Trīs vella kalpi

41. nodaļa VELLA BISZĀLES — PĒDĒJĀ CERĪBA

Pēteris, izšāvis uzbrucēju pūlī, nolaida musketi, nesteig­damies to no jauna pielādēt. Viņa sasprindzinātie nervi un muskuļi atsvabinājās. Viņš saņēma rokas un nolieca galvu; tā pastāvēja britiņu, īsu lūgšanu noskaitījis. Tad viņš atkal satvēra šauteni. Nu vairs nebija laika lādēt. Baigi iebrikšķē­jās vārti. Tur jau ielūza kāds baļķis. Tad galerijas otrā galā, uz upītes pusi, atskanēja izmisis sauciens:

— Poļi brūk dzirnavās!

— Visi viri turp!— Pēteris nokomandēja, paķēris pāris miglas bumbiņas no Annas groza un iemetis vārtu sturmē- tāju barā.

— Vai man atkal mesties vārtos?— Ērmanis, to pamanī­jis, apstājās neziņā.

— Nē. Velti. Poji tūlīt juks uz visām pusēm. Es ar miglu tikai uz isu bridi gribu pasargāt vārtus. Ātri uz dienvidu līniju! Zobeniem atsist iebrucējus!

— Bet vārti bez aizsarga.

— Es palikšu te.

— Viens?!

— Jā. Uz bridi noturēšu. Ej! Steidz!

Ērmanis, gan nekā nesapratis, bet pārliecināts, ka Pēte­ris zin, ko dara, skrēja pakaļ biedriem, kuri jau cīnījās uz galerijas jumta, kapādami poļus, kuri pie dzirnavrata lēca pāri sētai.

Pēteris, palicis viens, lādēja musketi un klausījās kņadā aiz vārtiem. Ik stumbra brāziens, ik brikšķis viņam atbalso­jās dvēselē.

«Nenoturēsimies!» izmisums mācās virsū. «Pārāk nevie­nādi spēka samēri.»

«Dievs palīdzēs!» drošsirdība un cīņas spars slāpēja pirmo balsi. «Jādara viss iespējamais!»

Tad atkal uztraukums ņēma virsroku.

«Kāpēc nenāk palīgi no Rīgas? Vai tur nedzird kaujas troksni, šāvienus? Ko dara Salderns? .. . Ak, kaut jel Kobronskansts dižgabali ierūktos! Vismaz pabiedētu poļus. Viņi taču var notēmēt savas bumbas uz krūmāju aiz birzes, kur uzbrucēji atkāpjas, kad atsisti. Nekāda palīga! .. .»

Pēteris ieklausījās: dunoņa vārtos mitējās. Viņš paraudzījās pa lūku: miglas dūmakas jau pacēlās, un iebiedētie poļi muka no tam uz visām pusēm.

«Paldies dievam!» Pēteris atelpoja. «Kaut uz bridi vārtiem miers! Arī ienaidnieka aizdzīšanai noder šīs brīniš­ķās bumbiņas. Bet jāpadomā par tālāko.»

Viņš pabāza galvu no galerijas uz pagalmu. Redzēja savus ļaudis atsitot pēdējos iebrucējus no dzirnavu rata puses. Ari te stāvoklis pagaidām bija paglābts, kaut ari ar pirmiem upuriem. Pagalmā gulēja no jumta novēlies aizstā­vis bez dzīvības zīmes, pāršautu galvu. Tas bija vecais melderis. Turpat kliboja karakalps Krišs ar sacirstu gurnu. Meldera meita, noskaitījusi ceļos pie mirušā tēva lūgšanu, steidzās palīgā ievainotam karakalpam un kopā ar Lēni, kas bija atnesusi pārsienamos, apsēja brūci.

Pēteris atkal atgriezās pie lūkas. Pienāca arī citi biedri no galerijas otra gala, pa daļai vieglāk ievainoti vai ieskrambāti. Visi steigā lādēja par jaunu musketes. _

Pret vārtiem no pagalma puses rībēja sitieni. Tūr Erma­nis salaboja ielauztos vārtu baļķus. Anna viņam palīdzēja un kaut ko pārliecinoši stāstīja.

