Trīs vella kalpi

44. nodaļa ANNA MĒĢINA SAGLĀBT IZDARĪTO POSTU

Tuvojās Jāņu diena. Ērmanis jau laikus diedzēja miežus un taisījās uz lielu alus brūvēšanu Līgo vakaram. Pārliecibā, ka poļi tagad tik drīz nerādīsies, neuzveicamie dzīvoja vaļigi un vairāk domāja par dzīrēm nekā par karu. Citkārt stingrais Pēteris, kurš arvien atrada ļaudīm kādu darbu, tagad apmierinājās vienīgi ar sardzes dienestu. Kopš tās dienas, kad Bērenss dzirnavniekus pacienāja ar miestiņa mucu, viņš bija ļoti pārvērties. Pats sevī nogrimis, vienal­dzīgs pret saviem apakšniekiem, it kā ar ko neapmierināts, viņš staigāja pa dzirnavām un, kad neviens viņu nenovēroja, bieži nopūtās kā zem kāda iekšēja dvēseles sloga.

Pie visa vainīga bija Anna. Todien, kad Bērenss pie alus kausa bija ieminējies par rīdzinieku neticību, ka dzirnavas noturējušās bez Nelabā palīdzības, Pēterim radās bažas par Annu, ka varbūt viņai tomēr ir sakari ar kādiem burvjiem vai raganām un ka pilsētā kāds būtu ko uzošņājis. Vakarā, kad dzirnavu ļaudis izklīda, viņš meklēja Annu, lai no sirds ar to parunātu. Bet nekur nevarēja atrast torņinieka meitas. Citiem apjautāties negribējās. Viņš uzkāpa dzirnavu tornītī. No šejienes varēja pārredzēt ezera malu, un Pēteris ieraudzīja krastā sēžam Andri un Kati. Viņi par ko ļoti nopietni pārrunāja. Jau agrāk ievērojis abus bieži kopā, Pēteris nebrīnījās un neuztraucās, jo sen jau saprata, ka pie Rūtas Andri saista tikai paradums un draudzība un ka tās jūtas, ko parasti sauc par mīlestību, viņiem vienam pret otru nav. Tad Pēteris šķita izdzirdējis lejā apspiestu nopūtu. Viņš pārliecās un ieraudzīja pie sētas stūra piespiedušos Annu. Viņa nenolaida skata no Andra un Kates ezera krastā, viņas krūtis smagi cilājās, viņas ķermenis sakustē­jās doties turp. Bet kāda iekšēja vara viņu atturēja, un, rokas lauzīdama, nelaimīga viņa atgriezās dzirnavās pa maltuves mazajām durvtiņām pie dzirnavrata.

Nu arī no Pētera krūts izlauzās smaga nopūta, kā atbalss meičas nopūtai.

«Viņa vēl arvien mīl Andri!»

Tad viņš uzveica savas sāpes, padevās liktenim un mierīgs, saņēmies, tikai skumjām neizgaistot no pieres, kāpa lejā, lai parunātu ar Annu — ne sevis, bet viņas pašas labā.

Viņš satika meiču, kad tā iznāca pa maltuves durvīm. Ieraudzījusi Pēteri, Anna sarāvās un, soli atkāpusies, atspie­dās pie sienas. Nedrošu un izmisušu skatu viņa raudzījās Pēterī. Pagāja labs brītiņš, kamēr tas, saņēmies un uzveicis no jauna uzmākušās dvēseles sāpes, gribēja sākt runāt. Bet tad Anna, nespēdama vairs valdīt savu nemieru, aizklāja seju rokām un pasteidzās tikt garām.

Pētera sirds sastinga.

«Viņa neieredz mani! Kāpēc? Viņa vairās no manis. Pat negrib ar mani runāt.. .»

