Trīs vella kalpi

24. nodaļa ĢIMENES IZSKAIDROSANĀS

Agri no rīta Rams apciemoja svaini. Tik priecīgu un apmierinātu Samsons sen viņu nebij redzējis un, kaut gan pats slikti gulējis, vēl arvien sagrauzts par meitas dēkām, arī mēģināja pasmaidīt.

— Nudien, Tom, raugoties tavā līksmajā sejā, es gandrīz noticētu, ka Rīga atvērusi savus vārtus zviedriem, ja tu man tagad to paziņotu.

— Pamazām, pamazām.— Rams, smīnēdams un rokas berzēdams, staigāja pa istabu.— Visam būs savs laiks. Pagaidām apmierinies ar to, ka šie trīs vella kalpi nekad vairs nerādīsies Rīgas mūros un tavas Cilles kambari.

— Kā? Vai patiešām viņi izstumti?

— Jā. Un, bez šaubām, jau būs zviedru sakapāti gabalos. Tie nav tādi ļaudis, kas labprātīgi dosies gūstā. Gods kam gods: neatzīt viņu dūšību — tas būtu netaisni. Jau mazā gaismiņā es biju uz vaļņiem apjautāties. Nabaga velli! Vairākkārt tie esot mēģinājuši rāpties augšā uz vaļņiem, bet arvien atgrūsti atpakaļ un izpeldināti apcietinājumu grāvja dūņās. Izmisumā viņi pat sašāvuši kādu kurpnieka zelli uz vaļņa . . . Bet lai nu kā: mēs savu esam panākuši. Miers ir pilsētai un arī pilsoņiem … Tomēr jau šorīt es loveroju, ka ne visi ir apmierināti ar manu rieibu: viens otrs man slepus uzmeta aizdomīgus skatienus, kaut gan nekā neteica. No sākuma bij tā savādi: ko tie Jaudis tik dīvaini manī noraugās? Bet vēlāk aptvēru: tie bij pārmetoši skati, ka esmu izstūmis brašos Rīgas aizstāvjus, jo rīdzinieki arvien vairāk iedegas. Bet, man šķiet, arī te atradīšu īsto līdzekli, kā viņu cīņas kāri atdzesēt. Ja Rāte negrib mieru, tad to prasīs mūsu sievas.

— Kā tu domā?

— Es sakūdīšu pilsones.

— Pret Rīgas aizstāvēšanu?

— Pret lieku asins izliešanu. Es viņām iztēlošu to postu, kas bus, ja zviedri pamazām apšaus un sakropļos viņu virus, dēlus, laupis ģimenes apgādniekus, sagraus un nodedzinās pilsoņu namus. Es radīšu noskaņojumu pret aizstāvēšanās turpināšanu. Un, ja sieviešu bari ik dienas ielenks rātsnamu, prasīdami mieru, tad galu galā Rāte būs spiesta uzsākt Harunas ar zviedriem. Un ari tev, Herman, tas pats jādara no kanceles.

— Es savos sprediķos allaž sludinu miera svētību un kara postu.

— Tev jādara vairāk. -

— Ko es vēl varu darit?

— Kūdīt! Tu neesi pilsētas aizstāvēšanas vaditājs, tu vari to darīt atklātak kā es. Man jarikojas caur citiem. Par piemēru, es gribu ņemt talkā savu Elizu . .. Jā, vai tad meitenes vēl vārtās pa dūnu spilveniem?

— Cille, liekas, jau aizgāja pie maiznieka.

— Un Elīza?

— Kā man to zināt?

— Vai tad Elīza šonakt nebija pie jums? Vakar vakarā viņa tak teicās nākt pie Cilles pārnakšņot…

— Te viņas nav.

— Kā? Patiesi?!

Rama un Samsona sarunu pārtrauca Cille, atgriezusies no maiznieka. Viņa bij uztraukta un savām mellajām, sprikstošām acīm gandrīz naidīgi raudzījās Ramā. Ar grozu uz rokas, galvu lepni pacēlusi, tā stāvēja izaicinošā pozā istabas vidu, nepavisam neatgādinādama rātno, labi audzināto mācītāja meitiņu.

