Trīs vella kalpi

3. nodaļa MĀRSTAĻU IELAS KAZARMĒS

Līdz pašiem Vasarassvētkiem mūsu trīs draugi brauca uz lašiem. Šogad zveja pagadījās necerēti bagata, un tīri žēl bija svētku dienās sēdēt mājās un atteikties no varenajiem lomiem. Tak pēc tam varēja atkal braukt Daugavā, un tā viņi nostrādāja vēl otru nedēju, kad lielā zivju iešana izbeidzās.

Šopavasar Ērmanis ieņēma lielu naudu un kristīgi dalī­jās ar saviem palīgiem. Nu, spožajiem dālderiem kabatās skanot, kādu rīt' visi trīs brauca pāri uz Rīgu šo to nepieciešamu nopirkt; un bez tam Pēteris ar Andri gribēja uzmeklēt sardzes priekšnieku un piestāties viņa nodaļā par karakalpiem, lai varētu Rīgā palikt uz dzīvi un dzīt pēdas Rūtai.

Nu beidzot bija īsti pienākusi vasara, koki salapojuši un aukstie vēji rimuši. Pilsētas ielas bija prieka un dzīvības pilnas. Ļaudis jautri gāja savās dienas gaitās, kad mūsu . puiši izgāja cauri Sālu vārtiem.

Andris nepalaida garām nevienas meičas, neieskatījies tai zem galvas lakata, cerēdams kādā nejauši saskatīt savu Rūtu. Bet Rīgā diemžēl bija bez tās vēl daudz citu skaistu sieviešu. Tās savukārt meta dedzīgus skatus uz daiļo puisi.

Ejot pār Svētā Pētera baznīcas laukumu, Ērmanis ie­smējās:— Velti mums te meklēt un taujāt pēc Salderna dzīvokja. Kapteinis, bez šaubām, atradīsies savās kazarmēs pie marstaliem.

Viņi izgāja cauri uz Cūku ielu un iegriezās Mār- stalu ielā. Te garas, šauras ēkas vārtos stāvēja sirms

karakalps ar musketi padusē, atspiedies uz musketes dakšas.

— Tepat jau būs mūsu ceļamērķis,-— teica Ērmanis, ap­stādamies un sveicinādams sargu:— Labrīt, draugs! Vai te var satikt jūsu kapteini?

— Tikai iekšā! Tikai iekšā!— Sargs pameta ar galvu uz pagalmu aiz vārtu ailes un, kad puiši taisījās tam paiet garām, vēl piebilda:— Kas iegājis kazarmē, tas tur paliek! Vajā nevienu nelaiž!

— Vai dieniņ!— Ērmanis atsitās atpakaļ.— Tu saki — vaļā vairs nelaiž?

— He, he, he, he .. . Visus, kas tik drusku kust, pieņem!

— Tad es labāk palikšu ārpusē .. . Bet jūs, draugi, ejat vien! Es pagaidīšu, kamēr visu nokārtosat.

— Vai tev liekas,— musketieris iesmējās,— ka tevi, tādu resni, nepieņems? Pieņem! Tagad, karu gaidot, ņem ciet pat pēdējo vārguli! Ej vien!

— Nē, nē,— Ērmanis vairījās.— Man jau ir savs amats. Es tikai atnācu draugiem līdz..

Viņš palika vārtu priekšā, pļāpādams ar sargu, kamēr Pēteris un Andris iegāja pagalmā.

Sētsvidū zem liepas bija nolikts galds ar rakstāmlietām un papīru. Skrīveris pierakstīja pieteikušos. Tam blakus sēdēja cienīgs, iesirms kareivis, kā likās, pats karakalpu priekšnieks kapteinis Salderns. Patlaban viņš pieņēma kādu noskrandojušos, panīkušu vīreli savā dienestā. Skrīveris to pierakstīja un pamāja ar savu zoss spalvu uz kādām durvīm:

— Ej tur! Tur saņemsi apģērbu un visu, kas pienākas. Bet rītu tev jau jābūt kazarmēs.

Andra bažas, vai tikai viņu, jaunu un nepiedzīvojušu, gribēs pieņemt, nu izgaisa.

— Tālāk!— kapteinis griezās pret ienākušajiem.— Jūs arī nākat pieteikties?

— Jā, kaptein!

— Nāciet tuvāk! Kāds tev vārds? No kurienes?

— Pēteris. No Kurzemes.

— Esi jau kalpojis? Aha! Laikam gan — kā rāda tavas rētas sejā . .. Kur kalpoji?

— Fārensbaha pulkā.