Tā atkal nejēdzīgs pārpratums attālināja divus cilvēkus, kuri tiecās viens pēc otra ar katru nervu, katru asins pilīti. Pēteri padarīja kautrīgu muļķīgā, nepamatotā greizsirdība, un Annai iedvesa kaunu un bailes viņas ne mazāk aplamā iedoma par mīlestības dzēriena izdarīto postu un jucekli. Viņa nesatricināmi tieēja šīs burvju dziras spēkam un katrā puišu visnevainīgākā satikšanās un pačalojumā ar Lēni, Kati un Rūtu redzēja karstas mīlas reiboni.

Nabaga aplamā meiča nezināja, ko darit, kā novērst bez viņas pašas vainas izcēlušos postu. Kā apmāta nu jau trīs dienas viņa bija klīdusi pa dzirnavām un apkārtni, izdomā­dama domu domas, mēģinādama atraut vienu no otra nepareizi iedzirdītos pārus, uzsākdama ar vienu un otru sarunas par lietu, kurai īsteni nekā nevarēja tikt klāt, ja negribēja atklāt sava noslēpuma. Bet to Anna nevarēja darit; un ikviens raisījās vajā no viņas neskaidriem un nesaprotamiem vārdiem, brīnīdamies par citkārt nopietnās un nosvērtās meičas dīvaino pārvēršanos un tukšo pjāpā- šanu.

Tā pienāca Līgo vakars. Atkal jautra sabiedrība sēdēja zem pagalma liepas pie lielā galda un līgodama daudzināja senču saules svētkus kopā ar Jānīti — Dievadēliņu, ēda Kates sietos sierus, Rūtas ceptos plāceņus, jo jau labi atspirgusi meita šodien vadīja saimniecību; puiši dzēra Ērmaņa darināto miestiņu un meitas — Bērensa atsūtīto vīnu; pats, izbraucis miltu piegādes lietās uz zviedru nometni Vidzemē, nevarēja piedalīties viņam tik miji kļu­vušo dzirnavnieku svētkos.

Visām dzirnavām bija dots svētku izskats: vārti un namdurvis izgreznoti ozola zariem, meijām appušķots dzir- navrats, pīlādžu vītnēm apvītas zirgu staļļa palodas un stenderes. Ik kambarī kaktos smaržoja jauni bērziņi un pa klonu izkaisītās jāņuzāles. Ezera krastā garas kārts galā piķa muciņa gaidīja tumsas iestāšanos, lai tad Ligonaktī ar savu gaismu suminātu māti — Sauli.

Visi bija līksmi, un pat Pēteris likās aizmirsis savas sirdssāpes. Tikai Anna sēdēja bāla, kā pusdzīva, nenogaršo- jusi ne kumosa no siera un plāceņiem un tikai laiku pa laikam apslapinādama sausās lūpas pie vīna trauciņa. Baiga nojauta spieda torņinieces krūtis, kas viļņodamās draudēja plīst pušu: šonakt jānotiek briesmu lietām, šonakt jāparā­dās mīlestības dziras burvībām! Ir taču Līgonakts — sapņo- jumu un jūtu reibuma nakts . . . Viņai kaut kas jādara, lai novērstu nelaimi. Un nelaimei jānotiek, jo visi ir iedzirdīti — viens no viena, otrs no otra rokas; iekārošana un mīlas tieksmes ir sajauktas vissarežģītākā juceklī. Pēteri iedzirdi­nājusi Rūta, Rūtu — Ērmanis, Ērmani — Kate, Kati — An­dris, Andri — Lēne. Kā burvju tīklā sagūstītas pukst viņu sirdis, pašas nekā neatskārzdamas, nekā nenojauzdamas. Bet ko darīt? Ko darīt? Atzīties? Ai, nē, nē! Iespaidot, pārliecināt, lai nepadodas maldīgām māņu sajūtām? Bet vai tad cilvēka vārdi būtu pārliecinošāki un spēcīgāki par pārdabigiem burvju spēkiem, kas slēpti dzērienā? …

Dzīrotāji pie galda saslēja galvas un ieklausījās. No birzes puses nāca līgošana. Vai ciemiņi nāk pulkā svētkus svinēt? Daži jaunākie karakalpi izsteidzās vārtos.

