Trīs vella kalpi

9. nodaļa KURZEMES BARONA UN LAIVINIEKA DERĪBAS

Tumsai iestājoties, apklusa Rigas ielas. Sur tur vēl redzēja kādu gājēju ar latarni rokā nogriežamies aiz stūra un vienu otru pie kaimiņa ciemos aizkavējušos pļāpu pār- jjam pari ielai un nozūdam sava nama vārtos.

Ermanis, atstājis slēptuvi tornī, devās gar mūri uz Audēju vārtiem, tiem cauri, tad pāri Rīges upei Iekšvalnī. re, aiz nelielu nameļu grupas pa kreisi, atsevišķi stāvēja Zauera ērberģis ar iebraucamo vietu. Ērmanis iegāja sētā m tuvojās vienīgajam apgaismotam logam, aiz kura ska­nēja paceltas balsis, kā mēdz būt, kad iesilušas galvas savā starpā sarunājas. Piekļāvies pie rūts, viņš saskatīja ērberģa tungu gala istabu ar lielu galdu un ap to sēžam pusduci yīru. Viens bija augumā spēcīgāks par citiem, ar milzīgi lielu vēderu un vara sarkanu seju.

«Aha!» Ērmanis nodomāja. «Tas būs tas trakais Kur- '••mcH barons, ar kuru varētu sacensties dzeršanā. Pārējie lU'kaH but sveši; tātad varu droši rādīties un neviens

nezinās, ka esmu izbēdzis no Peitava torņa. Arī ērberģa saimnieks mani neuzskatīs par vienu no trim vella kalpiem, kuri patiesībā — he, he, he — nav nekādi vella kalpi . . .»

Ērmanis atvēra durvis un iegāja.

Ap galdu sēdošie nepiegrieza nekādas vērības ienācējam.

Kaktā pie letes snauda saimnieks. Tas pamodies pētoši raudzījās vēlajā viesī kā aizmirstā paziņā.

Ērmanis piegāja pie letes. Nu Zauers, vērīgāk ieskatījies, pēkšņi iesaucās:

— Skat! Zeltiņš! . .. Esi tā noaudzis ar bārdu, ka neparko nevarēju tevi pazīt. Šodien visu dienu tevi meklē­jam. Laikam biji izbraucis uz jūru.

— Jā, jā!— Ērmanis meloja.

— Kādas baumas par tevi gan nedzird: tu esot sasities ar ļauniem gariem, iebāzts cietumā un atkal izbēdzis.

— Ak tu manu nedieniņ!— laivinieks brīvi iesmējās. — Kas tad to melš?

— Protams, vecu sievu pasakas! Bet labi, ka atnāci. Pagaidi mazu drusciņ!

Saimnieks piecēlās, piegāja pie viesu galda un paklanī­damies teica vienam no viņu pulka, ar melngalvju zīmi uz piedurknes pleca:

— Cienījamais Bērensa kungs! Lūk, ir atnācis Ērmanis Zeltiņš, kuru uz jūsu pavēli velti visu dienu izmeklējāmies.

— Kur? Kur viņš ir?— uzrunātais pielēca no krēsla. No sakuma viņš arī nepazina Ērmani bārdas dēļ, kas tam cietumā bija uzaugusi, bet tad uzzīmēja, piesteidzās un, satvēris aiz pleciem, sirsnīgi sapurināja.— Mans mīļais Erman Zeltiņ! Kur tu kavējies?

— Nebiju mājās, kungs.— Ērmanis pasmaidīja.— Bet, tikko dabuju zināt, ka mani meklē, steidzos šurp.

— Kungi!— Melngalvis veda laivinieku pie galda.— Te ir mans vīrs! Barona kungs, mūsu derības var notikt!

Barons — tas ar resno vēderu un vara sārto seju — at­griezās pret Ērmani.

— Ho, ho! Tātad tu gribi uzņemties sacensību ar mani dzeršanā?

Ērmanis pacēla plecus un pasmaidīja.

— Ja godājamais Bērensa kungs liek, man jāpaklausa.

— Labi. Bērenss no savas puses liek pieci simti dālderu, ja es vinnēju derību. Ko tu prasi, ja es paspēlēju?

Ērmanim atbilde jau sen bija gatava. Bet viņš izlikās, it ka pārdomātu īsu brītiņu, un tad teica:

— Es gribētu, gadijienā ja vinnētu, pavizināties godā­jamā barona kunga karietē ar saviem draugiem aiz pil­sētas.

Visa sabiedrība iesmējās pilnā kaklā. Tas visiem patika. Bērenss pat palēcās gaisā un sajūsmā uzsita laiviniekam uz pleca:

— Ak tu gudrinieks!

Tikai baronam šis joks nebij īsti pa prātam.

— Nē, nē, tā tā lieta neiet!— viņš, kaut arī ar smaidu, tomēr noteikti pretojās.— Kur muižnieks vairs var likt tādu karieti, kurā vizinājis zemnieku puisi? .. . Tad labak teik­sim tā: ja tu mani apdzersi, tad kariete ar abiem melņieni pieder tev! Vai esi ar mieru?

