pazīstams. Nelabā nojautā viņa griezās atpakaļ uz dzirnavām. Iesteidzās priekšiņā. Drebo­šām rokām iztaustīja visu pažobeli. Viņas mīlestības dzē­riena, šīs burvju daktera Rēbusa iedotās spēka dziras, vairs nebij vietā.

— Tātad es neesmu maldījusies!— viņas lūpas izdvesa. — Rūta iedzirda Pēteri! Dievs debesīs! Viss pagalam!

Viņa iznāca ārā. Piesarkums bija izgaisis. Tagad viņas seja izskatījās līķa bāla.

Ļodzošiem sojiem Anna atkal tuvojās dzīru galdam. Bet apstājās pusceļā.

Patlaban Kate piedāvāja burvju dzērienu Ērmanim. Anna saļodzījās. Tak noturējās. Tad Lēne sniedza krūzīti Andrim.

Vai dieniņ!» Daiļā sarkanmate apslēpa seju rokās. Viņas iedzirda visus! Kas notiks? Kas būs? Un Pēteris, vai! Pēteris dzer no Rūtas rokas! …»

Anna apgriezās un, ar pūlēm ceļot kājas, nozuda dzirna­vās.