Trīs vella kalpi

33. nodaļa MĀRAS DZIRNAVAS

Neuzveicamie gaidīja jaunus uzbrukumus dzirnavām.

Dažas dienas atpakaļ Pie Sarkanā torņa kaujā saņemtais gūsteknis noteikti bija apgalvojis, ka karavadonis Kristaps Radzivils devis zvērastu ieņemt Māras dzirnavas, lai kādi upuri būtu jānes. Tātad arī poļi saprata, cik svarīgas tās bija rīdziniekiem.

Pēteris gatavojās saņemt ienaidnieku.

Blakus nopietni pārdomātiem aizsargu līdzekļiem pagalmā viņš lielu vērību piegrieza arī izlūku darbībai, ik nakti izsūtīdams savus ļaudis uz ceļiem- Dienu novērotājs sēdēja milzīgajā ozolā, kurš auga augstākajā pakalnā aiz ezera dienvidrītos no dzirnavām un no kura galotnes bij pārredzami apkārtnes meži, Rīga, Daugava.

Kādurīt — tas bija trešā dienā pēc pirmās kaujas — Pē­teris gāja uz ozolu. Bez pūlēm, kā pa ērtām kāpnēm no zara uz zaru viņš sasniedza galotni. Te, labi apslēpts lapotnē un tomēr ar izredzi visapkārt, jau sēdēja novērotājs.

Pēteris apmetās tam blakus, izvilka no azotes savu tālskatu un aplūkoja apkārtni. Patiesi, tas bija brīnišķīgs izgudrojums: kur cilvēka acs vairs nekā nesaskatīja vai nevarēja izšķirt priekšmetus, ar ši daikta palīdzību visu noskaidroja lielā tālumā. Lūk, piemēram, tagad. Viņš pagrieza savu stobri pret Smilšu kalniem tālu aiz Daugavas un skaidri saskatīja kailajā nogāzē jātnieku, bez šaubām, Salderna novērotāju. Raudzīdamies uz Jelgavas un Bauskas ceļiem, kuri šur tur parādījās mežu izcirtumos vai uzkalnēs, viņš saskatīja uz viena zaķi cilpojam un otram pārskrienam stirnu.

Pēteris atkal noglabāja savu dārgo ieroci un, norādī­dams ar roku uz Bauskas ceļu, teica biedrim:

— Redzi tur to augsto priežu puduri, aiz kura mūsu skatam pazūd ceļš.

— Tas nav labs,— novērotājs piebilda.— Aiz tā poļi nemanīti var pienākt gluži tuvu.

— Kā lai te līdzamies?

— Hm . . . Būtu jāsūta turp otrs novērotājs, kuram no turienes būs brīvs skats tālāk un kurš, poļiem tuvojoties, varēs padot zīmi šurp.

— Tad vajadzēs lieka cilvēka.

— Neko darīt.

Pēteris padomāja.

— Mēs varam vieglāk izlīdzēties.

— Kā tad?

— Nolīst tās pāris desmit priedes.

— Pareizi. Tad ceļš būs klajš varbūt veselas pusstundas gājiena attālumā.

— Nu, lūk. Tad to tu izdari pēc maiņas. Paņem vēl trīs četrus vīrus līdz, zāģus un cirvjus, un paveriet skatu.

Pēteris kāpa zemē.

Te viņu sagaidīja Ermanis.

— Ko tad tu te?— Pēteris viņu uzlūkoja.— Atstāji savu azaida katlu?

— Tagad man kunga dienas,— Ērmanis pavīpsnāja.

— Kā tā?

— Nu mums cits putras vārītājs. Man atliek vairs tik malku sagādāt un ūdeni pienest. Torņiniece tagad saimnie­kos.

— Anna?

— Jā. Atnāca ar visu savu pūru.

— Ar visu pūru, tu saki?

— Kā tad. Smalki linu audekli, palagi, dvieļi. Tos visus plēš kopā un pārsien ievainoto biedru brūces. Nudien, ja tāda apkopšana, tad es arī neko nebēdātu, ja poļi man iecirstu kādu caurumu.

