Trīs vella kalpi

17. nodaļa ANDRIS ATROD RŪTU

Mācītāja Samsona kalpone gāja uz Smilšu torni. No Ogļu tirgus bija taisns ceļš pa Smilšu ielu līdz vaļņiem. Tur patlaban notika sīva apšaudīšanās. Zviedri, kā likās, bij pagriezuši visu savu dižgabalu stobrus pret bastionu. Gan lielas, gan mazākas bumbas te krita viena pēc otras, ielauz­damas apkārtējo namu jumtus, drupinādamas sienas, dragā­damas pilsētas vārtus. Meitene gāja ar sirds drebēšanu, uzmanīdamās pa pustukšo ielu, un vairākas reizes tai bija jāiebēg tuvāko namu vārtos, kad sadzirdēja izšautās bum­bas tuvojošos šņākoņu. Beidzot viņa sasniedza Iekšvalni. Te bija rosīga dzīvība. No vaļņu pagrabiem vīri vēla laukā biszāļu muciņas, nesa bumbas un krāva ķerrās, citi tās dzina uz bastioniem. Ievainotos nesa prom nestuvēs uz pārsienamām vietām, pievāca nogalinātos. Dīkā esošie ļaužu pūļi drūzmējās aizsargātās vietās, juzdamies te dro­šāk nekā mājās un dzīvodami līdzi cīņai. Smilšu bastions bija ietīts vienā dūmakā, pa kuru kustējās dižgabalu apkal­potāji un munīcijas piegādātāji. Starp šāvienu dārdoņām atskanēja īsi, aprauti saucieni, komandas, pavēles. Uz iedra­gātā Smilšu torņa jumta stāvēja kāds vīrs un, kā likās, vērodams ienaidnieku, laiku pa laikam kaut ko kliedza lejā uz bastionu.

Pie brīvā laukuma starp ielas galu un bastionu mācītāja kalpone apstājās. Te bija bīstama pāri tikšana, jo patlaban laukuma vidū nolidoja viena pēc otras četras smagas bum­bas, satricinādamas zemi tālu apkārt. Brītiņu nogaidijusi, meitene skriešus laidās pāri klajumam un nokļuva torņa aizsardzībā. Tepat bija kāpes uz bastionu. Viņa uzskrēja augšā un skatījās pēc Cilles.

Lūk, te jau tā stāvēja ar Rama Elīzu, pie mūra piespiedu­šās, un raudzījās dižgabalu darbībā.

— Cienītā jaunava?— Kalpone piesteidzās klāt mācītāja meitai.

— Tu, Raute? Kas tev še darāms?

— Kungs lika man tūliņ jūs saukt mājās.

Cille ar Elizu saskatījās. Tas viņām nepatika. Bet nevar nepaklausīt tēva pavēlei.

Te no torņa sadragātā jumta atskanēja spēcīga balss:

— Tēmēt mazdrusciņ vairāk pa labi! Augstums ir pareizs. Bumba nokrita nedaudz asis no mērķa. Tātad mazdrusciņ pa labi!

Mācītāja kalpone ieklausījās: ši balss viņai likās tik pazīstama, bieži dzirdēta. Pēkšņi viņas atmiņa noskaidrojās.

— Tas tak ir . . .— viņa iesaucās un paskrējās attālāk no torņa uz bastiona laukumu.

Aiz muguras nodunēja dižgabala grāviens, ietīdams meiču dūmu mākonī.

Kad dūmaka izklīda, meitene saskatīja vīru uz torņa. Tas, piecēlis apaju sprunguli pie acs, kā likās, ar cauru vidu,- pa to raudzījās uz ienaidnieka ierakumiem starp Veco un Smilšu kalniem.

Pagāja apmēram minūte — kamēr izšautā bumba noli­doja līdz mērķim. Tad virs uz torņa priecīgi iesaucās:

— Aiziet! Labi, Andri! Zviedru dižgabals apsviedās! Tas mus vairs netraucēs!

— Pēter!— iesaucās meitene, izstiepusi rokas pret torņa augšu.

Pēkšņi viņu satvēra spēcīgas rokas no muguras puses aiz pleciem un apgrieza otrādi.

— Rūta!

— Andri!

Jaunais karakalps apkampa un piespieda pie krūtīm ilgi meklēto un beidzot negaidīti atrasto mīļoto meiteni, neno: laizdams skatu no viņas sejas.

Labu_laiku abi tā stāvēja, nespēdami izrunāt ne vārdiņa.