— Draugi rīdzinieki! Daži kapteiņa Salderna ļaudis. Un meičas arī.

Siera un alus prasīdami, pagalmā iebruka pulciņš Jāņa- bērnu vaiņagiem galvās un rokās.

— Sveicināti, neuzveicamie ar savējiem!

— Sveicināti, Jāņabērni!

— Sveiks, Jāņatēvs!

— Kurš tad tas lai būtu?

— Kas te saimnieks?

— Augstā Rāte ir dzirnavu saimnieks.

— Gar to mums nav nekādas daļas. Tiem sveši mūsu prieki, svešas mūsu dziesmas.

— Tad cita saimnieka nav. Mēs visi tikai kalpi.

— Ir saimnieks. Kas te vecākais un augstākais. Pēteris:

— Lai tad tā būtu, draugi!— Pēteris sniedza viesiem pēc kārtas roku.

— Un kura tad tā Jāņamāte būs?

— Kate!— atsaucās Andris.— Tā sieru sēja.

— Nē, nē!— meldera meita lietišķi noraidīja, izvilkusi Rūtu no bara.— Šodien dzirnavās saimnieko Rūta. Viņai šodien saimnieces gods.

— Nu, tad esam skaidrībā!— Jāņabērni pasmējās un, vaiņagojuši līdzpaņemtiem vaiņagiem vispirms Pēteri un Rūtu kā Jāņatēvu un Jāņamāti, tad arī Andri, Ermani, Kati, Lēni un Annu, uzsāka par jaunu līgošanu, suminā­dami Jāņatēvu un Jāņamāti, ēst un dzert prasīdami.

Tad viesi sasēdās. Lika galdā lldzatnestās krūkas. Pēte­rim ar Rūtu bija jāsēstas galda galā.

— Mums vakar iznāca algas diena,— stāstīja kāds kara­kalps, puišu bijušais biedris no Smilšu bastiona Rīgas aplenkšanas laikā.— Sarunājām šovakaru kārtīgi nosvinēt veco draugu pulciņā. Viens otrs paņēma līdz savas meičas, kas tāpat kāroja atkal redzēt brašos Rīgas aizstāvjus, kuru slava te, dzirnavās, vēl dižāka kļuvusi. Kad tevi jupis! Ducim puišu sakaut lupatlēveros tūkstots poļu! Kas jūs, draugi, nepazīst, tam galu galā jātic vien ir stulbo pļāpu melšām, ka pats elles lielskungs sameties ar jums te uz vienu roku! Tagad Rīgas tenku māmiņas par to vien runā, jo pagaidām mierīgajā dzīvītē citu tenku nevar sagrāb­stīt … Uz jūsu veselību, draugi!

Karakalps pacēla kausu. Pēteris kautrīgi mēģināja pasmaidīt. Viņa sirds kļuva arvien nemierīgāka, dzirdot ļaužu tenkas. Viņš nevarēja atsvabināties no iedomām, ka kodīgajām biszālēm tomēr ir kāds sakars ar burvju māk­slām. Ne jau rīdzinieku valodas viņu nomāca — tie var runāt un domāt, kā paraduši, ko grib,— bet Annas sakari, atgādinājums, ka viņai ir citi ļaudis, no kuriem tā varbūt vis nebēg kā no viņa, piemēram, dienas tris četras atpakaļ. Pēteris pameta skatu uz sarkanmataino meiču. Tā nolaida acis, bet Pēteris vēl paspēja saskatīt viņās degošu nemieru un savādu, baigu uguntiņu.

«Dievs, esi žēlīgs!» Pēteris iekšēji nodrebēja. «Sāds skats nav vienkāršiem cilvēkiem. Vai viņa patiesi būtu ra­gana? . ..»

Pa tam Anna savā tīrajā, bet māņticības apmiglotā dvēsele izcieta elles mokas. Kad Pēteris uz viņu neskatījās, viņa nenolaida acis no tā un Rūtas pie viņa sāniem.

«Ļaunais mīlestības dzēriens ir savedis abus kopā,» izmisums viņā sauca, «un Pēteris man ir zudis!»

