Trīs vella kalpi

6. nodala MĀCĪTĀJĀ MEITA MEKLĒ SAKARUS AR VELLU

Kamēr rātskungi pārrunāja savus slepenos jautājumus, šīsdienas gavilniecei ar māsīcu Elizu bij ne mazāk svarīga sazvērestība. Abas meičas, atstājušas kafijas galdu, ie­slēdzās Cecīlijas kambarītī.

Elīza uztraukta satvēra biedrenes roku.

— Vai patiesi, Cille, mēs redzēsim viņu?

— Jā.

— Tādu pat, kādu to skatījām baznīcā?

— Varbūt ne tik skaidru tēlu. Mēs varam izsaukt tikai viņa garu.

— Un varēsim ar to sarunāties?

— Gari atbild uz garureģa jautājumiem. Bet, vai viņi paši jautā, par to nekā neesmu lasījusi burvju grāmatā.

— Un tu gribi atzīties, ka mīli viņu?

— Es teikšu, ka viņa dēļ esmu ar mieru iestāties vella kalpībā.

Elīza nodrebēja. Bet arī viņas dzirkstošās acīs bij lasāms, ka tā labprāt ziedotu savu dvēseli skaistajam vella kalpam, kurš bija apbūris visas Rīgas meitas, kas tikai reizi viņu redzējušas. Viņa dziļi ievilka elpu un teica:

— Tad sāksim, Cille, Dieva vārdā!

— Tpi, tpi, tpi!— mācītājmeita nospļāvās.— Nemini dievvārda! Tā mēs visu varam samaitāt!

— Nē, nē,— Elīza apjukusi atjēdzās.— Es pārteicos.

Cecīlija piegāja pie savas gultas, pacēla pēli un no tā

apakšas izņēma biezu, vecu šarteku teļādas sējumā, vara trauku ar sausām, smaržojošām zālfm un mazu, melnu zizli. Noslēpumaini un svarīgi viņa šīs mantas nolika uz galda. Tad pēkšņi kaut ko iedomājās:

— Bet mēs nezinām viņa vārdu. Kā lai to piesaucam?

— Hm,— Elīza pārdomāja,— ja mēs sīki aprakstām viņa izskatu: skaistās acis, matus, apģērbu…

Cecīlija papurināja galvu.

— Rakstos ir teikts: eksorcists izsauc vellu, minot viņa vārdu. Bet mēs nezinām, kā sauc mūsējo .. . Vai zini, kas man ienāk prātā?

— Nu?

— Pasauksim mūsu kalponi. Visi latviešu zemnieki kopo­joties ar ļauniem gariem. Ari Rautei vajag sīki zināt visas vellu būšanas.

Eliza uztraucās:—Tu domā, ka Raute, šis zemnieku skuķis, ir pazīstama ar jauno, skaisto vellu?

— Bez šaubām.

— Tad viņa ir ragana!

— Nu, kas par to?— Cille errojās par draudzenes it kā nosodoši uzsvērto vārdu.— Tā sauc visas sievietes, kurām ar ļauniem gariem darīšanas.

Viņa atslēdza kambarīša durvis un sauca ārā:

— Raute! Ei, Raute! Ienāc pie manis!

Ieradās kalpone.

Elīza ar nepārprotami greizsirdīgu skatu vēroja skaisto, gadus četrus piecus par sevi vecāko meiteni ar zelta dzelte­nām bizēm un neaizmirsteļu zilām acīm un nodomāja:

«Nē, tādas acis velliem nevar patikt. Tad jau manas brūnās vai Cilles melnās acis drīzāk viņu valdzinas.»

— Panāc šurp, Raute!— kundzlgi un augstprātīgi Cecī­lija aicināja kalponi dziļāk.— Mums ar tevi jāparunā.

Meitene aizvēra durvis un panācās līdz istabas vidum.

— Saki man,— mācītāja meita asi viņu uzlūkoja,— vai tu pielūdz vellus?

— Kā?— šis jautājums pārsteidza meiču.

— Nu, jūs, latvieši, taču esat nodevušies vella kalpībā?

— Nē, jaunava. Mēs kalpojam kungiem.

— Ne to es tev prasu. Es saku, ka jūs, zemnieki, labprāt neapmeklējat baznīcu.

— Kungi mūs apkrauj darbiem. Mēs varam iet baznīcā tikai lielos svētkos.

— Un jūs pielūdzat Jēzu Kristu?

— Pielūdzam gan.

— Un pielūdzat arī savus pagānu dievus — vellus?