Miglas bumbu dūmaka saka izgaist. Poļi birzes malā gatavojās uz jaunu brāzienu. Te tagad sanāca viss aplen­cēju karaspēks, jo izrādījās, ka turēt dīkā ļaudis gar ezera krastiem neder, no turienes ieņemt dzirnavas būs grūt*.

Uz komandu viss bars atkal gāzās pret vārtiem. Par laimi, atguvušies dzirnavu sargi paspēja sagatavot muske­tes un saņēma pūli šāvieniem. Dzīvie kāpa pāri kritušajiem, mīņājās pa līķu kaudzēm. Atkal dunēja vārtu baļķi. Atkal brīkšķēja, atkal lūza.

Pēteris ieskatīja, ka arī atkārtota miglas bumbiņu nome­šana dzirnavas neglābs, un viņam ienāca prātā kas labāks.

Lejā pie vārtiem atskanēja poļu gaviles. Tur ielūza otrs bajķis, ka pa spraugu varēja ielīst cilvēks. Pēteris izsita biszāju muciņai dibenu, pakampa to un skrēja uz galerijas vaļējo galu pret vārtiem. Te viņš iemeta degli muciņā un ātri pārsvieda to pāri sētai iebrucēju barā.

Brīnišķīgi palaimējās šis izmisuma solis. Bīstamais lā­diņš bara vidū, vēl zemi nesasniedzis, ar varenu troksni aizdegās un sasprāga, pārvērsdams visu sev apkārt liesmu jūrā un melnā dūmakā. Tālākstāvošie, galvas rokās saķē­ruši, muka uz visām pusēm. Sprādziena ķertie palielināja līķu kaudzi ap vārtiem divtik augstu.

Tak polu vadoņus nekas nespēja apturēt. Vienīgais izskaidrojums neprātīgajam, neatlaidīgajam uzbrukumam varēja būt augstāka pavēle: ieņemt dzinavas par katru cenu. Atkal sakārtojās izklīduši pulki un taisījās brukt no jauna vārtos. Jātnieki, kuri līdz šim turējās aizmugurē un tikai atšaudījās, šoreiz nostājās priekšā. Varēja noprast, ka viņi grib ar zirgu sāniem iegāzt pussadragātos vārtus, kurus pēc tam sturmētu kājnieki.

Virsnieks jau pacēla zobenu komandai, bet, ieraudzījis no Rīgas puses tuvojamies pāris poļu jātniekus pilnos auļos, apturēja uzbrukumu. Jātnieki kaut ko uztraukti stāstīja; tad uz virsnieka pavēli visa kavalērija grieza zirgus apkārt un aizauļoja uz Daugavas pusi. Kājnieki, vieni palikuši, atmeta nodomāto uzbrukumu un atvilkās birzē un ķrūmājā gar dzirnavupīti.

Pēteris ar savējiem atviegloti uzelpoja.

«Kas varētu būt noticis?» viņš domāja. «Vai varbūt pils komandants sūta mums palīgā kapteini Saldernu ar Rīgas karakalpiem? Un varbūt poji grib tos aizturēt, nelaižot pāri Daugavai?»

Cerību priekā Pēteris saslējās.

«Tādā gadījumā noturēsim dzirnavas! Salderns atvelk pusi no uzbrucēju bara. Ar otru pusi mēs tiksim galā, ja jau līdz šim godam turējāmies pret visu tūkstoti.»

Izmantodams uzbrucēju atkāpšanos, Pēteris ieteica ļau­dīm pameklēt gabalu maizes un šķēli gaļas, jo kopš vakardie­nas neviens nebij ēdis. Ērmanis ar Andri atkal ķērās pie sabojāto vārtu nostiprināšanas. Anna atcerējās vēl vārgo Rūtu un iegāja meitu kambarī.

