Trīs vella kalpi

19. nodala KARŠ UN MĪLA

Rīgas aizsargi uz vaļņiem priecīgi saņēma savus atgrie­zušos izlūkus. Kapteinis Salderns pat visu nakti bija te pavadījis. Ari Toms Rams stāvēja pie brustvēra, atsteidzies šurp jau mazā gaismiņā, ne mazgājies, ne brokastojis. Viņam vienīgam bij seja īgna par laimīgo puišu pārnākšanu.

Pēteris īsos vārdos pastāstīja par novēroto zviedru gatavošanos Smilšu torņa uzspridzināšanai un Jēkaba bas­tiona iesturmēšanai, par sapieru drudžaino darbu ieraku­mos un sagatavotām laipām, kāpnēm un biszāļu krājumiem. Satikšanos ar ienaidnieka karakungiem viņš nepieminēja, jo tai nebij nekādas nozīmes pilsētas aizsardzības lietās.

Salderns, apsvēris stāvokļa nopietnību, aizsteidzās uz Smilšu bastionu, iepriekš piekritis Rama domām, ka izlūki jāatstāj pie Jēkaba vārtiem, jo te vispirms jāgaida zviedru iebrukums un pie Smilšu torņa dižgabaliem būs mazāka nozīme.

Puiši sāka ierīkoties jaunajā vietā. Viņi bija izgājuši izlūkos bez neveiklajām musketēm, un tagad Andris steidzās uz kazarmēm tās atnest visiem trim, jo te viņas noderēs.

Kad Rams, vēl bridi pagrozījies uz vaļņiem, aizgāja, pie Pētera un Ērmaņa pienāca Svens Horns, arī pirms gaismi­ņas še ieradies, un kopā ar Angera Annu stāvēja attālāk, kamēr puiši nodeva ziņojumus priekšniecībai.

Patlaban uzlēca saule.

Pēteris skumji paraudzījās Annā un nopūtās:

— Prātīga meiča … Bet kā bez galvas Andra pēc, kuļrš viņu pat neievēro . . . Ko viņa te stāv? …

— Šodien, draugi, mums būs priecīga diena,— teica Kvens, apsveicinājies ar Pēteri un Ermani.

— Jā,— Pēteris drūmi atņēma sveicienu,— nikna kauja gn īdama.

— Ne par to es domāju.— Svens laimīgi smaidīja.— Man Ir liels grozs ar vīnu un gardiem uzkožamiem. Es jums saku, tas tik ir vīns! Mēli var norīt ar katru malku. Es jau vienu kruku nogaršoju. Jau vakar vēlu, kad jūs bijāt pie Salderna Haņemt rīkojumu savam izlūku gājienam, šo grozu man atnesa Rama Elīza.

— Kā? Tev? . ..— Ermanis iejautājās neticīgi.

— Nu jā! Vai zini, tā skuķe no manis gluži bez prāta. Taisni kūst laukā aiz mīlas! Acis tumsā sprigst kā divas ogles. Andrim esot atnesusi to kurvi, šī saka. Nu jā, kaunīga! Negrib tieši teikt: še tev, mīļais Sven! Bet galu galā tas tak vienalga: mēs kopīgi visu notiesāsim.

— Gatavais vējagrābslis!— labsirdīgi nopukojās Erma­nis, aizgriezies no zviedra.— Labi, ka Andris to nedzird; nez ko viņš teiktu . ..

— Jā, kas man tev bij sakāms, Sven?— Pēteris atcerē­jās.— Kāds zviedru karakungs liek tev nodot sveicienu.

— Man? Caur tevi? Vai tu izlūkos kādu satiki?

— Jā. Ierakumos sastapāmies ar diviem, kā liekas, aug- Htakiem virsniekiem.

— Kapteiņiem?

— Nē. Es saku: augstākiem virsniekiem, kā liekas, kara­pulku pavēlniekiem.

— Nu, tos es visus pazīstu. Kādi tad viņi izskatījās? Varbūt mans brālēns tas bijis — pulkvedis Arve Horns?

— Var gan būt. Viens no viņiem bija vēl jauns un skaists no sejas un drēbēm, Andra gados. Otrs varēja būt manā vecumā, dārgās samta drānās un tādā pat uzpletni, ar Hmagu zelta ķēdi kaklā.

— Nevar būt!— Svens uztraukts iesaucās.— Ar mazu bārdiņu un platu, baltu apkakli bez kādiem izgreznoju­miem?

— Jā, jā, tāds viņš bij, stalts, bet vienkāršs.

— Vai nemanīji viņa pirkstā biezu zieģelgredzenu?

— Ievēroju to, kad viņš paņēma manu tālskatu.

— Žēlīgais Dievs! Tas ir bijis karalis ar savu brāli, Zedermanlandes hercogu.

