Trīs vella kalpi

16. nodala divi neapmierinātie

Mācītājs Samsons sēdēja savā darba istabā pie galda, nugatavodams nākošās svētdienas sprediķi. Viņam darbā neveicās, jo domas kavējās pie citām lietām.

Nometis spalvu, piecēlies un pasoļojis pa istabu, viņš npstājās pie atvērta loga, klausīdamies laiku pa laikam nodunošos šāvienos no bastioniem.

— Cik ilgi šī muļķīgā šaudīšana turpināsies?— viņš īgni teica pats sev.— Patiesi, tā ir nejēdzība!

Lejā uz ielas čīkstēja garāmbraucošo ratu nesmērētie riteņi. Ratos kāds ievainotais sāpēs kliedza.

Mācītājs izliecās pa logu paraudzīt.

— Nejēdzība! Nejēdzība!— viņš atkārtoja.— Kam tas viss? Zviedri tā kā tā ieņems Rīgu, jo poļu palīgs vēl arvien nenāk.

Izdzirdējis aiz sevis atveramies durvis, Samsons atgrie­zās. Darba istabā ienāca viņa svainis Toms Rams. Ari tā •eja, gan mazliet dzīvāka, bij saīgusi un neapmierināta.

— Labdien, Herman!— viesis sveicināja.

— Labdien, Tom. Kas jauns pilsētā?

— Jaunākais ir tas, ka mēs abi esam veci palikuši.

— Nu, nu?!

— Jā, Herman, mums vairs nav nekāda iespaida pilsētā, (iandrlz ikviens Rātē piekrit, ka Rīgai jāatsvabinās no Romas un Varšavas, un tomēr visi baidās atdot pilsētu (iustavam Ādolfam. Mani un mūsu tuvāko draugu vārdi velti izskan kurlām ausim. Visietiepīgākais ir mūsu mīļais sievastēvs Eks.

— Ak, jā, šis pārspīlētais godīgums!

— Man liekas, ka vairāk gan bailes viņu piespiež turēties poļu pusē.

— Nē, Tom, tu viņu pārproti. Eks bieži ir teicis skarbu vardu pret Sigismundu un viņa atbalstītiem jezuitiem. Tās nav bailes. Aiz savas bramanīgās uzticības poļiem viņš slēpj hiivu mazdūšību atklāti atzīties par zviedru draugu.

— Lai nu kā,— Rams piesēdās,— bet, ja nedēļas laikā zviedri netiks pilsētā, tad mūsu jaukajiem sapņiem būs beigas. Pagājušo nakti atkal Rīgā ielavījās Radzivila sūtnis ar kādu kazaku virsnieku Barbevicu. Tie Rātē ziņoja, ka poļu palīga spēki gatavojoties nākt uz Rigu. So ziņu rātskungi uzņēma ar gavilēm . . . Ak, gļēvuļi! Es saku, mums kaut kas jādara pirms Radzivila ierašanās. Gustavs Ādolfs savelk arvien ciešāk savus pulkus. Aiz vecajām vēja sudmalām viņi galīgi nocietinājušies; tāpat Sarkanais tor nis ir viņu rokās, velti mēs mēģinājām ar izbrukumiefflj viņus izdzīt no Pārdaugavas skanstlm; mans ārpilsētas dārzs ir pārvērsts par cietoksni; no Vecā kalna viņi rokas pa zemes apakšu arvien tuvāk Smilšu tornim un uz Jēkaba vārtu pusi, Mārstaļu bastions vairs nespēj aizsargāt mūrus Daugavas pusē, kopš pārsprādzis mūsu lepnākais dižgabals «Moris». Bet visapdraudētākā vieta ir Smilšu vārti. Pie vella! Tur zviedri jau būtu izārdījuši valni, ja šie sasodītie trīs vella kalpi ar apbrīnojami notēmētiem šāvieniem netraucētu viņu baterijas. Kā liekas, ienaidnieka nodoms ir tieši tur ielauzties pilsētā. Kā citādi viņi tik sparīgi taisni šd vietu apšaudītu?

— Man liekas, viņi tādēļ griež savu dižgabalu stobrus pret Smilšu bastionu, ka tie puiši no turienes visvairāk viņiem dara postu.

— Jā, tas var būt. . . Ak, nolādētie vella kalpi! Kā Dieva sods viņi mums uzsūtīti. Viņi bija tie, kas sacēla pirmo sajūsmu pilsoņos; viņi ir tie, kas aizrauj visus uz varonību; viņi ir visizveicīgākie dižgabalnieki. Un kas tas trakākais: ari mūsu sievas un meitas viņi apbūruši.