Ari Ērmanis, aizgrābts no drauga un līgavas aizkustino­šās atkalredzēšanās, piemirsa savu darbu — pielādēt iz­šauto dižgabalu — un mitrām acīm raudzījās jauniešos.

Cille un Eliza pie torņa sienas pārmija izbrīnējušos skatienus.

— Mums jāiet,— mācītāja meita attapās it kā apvainotā balsī.— Te jau nekā sevišķa nav, un tēvs gaida.

— Jā, man arī jābūt mājās,— Elīza centās izlikties vienaldzīga.

Abas devās prom. 1

Pa tam Pēteris torņa augšā kļuva nepacietīgs:

Rūta!— Andri!

— Kas ir? Vai pielādēji?

— Pēter,— Andris gavilēja,— Rūta ir te!

Samsons ar Ramu sēdēja un, gaidīdami Cilli, pārrunāja par pilsētas lietām.

Mācītājs loti nopietni saņēma savu meitu, kad tā pār­radās.

— Kur tu biji, Cille?

Kā par brīnumu, Cecīlija šoreiz izrādījās neparasti lepna un pašapzinīga.

— Biju uz vaļņiem.

— Kas tev tur ko meklēt?

— Var gadīties kaut ko palīdzēt.

— Palīdzēt? Kam palīdzēt?

— Varbūt kādam ievainotam. Pasniegt nodzerties . . .

— Man šķiet, ka jaunai meitenei nav jājaucas kara lietās. Tas nepiedienas.

— Piedienas gan, tēt.

— Cille! Tu uzdrošinies man pretimrunāt?

— Tēt, tā tas ir: mūsu mijā pilsēta ir apdraudēta. Kas spēj nest ieročus, tie cīnās uz vaļņiem, un, kas nekā cita nespēj darīt Rīgas aizsardzībā, tas vismaz var atvieglot mūsu brašo aizsargu cīņu, pabarojot izsalkušos un apkopjot ievainotos,— mācītāja meita atkārtoja dzirdētos vispārējos uzskatus.

— Tā, tā, tā .. .— Samsons, nespēdams meitas vārdus atspēkot, teica zobgalīgi.— Jauki!

— Nu jā! Un vai tu pats, tēt, visu neziedotu Rīgas glābšanas labā?

Nu patiesi mācītājam nebija vairs, ko atbildēt. Ar meitu viņš nevarēja spriedelēt par saviem politiskiem uzskatiem.

Cille izgāja.

— Saki, lai padod palaunadzi!— Samsons vēl nosauca viņai pakaļ.— Krusttēvs ēdis ar mums.

Abi kungi brītiņu sēdēja klusēdami. Tad pamazām atjaunoja savas sarunas.

Pagāja pusstunda. Azaidā neviens nesauca.

Labu brīdi vēlāk darba istabā parādījās mācītāja cien- māte.

— Beidzot, Ģertrūd, tu aicini mūs pie galda!— Samsons piecēlās.

— Nē, Herman,— kundze nobažījusies atbildēja.— Rau- tes nav. Kas lai gatavo palaunadzi?

— Kā? Kur tad tā skuķe palikusi?

— Kā tu to aizsūtīji pēc Cilles, tā viņa vēl nav pārnākusi.

— Bet Cille tak sen ir mājās.

— Viņa atnāca viena.

— Ei, Cecllij! Kur palika Raute?

— Uz vaļņiem!— meita atsaucās no otras istabas.

— Tas ir par daudz!— Samsons noskaitās.

— Nu tev atkal jāsūta Cille tai palaidnei pakaļ,— do­māja Ģertrūdes kundze.

Nekas cits neatlika. Cille gāja atpakaļ saukt mājā kalponi, lai nebūtu jāpaliek neēdušiem, jo ne namamātei, ne viņas meitai par saimniecību virtuvē nebij īstas intereses un patikšanas.

Zviedri beidza apšaudīšanu. Aprima dunēt arī Rīgas bastioni. Dižgabalnieki varēja atņemt elpu.

Andris ar Rūtu stāvēja pie brustvēra un stāstīja viens otram savas gaitas un pieredzējumus pēc bēgšanas no Ēdoles muižas.

— Tātad tu piemājo pie mācītāja Samsona,— Andris teica, glāstīdams Rūtas pirkstiņus.— Kaut es to būtu varē­jis uzminēt! Ik dienas es staigāju pa ielām, kad atlika laiks, un raudzījos, vai kaut kur tevi nemanīšu. Bet nekā.

— Es maz tieku pilsētā,— Rūta sacīja.— Tikai līdz tir­gum un atkal mājās.

Uz bastiona uznāca Samsonu Cecīlija un raudzījās ap­kārt pēc Rūtas un Andra.

