Trīs vella kalpi

1. nodala saules aptumsošanās, tās cēloņi un sekas

Sen Rīga nebij piedzīvojusi tik čaklus baznīcā gājējus kā 1621. gada 13. maijā; tas bija svētdienu pirms Vasarassvēt- kiem.

Neraugoties uz auksto, drēgno, nemīlīgo laiku, kāds vēl pieturējās veselu mēnesi pēc ledus iziešanas Daugavā, pil­soņi un pilsones, saģērbušies kažokos, siltos lakatos un vamžos, jau krietni pirms dievvārdu sākšanās pa visām ielām steidzās uz baznīcām.

Svētā Pētera baznīcas durvis vēl bija noslēgtas, un agrīniem dievvārdniekiem neatlika nekas cits kā gaidīt turpat uz laukuma vējā un cīruļputeni. Sastājušies pulciņos, viņi bažīgām sejām pārrunāja lietas, kas jau divas dienas nospieda visu sirdis un uztrauca visu prātus.

Un tās nebij nieka lietas.

Pagājušo piektdien gaišā dienas laikā baiga, melna ēna bija aizsegusi sauli Rīgas pilsoņu skatiem ilgāk par divām garām šausmu pilnām stundām.

Kas ši biedinošā ēna īsti varēja būt? No kurienes tā nākusi un kurp nozudusi? Vai tā ir asiņainu karu, mēra, bada laiku vai kadu citu likstu priekšvēstnese? Vai tā nav brīdinājums visai kristīgai pasaulei par pastardienas tuvoša­nos? Sādi un simtiem tamlīdzīgu jautājienu un minējumu jau divas dienas nodarbināja pilsoņu prātus, bet noteiktas atbildes neviens nezināja dot. Daži vieglprātīgi ļaudis savā uztraukumā bija griezušies pēc paskaidrojumiem pat pie bijušā pilsētas fiziķa, vecā nelgas maģistra Daniela Rēbusa, par kuru iet baumas, ka tas stāvot sakaros ar ļauniem gariem. Tas mēģinājis miglainiem, nesaprotamiem vārdiem iestāstīt, ka saules aptumšošanās ceļoties no mēness, kurš aizejot starp zemi un sauli. Par šādu ļaužu nerrošanu viņu tikko nenomētājuši akmeņiem.

Tā Rigas iedzīvotājiem atlika tikai gaidīt līdz svetdienai uz skaidrību, kad to no kanceles vēstīs. Jā, Svētā Pētera virsmācltājs maģistrs Hermans Samsons, šis gudrais, vare­nais sprediķotājs, nomierinās pilsoņu prātus.

Beidzot atvērās baznīcas durvis. Sāka dunēt torņa zvans, aicinot vēl kadu varbūt aizgulējušos draudzes locekli. Diev­nams ātri pildījās ar baznīcēniem, laukums drīz bija ļaužu tukšs. Bet nē. Pie kapsētas žoga uz stūra akmeņa vēl sēdēja drukns, resns vīrs gludu bezbārdas seju un plāniem, ieru- diem matiem. Pēc apģērba un ārējā paskata tas likās būt Daugavas zvejnieks vai arī laivinieks. Padusē viņš turēja milzīgu maizes klaipu, no kura lauza un bāza mutē lielus gabalus.

Te iznāca uz laukuma vēl divi puiši karakalpu tērpos. Vecākais no viņiem, slaids, veiklam kustībām, melniem, īsi apcirptiem matiem un pāris krietnām rētām sejā, likās esam izcīnījis dažu labu varonīgu kauju. Turpretim otrs, tikko jaunekļa gadus sasniedzis, ar zeltaino cirtu ietverto bālo, maigo seju un debeszilām acim drīzāk atgādināja daiļu jaunavu nekā karavīru.

Tie nelikās būt baznīcā gājēji. Gausiem soļiem, apkārt raudzīdamies gar namu sienām, kā svešā vietā ko meklē­dami, viņi sasniedza kapsētas stūri un apstājās laivinieka priekšā.

— Labrīt, draugs!— vecākais karakalps sveicināja. — Vai tu nevarētu mums pateikt, kur te būtu atrodams pilsētas sargu pulciņa priekšnieks kapteinis Sutens?

Ēdājs atņēma sveicienu, vērīgi aplūkoja svešos no galvas līdz kājām un tad pēc brītiņa pilnu muti jautāja:

— Kāda jums pie viņa varētu būt darīšana?