— Nē, vellu mēs nepielūdzam.

— Kā ne?

— Mēs lūdzam Debestēvu, Laukumāti, Veļumāti.

— Un kāpēc arī tos?

— Tie labprātīgāk uzklausa mūsu lūgšanas.

— Bet pašu vellu — vai to nelūdzat?

— Nē, tas nekā laba nevar darīt.

— Taču ļaunu viņš var darīt.

— Debestēvs tam neļauj daudz vaļas.

Mācītāja meita atskārta, ka tā netiks pie mērķa. Viņa pārdomāja, ko tālāk jautāt, un pagriezās pret biedreni.

Tad Elīza mēģināja iet tieši pie lietas:

— Saki, Raute,— ko tu dari, kad gribi satikties ar kādu vellu?

Kalpone nesaprašanā iepleta acis.

— Es? Kāpēc man jāsatiekas?

— Muļķa zoss!— Cille teica īgni.— Vai tad tev nepatīk kāds smuks velis? Piemēram, tas jaunākais no tiem, kuri svētdien pirms Vasarassvētkiem bija Svētā Pētera baz­nīcā .. .

Meiča paraustīja plecus.

— Es taču baznīcā nebiju. Man kundze sadeva tik daudz vērpjamā, ka netiku līdz vēlam vakaram galā.

— Bet tu varbūt viņu pazīsti?

— Kādu vellu? Nē! '

— Un nekad neesi ne ar vienu tikusies?

— Neesmu.

— Tu esi muļķa meitene!— Cille dusmojās, ka velti no tās cerējusi ko izzināt.— Ej!

Kalpone pagriezās un gāja uz durvīm.

Cecīlija kaut ko iedomājas.

— Bet uzkavējies priekšnamā! Gaidi, var būt, ka mēs tevi sauksim!

Meiča izgāja.

— Kāpēc tu liki viņai palikt tuvumā, Cille?— bažigi jautāja Elīza.— Ka viņa aiz durvīm kaut ko neizdzird . ..

— Ta būs labāk,— arī mazliet nedroši atbildēja Cecī­lija.— Ja varbūt mums pie eksorcijas kas ļauns gadās, tad varam pasaukt skuķi palīgā. Bet tagad viņa mums nemaz nav vajadzīga. Es zinu, kā izsaukt to vellu, kuru vēlamies: mēs piesauksim visskaistāko vellu, kāds vispār ir. Tas būs mūsu īstais. Sāksim!

Jaunās garu saucējas piegāja pie galda un lielākā no­pietnība un svinībā sāka gatavoties. Cille uzšķīra veco šar- teku. Sadzeltējušās pergamenta lapas bija sīki aprakstītas latiņu burtiem un k'abalistiskām pentogrammām. Tā bija kāda uz sārta sadedzināta nabaga nelgas nekromanta mel­nā grāmata, kuru līdz ar kvēpināmo trauku, zālēm un burvju zizli bija pievācis mācitājs Samsons un kuru viņa grāmatplauktos bija atradusi Cecīlija. Viņa vēlreiz uzma­nīgi pārlasīja kādu vietu, ar pirkstu braukdama no rindas uz rindu, no zīmes uz zirni, tad uzšķīla uguni un iededzināja uz galda sveci, sakārtoja vara trauka kvēpināmās zāles un tās aizdedzināja. Sausais siens neuztvēra liesmu, bet sāka tikai gruzdēt, radīdams plānu, zilu dūmu strūkliņu, kas taisni pacēlās pret griestiem un izplatīja savādu, saldu, reibinošu smaržu.

Mācītāja meita satvēra zizli. Viņas roka uztraukumā drebēja, taisot gaisā ar to ērmīgas zīmes, kādas atradās uz šartekas lapaspušu malām.

Tad viņa sīkā, griezīgā balsī sāka lasīt burvju formulu no melnās grāmatas:

— Lamarton anoir bulon, madrinel trason ebrasotea pantenon nabrulges, comeri itrasbier rubanti nadres cal- musi ormenui ni tules demi, rabion hamoofin! Parādies, skaistākais no visiem velliem,— tas, kuru redzējām Svētā Pētera baznīca un kurš tagad sēž ieslodzīts Peitava torņa cietumā! Parādies!