— Tā, tā . . . Bet pie pavarda tak tev vajadzēja palikt.

— Padzina mani. Pati saimniekošot. Tad atnācu apmai­nīt sardzi ozolā.

Ērmanis kāpa ozolā, un Pēteris veicīgākiem soļiem kā parasti atgriezās dzirnavās.

Ienācis pagalmā, kur karakalpi lāpīja sētu, laboja zirglie­tas un šo to darījās, Pēteris aplaida visapkārt ātru skatu un, neredzējis tās, ko meklēja, strauji piegāja pie namdurvīm. Te viņš neapņēmīgi apstājās, labu brītiņu padomāja un tad nedroši iegāja kā svešā miteklī. No priekšiņas viņš pavēra lielās dzirnavistabas durvis. Kāpa pār slieksni.

Te neviena nebij. Tikai ievainotie gulēja savā kaktā.

Tā kā gaišāka likās telpa.

Slimnieku salmu cisām bija pārklāts palags, netīrie apsējumi nozuduši un katra brūces no jauna pārsietas ar sniegbaltu linaudeklu saitēm. Ari klons bija tīri izmēzts.

Pēterim šķita, ka pat gaiss istabā kļuvis dzidrāks un svaigāks. Ar pilnu krūti viņš dziļi ievilka elpu. Pastāvēja brītiņu, tad griezās uz iešanu.

Kāds slimnieks pakustējās un vāji teica:

— Pēter, pasniedz man malku ūdens!

— Labi,— Pēteris taisījās iet uz namiņu, bet ieraudzīja ķipi un krūzīti tepat pie lāviņas. Pat par to padomāts.

Viņš pasniedza dzert ievainotam. Tā mute bij sausa, elpa smaga, acis savāds mirdzums.

Pēteris aptaustīja viņa pieri. Tā bija karsta.

— Tevi drudzis moka, draugs?

— Jā,— slimais atbildēja.— Arī elpot grūt'!

— Kā lai tev palīdzētu? Zinātu kādas labas zāles novā­rīt.. .

— Anna apsolījās iet uz Rīgu. Atnesīšot no mediķa.

— Tā, tā . .. Nu tad labi. Pacieties līdz tam.

Pēteris izgāja pagalmā.

Te pie ūdens mucas Anna berza traukus. Meiča sveici­nāja. Pēteris atņēma sveicienu. Stāvēja un nezināja, kā iesākt valodas.

— Mūsu dzirnavistabu nemaz vairs nevar pazīt,— pēc laba brītiņa viņš teica.

Anna berza bļodu un pietvīkusi paraudzījās Pēterī.

— Tikai klonu vien es izmēzu.

— Bet vispāri manāma rūpīgas saimnieces roka . . . Jā, saki man, Anna: tu esot teikusēs iet uz pilsētu?

— Gribu apgādat zāles. Tur vienam slimniekam grūts drudzis. Ari priekš brūcēm vajadzētu ko paprasīt.

— Dari gan tā. Es nepavisam neiedomājos, kaut gan tas man pienāktos. Visas šis dienas domāju tikai par dzirnavu aizsardzību un līdzekļiem, kā atsist ienaidnieku, kad tas atkal nāks uz mums.

— Vai tad drīz gaidāms uzbrukums?

— Ik bridi jābūt gataviem. Mierā poļi neliksies, kamēr vai nu būs dzirnavas ieņēmuši, vai viņus tā sakausim, ka tie vairs negribēs te rādīties … Tā ka mēs patlaban par to runājam, tad man vēlreiz tev jāizsaka lielais paldies par to tālskatu. Tas man neatsverams palīgs novērot ienaidnieka tuvošanos. Es viņu glabāju kā savu dzīvību . . .

Te pie ūdens mucas Anna berza traukus.

Pēterim vēl bija uz sirds piebilst —«jo dārgāks viņš man it sevišķi tādēļ, ka tas tavas rokas dots», bet kautrība viņam aizturēja šo atzīšanos.