— Pie vella! Pie tā Kurzemes Bubuļa? Varbūt esi pat kāvies pret mums, rīdziniekiem?

— Nē. Tikai pret poļiem. Kad Fārensbahs nodeva mūsu hercogu, tad izstājos no viņa pulka.

Jūs arī nākat pieteikties?

— Tātad ar zviedriem esi bijis kopā?

— Gadījās cīnīties ar tiem plecu pie pleca.

— Brangi! Tad tagad, liekas, tev nāksies ar viņiem kauties. Neko darīt. Tas karavīra pienākums . . . Tālāk!

Andris panācās uz priekšu, Pēteris atkāpās.

Kapteinis, uzmetis jaunajam, skaistajam puisim skatu, pēkšņi iepleta acis.

— Kas tu tāds esi? .. .— viņš it kā apjucis nomurmināja.

— Mans vārds Andris. No Kurzemes.

Kapteinis labu laiciņu ar aizdomām lūkojās jaunekli, tad, kaut ko atcerējies, pavērās Pēteri. Nu viņa seja noskaidro­jās.— Pie vella!— Viņš uzsita ar dūri uz galda un pielēca kājās. Vēlreiz uzlūkoja vienu un otru. Tad iesaucās noteikti:— Nē! Jūs es nevaru pieņemt savā pulkā! . . .

— Kāpēc?— Andris bažīgi un nelaimīgi jautāja.

— Tāpēc. .. tāpēc … nu, tāpēc, ka es līdz šim esmu cīņās gājis tikai ar Dieva paligu!

Pēteris bija uzminējis, par ko vecais kareivis uztraucās.

— Kaptein,— viņš teica,— tā tas nav, kā tu domā! Mēs ari cīnāmies ar Dieva palīgu.

— Jūs!?— Salderns skarbi iesmējās.— Jūs — ar dievpa­līgu? Vai arī ar dievpalīgu nedējas divas atpakaļ jūs izkļuvāt no Svētā Pētera baznīcas pa noslēgtu durvju atslēgas caurumu? Man jūsu sejas labi atmiņā. Vēl trešais bija ar jums.

— Kaptein!—Pēteris panāca soli uz priekšu.— Te ir maldīšanās .. .

Tanī bridi no vārtu ailes parādījās pagalmā uztraukts virs, gadus četrdesmit, piepampušu, ar siltu flaneļa drānu apsietu galvu. Pēc smalkā apģērba spriežot, tas varēja būt Rātes loceklis. Ieraudzījis abus puišus, viņš tā kā sarāvās. Tad teica sažņaugtā, piesmakušā balsi:

— Kaptein Saldern!

Kapteinis paraudzījās uz saucēju.

— A! Rātskungs Toms Rams. Ar ko varu pakalpot?

— Uz vienu vārdu!— tas pamāja ar pirkstu.

Vecais kareivis atstāja galdu, pagāja garām abiem puišiem un tuvojās rātskungam. Tas satvēra viņu pie elkoņa un ievilka vārtu ailē, kur Pēteris un Andris abus nevarēja redzēt, bet tikai neskaidri dzirdēja klusu, uztrauktu sarunā­šanos. Svešais mēģināja kapteinim ko iestāstīt, tas pretojās, līdz beidzot, kā likās, piekrita.

Pēc dažām minūtēm pagalmā atgriezās kapteinis viens un teica puišiem, cenzdamies apspiest saviļņojumu:

— Nu labi. Pieraksti, skrlver, šos abus manā pulkā. Ir jau? Labi. Jūs esat pieņemti Rigas sargos. Tagad ejat tur, pa tām durvīm. Tur saņemsat, kā trūkst. Bet rīt agri jā­būt te!

Andris priecīgs steidzās uz norāditām durvīm. Pēteris, nojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā ar pēkšņo pieņemšanu, sekoja vērīgs un aizdomīgs.

Viņam likās, ka šo rātskungu — Tomu Ramu, kā kaptei­nis to vārdā nosauca,— viņš būtu redzējis baznīcā, un nebij šaubu, ka tas ari ticis ķerts no viņa zobena plika, kura sekas varēja būt galvas tūska, ko tagad slēpa flaneļa apsienamais.

Abi jaunpieņemtie iegāja plašā telpā, kur bij priekšā pulciņš citu tādu pat, vakar un šodien pieteikušies.