Tad viņa paraudzījās uz Andri, kurš tērzēja ar Kati.

«Ja varētu tos abus izšķirt,» viņa drudžaini domāja, «un atkal piegriezt Andri Rūtai! Varbūt tad Pēteris pamazām atbrīvosies no burvju dzēriena varas.»

Nabaga Anna! Viņas acis bija arviēn tikai prielčš Pētera; tās neredzēja un nenojauta to, kas visiem citiem mierīgiem vērotājiem jau sen bija skaidrs: Andris tiecas pēc Kates. Un arī tas viņai nebija ienācis prātā, ka Rūta nav vienaldzīga pret jauno melngalvi, kurš gandrīz ik dienas viņu apciemo.

Laiks pagāja dziesmās un līksmībā. Kad saule taisījās rietēt, viesi piecēlās un atvadījās:

— Cik žēl, ka jāšķiras! Bet jātiek atpakaļ pilsētā pirms vārtu slēgšanas. Mūsu meičas nedrīkst nakti palikt.

Mājinieki palaida draugus līdz vārtiem. Jaunākie gāja ciemiņus pavadīt līdz Daugavai. Līgodams jautrais pulciņš nozuda aiz birzes stūra. Pēteris ar Rūtu palika roku rokā vārtos. Andris ar Kati pagājās uz upītes pusi. Vecākie vīri atgriezās pie miestiņa kannām. Lēne, ķircinādamās ar Ērmani, to aprumulēja pie ūdens mucas un tad žēlodama nosēdināja pie durvīm uz soliņa un susināja tā slapjo galvu.

«Kaut kas jādara!» Anna, vairs nespēdama nemieru valdīt, noņēmās. «Jāmēģina saglābt izdarītais posts.»

Ar Pēteri viņa neuzdrošinājās runāt un sāka no otra gala, vieglākā, kā viņa iedomājās. Viņa piegāja pie Lēnes un Ērmaņa. Viņas balss viegli drebēja, uzrunājot ķestera meitu:

— Lēne . . . Vīriem no alus būs sāja dūša. Noderētu šķēle sālītas gaļas. Esi tik laba un paņem no namiņa bļodiņu.

— Labi, Anna!— Lēne nozuda dzirnavās.

Anna piesēdās pie laivinieka. Gan šā, gan tā viņa bija izdomājusi, kā uzsākt grūtās valodas, bet nu, kad vajadzēja izdomāto izvest, viss likās pārāk samākslots un liekvārdīgs. Tādēļ viņa iesāka, kas patlaban ienāca prātā, tieši:

— Saki man, Ērmani,— vai jau sen, kopš esi metis acis uz Lēni?

Plecīgajam, varenajam puisim atvērās mute un tā palika. Ne vārds nenāca ārā pārsteigumā un apmulsumā. Viņš izskatījās pēc maza bērna, kas pūlas saprast kādu liela cilvēka gudrību.

— Vai tas jau sen, Ērmani?— Anna pēc brītiņa atkal nedroši jautāja.

— Kā tu teici?— Ērmanis saņēma kopā visus savus prātus.

Anna ar pūlēm atkārtoja jautājumu.

Nu laivinieks saprata.

— Es?— Viņš iepleta acis.

— Nu jā. Jeb vai varbūt tikai pēdējā nedēļā tev liekas, it kā viņa tev patiktu? Ja tas tā ir, mīļo Ērmani, tad tā ir maldīšanās. Lēne nepavisam tev neder par sievu. Tā ir tāda nelaimīgi iznākusi prāta aptumšošanās.

— Man? Prāta aptumšošanās?

— Tas ir tādā gadījumā, ja tev liekas, ka būtu labi Lēni apprecēt.

— Nu tu brīnums! Kā tu uz tādām domām nāci?

— Es redzu jūs abus kopā.

— No kura laika tad tu to redzi?

— Kopš kādas nedēļas.