Anna teica:-

— Ne jau man tev jāpateicas. Kāds mācīts kungs lika viņu tev nodot.

— Vienalga. Es no tevis viņu saņēmu.— Pēteris gandrīz nosarka aiz bailēm, ka nav pateicis par daudz.

Cik dīvaina gan ir cilvēka sirds: tā baidās izteikt to, no kā viņa pilna līdz malām. Un, jo dziļāk, jo sirsnīgāk kāds

mīl, jo klusāks viņš ir. Ja mīlētājs būtu uzskatāms kā uzbrucējs, kā iekarotājs, tad viņu varētu salīdzināt ar stopa šāvēju, kurš, kaut gan uzvilcis stopu, neuzdroši­nās izšaut bultu, kad mērķis vēl tāls un miglā tīts. Bet mīlētājs arvien ir sapņotājs, un sapņotājs nevar būt ieka­rotājs. Ak nē, viņš pats ir iekarojamais, uzveicamais. Viņš tura atvērtus savas sirds cietokšņa vārtus un gaida uzvarē­tāju.

Tāds bija Pēteris. Un arī Anna bija tāda.

— Vēl ko es no tevis gribēju lūgt,— Pēteris pēc neveikla klusuma brītiņa atcerējās.

— Ko tad?

— Tu uz vajņiem man iedevi dažas bumbiņas, kuras nomestas pārplīst un saceļ miglu. Kaut gan toreiz tās neiznāca izlietot pret zviedriem, tak, kā liekas, viņas var Joti noderēt še, kad izdevīgā brīdī vajadzētu tikt nemanī­tiem ielencēju aizmugurē. Saki, vai tu varbūt vēl nevarētu dažas palūgt no tā mācītā vīra, kas tev iedeva pirmās un to tālskatu?

— Es palūgšu viņam. Rasi tam būs vēl kādas. Ari zāles ievainotiem gribu no viņa dabūt.

— Tātad šodien vēl dosies uz Rigu?

— Jā, pievakarē…

Ar to saruna izbeidzās. Anna bij beigusi berzt traukus, abi stāvēja viens pret otru un sāka justies neveikli, aptrūk­stot valodām. Te vārtos atskanēja spirgta, ņipra balss:

— Labrīt visapkārt!

— Labrīt,— atņēma karakalpi, arī Pēteris un Anna, ieraudzījuši ķestera Lēni ar pauniņu padusē.

Anna iesteidzās namiņā — vārīt azaidu.

Pēc sarunas ar Annu Pēteris jutās tā kā pacilāts, kā saslējies.

— Nu, Lēne,— viņš pagājās pretim viešņai viegliem soļiem,— ko labu teiksi?

— Atnācu pie jums uz dzīvi.

— Nu?— Pēteris jutās mazliet pārsteigts.— Kā tad tā?

— Te slimnieki kopjami.

— Un ko tad tavs tēvs? . ..

— Viņš neko daudz nevarēja pretoties. Es skaidri pateicu, ka Rīgai būs beigas, ja poļiem ļaus ieņemt Māras dzirnavas un citus apcietinājumus. Un tādēļ jārūpējas par ievainotiem, lai tie tiek veseli un dzen poļus.

— Tā, tā . . . — Pēteris raudzījās ņiprajā meičā.— Bet te jau Angeru Anna atnāca.

— Nekas. Par daudz mums darba nebūs. Jums, vīriešiem, arvien kur kas apkopjams un padarāms.

— Nu labi, labi.— Pēteris neatrada nekādus citus iebil­dumus, un Lēne viegliem, priecīgiem soliem iegāja dzirna­vās.

Pēteris palika pagalmā. Šodien viņš jutās tā kā izsists no parastajām ikdienas gaitām, kā izklaidīgs. Viņš pārdomāja, kas tad īsti patlaban būtu darāms? .. . Tad atcerējās:

«Kuru katru dienu tak var atbraukt dzirnavnieks un sākties malšana, kā komandants ar gubernatoru bija runā­juši. Būtu jāizlāpa dzirnavrats, kas kaujā krietni cietis.» Viņš iegāja maltuvē. Te mazas durvtiņās veda uz ezeru un laipa lidz ūdensratam. Pēteris piegāja pie rata. Pagrieza to. Aplūkoja bojātās vietas.