Pa tam Ērmanis gaidīja aiz vārtiem. Pļāpādams ar musketieri, viņš bija ievērojis pa ielu nākam rātskungu ar apsieto galvu, manījis to uztraukti un ar nedrošu skatu viņu uzlukojam un pēkšņi iegriežamies kazarmes vārtos. Tad viņa auss bija uztvērusi vārtu ailē it kā apspiestas balsis, kā stridu. Tagad rātskungs atkal saviļņots iznāca, atkal paraudzījās uz viņu un musketieri un steigā nozuda ielas likumā.

Abi biedri vēl arvien neatgriezās no pagalma. Parasti taču savervētos kareivjus atlaiž uz dažām dienām nokārtot savas lietas. Ērmanim radās nelaba nojauta: šis rātskungs viņam likās it kā redzēts baznīcā uzbrucēju vidū, un tas, liekas, arī Ērmani še pie vārtiem bija pazinis, jo, ieraudzījis viņu, it kā sarāvās. Aizdomīgas viņam bij likušās arī uztrauktās balsis vārtu ailē. Kad tikai Pēteris ar Andri nav aizturēti.. .

Tā pārdomājot, viņš pēkšņi izdzirdēja no kazarmēm kņadu, ieroču šķindēšanu, iekliedzienus, šāvienus.

— Kad tevi! Jāiet raudzīt!— viņš apņēmās, devās garām musketierim un ieskrēja pagalmā.

Pagalma dibenā aiz kādām durvim bij dzirdams cīņas troksnis, zobenu šķindoņa.

«Nudien, viņi būs sagūstījuši manus draugus!» iedomā­jās laivinieks un devās uz durvīm. Tās bija noslēgtas. Viņš paraudzījās apkārt pagalmā, vai nav pie rokas kāds bomis, ar ko ietriekt durvīs. Bet te nekā nebij, izņemot galdu un abus soliņus zem liepas, kur kapteinis ar skriveri bij sēdējuši. Ērmanis pakampa galdu un drāza to durvīs. Galds izjuka, bet durvis i neiebrīkšķējās. Tad viņš mēģināja tās izspiest ar saviem varenajiem pleciem. Velti.

Pa tam kņada bij norimusi.

Nu atskanēja otrā pagalma galā — no vārtiem — ko­manda:

— Stāties! Musketes uz dakšām! Degli turēt gatavībā!

Ērmanis apgriezās un ieraudzīja karakalpu nodaļu, kuri

pagrieza pret viņu savu musketu stobrus, vienā rokā turē­dami iedegtos degļus. Tiem blakus stāvēja rātskungs ar aptīto galvu.

— Kad tevi kociņš!— iesaucās laivinieks.— Nu, ja kauša­nās, tad kaušanās!

Viņš paskrēja uz pagalma vidu un pakampa vienu no soliem.

Ermanis pakampa galdu un drāza to durvīs.

— Padodies!— uzsauca karakalpu nodaļas priekšnieks, vecs kaprālis.— Pie mazākās pakustēšanās mani viri tevi sašaus vienos caurumos. Nu redzi, nav tev izejas.

Ērmanis ieskatija, ka velti iesākt ciņu. Kaprālim bij taisnība. Viņš nolaida pacelto solu un nošļucis nosēdās uz tā.

Uz kaprāļa pavēli pienāca ļaudis un sasēja gūstekni. Tad atveras durvis pagalma dibenā, un pa tām uz nestuvēm divi vīri iznesa grūti ievainoto Pēteri. Divi citi veda zem rokas tāpat ievainoto Andri. Viņš bija bāls un tikko turējās uz kājām. Iznāca ari kapteinis Salderns un rātskungs Toms Rams. Rātskungs klusi teica kapteinim:

— Nogādājiet tos vella kalpus klusi, bez trokšņa uz cietumu, lai nesaskrien ļaudis.

Salderns pamāja ar galvu un uzsauca kareivjiem:

— Uz torni!

— Pag!— rātskungs iedomājās.— Vislabāk būtu, ja tos neviens neredzētu. Vajadzētu viņiem uzmest uz galvām segas. Tādas lietas jānodara visā klusibā, jo ļoti var būt, ka tie ir no jezuītu ļaudīm, un, ja tie saodīs, ka viņu kalpi sagūstīti, tad sacels traci un mēģinās tos atpestīt.

Kapteinis pamāja kaprālim. Tas iesteidzās kazarmē un atgriezās ar trim gultas segām. Vienu uzklāja uz nestuvēm, kurās gulēja ievainotais Pēteris, un segas malu pārvilka tam pār seju kā mironim. Abas pārējās pārmeta Ērmanim un Andrim un sasēja ar virvi ap vidu.

— Uz priekšu!— nodaļas priekšnieks nokomandēja savus ļaudis. Tie ar gūstekņiem izgāja cauri vārtu ailei uz ielu.