Rūta pirmā ieraudzīja viņu.

— Vai dieniņ! Nu man jāiet, mīļais!— Viņa paspieda puiša roku.

Rūta piesteidzās pie Cilles. Tā viņu saņēma mazliet uzpūtīgi.

— Te tu esi, Raute! Un man bij jānāk šurp tevis dēl.

— Neņemiet ļaunā, cienītā jaunava,— Rūta atvaino­jās,— es satiku paziņas.

— Nu labi. Steidzies uz māju! Tur tevi gaida.

Rūta nokāpa no bastiona un teciņus laidās pa ielu mājup.

Cille palika te un meta slepenus skatus uz Andri, kurš piegāja pie draugiem.

Rūta saņēma bargu rājienu no mācītāja cienmātes. Arī pats Samsons, tik ilgi palaunadža izgaidījies un izsalcis, iegāja kukņā, stingri paraudzījās kalponē, kas savu pienā­kumu aizmirsusi, un pārmetoši pagrozīja galvu. Teikt viņš gan nekā neteica. Meitene čakli rīkojās ap pavardu, apzinā­damās savu vainu. Bet viņas sirds gavilēja: Andris ir te!

— Bet kur Cille, Ģertrūd?— mācītājs iejautājās, nemanī­jis meitu.

— Jā, kur Cecīlija?— attapās pati, pagriezusies pret Rūtu.

— Viņa palika uz vaļņiem.

— Trakas lietas!— Samsons pietvīka no dusmām un izskrēja laukā.

Darbistabas durvīs viņš satika Ramu. Tas taisījās iet uz mājām.

— Mīļais svaini, pagaidi tak vēl mazu brītiņu!

— Tev labi runāt,— pasmējās Rams,— bet es esmu izsal­cis.

— Man arī gribas ēst kā vilkam.— Namatēvs veda viesi atpakaļ kabinetā.— Bet mazu brītiņu vēl jāpagaida. Tā skuķe pārnāca un jau rīkojas ap pavardu. Būs garšīgs uzkožamais. Tev jau mūsu Rautes gatavotie ēdieni ļoti gaumējot. Jā, patiesi, tik laba un tik saprātīga kalpone mums vēl nav bijusi, un es neparko negribētu viņu laist prom.

— Kā? Vai tad viņa taisās atstāt tavu namu?

— Nē, tas ne. Kā liekas, tai arī nav kur iet. Viņa atbēgusi no Kurzemes, bārenīte. Piederīgo viņai nav. Bet tomēr man uznāk bažas, ka varētu viņu zaudēt.

— Kā tad īsti?

— Tu tak nenoliegsi, ka viņa ir brīnumskaista meitene?

— Patiesi, to neviens nevar noliegt.

— Nu, lūk. Pilsētas jaunatne met uz viņu samīlējušos skatus. Pat mūsu jaunie, pārgalvīgie melngalvji, kā man gadījās nejauši novērot. Un kas tas būtu tādam bagātam tirgotāju jaunkundziņam atvilt mūsu Rauti, piesolot tai pasakainu algu? Ar naudu var visu panākt. Tādēļ es ari nelaižu meitenei staigāt pa pilsētu. Sevišķi tagad, kara laikā, tas jāievēro, kad labie, stingrie tikumi kļūst vaļīgāki.

Abi svaiņi turpināja sarunu un atkal nonāca pie trim vella kalpiem, kuri, kā Rams noteikti apgalvoja, apbūruši Rīgas daiļavas un arī Samsonu Cecīliju.

— Nudien, man stingrāk jāuzrauga tā meitene!— rūpju pilns teica mācītājs.— Pēc palaunadža iešu uz vaļņiem un pie rokas vedīšu Cecīliju mājās.

Namamāte ienesa azaidu.

— Te būs, mīļais Herman un svaini, garšīgs uzkods . . . Un Cecīlija arī driz pārradīsies. Es aizsūtīju Rauti, lai uz pēdām sauc Cilli mājās.

Rams sirsnīgi iesmējās.

— Nu, tad jau atkal vajadzēs kādu sūtit pakaļ Rautei!

Tā patiesi iznāca.

Kad Rūta, atjaunojoties apšaudīšanai, ieradās uz bas­tiona un, paziņojusi Cillei mātes stingro pavēli, promiedama uzmeta sirsnīgu skatu Andrim, atskanēja briesmīgs brīk- šķis: zviedru šautā bumba bija ķērusi Smilšu torni; akmeņi un kaļķu gruveši pajuka visapkārt. Cille, galvu ierāvusi, skrēja lejā. Rūta palika kā sastingusi.

