Trīs vella kalpi

7. nodaļa bēgšana

Mūsu trīs draugi jau vairāk dienu dzirdēja klusu grabi- nāšanos vifs sava cietuma griestiem. No sākuma, domādami peli graužam sev jaunu eju, viņi nepiegrieza tam nekādas vērības, bet, troksnim ik dienas noteiktās stundās atkārtojo­ties un topot skaidrākam, cietumnieki ieklausījās vērīgāk.

— Tā nav pele,— teica Ērmanis.— Tāpat kā torņa sienas no akmeņa, tā ari virs kambara griestu koka spraišļiem ir akmens plāksnes. Mana auss dzird tā kā naglas kasīšanu mūra šuvē.

— Bet kas tad tur augšā ik dienas varētu tā darboties? — iejautājās Andris.

— Man liekas, tas būs kāds draugs, kas par mums labu domā.

— Draugs? Se, torni!

— Pareizāk sakot, draudzene.

Andris vēl neaptvēra Ērmaņa aizdomas, bet Pēteris pēkšņi visu saprata.

— Tā ir skaistā, sarkanmatainā torņinieka meita! Skaidra lieta! Ne par velti viņa tā par mums rūpējas, ik dienas nesdama ēdienu, lai mēs nenomirtu badā no tām maizes druskām, ko viņas tēvs mums atmet, ne par velti viņa atveda ārstu, kurš iztīrīja un apsēja mūsu brūces. Viņa cenšas mūs dabūt uz pekām, lai varētu atsvabināt no ši tumšā cauruma.

Andris priekā strauji rausās sēdus savā guļas vietā, bet, brūcei krūtis iesāpoties, klusi ievaidējies, atkal ' atslīga atpakaļ.

— Ja ari ta būtu, tad tomēr mēs tālu netiksim ar savu vārgumu.

— Tā jau ir,— bažījās Ērmanis.— Pēterim slimā kāja vēl skalos, un tu ari esi tik vārgs, ka nevari paiet. Ja ari izdotos iziet no torņa, kā mēs tiksim laukā no pilsētas? Cita lieta, ja visi butu pie pilniem spēkiem.

— Vienalga! Cerības nevajag zaudēt,— drošināja Pēte­ris biedrus.— Ja jau tā meiča kaut ko dara, tad viņa būs varbūt ari ko izdomājusi. Sievietes tam ziņā ir gudrākas par mums, ja iemīlas.

— Jā.— Ērmanis atkal nomierinājās.— Ko var zināt, kas tai prātā. Nudien, ar Andri kopā turēties ir laba lieta: kur mēs ar spēku nekā vairs nevaram, tur viņš ar savu sirdi uzveic grūtākos apstākļus. Kā, piemēram, baznīcā ar to ķestera meitu .. .

Cietumnieku sarunu pārtrauca pastiprinājies troksnis griestos; tur parādijās neliela plaisa, pa kuru tumšajā kambari nobira kaļķu gruži un paspīdēja mazliet gaismiņa. Tad uzreizi viss atkal kļuva tumšs un kluss.

Ērmanim, kurš pēdējā laikā bija kļuvis bažigaks kā agrāk, uznāca aizdomas, ka varbūt tur augšā netiek vis strādāts viņu labā, bet gan otrādi: grib gūstekņus novērot. Tomēr šīs domas viņš paturēja pie sevis; kam velti laupīt cerības biedriem.

Pagāja labs laiciņš. Pēc cietumnieku aprēķina, vajadzētu būt jau naktij, kad torņinieka meita parasti ieradas ar edienu, ko tā nesa slepus, kad tēvs jau bija nolicies dusēt. Viņi dzirdēja Svētā Pētera zvanu nositot desmit, vienpa­dsmit. Tikai pēc ilga laika atskanēja aiz durvīm klusie soļi, apgriežas liela atslēga, atspīdēja latarņa gaisma. Groza ar ēdienu šoreiz meičai nebij līdz, bet tā vietā viņa nesa zem rokas satītu drēbes gabalu. Viņa bija satraukta un uzmanī­gāka kā citkārt.

Ērmanis piecēlies bij panācies pretim un ari nemierīgs jautājoši raudzījās viešņā.

— Se, velc šo mēteli mugurā!— Anna attina drēbes gabalu un sniedza to līdz ar cepuri puisim.— Jums jābēg, jo rit agri te nolikta tiesas sēde ar moku solu.

Ērmanis ātri vilka mugurā torņinieka mēteli, kurš ta spēcīgajos plecos gan bija mazliet par šauru un iebrikšķējās šuvēs, uzlika cepuri un griezās pret vārgajiem biedriem, taisīdamies ņemt Andri pirmo uz rokām.

— Pa kurieni mums jābēg?

— Pa lūku kambara griestos.

Ērmanis paraudzījās uz augšu.

— Un kur kāpnes?