— Ko tu saki?

— Jā gan! Tā ir, kā tu pats to svētdien pirms Vasaras- svētkiem teici no kanceles: viņi iekaro mūsu tuvinieku sirdis.

— Tik traki vēl nav, Tom. Ja ari nav šaubu, ka viņi stāv kaut kādos sakaros ar Nelabo, taču Rīgai viņi nekā ļauna nedara.

— Neesi tik vientiesīgs, Herman! Es tev saku, tiem puišiem ir kaut kas aiz ādas. Priekš dažām dienām es notvēru jaunāko no viņiem, to gaišmataino lellīti. Tu domā, ka viņš savu atpūtas laiku noguļ? Nē, viņš, lai cik noguris būtu, klejo apkārt pa ielām, vērodams ik namu, ik logu; viņš met acis uz sieviešiem; un man tev jāsaka, miļais svaini, ka tava Cille jau ir vella nagos.

— Kā?— Samsons kļuva gluži bāls, nezinādams gan īsto iemeslu, kādēļ Rams tā var teikt, bet atcerēdamies meitas dzimšanas dienu, kad to pārsteidza ar Elizu izsaucam ļaunos garus pēc vecās burvju grāmatas.— Kā Cille būtu vella nagos?

— Viņa pinas ar tiem vella kalpiem!

— Žēlīgais Dievs! Vai tu nopietni runā?

— Es viņu redzēju šo ļaužu sabiedrībā uz bastiona. Tā bija nometusies sēdus viņu vidū un jautri tērzēja.

— Tom, Tom! Vai tu neesi pārskatījies?

— Man jāatzīstas, ka Nelabais bij manas acis apmānījis. Es šķitos redzam arī Elīzu. Bet viņas, paldies Dievam, tur neizrādījās. Tā bija satraukta prāta maldīšanās. Bet, kas zīmējas uz tavu meitu, tad viņu redzēju to pulkā. Es ar viņu runāju, norāju.

— Un ko Cille tev atbildēja?

— Viņa diezgan bezkaunīgi paziņoja, ka ieradusies uz vaļņiem ar mātes atļauju.

— Kā? Mana sieva būtu atļāvusi iet Cillei lakstoties ar karakalpiem? Vai tu, Tom, arī atjēdzi, ko runā?

— Es nesaku, ka tavai meitai atļauts iet lakstoties, kaut gan cita apzīmējuma nezinu viņas rīcībai. Protams, viņa man teica, ka atnesusi uzkožamos nabaga kareivjiem, ku­riem dienu un nakti jāpavada skanstis.

— Ak, Dievs, kā tu mani nobiedēji, Tom!— Mācītājs izņēma no kabatas lakatiņu un noslaucīja uz pieres parādīju­šos salto baiļu rasu.— Tas vēl nav tik ļauni, kad Cille tiem nonesusi mūsu pusdienas galda atliekas. Kad Rīga briesmās, katrs dara, ko spēj, viņas aizsardzības veicināšanā. Un tie tur uz vaļņiem dažu labu dien' patiesi netiek pie maltītes.

— Velti tu sevi mierini, Herman. Es tev saku, ka šie burvji ir sagrozījuši Rīgas meitenēm galvas. Bez Cilles es tur vēl redzēju arī tava ķestera meitu Lēni un torņinieka Angera sarkanmataino Annu. Un vispāri ap Smilšu bas­tionu slaistās apkārt pilsoņu skuķes, ko jau agrāk pamanīju, bet neiedomājos iemeslu. Es saku, trakas lietas! Paldies Dievam, ka mana Elīza ir prātīgāka.

— Nu, Cillei es turpmāk noliegšu tur iet!— Samsons devās uz durvīm pasaukt meitu.— Cille! Ei, Cille!

Viņš gaidīja pie durvīm meitu atsaucamies, bet viss palika klusu. Tad, atstājis Ramu vienu, viņš gāja uz meitas kambarīti. Arī tur Cecīlijas nebij.

No virtuves iznāca kalpone.

— Vai kungs sauca?

— Kur jaunava Cecīlija?

— Jaunava izgāja.

— Kurp?

— Uz vaļņiem.

— Atkal! Kur cienītā kundze?

— Atlaidās diendusā.

Mācītājs iesteidzās guļamistabā un pamodināja sievu.

— Ģertrūd! Vai tu atļavi Cillei iet uz vaļņiem?

— Jā, Herman.