— Krusttēv Tom!— viņa teica paceltā balsī, krūtīm smagi cilājoties.— Tu esi pastrādājis nekrietnu darbu!

— Kā?— Rams iepleta acis.

— Tu esi nodevis zviedriem tris brašākos Rīgas aizstāv­jus! Tas ir nekrietni!

Rams piespiesti iesmējās.

— Skat, skat, cik dedzīgu aizstāvi šie vella kalpi sev ir izmeklējušies!

Cille iespieda rokas sānos.

— Vispirms, neviens nav mani izmeklējis par aizstāvi, un, otrkārt, šie dūšīgie karavīri nav nekādi vella kalpi!

— Tā? Bet izgaist caur atslēgas caurumu, pārvērsties par pelēm — tas tev liekas dabīgi?

— Krusttēv, es ari biju torit baznīcā, bet neredzēju, ka viņi būtu līduši caur atslēgas caurumu.

— Ko tad tu redzēji?

— Es redzēju, ka viņi izgāja pa mazajām durvtiņām.

— To tu redzēji?

— Un, ja ari neredzēju, tad sapratu, ka tā tas bijis. Varbūt ķestera Lēne zin ko vairāk. Viņa šos puišus pazist tīri labi. Un, kas uz tām pelēm attiecas, tad man tev jāsaka, ka torņinieks Angers ir dzērājs un tam visur var sākt rādīties peles. Te varbūt tev Angera Anna varētu ko pastāstīt.

Mācītājs visu laiku lielām acīm bija noraudzijies meitā, bet tā tēva skatu pat neievēroja. Beidzot Samsons vairs neizturēja un bargi uzsauca:

— Cille! Vai tā runā krustmeita ar savu krusttēvu!? Vai tā pieklājas?

— Jā, tēt!— Cille atcirta arī tēvam, nenolaizdama skata no krusttēva.— Es neko aplamu neesmu teikusi. Bet krust­tēvs Toms ir Jauns cilvēks. Viņš sastāstīja pilsētā, ka šiem trim puišiem esot sakari ar Nelabo, ka tie ar burvju zizli pieburot sev klāt attālus priekšmetus un cilvēkus.

— Un tu, mījā krustmeit, gribi to noliegt?— Rams arī iespieda rokas sānos.

— Jā. Tas nav nekāds burvju zizlis, bet caurule ar liektiem stikliem, kas palielina priekšmetus.

— Tā? Kā tu to zini tik labi?

— Es pati raudzījos ar to tālskatu. Tur nav nekādas burvības. Tēva istabas logā arī ir viena šāda liekta rūts. Ja pa to skatās cauri uz namu ielas otrā pusē, tad akmeņi mūri izskatās daudz lielāki. Mēs abas ar māsīcu Elīzu to nejauši pamanījām.

— Bet migla tavā istabā?— Samsons zobgalīgi iejautā­jās, atzinis, ka ar bāršanos meitu nepielēninās, bet drīzāk uzveiks ar pierādījumiem.

— Tā migla manā istabā?— Cille padomāja.— To es pati taisīju.

Samsons nobālēja un atsēdās.

— Tu pati?

— Jā. Un arī te nav nekādas burvības. Es … es saminu pūpēdi,— skuķe droši izmelojās.

— Trakas lietas! Trakas lietas!— Rams raustīja plecus. Tad atcerējās savas rūpes.— Bet saki man — kur Elīza?

— Kā lai es to zinu?— Cille nepiedodami vīzdegunīgi pagriezās uz iešanu.

— Vai tad viņa šonakt negulēja pie tevis?

— Kas Elīzai par prieku gulēt pie manis, kad tā var būt patīkamākā sabiedrībā.

— Kādā sabiedrībā?

— Nu, pie tiem jūsu vella kalpiem.

— Cille! Dieva dēļ, ko tu runā?!

— Tu izliecies, krusttēv, it kā nezinātu, kur atrodas māsīca Elīza.

— Kā lai es to zinu?

— Tātad tu arī nezini, kur tie trīs puiši atrodas?