— Nu ir traki!— Ērmanis pielēca no sola.— Vairs pat vārda nedrīkstēs ar cilvēku parunāt, kad jau iet valodas.

— Nekādas valodas neiet, mīļais Ērmani,— Anna mieri­nāja sadusmoto.— Es tikai gribēju pa draugam pajautāt.

— Tad saproti, ka es par tādām lietām nekad nedomāju, par kādām tu te mani tincini. Es savu mūžu godīgi nodzīvošu puisi.

Nikns Ērmanis gāja pie citiem, paņēma kausu un nosē­dās blakus alus mucai. Sabozies viņš tecināja un dzēra lieliem malkiem mēru pēc mēra. ,

«Noskaities!» Anna domāja apmierināta. «Par viņu tātad nav jābaidās. Viņš nebūs iedzirdīts. Vismaz Lēnes ne.»

Nu viņa iedrošināta uzņēmās rīkoties tālāk. Gāja uz vārtiem. Pētera un Rūtas te vairs neredzēja, tie bija izgājuši laukā. Labi tā. Tagad jāparunā ar Kati vai Andri. Tur jau viņi stāvēja pie dzirnavupltes. Smagām kājām Anna pienāca.

— Andri,— viņa teica, pati satrūkdamās no savas balss, kas gaužām sveši skanēja,— man šķiet, Rūta tevi gaida.

Andris atgriezās.

— Rūta? Kas viņai man sakāms?

— Es nezinu.

' — Saki, lai viņa atnāk še, pie mums.

— Viņa grib tev vienam ko pateikt.

— Tā-ā?— Andris gari novilka un kā negribēdams gāja līdzi Annai. Kate atsēdās krastmalā.

Anna ar Andri iegāja pagalmā.

— Kur tad Ruta?— Andris jautāja, paraudzījies apkārt.

— Es pasaukšu. Tu ieej musu istabā.— Anna bīdīja Andri uz dzirnavu durvīm.

Viņa iedomājās, ka Rūta būs nogājusi ar Pēteri uz ezera malu. Viņa izsteidzās atkal pa vārtiem un nogriezās uz ezeru. Aiz sētas stūra viņa ieraudzīja abus sarunājamies. Pēteris turēja Rūtas rokas savējās, tad palaida tās, saņēma meiteni aiz pleciem un noskūpstīja uz pieres. Annai metās tumšs priekš acīm. Sagrīļojusies viņa pieķērās pie tuvējā koka. Viņas lūpas kustējās, bet skaņas nenāca. Beidzot tām paspruka nedabīgi jautrs izsauciens:

— Rūta! Andris grib ar tevi runāt!

— Andris?— Rūta mierīgi atgriezās.— Kas viņam man sakāms?

Anna klusi ievaidējās: tie paši vārdi, tikpat vienaldzīgi un sveši kā nupat no Andra dzirdētie! Tātad ļaunais dzēriens iedarbojies ar visu spēku . . .

— Nāc, tad dzirdēsi,— visus spēkus saņēmusi, nelaimīgā torņiniece atbildēja.

Rūta pameta ar galvu Pēterim un gāja līdzi Annai cauri pagalmam, pa priekšnamiņu meitu kambari. Te Andris mazliet nepacietīgs gaidīja. Abi stāvēja istabas vidū krēslā viens pret otru. Anna kā apreibusi atbalstījās pret durvīm. Klusums. Andris gaidīja, kas Rūtai būs viņam sakāms. Rūta gaidīja, ko Andris tai teiks. Annai neērtais stāvoklis kļuva mocošs. Viņa gribēja ko teikt, bet balss aizžņaudzās kaklā. Tad Andris pirmais neizturēja:

— Tev bij man kas sakāms. Rūta?

— Man?— Rūta jautāja.— Es domāju, ka tu man ko teiksi.

— Es? Bet ko tad?

— Kā lai es zinu?

— Bet tu taču …

Anna saņēmusies pienāca un sataustīja abu rokas, tās salikdama kopā.

— Andri! Rūta! Jūs taču mīlat viens otru!