Mācītājā meitai no lielās gribas sasprindzinātibas piepampa roku dzīslas. Vienā rokā tā vicināja zizli, ar otru turējās pie galda malas. Uz pieres viņai parādījās sīkas sviedru lāsītes. Nekādas parādības nejuta. Tikai no kvēpi­nāma trauka cēlās gaisā šaura, zila dūmu strūkla, kas kā miglas dūmaka krājas ap griestiem un, neatrazdama slēg­tajā telpā nekur izejas, vijīgos slāņos grima zemāk, jau bllvēdamās turpat virs meiteņu galvām.

Saldajā, smaržainā gaisā elpošana kļuva smagāka. Eliza, cieši piespiedusies pie draudzenes, juta mācamies virsū reibumu un miegu. Viņa aplika roku ap māsīcas viduci.

Cecīlija, nejuzdama nekā ap sevi, kā transā atkārtoja formulu.

Vēl nevienas parādības nemanīja.

Garureģe sāka trešoreiz, jau pati grīļodamās.

Te aiz viņas muguras atskanēja kluss troksnis. Cille atgriezās: Elīza bij sabrukusi uz grīdas. Ari viņai pašai sāka griezties riņķi galva. Klusi iekliegdamās, tā saļima blakus biedrenei.

Mācītāja viesiem darbistabā aptrūka vīna. Namatēvs piecēlās un piezvanīja. Pagāja laiciņš, bet kalpone nerādījās.

— Vai tā skuķe būs tik cieši iemigusi?— teica Samsons un gāja pats raudzīt.

Viņš ieskatījās virtuvē, skuķes kambarītī. Nekur tās nemanīja. Tad viņa deguns saoda savādu saldu smaržu. Priekšnamā tā kļuva stiprāka un, kā likās, nāca no Cecīlijas istabas, kuras durvis bij pusviru.

Mācītājs piegāja, pavēra durvis un apstājās uz sliekšņa, pārsteigts no baigā skata, kas te atklājās viņa acīm. Istaba bij pilna zilas migliņas, kas lēni plūda laukā pa atvērto logu. Gultā šķērsu gulēja noguldītas Cecīlija un Eliza, kā liekas, paģībušas. Kalpone ar ūdenstrauku rokā mērcēja tanī drāniņu un slapināja abu meiteņu pieres.

— Kas še notiek, Raute?— Samsons piesteidzās pie gul­tas.

— Nezinu, cienlgtēv.

— Kas abām jaunavām lēcies?

— Patiesi nezinu. Abas jaunavas kaut ko runāja par velliem.

— Par velliem?!

— Jā, cienlgtēv.

— Nekā nesaprotu. Bet kā tie dūmi še gadījušies? Ir taču vasara, kamīns nav kurināts.

— Abas jaunavas te bija svēpinājušas kādas smaržu zāles. Es atrāvu vaļā logu un izmetu kūpošo trauku laukā.

— Zēligais Dievs!— Samsonam pēkšņi uzausa nelabas domas. Viņš ātri aplaida skatu pār istabu, ieraudzīja uz galda veco burvju grāmatu un visu saprata.

— Es izdzirdēju klusu iekliegšanos,— kalpone stāstīja, — un, pavērusi durvis, ieraudzīju dūmainā istabā abas jaunavas uz grīdas nesamaņā. Iecēlu tās gultā. No aukstā ūdens viņas sāk atžirgt. Lūk, Elīza jau atver acis.

Rama meita pirmā atžilba. Brīdi nesaprašanā tā raudzī­jās gan kalponē, gan tēvocī Hermani, tad, spēji sārtumam atgriežoties vaigos, pielēca no gultas kājās. Ari Cille atmo­dās.

Mācītājs sagrumbotu pieri raudzījās meitā, pārmetoši pagrozīja galvu, tad pakampa no galda grāmatu un zizli un gāja uz durvīm.

Te viņš apstājās un atgriezies teica stingri cietā balsī:

— Dzirdi, Raute: tā kā neviens ne pušplēsta vārdiņa no tavas mutes lai nedzird par šo gadījumu! Tu mani saproti?

— Saprotu, cienīgtēv. Kas man ko kādam stāstīt?

— Un jūs abas,— viņš pamāja, galvu pret Cilli un Elīzu,— pašas sapratisat, kādās briesmās ar savu viegl­prātību varat iekļūt.

Viņš izgāja un devās uz virtuvi, iemeta bīstamo grā­matu pavardā, aplēja to ar eļļu un uzšķīla uguni. Tad, atkāpies attālāk un mezdams sev priekšā krusta zīmi, bailīgi vēroja, vai Sātana burvju zīmes un formulas uguns patiesi aprīs bez kādiem starpgadījumiem.

Un tā bij. Vecā šarteka sadega. Atlika tikai plēnes un pelni.