— Gribam pieteikties tā pulkā.

— Oi, oi, oi! . ..— Resnais laivinieks ar atlauzto maizes gabalu, ko turēja rokā, meta sev krūsta zīmi.— Tas nav uz labu!

— Kas?— Karakalps nesaprašanā sarauca uzacis.

— Nu, gadus divus atpakaļ viņu velis parāva.

— Kā?! Kapteini Sutenu?

— Jā. Tā stāsta. Toreiz te siroja ap Rīgu laupīdams tas Kurzemes Bubulis.

— Volmārs Fārensbahs?

— Nūja. Rīdzinieki viņam devuši palamu: Kurzemes Bubulis. Tad kapteinis Sutens ar savu nodaļu izgāja viņu gūstīt. Bet, neticis tālāk kā līdz Sarkanam tornim Pārdau­gavā, pēkšņi nozudis bez pēdām. Runā, ka velis viņu tur parāvis. Karakalpu pulciņš atgriezās Rīgā viens, bez va­doņu.

Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku . . .

Abi karakalpi saskatījās.

— Zēl!— vecākais pēc īsa klusuma brītiņa teica nopūzda­mies.— Bet kāds cits tak būs pieņemts viņa vietā?

— Nava. Viņa ļaudis atlaida. Tie aizgāja uz poļiem.

— Bet vai tad Rīga bez karaspēka?

— Nē jau. Palika otra nodaļa ar kapteini Saldernu.

— Tā .. . Nu, varbūt tu zini, kur to varētu sastapt?

— Tas dzīvo tepat uz laukuma. Tikai nezinu, kurā namā. Bet patlaban viņš ir baznīcā. Redzēju to garām paejot.

Karakalps pārdomāja, ko darīt. Tad teica:

— Mums vajadzētu vēl šodien viņu satikt. Ja varētu to uzzīmēt un pazīt, iznākot no baznīcas . . .

— Varu tev viņu parādīt. Man te jāuzkavējas līdz beigām: atvedu laivā kungus no Pārdaugavas uz dievvār­diem.

— Labi. Tad gaidīsim.

Abi karakalpi stāvēja laivinieka priekšā. Tas vēroja viņu izsalkuma pilnos skatus, vērstus uz savu maizes klaipu.

— Jūs, kā liekas, esat še svešnieki? Laikam no Kurze­mes?— viņš jautāja.

— Jā. Nupat ieradāmies Rīgā.

— Tad laikam vēl nebūsat brokastojuši. Nu, man gan pašam šodien ļoti maz ēdamā, bet gribu dalīties.

Viņš nolauza no sava milzu kukuļa krietnu ņuku, droši mārciņas divas svarā, un pasniedza jaunākajam. Tādu pat gabalu atlauza arī vecākajam karakalpam.

Tie abi pateikdamies paņēma maizi un sāka kāri ēst, kamēr mielastu pārtrauca kāds sirms, cienīgs pāters. Tas, kā pastaigādamies uznācis laukumā, paraudzījās uz baz­nīcu, pavīpsnāja un tuvojās ēdājiem. Kā likās, viņš pazina4 laivinieku un, to ieraudzījis, jau pa gabalu laipni uzsmaidīja. Laivinieks piecēlās un noņēma cepuri. Tāpat abi karakalpi, atgriezušies un ieraudzījuši garīdznieku, ātri nobāza kaba­tās maizi, noņēma cepures.

— Tas Kungs lai ir ar jums!-»- pienācis klāt, pāters sveicināja, kā svētībā mazliet paceldams roku.

Laivinieks metās pie rokas un to noskūpstīja. Viņa piemēram sekoja abi puiši.

Tanī brīdī atkal iedunējās torņa zvans. Pie netāliem vārtiņiem, kuri veda cauri kapiem uz ģērbkambari baznīcas otrā galā, bij pienācis zvērādas kažokā ietinies stalts virs ar luterāņu mācītāja bareti galvā. Viņš redzēja rokas skūpstu, redzēja pātera smaidošo seju, un skarba grumba ieviesās tā ' uzacu starpā.

— Nolādētais pāvesta suns!— viņš nošņāca.— Pat še, pie mūsu svētās baznīcas sienām, šis pāters Jans nekautrējas izmest savus tīklus! Patiesi, man viņš jāizkvēpina no Rīgas mūriem, lai kādi līdzekļi būtu jālietā!