«Vajadzēs palīgu,» viņš domāja.*Viens te nekā nespēšu. Andrim nav nekāda īsta darba. Pasaukšu to. Tepat jau vien viņš kur slaistās apkārt.»

Pēteris atgriezās maltuvē un izgāja pagalmā. Te nekur Andra neredzēja. Viņš paraudzījās šķūnī pie zirgiem. Arī te puiša nebij. Tad viņš iegāja dzirnavās un no priekšiņas lielajā istabā, kur gulēja tikai ievainotie biedri. Pēteris pagrūda dzirnavkambara durvis. Nekā.

Viņš iegāja kambarī un pavēra lūku uz namiņu. Te virs pavarda tvaikoja lielais putras katls kāsī. Pie pavarda stāvēja Anna un Andris gluži tuvu viens otram, sadevušies rokās.— Pēteris sarāvās un ātri atkal aizvēra ciet lūku. Brīdi viņš stāvēja nekustēdamies, kā pie Jauna darba notverts. Vismaz viņš patš tā jutās un mēģināja izskaidrot savu rīcību:

«Kādēļ es aizvēru lūku? Vai tādēļ, lai neredzētu, kas namiņā notiek? Jeb varbūt tādēļ, lai mani neredzētu? Bet kālab man jāslēpjas? …»

Pie skaidrības viņš tomēr netika, jo ziņkāre ņēma virsroku. Viņš pielieca ausi pie lūkas šķirbas un ieklausījās sarunā.

Viņš dzirdēja Andra balsi:

— Un tomēr tu esi tik laba pret mani, Anna.

Anna atbildēja:

— Kāpēc ne. Tu taču esi mīļš zēns.

— Kā lai tev pateicos?

— Ak, ko nu! Nav jau liela lieta ziedot tev vienas nakts mieru.

Tad Anna iesmējās. Pārgalvīgi un vaļīgi.

Neizturams smagums uzgūlās Pēterim uz krūtīm. Likās, ka tas viņu nosmacēs.

Streipuļodams viņš atstāja dzirnavkambari, izgāja cauri lielajai istabai, no priekšnama pagalmā, tad laukā pa vārtiem uz Mārupītes krastu. Te viņš nolīda krūmājā pie paša ūdens un smagi atkrita uz cini.

— Ak, Dievs! Tad tāda ir Anna!— viņš rūgti čukstēja.

— Nu vairs nav šaubu, kādēļ viņa te atnākusi . . . Un Andris? Ak, es viņu nepavisam neesmu pazinis. .. Nabaga Rūta! …

Pēteris sēdēja drūmās domās, kas haotiski jaucās caur viņa smadzenēm, un nekustošu skatu raudzījās upītes straumē.

Tā pienāca pusdiena. Saule jau stāvēja virs dzirnavām.

Tad Pēteris atmodas.

Viņu iztraucēja irkļu troksnis. Pa Mārupīti brauca uz augšu vairākas smagi piekrautas laivas.

Pēteris piecēlās un paraudzījās lejup.

Tās bija pilsētas laivas, piekrautas labības maisiem. Priekšējā sēdēja sīks pamaza auguma vīrs — sirmiem ma­tiem un bārdu — ar jaunu meiču, gadus deviņpadsmit vecu.

Pēteris noprata, ka tas ir dzirnavnieks ar savu meitu, kurš atgriežas darbā malt labibu pilsētai un zviedru kara­vīru uzturai.

Vecais, ieraudzījis krastā karakalpu, to vērīgi nolūkoja no galvas līdz kājām un, kad laiva bija klāt, sveicināja:

— Tu, liekas, būsi dzirnavu sargu priekšnieks?

— Tas esmu,— Pēteris atņēma sveicienu.