— Labi.

— Tad saderam!— Barons piecēlās un sniedza roku meln­galvju sabiedrības loceklim Bērensam.

Pārējie viesi, uzlikdami arī savas rokas uz derētāju savienotām rokām, līgumu apstiprināja.

— Tad sāksim!— Barons nosēdās pie galda, uzaicinā­dams Ermani sēsties tam iepretim.— Ei, Zauer! Sāc sniegt alu! Dod man klapkannu!

Saimniekam viss miegs bija jau nozudis, kad pazina ienākušo laivinieku. Bet nu, kur sākās trakā sadzeršana, viņš kustējās kā uz atsperēm. Un kā gan ne: lūk, šos pašus trīs stopus — klapkannu, ko tagad barons dzer vienā vil­cienā,— parastie viesi — vesels pusducis — tukšo palēnām visu vakaru.

Kad barons bija kannu izdzēris, Ērmanis lika sev padot to pašu mēru un iztukšoja tāpat vienā vilcienā.

Klātesošie, arī kārtīgi iedzērāji, asistējot derībām, dzēra no saviem parastiem kausiem un sasprindzināti gaidīja tālāko.

Pēc īsa brītiņa laivinieks pamāja saimniekam:

— Pilnkannu!

Visu acis pārsteigumā iedzirkstījās: astoņi stopi alus! Kā puisis tos veiks?

Zauers piepildīja lielo kannu un nolika Ērmaņa priekšā.

— Uz godātā barona veselību!— Tas pacēla ar vienu roku smago mēru un, nodzēris pusi, atvilka elpu; tad ar otru vilcienu iztukšoja līdz dibenam.

— Pilnkannu!— ierēcās muižnieks.

Saimnieks nolika viņa priekšā jau sagatavotu trauku.

Resnais to iztukšoja tāpat divos paņēmienos.

— Vēlreiz to pašu mēru!— viņš atkal ierēcās un, kad saimnieks no jauna bij kannu piepildījis, lēni sūkdams, iztukšoja to — vienā vilcienā!

Sacēlās gaviles. Izbrīnu pilnie skati skraidīja no viena sacīkšu dalībnieka uz otru. Muižnieka acis bija piesarkušas un krietni izspiedušās uz āru. Bet Ērmanis sēdēja mierīgs, it kn būtu tikai slāpes dzesējis.

— To es dzēru uz tavu veselību, puiš, — barons teica, jau atraugādamies.— Ja tu tagad ar to pašu man nevari atbildēt, tad es uzskatu, ka tu esi derību pazaudējis un tavam aizbildnim Bērensam jāsamaksā man pieci simti dālderu.

Ērmanis pasmaidīja un paraudzījās uz melngalvi.

— Kā? Vai nevari vis vairs?— muižnieks iesmējās.

- Vai raugies jau uz savu derības turētāju?

— Man, godājamais barona kungs, būtu kāds iebil­dums,— Ērmanis, smaidam neizgaistot, atbildēja.

— Un tas būtu?

— No sākuma man nebij lielas slāpes un es domāju, ka varēšu smuki lēnām dzert. Bet nu, redzot, ka jums slāpes lielas, ari es sāku tās just.

— Kad tevi! Es nesaprotu, kas tas par iebildumu!

— Nu, ka jums jāļauj man slāpes dzesēt.

— Pie vella! Es tak saku: dzer! Ņem pilnkannu!

— Tas mērs man, tagad iesilušam, ir par mazu.

— Deviņi pērkoni! Tad prasi lielāku mēru!

Ērmanis pamāja saimniekam:

— Spaini alus!

Zauers piepildīja spaini, nolika to laivinieka priekšā.

— Uz godājamā barona kunga veselību!— puisis abām rokām pacēla spaini, pielika pie lūpām, izdzēra to lielā pusē, atņēma elpu un ar otru paņēmienu iztukšoja.

Atkal nošalca klātesošo gaviles.

— Spaini!— gluži aizsmacis ierēcās resnais.

Ar to viņš vairs galā netika. No visa spēka piespiezda- mies, tas nodzēra tikai pusi, nolaida spaini uz grīdu un, smagi elsodams, atzinās:

— Esmu derību pazaudējis . . . Sim puisim pieder mans pajūgs ar ratiem .. .

Viesi vēlēja laimes melngalvim, sita uz pleca Ērmanim un izteica atzinību ari baronam.

Muižnieks piecēlās un iztenterēja laukā, sētā. Ērmanis palika sēžot.

Puisis domāja:

«No vienas puses, ir ļoti labi. Zirgs un rati man ir; ja tik nu laimētos nemanītiem tikt laukā pa pilsētas vārtiem. No otras puses, tik nelāga dūša, kā savu mūžu nav bijusi. Vēderā urkšķ un burkšķ, it kā tur vārītos samazgu katlis; pilns viņš ir, bet ēst gribas kā negudram … Nez, ja nolaistu ūdeni, varbūt kļūtu labāk .. .»

Barons atgriezās.

Svaigajā gaisā viņš bija labi atžirdzis.

. . . puisis abām rokam pacēla spaini . . .