Pēteris uzkāpa uz galerijas jumtu un aiz brustvēra vēroja poļus. Viņš centās saklausīt, vai neizdzirdēs kaujas troksni pie Daugavas, uz kurieni aizjāja puse ielencēju. Un tiešām driz Rīgas pusē atskanēja musķešu šāvieni. Tad nodunēja Kobronskansts dižgabali.

Salderns nāk mums palīgā!» Pēteris domāja. ^Poļi laikam apšauda rīdzinieku laivas, un Pārdaugavas skansts dižgabali apšauda poļus no krasta. Maz gan cerības, ka Saldernam izdosies pārcelties, jo poli ne tikai skaita ziņā pārāki, bet arī brašāki kaujā.»

Dzirnavu sargi, izdzirdējuši ierūcamies baterijas, ēz­dami saskrēja pie kaprāļa. Tas pastāstīja savas domas par notiekošo apšaudīšanu. Kareivji nopriecājās:

— Nu vairs nejutīsimies še tik vientuļi un atstāti. Rīgā par mums domā. Arī tas ir kaut kas.

Pēc kādas stundas apšaudīšanās pie Daugavas apklusa.

Ko tas varētu nozīmēt?

Dzirnavu ļaudis sprieda šā, sprieda tā. Galu galā bij jādomā, ka ridzinieki atsisti un pārdzīti atpakaļ pār Dau­gavu.

Bez šaubām, tā bija. Drīz atgriezās uz dzirnavām poju jātnieki. Andris saskaitīja, ka viņu pulciņš mazāks.

Daļa būs palikuši apsargāt Daugavu, lai Salderns netiek pie mums,» Pēteris nodomāja.

Poļi atkal sāka steigā kārtoties uzbrukumam. Neuzveica­mie ieņēma savas vietas galerijā. Ermanis pienāca pie Pētera.

— Vārti neizturēs nākošo brāzienu,— viņš teica, likās, ne sevišķi noraizējies.

— Ko darīt?— Pēteris pārdomāja.

— Pēdējais glābiņš būs vella biszāles, par kurām tev nesen ieminējos.

— Tās, ko Anna apgādājusi?

— Tās pašas.

Pētera piere apmācās. Viņš atcerējās, ka Ērmanis nedaudz dienas atpakaļ — tas bija drīz pēc iepriekšējā poļu sirojuma —, pārrunājot par dzirnavu aizsardzību, bija iemi­nējies, ka Angeru Annai esot varen stipras biszāles, kuras ar elles spēku sagandējot sašauto pretinieku pulkus. Toreiz viņš bija strupi noraidījis šādu Nelabā mākslas palīdzību godīgā cīņā. Un vispāri viņam bija radusies pret torņinieka meitu tāda kā baiga sajūta. Viņš iedomājās to esam sakaros ar kādu burvi. Sīs aizdomas veicināja Annas dīvainā izturēšanās pēdējā laikā. Tāds kā noslēpumains viņam likās Annas skats, kā slepenu nodomu viņš šķita mirdzam tās acīs. Kaut kas viņu pievilka pie daiļās, sarkanmatainās meičas un kaut kas atkal atbaidīja. Viņš mīlēja Annu un reizē vairījās viņas.

Ak, vientiesīgais nelga! Viņam nebij jausmas, kur būtu meklējams Annas dīvainību un noslēpumainību iemesls. Un kā gan viņš varētu iedomāties, ka tikpat vientiesīgā meiča dien' un nakti domā, kā varētu Pēterim pasniegt vella maģistra sabrūvēto mīlestības dzērienu? Kā viņš varētu uzminēt Annas nemierīgajā skatā, it bieži uz sevi vērstā, nedrošu gadījuma meklēšanu, kā varētu neuzkrītošā kārtā pasniegt Pēterim brīnišķā spēka dziru?

Viņš nespēja nojaust, cik nelaimīga bija nabaga meiča, nevarēdama un neuzdrošinādamās atrast izdevību iedzirdīt pēdējās dienās tik Joti aizņemto dzirnavu aizstāvju priekš­nieku.

Vēl viens apstāklis patlaban bija pret burvju biszālēm.