— Zēligais Dievs! Pēteris!— izmisumā iesaucās Andris, raudzīdamies cauri putekļu un dūmu mākoņiem uz torņ- augšu, kam viena puse vesela stāva augstumā bija sagrauta.— Viņš būs nosists!

Apdullušas no spēcīgā grāvienā, pie torņa sienas stāvēja Angera Anna un ķestera Lēne. Tikai tad, kad Andris nometa aizdedzināto degli un ieskrēja torni Rūtai līdzi, viņas attapās un, vairāk ziņkāres nekā līdzjūtības mudinā­tas, sekoja.

Andris, treju meiču pavadīts, uzskrēja otrā stāvā, tad trešajā. Te rēgojās kūpošu gruvešu kaudze no iebrukušās ceturtā stāva daļas. Putekļu dūmakā zem pakulu baķa piespiestu Anna pirmā ieraudzīja Pēteri, tas ir, tikai viņa roku, kas turēja cieši saspiestu brīnišķo burvju zizli, caur kuru skatoties varēja pievilkt tālu esošus cilvēkus un priekšmetus gluži tuvu. So daiku viņa pazina, jo pati bija to saņēmusi no maģistra Daniela Rēbusa un nodevusi Pēterim ar pamācību, kā jārīkojas. Annai pēkšņi pārskrēja karsts vilnis pār visu ķermeni.

«Dievs, piedod grēkus!» viņa iedomājās. «Es tak esmu vainīga pie Pētera nāves! Es viņam atnesu šo burvju daktera Rēbusa zizli. Tas ar savu vella spēku ir pievilcis ienaidnieka bumbu, un tā nositusi Pēteri.»

Drudžainā steigā Andris ar meičām atbrīvoja apbērto, mezdami pie malas akmeņus un noveldami pakulu baķi. Nu Pēteris bija brīvs. Viņš vienmērīgi elpoja, bet acis bij aizvērtas. Asinis nekur neredzēja.

— Peter! Pēter!— Andris izmisis sauca draugu vārda, piecēlis tā plecus sev klēpi.— Runā, saki, vai tev kas lauzts!

Pēteris atvēra acis un pasmaidīja.

— Nē, nē, nekas man ne lauzts, ne ievainots. Es tikai apdullu no grāviena un kritiena. Man mazliet galva griežas riņķi. Ļauj brītiņu mierā pagulēt. Tas drīz pāries. Bet tu ej pie dižgabala. Pagriez to mazliet pa kreisi. Tad trāpīsi zviedru bateriju. Ej! Es drīz celšos un kāpšu atkal torni vērot tēmējumus.

— Vai tev patiesi nekur nesāp?— Andris taustīja biedra rokas, krūtis, kājas.

— Ak nē! Es jūtos pilnīgi vesels. Ej!

Andris atlaida puspiecelto draugu Annas klēpi, kura bija notupusies vistuvāk galvgalam, un kapa lejā.

— Vajadzētu atnest dzert malku ūdens,— iedomājās Rūta un sekoja Andrim.

— Labāks būtu vīns,— ienāca prātā Lēnei, un ari tā gāja līdzi Rūtai.— Jāuzmeklē tas zviedris Svens; tam arvien krūka pie jostas.

Anna palika viena ar Pēteri. Turēdama tā galvu klēpī, viņa neuzlūkoja kopjamo, bet vēl arvien savas vainas apziņā domīgi raudzījās pakaļ aizgājušiem.

Pētera skats bija pagriezts pret Annu; viņš vēroja tās sniegbalto seju, kuplo, ugunssarkano matu pini, pār plecu pārsviedušos, un skaisto, smalko profilu. Un klusa nopūta izlauzās no viņa krūts:

— Cik viņa ir daiļa!

Anna nedzirdēja šo nopūtu.

Pētera seju apēnoja mazs mākonītis, uzacis saraucās uz augšu.

«Nabadzīte!» viņš ar rūgtumu nodomāja. «Viņa ir piespiesta tupēt še pie manis un turēt klēpi manu galvu. Bet viņas domas tiecās pēc cita — tīkamāka drauga.»

Viņš lēni cēla galvu nost no meičas klēpja, lai atspiestu to pret akmeņu kaudzi turpat blakus. Viņam vēl mazliet reiba.

Anna, likās, nemanīja šo kustību.

Pētera uzaču starpa ieviesās drūma' grumba, bet lūpu kaktiņi savilkās smaidā. Ar šādu izteiksmi viņš pavēra lūpas:

— Ej, Anna, palūko, ko dara Andris!