— Mīļais bērns, es zinu, ko daru, ja šos ļaudis izraidu no Rīgas, un mans pienākums nav tev par to dot atbildību. Bet pasaki man, kur atrodas Eliza. Nakti viņa nav bijusi mājās.

— Kā viņa var būt mājās, kad tu padzen no mūsu mūriem viņas acu raugus? Viņai jāseko tiem!

— Kā? Eliza būtu . . .

— Jā, viņa nakti nolaidusies pa virves kāpnēm aiz vaļņiem.

— Žēlīgais Dievs! Kā tu to zini?

— Visa pilsēta to zin. Man pastāstīja maizniece. Viņas virs naktī bijis sardzē un redzējis Elīzu nokāpjam. Ak, šī mijā māsīca! Viņa izliekas tik svēta! …

Rams vairs neizturēja. Neatvadījies viņš drāzās laukā no svaiņa dzivokļa, noskrēja lejā un izgāja uz ielas.

— Tad tādēļ ļaudis šorīt tik savādi uz mani raudzījās! — viņš sarunājās pats ar sevi.— Tādēļ šie nožēlojošie slepenie skatieni. . . Visa pilsēta zin, ka rātskunga Rama meita aizskrējusi līdzi šiem klaidoņiem karakalpiem . .. šiem vella kalpiem … Kaut gan, taisnību sakot, tik traki nav ar tām burvībām. Cillei būs taisnība … Bet Elīza? Kur viņa tagad atrodas? Vai viņa sastapusi izraidītos? Vai varbūt līdz ar tiem nogalināta kautiņā? Vai varbūt kāds uz vaļņiem nezinās ko pastāstīt?

Rams devās uz Jēkaba bastionu.

Atsevišķie zviedru šāvieni, no paša rīta jau sākušies, tagad kļuva spēcīgāki, strādāja visas baterijas. Rīdzinieki gausi atbildēja. Sāka rasināt lietus, debess ietinās drūmā, pelēkā miglas dūmakā. Pilsoņi aizsargi saīguši stāvēja savās vietās.

Rams apstaigāja vaļņus, apprasīdamies, vai nedabūs kādas ziņas par meitu. Visi zināja pastāstīt vienīgi dzirdēto; redzējuši Elīzu tie nebija.

Tad Rams griezās atpakaļ pilsētā un iegāja Holsta maiznīcā. Maiznieks pastāstīja, ka rātskunga meita ieradu­sies vaļņos naktī ar aizsaini padusē, kaut ko runājusi par tēva pārsteidzību. Tad pēkšņi viņa nozudusi tumsā. Kad vēlāk uzlēcis mēnesis, kurpniekzellis Spehts pamanījis no vaļņa nolaistās kāpnes un sapratis, ka jaunava pa tām nokāpusi zemē. Bet tad pamanijuši aiz grāvja arī izraidītos. Viens, pārpeldējis grāvi, rāpies augšā. Spehts pārcirtis kāpnes, bet saļimis, ievainots no pistoles lodes, ko raidījis viens no puišiem. Kā liekas, tad jaunava Elīza aizgājusi līdzi padzītiem vella kalpiem. Viņš, maiznieks, vēlāk no vaļņiem saucis rātskunga meitu, bet nedabūjis nekādas atbildes.

Smagu sirdi Rams atgriezās mājās.

Mācītāja namā torīt neviens nepieskārās brokastīm. Pats namatēvs sēdēja drūms darba istabā smagās pārdomās par meitas trakulībām. Samsona kundze, tikko piecēlusies un dabūjusi dzirdēt par māsasmeitas Elīzas dēkaino pazu­šanu, atkal likās gultā ar samērcētu dvieli uz galvas. Cille staigāja pa savu istabu, mocīdamās ar greizsirdības domām pret blēdīgo māsīcu, kā viņa to dēvēja.