— Ko tu saki?! Vai zini, nu tikai ari man tas ienāk prātā! Ērmanis gribēja ņemt jauno gūstā, tad vecākais nopietn teica, ka karaļus gūstā neņemot — kā karā, tāpat pie šaha spēles.

— Kad tevi jupis!— Arī Ērmanis pārsteigts ieķēra roku matos.— Nudien tas būs bijis zviedru karalis! Viņš tak solīja Pēterim par to brīnumzizli milzīgas bagātības un lielus godus. Tā var runāt tikai valdnieks!

— Un ko viņš nez par mani tagad domā?— Svens apmul­sis ieminējās.

— No sākuma viņš likās bargs, domādams, ka tu cīnies kopā ar mums, bet, kad pastāstījām, kā tu še dzīvo, tad viņš domāja par tavām sirdssāpēm, ka nevari vairs cīnīties kopā ar savu pulku, bet izteica cerības, ka skaistās rīdzinieces laupīto karošanas prieku tev atvietos ar labiem dzērieniem un ēdieniem un savu mīlestību.

— Ak tā teica karalis?— Svens atkal laimīgi pasmai­dīja.— Jā, jā, Gustavs Ādolfs arvien turas ar mani draudzīgi.

Zviedri pārtrauca negants sprādziens pie Smilšu torņa. Tur pacēlās augsti gaisā pār namu jumtiem dūmu mākonis. Ienaidnieks bij paspējis parakties zem aizsargu grāvja un uzspridzināt daļu no vaļņa.

Sis grāviens bija arī signāls uzbrukumam pret Jēkaba bastiona nocietinājumiem, kā Pēteris pareizi bija aprēķinā­jis. No ierakumiem aiz nodegušās Forburgas gruvešiem izkāpa zviedri ar laipām un kāpnēm un skrēja uz vaļņiem Rīgas pilsoņi un karakalpi tos saņēma ar diezgan labi notēmētiem muskešu šāvieniem. Bet krita arī viens otrs uz vaļņiem, jo zviedru musketieri no saviem ierakumiem, aiz­sargādami uzbrucējus, šāva nepārtrauktām zalvēm.

Pēteris cīņas iekaisumā nespēja vairs valdīties:

— Kur tas Andris tik ilgi kavējas ar musketēm!

Bet te jau tas atsteidzās.

Trīs puiši notupās pie brustvēra. Izšāva. Tris zviedri

nokrita. Ienaidnieku locies dūca kā bites pāri brustvēram, un katrs neuzmanigāks rīdzinieks, kas pabāza galvu maz­liet ilgāk pāri malai, dabūja lodi pierē. Pēteris, Andris un Ērmanis šāva un lādēja, dusmodamies, ka pēdējais darbs aizņem pārāk daudz laika.

Te saliekusies, slēpdamās aiz brustvēra malas, piesteidzās Angera Anna, nesdama vairākas musketes, ko bija salasījusi no ievainotiem un nogalinātiem. Notupusies ļtli- puišiem, viņa vienu, pielādētu, pasniedza Pēterim, kurš piitlaban savu bija izšāvis.

Pēteris paraudzījās Annā ilgāk, kā tas cīņas karstumā piederētos, tad paņēma musketi, nomurminājis kaut ko pie Arvis. Anna brīnumveikli rikojās ap ieročiem, bērdama nlobros biszāles, ielaizdama lodes un lādiņu nostiprinādama, im aiztaupīdama šāvējiem daudz laika.

Zviedri laida darbā arī Daugavmalas baterijas, tēmē­dami uz Jēkaba vārtu apkārtni. Bet šie šāvieni daudz nekaitēja bastiona aizsargiem, jo bumbas, lai neķertu pašus uzbrucējus, krita pa lielākai dajai tālāk pilsētā.

Svens visu laiku turējās savu draugu tuvumā, bet, kad Uguns pieņēmās-, viņš vairs nevārēja justies drošs un muka lojā. Te vaļņu aizsardzībā viņš satika Rama Elīzu un ķestera l,cni un sajūsmināts stāstīja par torņinieka Annas drošsir­dību. Kad zviedris pagāja tālāk, abas meičas, vienas domas npgarotas, saskatijās un, uzkāpušas augšā rāpus, lai pasar­gātos no ložu krusas, tuvojās puišiem un Angera Annai, ^.rī viņas ķērās pie muskešu lādēšanas un abas reizē sniedza Miivas — Andrim. Andris satvēra pirmo — no Lēnes rokām. Buviens nočūkstēja. Pasmaidījis Andris atmeta ar roku neprašām talciniecēm un lādēja pats savu musketi.

Pēkšņi zviedru muskešu uguns ierakumos norima. Vēl dārdēja tikai baterijas.