— Nava. Mums te jānogaida pusnakts, kad sardze mainī­sies. Jaunā maiņa nezinās, ka es esmu pie jums atnākusi. Tā tu tēva mēteli un cepurē varēsi iziet cauri priekšnamam. Tikai piesargi seju no latarņa gaismas; tad karakalpi tevi noturēs par torņinieku. Dodies pa kāpnēm uz augšu. Mans tēvs guļ cietā miegā, jo es piepilināju viņa vakara dzērie­nam dažus iemidzinošus pilienus. Ej droši tam garām uz mana kambarīša durvīm, kas atrodas taisni virs šī cietuma. Tur zem grīdas segas atradīsi akmens plāksni ar riņķiem. Es izkalu aizmūrētās malas. Mēģini plāksni pacelt un, ja tas izdosies, tad nolaid lejā virvi, ko atradīsi zem manas gultas. Ar to tev mūs visus jāuzvelk augšā.

— Brīnišķa iedoma!— Ērmanis gandrīz balsi iegavilējās.

— Klus! Klusu!— Anna iztrūkusies tam aizspieda muti. Tad, piegājusi pie durvīm, ieklausījās.— Patlaban mainās sardze .. . Pirmā aiziet. .. Nožvankst ārdurvju bulta . . . Tagad ņem latarnu! Ej! Nepiemirsti mūs ieslēgt un atslēgas pakar augšā pie stenderes, kur karājas citas.

Ērmanis, ierāvis galvu mēteļa apkaklē, uzvilcis cepuri pār acīm, izgāja un aizslēdza cietumu. Pēteris ar Andri gulēja, elpu aizturēdami. Anna piekļāvās pie durvīm un klausījās. Bet viņa nedzirdēja nekā cita kā tikai savu sirdi, kas uztraukumā dauzīja kā ar veseri krūtīs.

«Ja nu kaut kas neizdodas tā, kā nodomāts! Ja nejaušs, neparedzēts gadījums visu sarežģī! Ak, Dievs! Ak, Dievs! Ne sevis dēļ es tevi piesaucu .. . Glāb viņu, šo skaisto zēnu! . . .»

Patiesi, tā ir liela un varena mīla, kas torņinieka meitu vadīja viņas pārdrošajā uzņēmumā. Lai glābtu daiļo jau­nekli, viņa lika uz spēli savu dzīvību, jo, ja nodomu atklātu un tas neizdotos vai ari ja tas izdotos, bet kaut kādā ceļā rastos aizdomas, ka bīstamie vella kalpi ar viņas palīdzību izbēguši, tad glābēju par biedrošanos ar Nelabā radījumiem gaida sārts. To Anna zināja un tomēr nebaiļojās par sevi, bet gan par Andri, kas ar savu skaistumu bija apbūris visus viņas prātus. Un tagad aiz slēgtajām cietuma durvīm viņa skaitīja sekundes, kas tai likās bezgalīgi garas.

Pa tam Ērmanis pa šauro eju sasniedza torņa plašo priekštelpu.

Nupat ieradusies jaunā sardzes maiņa, pie kūpošas lampeles norīkodamās savā kaktā uz soliem, ieraudzīja nākam no dibena cietumsargu ar latarnu un atslēgu saišķi.

— Labvakar, Klāv,— viens karakalps sveicināja.

— . . .bvakar . . .— norūca Ērmanis un pagriezās uz kāpņu pusi.

— Nu, vai labi pabaroji savus grēciniekus? Ka var izturēt.. . Rīt jau te ieradīsies tiesas kungi ar bendi.

— M-m-m!— neīstais cietumsargs nomurmināja un kāpa uz augšu.

— Kad tevi! Tas ir salda vīna pilns!— klusi teica kara­kalps biedrim.^- Pat parunāt nevar.

— Ko lai dara?— otrs tāpat klusi atbildēja.— Man ari būtu baigi iet ik dienas pie tiem burvjiem un velliem skaidrā prātā. Reibumā vairāk dūšas …

Ermanis uzkāpa augšstāvā. Atvēra durvis uz torņinieka mītni. Aiz aizkariem kaktā dzirdēja Klāva Angera vienmērī­gos elpas vilcienus dziļā miegā. Atslēgas viņš pakāra, kā bij teikts, pie stenderes, pie citām. Tad, izgājis cauri dzīvojamai istabai, nozuda torņinieka meitas mazajā kambarīti. Viņš nolika uz galdiņa savu latarni. Cietumsarga mētelis un cepure savu uzdevumu bij izpildījuši; tie vairs nebij va­jadzīgi, un viņš tos nolika, nometās ceļos, atritināja pie malas meldru pīto paklāju un ieraudzīja grīdas vidū izkalto akmens plāksni ar diviem dzelzs riņķiem pacelšanai. Senos laikos, kad Peitava tornis pilsētas mūrī noderēja ienaid­nieka apšaudīšanai aplenkšanas gadījumos, pa šo lūku, kā likās, vilka augšā akmeņus lielajām torņu lingām jeb ballistēm, par ko vēl liecināja kambara griestos palikušais ritenis velkamai tauvai. Ērmanis ieķērās rokām lūkas riņ­ķoti Tu necēlās. Kaut gan mūrējums visapkārt bija izkasīts diezgan dziļi, tak stūros labā kaļķu java, pa ilgiem gadiem nocietējusi, turēja plāksni cieši klāt.