— Tas nedrīkst vairs būt!

— Ak, mājās nemaz nav drošāk kā uz ielas. Lūk, aizva kar blakus namā ieskrēja bumba un nosita kaimiņa vecmā­miņu.

— Es nerunāju par drošibu. Es saku, ka jaunam meite­nēm nepiedien karavīru sabiedrība.

— Es nesaprotu, Herman, kam tu esi tik bargs. Visas pilsoņu meitas un tāpat rātskungu jaunavas rūpējas par ievainotiem un dara, ko var, pilsētas aizsardzības labā. Ir taču karš, un kā lai bērnu ieslēdz istabā?

— Tam tā jābūt, Ģertrūd! Mūsu meita turpmāk nedrīkst vairs rādīties viena uz vaļņiem.

— Bet es taču neesmu īsti vesela, Herman; es nevaru Cillei visur izstaigāt līdz.

— Es no tevis to neprasu. Lai Eliza viņu pavada. Tā ir nosvērtāka. Es parunāšu ar Tomu. Viņš atļaus Elīzai atnākt te, un tad abas viņas var dažas stundiņas iziet.

Samsons atstāja guļamistabu un atgriezās pie Rama.

— Nu?— Rams jautājoši paraudzījās svaini.

— Atkal viņa ir tur!— Samsons smagi atsēdās.

— Tātad nu tu tici, ka vella mākslas ir arī tavu meitu aptinušas?

Mācītājs neatbildēja. Viņš, atspiedis galvu rokās, uz­traukti domāja, kā atsvabināties no neieredzētiem svešinie­kiem.

Arī Rams, viens palicis, par to pašu bija pārdomājis.

— Mums jātiek no šiem Nelabā kalpiem vaļā!— pēc brītiņa viņš teica apņēmīgi.

— Jā, bet kā to izdarīt?— Samsons pacēla galvu.

— Ļoti vienkārši: tie jāsūta aiz vaļņiem izlūkos.

— To jau tu mēģināji. Bet velti.

— Es neticu, ka lodes nekā nespēj kaitēt ļaudīm, kuri padevušies vellam.

— Viņi atgriezās sveiki un veseli. Un turklāt tie paši vairākas reizes devušies kaujā ārpus pilsētas. Arvien neaiz­skarti.

— Tikai laimīgs gadījums — un vairāk nekas. Ja jau pašu Nelabo, kā stāsta, var nošaut ar sudraba lodi, tad viņa kalpam pilnīgi pietiek ar vienkāršu svina pupu. Bet, ja ari viņiem būtu klāt paša Nelabā talismans, kas tos padara neievainojamus, tad zviedri var viņus sagūstīt un, pārlieci­nājušies par puišu īsto dabu, liks viņus mest sārtā. Jā, es iekārtošu, ka Salderns tos sūta izlūkos. Ik dienas — tik ilgi, kamēr atbrīvosimies no viņiem.

Samsons atkal pielēca no krēsla.

— Nē, man nav miera! Jāsūta Cillei pakaļ. .. Raute!— viņš, atvēris durvis, sauca kalponi.

Paradljās daiļā, zeltmatainā meitene.

— Jā, kungs?

— Vai tu zini, kur atrodas Smilšu bastions?

— Nē, kungs. Es Rigu vēl nepazīstu. Jūs nekad man neļaujat citur iet kā vienīgi pāri uz tirgu.

— Tad ej līdz Ogļu tirgum. Tur prasi pēc Smilšu ielas. I'a to dodies taisni uz priekšu, kamēr iznāksi uz vaļņiem. Tur tieši tev priekšā pacelsies Smilšu tornis. Ap to ir bastions. Patlaban zviedri nešauj. Tu uzej augšā un parau­gies, vai nemani tur cienīto jaunavu. Saki, lai viņa tūlīt nāk mājās. Bez kavēšanās.

— Labi, augstais kungs.

Kalpone aizgāja.

Brītiņu vēlāk atkal sāka dunēt dižgabalu šāvieni, arvien pieņemdamies.

Samsons tuvojās logam paraudzīties lejā, kā aiziet kalpone.

Te gar pašu logu nošņāca zviedru baterijas raidītā degošā bumba, iesizdama kodīgos dūmus arī istabā. Lejā nodārdēja un nobrikšķēja.

Mācītājs iztrūcies atstreipuļoja pāris soļus atpakaļ. Tad, ziņkāres dzits, tomēr izbaza galvu pa logu.