Pēteris pirmais piecēlās.

Viss klajums aiz pilsētas bija kā nosēts kritušajiem uzbrucējiem, pusceļā nomestam laipām un kāpnēm, kuru nesēji gulēja blakus, saļimuši no rīdzinieku lodēm. Tad no ierakumiem izlēca slēgtās rindās ienaidnieki un skrēja uz vaļņu pusi, zobiņiem vienā un pistolēm otrā rokā.

Pēteris paraudzījās pār brustvēru.

Daudz laipu jau ienaidnieks bija paspējis pārmest pār grāvi uz vaļņa apakšējo malu.

Vairāk desmit zviedru jau atradās šaipusē apcietinā­juma grāvim, pie vaļņu piekājes, turēdami pieslietas kāpnes un mādami rokām jaunajām uzbrucēju rindām.

B^StiCns komandieris, ŠaiaeiTiS karodznieks, jau agrāk apsvēris šo brīdi, pamāja UZ tuvākā nama aili. Nc tas l/.steidzās vesels bars viru un sievu ar izkausēta piķA katliem, verdoša ūdens ķipjiem, degoša sēra traukiem un kapa augšā uz vaļņiem.

— Musketes pie malas!— nokomandēja karodznieks.

Pie zobiņiem un pistolēm!

Lielais uzbrucēju pulks jau drūzmējās ap apcietinājumu grāvi, uz laipām, kāpa pa kāpnēm uz valni. No vaļņa un bastioniem bira uz viņu galvām akmeņu krusa, lija karsta» sērs un piķis, šļāca vārošais ūdens. Applaucētie, apdegušie,' ievainotie zviedri krita no kāpnēm grāvja dzelmē, bet arvien jauni papildināja sturmētājus.

Rīdzinieki turējās varonīgi. Kur kāda galva parādijās virs vajņu aizsargsienas, to ķēra zobiņa cirtiens. Beidzot pie bastiona daži uzbrucēji tika augšā; tie aizsargāja kāpnes! zobenu cīņā, dodami biedriem izdevību sekot. Arvienuļ vairak un vairāk zviedru ielauzās Rīgā. Kreisajā spārnā! rīdzinieki jau bija nodzīti no vaļņiem, kritušie apklāja visuļ bastionu, saļima arī karodznieks. Pēteris cīnījās kā lauvaļ sviedriem straumēm tekot; dūšigi turējās ari Andris. Bet Ērmanim zobenu cīņā neveicās; beidzot viņam bij jābēg pret veiklu zviedru cīkstoni. Nevaldāmās dusmās mukdamsļ viņš lādējās:

— Sasodits izgudrojums šie dzelzs skali! Vai ar tādu var | dot krietnu belzienu? Tad jau boze labāka!

Pamanījis uz vaļņa malas siena bomi, viņš nometa! zobiņu, paķēra krietno baļķēnu, atvēzējās un zvēla uzmācī-B gajam vajātājam. Tas apvēlās un nokrita aiz vaļņa uz ielu.B

Nu Ermanis ierēcās kaujas sajūsmā un drāzās uz brust-J vēru, kur parādījās zviedru galvas. Kā ar slotu viņš sāka slaucīt gar vaļņa malu, skriedams uz priekšu un atpakaļ, kur vien parādījās kāda ienaidnieka stāvs. Ap šo vietu neviens zviedris vairs netika augšā. Ar jau iebrukušajiem, jauniem klāt nerodoties, Pēteris ar Andri un citiem karakal­piem, kā arī pilsoņiem palīdzot, tika vieglāk galā. Pa tam Ērmanis pilnīgi nodrošināja iztīrīto strēķi, ar savu bomi gāzdams nost no vaļņiem pieslietās kāpnes. Tad steidzās draugiem palīgā un nedaudzu minūšu laikā ar sišanu apsita vairāk iebrucēju, nekā varbūt Pēteris pa visu cīņas laiku bija veicis zobenu cīņā pēc visiem mākslas likumiem.

Drīz uz vaļņiem vairs nebij neviena cīņas spējīga zviedra.

Atsistie atkāpās uz ierakumiem, paņemdami līdz ievaino­tos no aizsargu grāvja malas un lauka.

Arī rīdzinieki tūlīt pievāca savus kritušos un ievainotos, tāpat arī ienaidniekus.

Nu cīnītāji varēja atelpot.

Ērmanis, arvien vēl neizlaizdams bomi no rokām, stā­vēja uz bastiona saslējies, kājas ieplētis, smagi elsodams no varenā kautiņa, un liesmojošu skatu raudzījās pakaļ aizejo­šiem zviedriem.