Torņinieka meita atjēdzās kā odzes dzelta. Viņa sajuta Pētera vārdos un balsi it kā izsmieklu.

«Kādēļ viņš tik zobgalīgi mani sūta pie Andra?» pēkšņi iekustējās viņas smadzenēs šis jautājums.

Ari viņa paraudzījās Pēterī.

Tas smaidīja.

— Ej vien! Man nekas nekaiš.

So smaidu Anna nespēja izturēt. Viņa pietvīka un piecēlās. Kā dziļā apvainojuma sajūtā viņas krūtis strauji cilājās, acīs zagās asaras. Galvā risinājās doma:

«Kāpēc viņš mani izsmej? Es tak viņam nekā ļauna neesmu darījusi. Un kāda daļa viņam, ja es mīlu Andri? Vai maz es pate sevi nomoku ar pārmetumiem par šo aizrauša-, nos, vai necenšos tikt vaļā no šim jūtām, kas man rada tikai ciešanas, jo Andrim jau ir sava iecerētā?»

Viņa novērsās, lai Pēteris neredzētu neatturamo asaru, un kā bēgšus steidzās lejā.

Skumju skatu Pēteris noraudzījās pakaļ sarkanmatei, tad dziji ievilka elpu un cēlās. Viņš pastaipīja rokas, pavin­grināja kājas un rāpās augšā uz drupu kaudzi. No tās varēja sasniegt pakulu baķi, kas nokārās no ceturtā stāva nesagrautās dajas. Pēteris to norāva zemē, pakāpās un sasniedza otru baķi. Nogāza arī to. Vēl trešo. Nu bij gatavas kāpes, pa kurām tikt augšā. Viņš uzkāpa, paraudzījās lejā un ieraudzīja Annu izejam no torņa.

— Viņa iet pie Andra,— nopūtās Pēteris.— Tomēr ne .. . Paiet garām, soļo uz brustvēru . . . Atspiežas pret to un raugās tālumā . .. Nebēdādama par ienaidnieka uguni. . .

Pēkšņs prieks, neapzinoties, kāpēc īsti, sagrāba Pēteri. Viņš pielika pie acs savu tālskati. Paraudzījās. Tad sauca lejā spēcīgi un vareni:

— Tātad mazdrusciņ pa kreisi, Andri!

— Labi!— atsaucās Andris.— Mēs šausim degošu bumbu.

— Kāpēc degošu?

— Zviedri noslēpuši baterijas aiz salmu kaudzes. Ērma­nis domā, ka šo aizmaskējumu varēs aizdedzināt.

— Lai iet!

Nodunēja šāviens. Pēteris vēroja kūpošās bumbas ceļu. Tā pārlidoja pāri salmu aizsargu kaudzei. Nokrita.

Tad pēkšņi pazibēja uguns mutulis, atskanēja varens sprādziens, uzliesmoja salmu blāķis.

— Lieliski!— Pēteris, atņēmis no acs tālskati, iegavilē­jās.— Degošā bumba iekritusi piebraukušajā biszāļu ve­zumā, sprādziens saspārdījis bateriju un aizdedzinājis salmus.

Dižgabali starp Veco un Smilšu vaļņiem atkal bij apklusi­nāti. Drīz aprima arī baterijas pa labi un kreisi.

Pēteris kāpa lejā no novērotāja vietas, iznāca no torņa.

Viņam pretim steidzās Rūta ar ūdens ķipīti, sadabūtu Iekšvalnī.

— Te, Pēter, atspirdzinies!

Pa bastionu ātriem soļiem tuvojās mācītājs Samsons un Rams.

— Lūk, kur Raute!— Rams parādīja Rūtu Samsonam, pirmais meiču ieraudzījis.

Abi kungi pienāca klāt, kad Pēteris sniedza ķipi atpakaļ.

— Kas tev te darāms?— mācītājs bargi uzsauca meičai.

Rūta satrūkās.

— Atvainojiet, cienītais kungs,— viņa stostījās,— te bija nelaimes gadijums, es gribēju palīdzēt. Es būtu tūlīt gājusi uz māju . . .

— Te nav vieta jaunai meitenei pie šiem rupjajiem karakalpiem!— Samsons satvēra Rūtu pie rokas un vilka sev līdz lejā no bastiona.— Par sodu es tev vairs neļaušu iziet.

Andris, uztraucies no Rūtas kunga rupjās izturēšanās pret meiteni, atstāja savu dižgabalu un gribēja ko teikt. Bet Pēteris viņu aizturēja.