Bumba bija ieskrējusi stūra nama apakšējā stāvā, kada noliktavā, caur lūku. Drīz no turienes parādījās pelēks dūmu mutulis. Atskanēja taure — ugunsgrēka signāls. Saskrēja ļaudis. Kādas minūtes vēlāk piebrauca zemnieka meslu pajūgs. Ļaudis ķērās pie dakšām un sāka sviest meslus kūpošā lūkā. Uguns noslāpa.

Rīdzinieki bija tā apraduši ar ienaidnieka bateriju uguni, ka jau no tuvojošās bumbas šņākoņas prata paglābties vai nu tuvākos vārtos, vai durvīs, vai arī aiz sienas. Uz ielām viņi jutās drošāki nekā namos un tādēļ visslv4kās apšaudīša­nas laikā vairāk uzturējās uz ielām un aiz vaļņiem, kur arvien bij visdrošāk.

Tā arī tagad Iekšvalnis bija pilns ļaužu. Kam nebij darba ap munīcijas piegādāšanu, tie sekoja zviedru bumbu lidojumam un spriedelēja par karu. Drošsirdīgākiev jeb varbūt, pareizāk sakot, vieglprātīgākie uzkāpa pat bastio- nos un skanstis, vērodami ienaidnieka baterijas uzliesmojo­šos šāvienus.

Starp tiem bija arī pamaza auguma sirmgalvis īsi apcirptiem matiem, mācīta vira tērpā un samta baretē — ve­cais maģistrs Daniels Rēbuss. Brustvēra aizsardzībā viņš pētoši vēroja pilsētas nomales; viņa dzīvās, sprigstošās acis, kā likās, pētija zviedru sapieru darbus gar Vecā kalna šīspuses nogāzi, un plānās, enerģiskās lūpas klusi murmi­nāja:

— Slikti, slikti… ja zviedri savus ierakumus izvedīs līdz tornim, tad viņi ar muskešu uguni spēs apklusināt Smilšu baterijas. Vajadzētu viņus aizkavēt. . . Bet kā? 4m … hm … Te varētu līdzēt gan. Ar acīm vien tik tālu nevar saskatīt, ko sapieri īsti dara un kur tie atrodas. Te noderētu mans izgudrojums. .. Ari mani dūmi izdarītu brīnumlabu pakalpojumu izbrukumā. Ducis veiklu vīru izjauktu ierakumu darbus un nemaniti spētu atgriezties aiz vaļņiem . . . Hm . .. Sie trīs drošsirdīgie puiši izglābtu bastionu . . . Bet vai es drikstu atklāt savu noslēpumu? Ai, nē, nē! Mani atkal nomētātu akmeņiem vai pat sietu uz sārta kā burvi. . . Ak, tumšais ļaužu neprāts! … Ja varētu šiem krietnajiem puišiem nodot savus izgudrojumus! Tiem neviens neuzdrošinājās vairs ķerties klāt, un kāda jauna burvība vairāk jeb mazāk — tas vienalga. Bet es negribētu, ka mani redz ar viņiem kopā .. . Pag, man ienāk prātā laba doma .. .

Maģistrs atgāja no brustvēra un meklēja ar acīm gar torņa sienu. Viņš ieraudzīja Angera Annu, kura te drošībā no zviedru bumbām stāvēja un nenolaida skata no Andra pie smagā dižgabala, un piegāja tai klāt.

— Vai tu, meit, negribētu nākt man līdz? Man tev kāds vārds sakāms.

Anna, kaut gan juta lielu cienību un pateicību pret veco burvju dakteri, kā ļaudis dēvēja Rēbusu, tomēr ne labprāt atstātu savu vietu, kur atradās tik tuvu pie Andra un, dūmiem izklīstot, skaidri saredzēja katru viņa vaibstu, katru jaunības spēka pilno, vīrišķīgo kustību. Ar dīvaini saldu prieku viņa tīksminājās pie jaunekļa darba.

— Dominē Rebus,— viņa atbildēja kā negribēdama, — vai tu nevari tepat pateikt, kas tev man sakāms?

— Nē, bērns. Tev jānāk man līdz uz mājām. Tur dabūsi kaut ko, kas tev jānodod taviem trīs draugiem. Pašam man nebūtu labi to darīt.

Tas Annai bij pa prātam. Lai nodotu kaut ko Andrim, lai tiktu viņam tuvāk, Anna būtu ar mieru skriet cauri visai pilsētai zem ložu un bumbu krusas.

— Iesim, dominē!— nu bez kūtruma viņa iesaucās un sekoja maģistrim.