— Kad tevi!— spēcīgais puisis norūca.— Tai lietai vajag iet!

Dažus acumirkļus padomājis, viņš noliecās zem Annas guļas vietas un, pakampis no turienes sagādāto virvi, aplika to ap pleciem, abus galus izvilka cauri riņķiem, atkal ieķērās vēl ar rokām viņos, ieņēma elpu un spieda plecus ar varenu spēku uz augšu. Nu plāksne padevās, ceļš bēgšanai bija brīvs. Ērmanis laida lejā virvi, kur Anna to apsēja ap vidu Andrim, Pēterim un pēc tam pati sev, un tā visus spēcīgā laivinieka roka pa vienam uzvilka augšā. Pēc tam plāksne atkal aizsedza lūku. Apdomīgā meiča, jau priekšlai­kus apgādājusi kaļķu javu, ātri aizmūrēja lūkas malas, tā ka dienu vēlāk neviens vairs nevarētu iedomāties, ka pa šo ceļu varēts atstāt cietumu; tad atkal pārklāja grīdu ar meldru segu.

— Bet kur nu tālāk?— Ērmanis rūpējās par turpmāko. — Vēl jātiek ārā no torņa un no pilsētas.

— Tagad tev būs slimie biedri pa vienam jānes krietni tālu gabalu,— Anna teica.

— Jo tālāk, jo labāk!— Ērmanis pasmaidīja.— Kad tik tiekam aiz vaļņiem.

— Sonakti vēl vajadzēs pavadīt kādā slēptuvē.

— Te, torni?

— Nē, pilsētas mūri. Ņem uz rokām vienu biedri un seko man, bet klusi. Novelc zābakus! Mums jāiet basām kājām.

Ērmanis noāva kājas, paņēma klēpi Andri, kurš, samo­cīts no augšā vilkšanas, smagi elpoja Annas gultām un sekoja torņinieka meitai cauri istabai, kur saldā, cietā miegā dusēja tēvs. Uzmanīgi Anna atvēra durvis uz kāp­nēm, brītiņu ieklausījās uz sardzes pusi lejā, tad vilķa nesēju sev līdzi uz slēgto galeriju torņa augšstāvā, kas sākās tepat trepju galā. Soli pa solim tumsā taustīdamies, viņi atdūrās uz mazām durvtiņām. Anna tās atbultēja ar lielāko uzmanību, lai tikai neiečirkstas sarūsējusī dzelzs.

Durvīm atveroties, Ērmanis sajuta svaigo nakts gaisu, kāri vilkdams to lieliem elpas vilcieniem, un ieraudzīja zvaigžņu mirdzumā pilsētas mūra iekšējo eju.

— Tagad ej viens,— meiča teica.— Nones biedri līdz nākošam tornim, kas tur, lūk, paceļas pret debesim. Tas ir Be'orukārklāja tornis, kur glabājas siens. Tur iekļūsi pa luku šīs ejas galā. Tad nāc atpakaļ pēc otra.

Nones biedri līdz nākošām tornim . . .

Anna palika pie torņa durvtiņām, ar atvieglotu nopūtu noraudzīdamās pakaļ Ērmanim ar dārgo nastu. Pēc ceturt­daļstundas tas atgriezās.

— Ak tu, mīļo zelta meiten!— viņš teica.— Andris priekā apraudājās, ka ticis no cietuma sapuvušajiem salmiem svaigā sienā, drošā paslēptuvē. Viņš liek tevi simtkārt tencināt.

Anna laimīga spieda roku uz pukstošo sirdi.

Tikpat uzmanigi abi atkal atgriezās pa slēgto gale­riju uz trepju galu, izgāja cauri lielajai istabai, Ērma- nis paņēma klēpi Pēteri un nesa to pašu ceļu, kurp Andri.

Pie torņa durvtiņām Anna atvadoties teica:

— Nākamnakt ieradišos pie jums. Tad varēsat doties tālāk.

Viņa atkal nogaidīja, kamēr Ērmanis ar Pēteri nozūd nakts tumsā un viss paliek klusu. Tad aizvēra durvtiņās un atgriezās dzīvokli. Tēvs vēl arvien gulēja nepamodies. Viņa nolika tā mēteli un cepuri uz lādi, no kurienes bija ņēmusi, vēlreiz aplūkoja aizmūrēto luku, kur java jau sāka sacietēt, atkal apsedza gridu ar meldru segu, saritināja virvi un kopā ar javas podu un mūrnieka ķelli noglabāja pieliekamā kambari pie citiem veciem krāmiem. Tad atkal viss bija kārtībā. Patiesi nevienam nevarēja ienākt prātā, kas te šonakt bijis un kas noticis.