Niknumā aizcirtis vārtiņus, viņš ātriem soļiem gāja cauri uz ģērbkambari. Sis vīrs bija virsmācītājs maģistrs Hermans Samsons, nesamierināms katoļu baznīcas ienaid­nieks.

Pāters arī bija ievērojis savu luterticīgo amata biedri. Kaut gan viņš labi pazina Samsona naidu pret katoļu baznīcu, tomēr varēja tikai pasmaidīt par tā niknumu, jo, kamēr Polijas karalim būs pār Rīgu virskundzība, nekāda vara te nespēs traucēt jezuītu darbību.

Tikai ar acumirklīgu skatu pavadījis savu pretinieku, pāters Jans atkal piegriezās puišiem. Viņa dzīvās, laipnās acis pastāvīgi smaidīja — pat tad, kad skumjš vaibsts vai ironiska grumba ieviesās tā lūpu kaktos. Viņš uzlūkoja pēc kārtas visus trīs un teica:

— Kādēļ jūs neejat baznīcā? Tur šodien, man liekas, varēsat dzirdēt bargu jezuītu sprediķi. Es nešaubos, ka maģistrs Samsons, šis drošais vīrs, ar visu krūti mēģinās mūs apsūdzēt pat par aizvakardienas saules aptumšoša­nos .. . Jā, jā, joki no kanceles ļaudīm tik .. .

Pēc tam, ar svētību atvadījies, pāters atkal gāja tālāk.

Puiši vilka no kabatas laukā noslēpto maizi un klusē­dami turpināja pārtraukto ēšanu. Lai cik izsalkuši bija abi karakalpi, iedotos gabalus tie tomēr nespeja uz reizi notie­sāt un brīnīdamies raudzījās resnajā biedri, kurš, visu laiku ēdis, patlaban iebāza mutē pēdējo garozu no milzu klaipa. Sādu ēdelibu viņi nekad vēl nebij redzējuši.

Laiks patiesi turējās stipri auksts, tā ka gaidītājiem sāka salt. Resnais laivinieks, iedomājies pātera vārdus par jokiem no kanceles, aicināja biedrus baznīcā sasildīties.

Visi trīs iegāja dievnamā.

Tas bija pilns ļaužu. Patlaban beidzās liturģija un mācītājs uzkāpa kancelē. Maģistrs Hermans Samsons bija brīnišķi stalts virs. Melnie dārgas drānas kora svārki smagās krokās nokārās par tā spēcīgo augumu, virs kuplās, sniegbaltās rata apkakles pacēlās cienīgā galva ar augsto pieri, atpakaļ atsukātiem pagariem matiem, pilnigu, ovālu seju ar gaišu, kuplu pilnbārdu. Viņa skatā, kustībās un vispār visā būtnē bija kaut kas iedvesmojošs, aizraujošs. Tas bija virs, kas prata vadīt un sev pakļaut pūli.

Ērģeļu akordiem izskanot, mācītājs sāka savu šīsdienas sprediķi, ņemdams tēmu no pirmās apustuļa Pētera grāma­tas piektās nodaļas astotā panta:

— Esiet prātīgi, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, tas velis, staigā apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas apri tu.

Mūsu tris paziņas, lai labāk varētu redzēt sprediķotāju, klusi un uzmanīgi paspiedās cauri ļaužu pūlim un pagājās pa sānu eju uz priekšu. Te, iepretim kancelei, viņi nostājās starp citiem klausītājiem.

Mācītājs Samsons, ievadījis runu ar Bībeles citātu, piegriezās ellei un tās valdniekam. Spilgtās krāsās viņš attēloja Belcebula varenību, gan ar iebildumu, ka ļaunais varot strādāt savas negantības tikai ar Dieva pieļaušanu; tak šis dievišķās pieļaušanas robežas viņš izpleta tik plašas, ka vientiesīgajos klausītājos radīja iespaidu par Sātana suverēnās varas neaprobežotību. Un dievvārdnieki, elpu aizturēdami, klausījās, savas dvēseles dziļumos šausmināda­mies no elles lielkunga visvarenības.

Tie bija brīnišķīgi laiki.