— Kad tevi!— viņš šķendējās.— Es visu savu mūžu neko citu neesmu mācījies kā dzert un tomēr tiku uzveikts.

Vajadzēja man labāk saderēt uz ēšanu, ar ko ari esmu nepārspējams.

— Lai iet!— iesaucās melngalvis.

— So pašu puisi stādi man pretī?

— So pašu!…

— Lai notiek!

Nu Ērmanis nobijās. Nē! Patlaban viņš ne kumosa nevarētu dabūt lejā, kā arī nejuta izsalkumu.

— Kā tu domā, Zeltiņ?— Bērenss griezās pret puisi.

Ērmanis brīdi padomāja, tad teica izlikdamies:

— Ja jau jūs, kungs, liekat, tad jāpaklausa, bet pirms gan gribētu aplūkot vinnēto karieti.

— Ej apskati!— barons pamāja.— Tie ir zirgi, kam līdzī­gus visā Kurzemē neatradīsi. Un arī rati nav slikti.

Ērmanis piecēlās, paņēma no saimnieka latarnu un izgāja uz nojumu, kur parasti mēdza novietot kungu pa­jūgus.

— Tik lepna pajūga man nemaz nevajadzēja,— viņš no­murmināja, pacēlis gaismu pie karietes ādas pārklāja, un gribēja griezties atpakaļ, bet, izdzirdējis aiz sevis kaut ko ierūcamies, atkal paraudzījās ar paceltu latarnu.

Ratos žāvājās vīrs ar zeltu izrotātā mētelī un cepurē, kādos daži Kurzemes muižnieki pēc franču parauga ietērpa savus kučierus. Ērmanis bieži bija redzējis tādus uz Dauga­vas pārceltuves ceļā no Kurzemes uz Rīgu.

— Ei, kas te?— miegā iztraucētais karietes sargs iesau­cās.

Ērmanis no balss pazina to pašu vīru, kura sarunu ar iebraucamās vietas zirgu puisi bija noklausījies Bebrukar- klāja torni.

— Nekas, nekas,— viņš atbildēja,— es domāju, ka te būtu ērberģa puisis Jānis.

— Tas gul stallī.

— Nu nekas, lai izgujas.— Ērmanis gāja atpakaļ uz iekšu. Pēkšņi tam ienāca prātā brīnum jauka iedoma. Viņš pat nopurinājās priekā.

Ērberģī kungi atkal sēdēja pie galda.

— Nu,— barons teica puisim,— mēs ar Bērensu tagad saderējām uz ēšanu — par pieci simti dālderiem. Ja es tevi pārēdišu, tad viņš ar to naudu būs pilnīgi samaksājis manus zirgus un pajūgu, ko dzerdams paspēlēju. Man zaudējuma nebūs, un viņš būs ticis vajā no liekas naudas, jo kas ir pieci simti dālderu bagātam tirgotājam, melngalvim un vecpui­sim! . .. Bet saki — kas man jāliek pretim, ja varbūt tu uzvarētu?

— Ko es varu daudz vēlēties?— Ērmanis tikko apslēpa savu prieku.— Tādā gadījumā dodiet man pie tā pajūga vēl klāt jūsu kučiera skaisto mēteli un cepuri. Tad varēšu lepni braukt uz bukas.

— Lai notiek!— barons sita saujā Bērensam.— Ja man nav pajūga, tad ari kučieris ir lieks. Lai tas iet kājām atpakaļ uz Kurzemi bez mēteļa un cepures. Ir silta vasara.

Atkal klātesošie apliecināja deribas. Saimnieks gāja celt augšā kalpones, lai sāk cept un sutināt.

Pēc stundas jau galdā sāka parādīties pirmie ēdieni. Ērmanis nespēja rit lejā siekalas, kas nemitīgi saskrēja mutē, raugoties vistu cepešos, sinepju gaļā, cūkas šķiņķos.

Sākās ēšanās. ,

Atkal Ērmanis uzveica resno kurzemnieku lielkungu.

Jau pamalē taisījās svīst maza gaismiņa, kad uzvarē­tājs — brīnišķā labsajūtā, kādu saprot tikai izsalcis cilvēks, ticis pie labām vakariņām,— uzvilcis mugurā barona ku­čiera skaisto mēteli un uzmaucis pār acīm viņa platmalaino cepuri, laida ar kungu pajūgu laukā no ērberģa pagalma.

Vēl Riga nebij pamodusies, kad Ērmanis klusi piebrauca pie Bebrukārklāja torņa, nonesa zemē un noguldīja karietē vārgos draugus un izbrauca atkal pa Audēju vārtiem Iekšvalnī. Tad tornī atskanēja zvans — zīme, ka pilsētas ārējos vārtus atslēdz. Ērmanis uzšāva brašajiem zirgiem, kuri staltos rikšos tuvojās Smilšu vārtiem. Sargs tikko bija vārtus atvēris.

— Kas tur?— viņš nomiegojies uzsauca ašajam braucē­jam.

— Vai nepazīsti kungus!— lepni atsaucās Ērmanis un laida laukā no pilsētas, ka tilts vien norībēja.