Abi nekā nesaprata. Tik daudz viņi nojauda, ka ne viens, ne otrs nav vēlējušies šo savādo satikšanos. Bet ko Anna īsti no viņiem grib?

— Kāpēc tu, Anna, mūs atsauci še?— Andris jautāja.

Anna drudžaini spieda puiša roku.

— Ai, Andri, tu taču mīli Rūtu?

— Kāpēc lai es viņu nemīlētu? Jā, mīlu. Mīlu Rūtu, savu mazo māsiņu.

— Ne kā māsu. Kā līgavu.

Satumsušajā istabā Anna neredzēja, ka Andris un tāpat ari Rūta nosarka.

— Tās bija bērnības iedomas,— Andris mazliet neveikli izvairījās.

— Un tagad?

— Nu . .. tagad mēs esam jau pieauguši.

— Andri!

— Bet saki jel — ko tu īsti gribi no manis?

— Lai tu neatstātu Rūtu! Lai tu mīlētu viņu!

— Bet ja nu Rūta mani nemīl?

— Tas ir pārpratums. Acumirklīga jūtu maldīšanās. Vai ne tā, Rūta?

Rūta neatbildēja. Pēc īsa klusuma brītiņa Andris jautri iesmējās un, saņēmis torņinieci pie pleciem, braši sapuri­nāja.

— Ai, Anna, Anna! Pašā Jāņu vakarā tu gribi būt saprecinātāja. Bet neīsto pāri esi izmeklējusies. Šoreiz nekas neiznāks. Vai ne, Rūta, māsiņ?— Viņš palaida Annu.

— Jā, Andri, brālīt,— pēc īsa klusuma brītiņa atskanēja Rūtas balss maigi un mierīgi.

— Nu, lūk!— Andris pagāja dažus sojus uz durvju pusi. Tad atgriezās.— Tātad tev, Rūta, nekas man nebij sakāms?

— Nē, Andri.

Andris izgāja. Anna šņukstēdama atsēdās uz lāviņas malas, zaudējusi cerību kaut ko panākt pret ļauno mīlestī­bas dzērienu, kas draud izpostīt ne tikai viņas laimi, bet var kļūt arī kļūmīgs tā Pēterim un Andrim, kā Rūtai un Katei, kad ar laiku burvju spēks izgaisis. Rūta pienāca pie lāviņas un līdzjūtīgi uzlika roku uz Annas pleca.

— Anna, mīļā, kas tevi sāpina?

Torņiniece vēl mēģināja ko panākt pie Rūtas. Strauji viņa satvēra tās elkoņu.

— Ruta! Rutiņ! Paliec uzticīga Andrim! Izmet no savas sirds mīlu pret Pēteri!

— Pret Pēteri? Kā tā?

— Tu iedomājies, ka mīli Pēteri. Tie ir māņi. Tu nekļūsi laimīga ar viņu.

— Pēteri? Nē! Pēteri es nemīlu.

— Tātad Andri?

— Andri ari ne.

— Tad tomēr Pēteri!

— Ai, nē!

— Es redzēju: jūs skūpstījāties.

— Ej nu!

— Jā! Nupat pie ezera.

— Viņš mani noskūpstīja uz pieres.

— Jūs sarunājāties. Par ko jūs abi varējāt tā slepus runāt, ja ne par mīlu?

— Mēs runājām par mīlu.

— Nu, lūk!

Rūta piesēdās blakus Annai.

— Mīļā Anna, es tev visu pastāstīšu. Pēteris visu zin un noprot. Viņš mani vedināja pastaigāties un iztaujāja. Es atzinos, ka mīlu Matīsu Bērensu.

— Bērensu?!

— Jā. Viņš ir tik labs, tik mīļš, tik rūpīgs. Viņš grib mani precēt. Es vaļsirdīgi atklāju Pēterim savu sirdi. Un tad viņš, visu labu novēlēdams, noskūpstīja mani uz pieres.

— Patiesi?— Anna iegavilēdamās apkampa Rūtas ple­cus.

Kambarī iebruka Andris ar Kati.