Kā saldi reibinošs, krāšņs, indīgs zieds uzplauka ļaužu dvēselēs Sātana kults. Dievbijība atkāpās vella bijāšanas priekšā, un tauta aizrāvās no baigajām, noslēpumainajām elles lielkunga mākslām. Cilvēki sāka dievināt Sātanu, tīri dzīvnieciskās bailēs juzdami sevi tuvāk tam nekā apžilbi­noši gaišajam un nesasniedzamajam debesu Tēvam. Tāds bija vispārējs noskaņojums mūsu laikmetā, un šai gara aplokā ietilpa arī maģistrs Hermans Samsons, kādēļ viņš, ņemot vēl vērā tā spilgto, spēcīgo personību, kļuva iemīļotā­kais rīdzinieku mācītājs.

Beidzis šo teorētisko ievadu, sprediķotājs piegriezās jautājumam, kas patlaban saviļņoja visu prātus:

— Esiet prātīgi, esiet nomodā! Mani mīļie ticības biedri! Sis apustuļa brīdinājums lai nemitīgi skan mūsu ausis un sirdis. Apbrīnojamas ir vella mākslas, ar kurām viņš mūs ie­ved bailēs un zūdišanā. Ļaunajiem gariem, kā zināms, ir pa­kļauti visi elementi. Tie var mums uzsūtīt zemestrīces, vēt­ru, krusu, lietu un aukstumu pat ziedoņa mēneša vidū, kā patlaban to piedzīvojam. Elles lielskungs var mest savu inferālisma ēnu uz zvaigznēm, mēnesi un pat sauli, tā atraudams mūsu skatieniem, ko ar baigu sirds iztrūcināša- nos mēs piedzīvojām pagājušo piektdien. Mīļā draudze! Tas bija baigs bridis, baigas stundas. Saule aptumšojās, gaišā diena pārvērtās mellā nakti! Vai viens otrs nesagatavojies nevarēja sākt zūdīties, ka Dievs savu vaigu novērsis no mums un nodevis kundzību pār zemi Satanam! Vai dažs labs savās bailēs nevarēja tikt pavedināts atkrist no tā Kunga un pieķerties vellam! Ak, smagas un baigas bij šis pārbaudījuma stundas, bet mēs ar visžēlīgā Dieva palīgu šo pārbaudījumu esam godam izturējuši. Mani miļie! Paliksim stipri savā ticībā, un nekas mums nevarēs kaitēt. Nepadosi­mies nekādām māņu tičībām un māņu mācībām, ka šādas zīmes pie debesīm varētu tikt uzskatītas par asiņainu karu, mēra, bada laiku vai citādu bēdu un posta priekšvēstnesi;

tapat neklausīsimies uz tām pasaulīgajām māņu mācībām, ka saules un mēness aptumšošanās notiekot pēc negrozā­miem dabas likumiem. Kā augstā teoloģijas zinātne māca, tad šīs baigās parādības pie debesu spīdekļiem, kas laiku pa laikam ar Dieva pieļaušanu redzamas te vienā, te otrā pasaules malā, nav nekas cits kā elles lielkunga negantību stiķi. Un, lūk, tā mēs varam būt~ stipri savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu, zinādami, no kā nāk viss ļaunums, biedi un baisma. Un tomēr, mīļā draudze, bezgala viltīgas un pavedinošas ir Sātana mākslas, ja tas pie mums nāk avju drēbēs. Tās ir vislielākās briesmas mūsu dvēselēm, uz kurām tagad gribu aizrādīt.

Sprediķotājs atņēma elpu un pārlaida skatu pār klausītā­jiem. Viņa vārdu spēks bija nomierinājis uztrauktos prātus sakarā ar saules aptumšošanos. Nu varēja sākt piegriezties īstajam sprediķim, kuru maģistrs Samsons bija rūpīgi izstrādājis šai dienai un kuram bij jāiedzen pirmā nagla ienīstās katoļu baznīcas zārkā.