- Zēl, ka pasteidzos ar kāpņu nogāšanu,— viņš teica.— Vajadzēja man vēl uzlaist pāris duču zviedru, tad vurētu tā īsti izkauties, dzesējot dusmas par viņu uzmācību. Taisni kā utis lien virsū, zobiņus zibsnīdami. Kā tur lai neapžilbst acis un kā lai nemūk? . . .

Ķestera Lēne, raudzījušies varenajā puisī, iedrebējās no viņa spēka.

Pēteris, iebāzis zobiņu makstī, aplaizīja apdauzītos pirk- ntus; citādi nekāda ievainojuma tam nebija. Andris gan bija dabūjis dažas vieglas skrambas ciskā, kur pretinieka zobins bija pārplēsis drēbi un iešņāpis ādā, un lodes nobrāztu vaigu, kurš asiņoja. Bet nokusis no cīņas viņš bija Joti un gandrīz bez elpas atkrita uz pakulu baķi.

Tūlīt arī piesteidzās meičas pie ievainotā, bet Andris mnaididams atraidīja palīdzību. Piesteidzās ari daži amat­nieki. Tiem gar Andri pašu nebij nekādas dajas, bet viņi ntņema tā pakulu baķi, plucināja to pa maziem klēpīšiem, tos apmērcēja darvā, aizdedzināja un meta lejā uz sagāzta­jam kāpnēm un laipām, lai tās sadegtu, ka ienaidniekam, ja uznāk atkal patika kāpt uz vaļņiem, nebūtu ne laipu, ne kāpņu. -

Bet Rigai vēl miera nebij. Kaut no Jēkaba vārtiem zviedri bija atsisti ar smagiem zaudējumiem un te apšaudī­šanās bija rimusi, tak ap Smilšu torni visu laiku dunošo dižgabalu un knakstošo muskešu šāvieni arvien pieauga.

— Tagad tur sākas sturmēšana,— teica Pēteris, ieklausī­jies kaujas troksnī.— Draugi, mums vajadzētu iet palīgā! Te bus uz laiku miers. Uz priekšu!

Andris piecēlās, pienāca arī Ērmanis un at lielāko daju Jēkaba vārtu aizsargiem sekoja Pēterim.

Pēc nedaudz minūtēm viņi sasniedza Smilšu torni. Te likās cīņa būt vēl niknāka. Asis sešas septiņas plata vajņu josla bij uzsperta gaisā. Sai iegruvumā lauzās iekšā zviedri un dzina rīdziniekus atpakaļ. Cīņa norisinājās jau uz lekšvaļņa ielas. Pēteris ātri aptvēra, ka burzmā, kāda putlaban še bija, nekāda kārtīga zobiņu cīņa nevarēja būt, jo pretinieki stāvēja viens pret otru kā meža biezoknis. Viņš uzsauca kaut ko Ērmanim un, parāvis sev līdz Andri, uzskrēja uz vaļņa vienā pusē iegruvumam. Ērmanis jau «tavēja otrā pusē ar siena bomi rokā. Nu mūsu trīs puiši bruka no augšas virsū zviedriem, pārraudami iebrucēju straumi, kas plūda brīvajā ejā pa aizsargu grāvim pārmesto tiltu. Atkal vareni strādāja Ermaņa siena bomis. Tomēr mūsu puiši neizglābtu pilsētu, ja pats Salderns, pagriezis

bastiona dižgabala stobru taisni uz tiltu, to neielauztu ar smagās bumbas šāvienu. Tiltam ielūstot, jauni zviedru bari vairs netika pāri un iebrukušajiem bij atgriezta atkāpšanās. Tie, atskārtuši stāvokli, padevās. Aiz aizsargu grāvja pali­kušie zviedri atkāpās.

Nu arī te uzbrukums bij likvidēts.

Salderns, kā izrādījās, bija padomājis arī par tālāko. Tūlīt pēc vaļņu iegruvuma viņš pārmija dažus vārdus ar kvartīrmeistariem rātskungiem Johanu Srēderi un Lorenču Cimmermani, kuri pārzināja arī ugunsdzēšanu un lauci­nieku pajūgus. Tagad, kaujai rimstot, tie veda šurp daudzus desmitus vezumu ar sašauto ēku gruvešiem no pilsētas,! kurus izgāza izārdīto vaļņu vietā, un brauca pakaļ pēc jauniem. Atri pildījās bojātā vaļņa vieta, pilsoņiem ar lāpstām palīdzot aizbērt iegruvumu.

Pēteris, Andris un Ērmanis atgriezās uz savu vietu pie Jēkaba vārtiem. Ieradās arī Svens ar lielu grozu — Rama Elizas dāvanu. Izsalkušie un izslāpušie draugi sasēdās ap to.

Kā zviedru, tā rīdzinieku baterijas bija apklusušas.