Taču nupat, kritiskā brīdī, viņš bija piesaucis Dieva palīgu, un, lūk, biszāju muciņa paglāba vārtus, un rīdzi­nieki aizvilka poju jātniekus uz Daugavu. Vai tagad drīk­stētu meklēt palīdzibu pie vella mākslām?

— Nē, nē!— Pēteris noraidoši papurināja galvu.— Lai paliek vella biszāles. Turēsimies ar Dieva pailgu.

Ērmanis pakasīja pakausi.

— īsti ņemot, tās jau nebūs nekādas Nelabā zāles, bet pašu cilvēku izgudrots šaujamais.

— Bet pats taču runāji par vella biszālēm,— Pēteris atteica.

— Tas tik tā — vārda pēc. Annai ir visādi teicami kara līdzekli. Tad jau arī tās miglas bumbiņas būtu Nelabā mākslas.

— Tie ir mākslīgi sabiezināti dūmi.

— Un tāpM tavs tālskats. Vai arī tajā vella mākslas iekšā?

Pēteris atcerējās zviedru karaļa brāļa vārdus, kad toreiz ierakumos tas sajūsminājās par jauno izgudrojumu.

— To es nesaku,— viņš piekrita,— tālskats ir gudra zinātnieka pagatavots, un tajā nekādas burvības nav.

— Tad tāpat būs arī ar tām vella biszālēm.

— Nē, nē,— Pēteris ietiepās,— labāk lai tās paliek.

Sarunu nācās pārtraukt, jo patlaban poļi atkal bruka

vārtos. Sākās šaudīšana. Līķu kaudzes pacēlās. Atkal du­nēja egļu stumbri pret vārtiem un baigi brīkšķēja salauzītie baļķi.

Vēl daži desmit sitieni, un vārti sagrūs. Poļi iebruks pagalmā. Un tad vairs tikai atliks īsa cīņa, kamēr pēdējais neuzveicamais būs kritis.

Pēteris atkal sagatavoja biszāļu muciņu ar degli. Laida to uzbrucēju barā. Šoreiz nepalaimējās. Muciņa nokrita neizsprāgusi.

Poļi lauzās vārtos.

Lai paildzinātu beigas kaut uz brīdi, Pēteris nometa pēdējās miglas bumbiņas. Atkal dobji iebrikšķēdamies, ielūza vārtu baļķis. Vēl otrs. Tad sāka celties migla un piedzīvojumu iebiedētie poļi muka uz visām pusēm. Dzir­navu aizstāvji paspēja pielādēt no jauna savas musketes un pistoles. Bet pa tam migla izgaisa. Jauns uzbrucēju vilnis, nebēdādams par nāvējošo šauteņu uguni, gāzās pret dzirna­vām.

— Visi lejā, vārtos! Uz zobeniem!— nokomandēja Pēte­ris.

Tikko neuzveicamie paspēja noskriet pagalmā, jau iegā­zās viena vārtu puse un uzbrucēji spraucās cauri šķembelēs sadauzīto baļķu stumburiem.

Te Pētera un Andra zobeni pļāva poļu galvas.

Bet reizē sturmētāji turpināja graut vārtu otro pusi. Arī tie ielūza, un nu sākās vispārēja zobenu cīņa vārtos. Aiz kājniekiem drūzmējās jātnieki un raidīja dzirnavās pistoļu šāvienus. Pēteri ķēra lode sānos. Viņš atstreipuļoja, dodams vietu citam biedrim. Bet tūlīt arī tas saļima. Vēl viens saķēra krūtis un grīļodamies nogāja pie malas.

Beigas!» nodomāja Pēteris, spiezdams roku asiņainos sānos.

Ermanis izmisušu skatu paraudzījās vadonī.

— Pēter! Vēl ir glābiņš! …

— Labi!— tas uzsauca.— Darīsim visu!

Ar vienu lēcienu laivinieks atradās pie staļļu durvīm, kur bāla, sakniebtām lūpām stāvēja Anna ar Lēni un Kati īsām dīvainajām bisēm rokās.

— Glābjiet nu dzirnavas, meičas!— viņš uzsauca.