— Mīlā draudze!— viņš sāka ar lielāku dedzību.— Mūsu ienaidnieks, tas velis, staigā apkārt kā rūcošs lauva. Mums nav cita glābiņa pret viņu kā vienīgi mūsu ticības spēks un svētā evaņģēlijuma gaisma. Kur šī gaisma spīd, tur ļauna­jam jāatkāpjas. Sī gaisma ir kā augsts žogs, pie kura jāklūp pavedinātājam. Kur žogs zemāks, tur velis kāpj pāri. Es runāju, mani mīļie, par pāvesta viltus mācību. Tās piekri­tēji visnotaļ ir vella nagos, jo paši Romas kungi bijuši īsti vella kalpi. Ir noskaidrots, mīļā draudze, ka no pāvestiem pieci ir pilnīgi un pavisam bijuši padevušies vellam. Tāpat jezuīti ir aplam gudri vella burvībās. Manā studiju laikā Vitenbergas augstā skolā viens mācības biedrs man stāstīja par kādu burvju grāmatu, ar kuras palīdzību jezuīti sarunā­joties ar elles gariem. Viņš pats savām acīm šo grāmatu esot redzējis. Un, mīļā draudze, tu zini, ka šie negantnieki mīt arī mūsu vidū! Es esmu dzirdējis, ka jezuītu pāters Jans, šis centīgais vella kalps, nespēdams savai viltus mācībai piegriezt dažus Rīgas apkārtnes zemniekus, ar ļaunā palīdzību nobūris viņu lopus. Tie nobeigušies vēl to pašu dien! Mani miļie! Vai ir iedomājamas vēl lielākas negantī­bas?! Kamēr šie negantnieki te rīkosies, neviens mēs vairs neesam droši savas dzimtās pilsētas mūros! Kurš no mums var būt pārliecināts, ka viltīgie vella kalpi jau nav iekaro­juši mūsu sievu, mūsu meitu, mūsu dēlu dvēseles un taisās nolaupīt tos, kas dārgi mūsu sirdīm? Ak, visbīstamākais ir ļaunais, kad viņš sūta mums savus kalpus! .. .

Iekarsušais sprediķotājs atkal atņēma elpu. Atkal viņš parlaida skatu pār baznīcēniem, vērodams iespaidu, lai īstā laikā dotu pēdējo satriecošo grāvienu. Un patiesi telpā valdīja dziļš saviļņojums, ka pietiktu mazākās dzirkstites fanātiskam uzliesmojumam.

Pēkšņi mācītāja skats pārsteigts apstājās pie trim vī­riem sānu ejā iepretim kancelei. Vai tie nebija tie paši, ko nule redzējis smaidošā pātera Jana sabiedrībā pie kapsētas stūra? Un atkal viņa acis iedegās niknumā, asinis saviļņojās naidā. Viņš strauji izstiepa pret tiem roku un iesaucās:

— Lūk! Pat mūsu svētajā baznicā es redzu šos vella kalpus! Rau, tur tie stāv!

Baznīcēni spēji pagriezās uz norādīto pusi. Ari trīs puiši ziņkāri raudzijās ap sevi, meklēdami rādītos vella kalpus. Resnais laivinieks, vēl arvien izsalcis, bija sagrabinājis pa kabatām sauju maizes druskas un patlaban taisījās tās bērt mutē.

— Kur? Kur tad šie ir?— viņš jautāja, noliecies pie vecākā karakalpa.

Bet draudze jau bija tos saskatījusi. Kā spitālības bēgdami, visi rāvās nost no trim vīriem, kuri tagad stāvēja vieni tumšās ejas vidū.

— Kad tevi! Vai tik tie vella kalpi neesam mēs? — paraudzījies sev apkārt, pirmais attapās vecakais karakalps.

Ari baznīcēni drīz atjēdzās no pirmām šausmām.

— Grābiet tos ciet! Sieniet viņus! Uz sārta!— atskanēja atsevišķi saucieni.

Trīs puiši jutās kā milzīga, tūkstošgalvaina vilku bara vidū. Satraukto pilsoņu acis dega ienaidā, kā ērgļu nagi saliecās sasprindzinātie pirksti, gatavi plēšanai. Loks ap ielenktajiem lēni samazinājās, pūlis mācās virsū kā draus­mīga dzīva siena. Viens jau bij tik tuvu, ka satvēra aiz rokas resno laivinieku.

Tas, stāvējis kā apmulsis un vēl lāga neatjēdzies, kas tad īsti notiek, vientiesigās dusmās ar brīvo roku sita pa pirkstiem uzbrucējam:

— Vai liksi mierā!

Tad viņš, sargādams savas maizes druskas, ar atsvabi­nāto roku tās ātri iebēra mutē.

Nu pūlis bruka virsū, spējīgs saraustīt gabalos norādītos vella kalpus.