— Ei, Rūta! Anna! Te jau pavisam tumšs. Vai jūs te esat?

— Kas ir, Andri?— Rūta piecēlās.

— Iesim uz ezermalu! Jau dedzina darvas muciņu. Atri!

Ari Anna piecēlās kā atdzimusi un kopā ar Rūtu sekoja

aicinājumam. Pagalmā pie galda, uz kura dega skali lākturi, sēdēja vecākie karakalpi. Arī Ērmanis vēl arvien turējās pie savas alus mucas.

Andris rāva arī draugu līdz, kurš, -rūkdams un vāji pretodamies, tomēr padevās.

Jaunieši izgāja krastā. Te jau liesmoja darvas muca kārts galā, izplatīdama sārtu blāzmu pār ezeru.

— Metīsim vaiņagus ūdenī!— prieka un spara pilns iz­saucās Andris.— Meitas pa priekšu, tad puiši. Kuru vaiņagi sapeldēs kopa, tiem dzīves ceļš bus kopā lemts.

Kate pirmā iesvieda vaiņagu ezerā. Tāpat Lēne un Rūta. Ari Anna noņēma savu un, biklu skatu pametusi uz Pēteri, kurš stāvēja pie pašas malas, aizsvieda to ar slaidu likumu tālu straumē.

Puišu vaiņagi sekoja. Ar nodomu Andris svieda savējo uz Kates vaiņaga pusi, un arī Pētera metienam bija savs mērķis.

— Un tu, Ērmani!— Andris plijās virsū draugam, kurš stāvēja saīdzis. Tas galu galā noņēma arī savējo no galvas un vienaldzīgi ielaida ezerā.

Ezera ūdeņi lēni nesa vaiņagus uz dzirnavu ratu pusi. Rūtas vainadziņš pirmais iekļuva straujākā vietā un, nopel- > dējis lidz slūžām, viens pārslīdēja tām pāri.

— Rūta paliks vecās meitās!— iesmējās kāds jauns kara­kalps.

— Nevar zināt!— Pēteris pasmaidīja.— Varbūt viņas vainadziņš peld uz Rigu, uz Daugavu, kur to gaida kāds cits vaiņaga sviedējs.

Pēdējās Annas bažas izgaisa. Ar sasprindzinātu uzma­nību viņa sekoja citiem vaiņagiem. Lūk, Andra vaiņags piestāja malā pie Kates vainadziņa. Atkal smiekli un piezīmes. Atsevišķi peldēja vēl Lēnes un Ērmaņa vaiņagi, bet Annas un Pētera, stipras straumes rauti, peldēja tuvu kopā, tad pie paša dzirnavrata, iekļuvuši virpulī, sagriezās un nozuda zem dzirnavām.

Anna ar pūlēm apvaldīja prieka iekliedzienu. Viņas un Pētera skati sastapās. Bet atkal kautrīgi novērsās.

— Rau, Ērmaņa vaiņags piestājis malā!— iesaucās An­dris un raudzījās apkārt pēc drauga. Tas bija nozudis.

Kad visi atgriezās dzirnavās, tie atrada Ērmani pie alus muciņas. Viņš klusi stenēja. Seja tam bija sāpīgi saviebta. * — Ermani! Kas tev kaiš?— Pēteris, ieskatījies biedra

sejā, bažīgi jautāja.

— Nav labi!— Ērmanis ar mokām izdvesa.— Nupat gals klāt.

— Dieva dēļ, saki — kas vainas?

— Viducis apsāpējies. Bet tā sāp, ka vairs nevar ciest.

— Par daudz alu būsi sadzēries.— Lēne noliecās līdzcie­tīgi un ņēma vājinieku zem padusēm.— Nāc, novedīšu tevi līdz guļas vietai. Sadabūšu kādas zāles.

Ērmanis nepretojās. Ļāva sevi aizvest kā mazs bērns. Lieta likās būt nopietna, jo tāds spēka vīrs kā varenais Daugavas laivinieks par nieku taču nevaimanās.