— Es esmu Māras dzirnavu melderis,— vecais teica,

— komandanta uzdevumā Rāte man lika atgriezties darbā, ko atstāju, kad karakungs de la Gardijs te cīnījās ar poļiem. Toreiz vairs nebij ne dzīvošanas, ne strādāša­nas.

— Tagad strādāt varēsi,— Pēteris atteica.— Tikai ar dzīvošanu būs mazāk ērti. Nāksies saspiesties. Tava istaba arī ir aizņemta, tur mitinās mūsu ievainotie biedri.

— Par to nekas. Es ar savu meitu varu apmesties jumta kambarītī. Kad tikai varat poļus atturēt, ka tie mus nesakapā gabalos.

— Tas jau ir mūsu uzdevums.

— Jā, jā, lai Dievs tev palīdz! Varens karotājs tu esi. Visa pilsēta tevi slavē un daudzina līdz ar taviem ļaudīm un nesauc jūs citādi kā tikai par neuzveicamiem.

Laivām uz priekšu iroties un Pēterim gar krastu līdzi soļojot, viņi sasniedza dzirnavas.

Vecais ar meiču izkāpa malā.

— Mans vārds ir Millers.— Viņš sniedza Pēterim roku. — Un tā ir mana meita Kate.

Pēteris pārlaida garāmslīdošu skatu pār mazo, apaļo skuķi. Tās seja nebij skaista, bet nevarētu teikt, ka tā būtu neglīta. Mellie, gludi sasukātie un stipri ar taukiem ieziestie mati no deniņiem nokārās uz leju, zem ausim pāriedami pīnē; tā tie aizsedza viņas diezgan platos vaigu kaulus un padarīja seju ovālāku. Skaistākais pie skuķes bija viņas skaidrās, mierīgās, pelēkās acis. Tajās atspoguļojās vienkār­šība, atklātība un noteiktība.

— Tātad maisus nesiet tieši uz maltuvi,— Millers deva rīkojumu puišiem īrējiem un pats ar meitu, Pētera pavadīti, gāja uz pagalmu.

— Malšana ies pilnā spēkā,— melderis teica.— Tirgotājs Matīss Bērenss apņēmies dot pilsētai tūkstoš maisus miltu.

— Kā? Bērenss?— Pēteris pārsteigts jautāja.— Vai tā viņa labība?

— Viņa. Viņš visbagātākais labības tirgotājs. Un vislē­tāk salīga. Malsim dien' un nakti. Trīs puišus deva man līdz.

— Puiši varēs apmesties pie maniem ļaudīm,— Pēteris pēc brītiņa noteica.

— Labi.

Viņi iegāja pagalmā.

— Tātad tev ar meitu,— Pēteris paraudzījās jumta logā,— būs jākāpj augšā. Bet tava meita varētu arī iekārto­ties kopā ar citām meičām.

— Ar citām?— Kate iejautājās.

— Jā, te jūs būsat vesels pulks. Ir te citas pie slimnieku kopšanas, pie putras vārīšanas.

— Būs mums telpas diezgan,— melders nodomāja.— Es esmu ar meitu tā saradis, ka jūtamies labi kaut šaurā spraugā. Un jumta kambaris ir ērts. To varam ar segu pārdalīt divās istabās.

— Nu tad labi!— Pēteris atstāja atbraucējus un, atcerē­jies izlāpāmo dzirnavratu, gāja pie darba.— Nāc man palīgā!— viņš uzsauca Andrim, kurš skaidienā tēsa tapas bajķu sētas savienojumiem.

Kad Ērmanis, apmainīts no cita novērotāja ozolā, atgrie­zās dzirnavās un ievēroja pagalmā Annu ar Lēni, kuras palīdzēja meldera meitai bāzt gujas maisā salmus, viņš, šķelmīgi pavīpsnājis, norūca pie sevis:

— Nu mūsu mājās būs labs jandāls! Kur tik daudz sieviešu kopā, tur mierīgu dzīvi neceri. . . Pasargi mūs, svētā Dievmāte, no sieviešiem!