Viņa prātoja:

— Ak šī Elīza! Es liku viņu atsaukt, pastāstīju tai, kādas briesmas draud Andrim; viņa solījās to brīdināt. . . Bet luk, ko šī viltniece izdara! Viņa ļauj puišus izraidīt, lai pati varētu aizbēgt kopā ar tiem. Nudien, tas nav godīgi! Kāpēc viņa nepateica man savu nodomu? Es būtu bēgusi līdz! . .. Nu jā, bet taisni no tā viņa baidās — ka es neatņemu viņai Andri… Tagad viņa varbūt sēž kopā ar to zem egles aiz Vecā kalna un izmižģē savas blēdīgās acis, viņā šķielēdama. Jeb varbūt viņi ir izlavijušies cauri zviedru apcietināju­miem un sardzēm, apmetušies kaut kur mežā, uzcēluši zaru būdu un tērzē, izlaidušies uz siena paklāja … Nudien, man jāsaka: čūska!…

Cillei nebij miera. Viņa iegāja virtuvē, kur pavardu piekopa Rūta, šorīt izlaista no sava bēniņu kambara cie­tuma, jo tagad vairs nebij jāraizējas, ka tā ies slaistīties pa vaļņiem.

— Saki man, Raute,— Cille nostājās kalpones priekšā, rokas uz muguras salikusi,— saki man — vai tu neesi ievēro­jusi, ka manai māsīcai Elizai ir blēdīgs skats?

— Nē, jaunava. Neesmu ievērojusi.

— Bet tā ir. Tev vajadzēja vērīgāk ieskatīties.

— Nākamreiz to darīšu.

— Nākamreiz? Kad tas ir — nākamreiz?

— Nu, kad jaunava Elīza atnāks pie cienītās jaunavas Cecīlijas.

— To tu nesagaidīsi.

— Gan jau.

— Vai tu zini, kur tagad mana māsīca Eliza atrodas? . . . Nekā tu nezini… Eliza patlaban brauc laiviņā pa Daugavu uz augšu. Pēteris ar Ermani sēž irkļos un iras visiem spēkiem, jo zviedri no Pārdaugavas pamanijuši bēgļus un apšauda tos ar smagiem dižgabaliem. Bet Andris sēž laivas pakaļgalā pie stūres. Un viņam blakus Eliza. Zviedru šautā degošā bumba iekrīt desmit soļus no laivas ūdeni. Eliza, šī viltniece, izliekas, ka no izbailēm tai metas nelabi; viņa sagrīļojas, it kā gāztos pāri laivas malai. Andris svabado roku apliek viņai ap vidu, to saturēdams. Bet Eliza, čūska, veļas uz otru pusi un paģībst Andrim pie krūtīm. Saproti: viņa dus Andrim pie krūtīm! Vai tā nav blēdība?…

— Vai cienitā jaunava to šonakt sapni redzēja?

— Nē, tā tas ir!

— Jocīgi.

— Kāpēc tas tā nevar būt? Nu, varbūt viņi arī nav uz Daugavas. Varbūt viņi guļ zaru būdā sienā. Bet Eliza arvien atradis, kā izmeloties, lai tiktu tuvāk Andrim. Slikta daba tapat kā tēvam. Sirds sāp, ka man par miesīgu krusttēvu jāsaka slikts vārds. Bet saki pati, vai tas ir godīgi — sūtīt ļaudis izlūkos un nelaist vairs atpakaļ. Un ja nu zviedri viņus nepieņem pie sevis un sāk cīņu?

— Par ko jūs runājat, jaunava?— Rūta, visu laiku klausījusies Cilles greizsirdības fantāzijās un tikai tagad nojauzdama, ka aiz visa tā patiesi slēpjas kaut kas no patiesas dzīves, bažīgi iejautājās.

— Par ko es runāju? Nu, protams, par Andri un tā draugiem. Diez kā tiem nabadziņiem tagad klājas?

— Vai Andris bij tas jauneklis, kam draudot briesmas, kā jūs vakar man likāt ziņot jaunavai Elizai?

— Nu jā.

— Viņš izraidīts no pilsētas?

— Nu jā. Un mana mīļā māsīca aizbēgusi līdz. Ne vārda man neteikdama.

— Žēlīgais Dievs! Tad tak viņš var krist ienaidnieku rokās? …

— Nu jā. Es jau arī par to baidos. Ja es būtu līdzi ņemta, tad vismaz zinātu, kas notiek. Bet tā nekā …

Rūta uztraukta beidza piekopt virtuvi. Cille, vēl brītiņu pagrozījusies, atgriezās savā istabā.