Tie atkāpās tuvāka kaktā, kuru paniskās bailēs ieklieg­damās atbrīvoja te sastajušās sievietes. Telpu atguvis, vecā­kais karakalps izrāva no maksts savu īso, plato zobenu un

Te laivinieks pakampa apgaztu solu . . .

sāka atgaiņāties. Viņš nebija zaudējis galvu un saprata, cik bīstama var būt asinsizliešana dievnamā, kaut ari dzīvību sargājot, tādēļ necirta ar asmeni, bet izdalīja ar to plakanis­kus sitienus pa uzbrucēju kamiešiem, sāniem, krūtīm. Tak šādi belzieni biezi saģērbtajiem pilsoņiem nedarīja lielas sāpes. Tad karakalps atrada vārīgāku vietu: viņa apbrīno­jami veicīgie, gandrīz rotaļājošie sitieni bira kā skanīgi pliķi pa uzbrucēju neaizsargātiem vaigiem. Tas līdzēja. Iepliķētie, sāpēs iekaukdamies, metās atpakaļ. Bet tos stūma uz priekšu tālāk stāvošie, vēl neiepazinušies ar šāda veida glāstiem. Sacēlās briesmīga kņada un spiešanās. Jau atstatums bij par īsu zobena atvēzieniem. Te laivinieks pakampa apgāztu solu no kakta un, satvēris to pie kājām, kā vairogu grūda pretim ļaužu vilnim, ar varenu spēku gāzdams to kaudzē. Trakajā jucekli atskanēja vaidi, lāsti, kliedzieni. Kājās stāvošie kāpa pāri kritušiem, kā asins- kāres reiboni ķerdamies pie sola, klupdami un atkal kriz­dami kaudzē. No šā dzīvā smaguma sāka gurt arī varenā stiprinieka rokas, un pūļa uzvara likās droša. Trīs pret tūkstoti — tas bija pārāk nevienāds spēku samērs.

Bet, kamēr laivinieks ar pārcilvēcīgiem spēkiem strādāja sviedriem vaigā un vecākais karakalps mēģināja atbrīvot ceļu uz altāra pusi un ģērbistabu, jo līdz lielajām baznīcas durvīm nebij ko domāt izlauzties, necerēti bij radies glābiņš.

Gadus astoņpadsmit veca meitene, visu sprediķa laiku nenolaidusi acis no jaunākā skaistā karakalpa, sākoties cīņai, metās starp to un pūli. Degošām acīm un izplestiem nagiem viņa bij gatava to aizsargāt. Tad viņas galvā pēkšņi radās glābšanās doma, un, pašā cīņas karstumā satvērusi neapbruņoto jaunekli pie rokas, meitene dvesa:

— Es tevi glābšu, seko man!

— Ak, ko tu spēji?— Jauneklis mēģināja pasmaidīt.

— Es esmu ķestera meita Lene. Man ir atslēga no mazajām durvtiņām še, tumšajā kaktā. Nāc!

— Bet mani draugi?

— Kad atslēgšu, tad uzsauc, lai tie seko!

— Labi!

Meitene metās uz tuvāko kaktu, kuru laivinieka pakam­ptais sols bij atbrīvojis, iebāza atslēgu mazajās durvtiņās un, tās pavērusi, pamāja jauneklim.

Tas savukārt uzsauca biedriem:—Draugi, man pakaļ!

Ei!

Viņa vecākais biedrs atgriezās, saprata situāciju un vienā lēcienā bija pie glābjošām durvīm. Bet laivinieks cīņas karstumā nedzirdēja. Te, par laimi, salūza sols no pieķērušos uzbrucēju svara; cīkstonis, spiests atkāpties, palēca atpakaļ, kur vēl iekšā palikušais karakalps ar veiklu pagriezienu to gāšus izgāza pa durvtiņām, izlēca pats un ātri tās noslēdza no ārpuses.

Viss tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka uzbrucēji pat nedabūja atjēgties, kur īsti viņu upuri nozuduši.

— Burvības! Vella māņi!— atskanēja balsis.

Beidzot viens pamanīja durvtiņās:

— Lūk, te viņi nozuda!

Pūlis drūzmējās ap kaktu. Spiedās durvis.

— Visi labie gari! Pa noslēgtām durvīm!?

Ar to bija jāsamierinās.

Maģistrs Samsons visu cīņas laiku, kas gan ilga tikai dažas minūtes, stāvēja kancelē bāls, baiļu sviedriem uz pieres. Šādus panākumus viņš nebija gaidījis. Tātad viņš nebija maldījies: šie trīs patiesi bijuši vella kalpi, ja ar savu mākslu palīdzību izgaisuši cauri sienai. . .