— Man jādabū zināt, kas ar Andri noticis,— Rūta teica pati sev, noslaucījusi rokas un atraisīdama lielo priekš­autu.— Es iešu uz vaļņiem. Lai notiek kas notikdams.

Klusi viņa izzagās no dzīvokja, noskrēja pa kāpnēm un izgāja uz ielu. Viņa steidzās uz Smilšu bastionu. Tur viņa bija vairāk reižu bijusi un tikusies ar Andri. Kā toreiz, pie pirmās tikšanās, kad mācītājs to sūtīja paka) Cillei, tā arī tagad kauja ap bastionu gāja visā niknumā. Laukumā starp veco pilsētas mūri un vaļņiem krita zviedru šautās bumbas. Pāri galvai dūca muskešu lodes un šņāca somu strēlnieku bultas.

Rūta laimīgi sasniedza torni.

Te vaļņa aizsardzībā stāvēja vairākas nestuves ievaino­tiem. Spēcīgi vīri — apkārtnes zemnieki — nesa no vaļņiem un bastiona zemē sašautos un guldīja nestuvēs. Viņus rīkoja pajauns vīrs ar melngalvju zīmi uz piedurknes. Ieraudzījis meiteni, viņš aizmirsa savu darbu un raudzījās viņā ar sajūsmas un iekarošanas pilnu skatu, izdvesdams:

— Kad tevi! Tā ir skaista!

Rūta gribēja kāpt uz bastionu, bet tanī pat brīdī nošņāca zviedru smagā bumba un sadragāja kāpņu augšējos pakāpie­nus. Meitene atlēca atpakaļ.

— Ko tu še meklē, skaistais bērns?— melngalvis viņu uzrunāja, nenolaizdams savu dedzīgo skatu no meitenes.

— Man te bij pazīstami dižgabalu šāvēji. Es gribētu uzzināt, kur viņi tagad.

— Kā viņus sauc?

— Vienu sauc par Andri. Otram vārdā Pēteris.

— Nezinu gan.

— Un trešais biedris saucas Ermanis.

— Ermanis Zeltiņš?

— Jā, tāds esot viņa pavārds.

— Tad es pazīstu visus trīs! Sis Ērmanis ir man labs draugs, liels izēdājs un izdzērājs. Vēl pirms Rīgas ielenkša­nas vinnēju uz viņu derības ar kādu Kurzemes muižnieku. Viņu un tā biedrus visa pilsēta dēvē par vella kalpiem. Mans vārds ir Matiss Bērenss .. . Bet šo puišu te vairs nav. Pēdējā laikā tie cīnījās pie Jēkaba vārtiem un pagājušo nakti, kā dzird, esot pārgājuši pie zviedriem.

Rūta pagriezās doties uz Jēkaba bastionu, kur melngal­vis ar galvu bij norādījis.

Melngalvis patiesi bija aizrauts no meitenes daiļuma un pavadija to ar skatu pa Iekšvaļņa laukumu.

Pēkšņi Rūta apstājās un sagrīļojās. Tad streipuļodama pakrita. Somu bulta bija ieurbusies viņas mugurā.

— Nestuves!— melngalvis nokomandēja saviem ļau­dīm.— Sekojiet man!

Neraugoties uz bultu lietu, viņš atstāja vaļņu piekāji un piesteidzās pie kritušās. Izpētījis bultas dziļumu miesā, viņš ar spēcīgu un veiklu rāvienu to izvilka no brūces. Rūta paģība.

Piesteidzās arī nesēji un noguldīja nestuvēs ievainoto.

— Uz priekšu!— Bērenss pamāja arī pārējām pilnajām nestuvēm.

Nesēji skriešus pārskrēja apdraudētam laukumam un laimīgi sasniedza Smilšu ielu. Vismaz no bultām un mus­kešu lodēm te varēja justies droši.

Nestuves tuvojās melngalvju namam, kur jaunie tirgoņi apkopa ievainotos uz sava rēķina.

— Sīs nestuves uz manu māju!— Bērenss pavēlēja, norā­dīdams uz Rūtu.— Un tūlīt ķirurgu pasaukt!