Rātskungs Rams ar visu savu apdomību tomēr bija izdarījis kļūdu.

Steigdamies ar nejauši sastapto karakalpu nodaļu uz kazarmēm un jau pa gabaliņu dzirdēdams kņadu un ieroču šķindoņu, viņš, iebrukdams pa vārtu aili pagalmā, uzsauca sardzē stāvošam musketieram, lai nevienu nelaiž iekšā, jo tur gūstot vella kalpus. Vecais kareivis šo pavēli apzinīgi izpildīja. Kad ļaudis, ari trača pievilināti, gribēja iekļūt, viņš ar savu musketi tos atturēja:

— Atpakaļ! Tur tvarsta paša Nelabā elles kalpus! Jums tur nav ko bāzt degunus!

šī ziņa bij kā uguns pakulās. Acumirklī v? >i tuvākā apkārtnē dzivojošie pilsoņi atradās uz ielas, un s 4 viļņojums vēl pavairojās, kad kareivja pavadībā parādījās segās ietītie gūstekņi. Ļautiņi, neredzēdami viņu īstās sejas, savā fantā­zijā iedomājās tās visdrausmīgākos izskatos un paniskās bailēs atkāpās. Pa nelielu atstatumu pūlis pa 'adīja gājienu līdz Peitava tornim, kurā atradās pilsētas sardzes cietums.

Uz kaprāļa klauvējienu atvērās durvis, un kareivji ar gūstekņiem iegāja torni.

Pūlis neizklīda, bet pieauga arvien lielāks. No mutes mutē gāja vistrakākās baumas par trim vella kalpiem, kuri pirms Vasarassvētkiem jau parādījušies Rīgā un tikai tagad sagūstīti. Daži tos jau bija redzējuši baznīcā, visi kaut ko dzirdējuši par viņiem, un daudzi šo to zināja vai iedomājās.

— Tie ir tie paši ļaunie gari, kas nedēļas divas atpakaļ sacēla traci Svētā Pētera baznīcā un izbēga pa ķestera mazo durvtlņu atslēgas caurumu!

— Ak nē! Man svainene ari toreiz bijusi baznīcā un saka, ka itin skaidri viņus redzējusi. Tie izskatījušies gluži kā citi cilvēki.

— Bet vai tad šie neizskatās kā cilvēki?

— Sie?! Dievs, stāvi man klāt! Sie tak ir īsti velli! Ar ragiem un asti!

— Kā tu to zini? Viņi tak bija ietīti segās.

— Nu, tādēļ jau ietīti, ka pārāk drausmīgi izskatās.

— Jā, jā, mīļie! Ja mēs viņus redzētu vaigu vaigā, tad matiem būtu jāceļas stāvus.

— Bērni nobaidītos un dabūtu lēkmi.

— Vai dieniņ! Man jau tīri nelabi palika, ieraugot viņam uz muguras zem segas nokarājamies astes galiņu.

— Un vienam no viņiem bija zirga kāja. Es novēroju, ka tas klibo!

— Bet kas ar to — uz nestuvēm? Vai tas beigts, vai? . . .

— Kur tad šis var beigts gadīties? Velis tāpat nemir­stīgs kā eņģeļi.

— Tas laikam bija paģībis. Būs apsvēpēts!

— Traki laiki! Nesen baznīcā parādījās trīs velli. Nu atkal trīs ieperinājušies pilsētas sardzes kazarmēs. Visa Rīga vellu pilna!

— Blēņas, es saku! Tie ir tie paši, kurus tvarstīja pirms Vasarassvētkiem Svētā Pēteri.

— Nē jau, nē! Sie ir spalvaini, ar ragiem un astēm. Bet baznīcā — es pats arī tur biju un, lai gan stāvēju attālāk, tak skaidri tos saskatīju: viens no viņiem pat bija tik skaists un balts kā mūsu mācītāja Samsona daiļā meita.

— Un ko tas pierāda?

— Ka šie ir citi!

— Bet vai tad tu nezini, ka Nelabais spēj pieņemt, kādu izskatu tik vēlas?

— Tā-ā-ā? . . . Nudien! …

— Un tātad šie ir tie paši! Baznīcā viņi tak nedrīkst rādīties visā elles godībā un tādēļ gāja turp, kā svētos rakstos lasām,— kā vilki avju drānās.

— Bet kazarmēs?

— Nu, tur tie būs noslēpušies kaut kur zem soliem, pažobelēs, krāsnī un iztraucēti, liekas, nepaspējuši vairs pieņemt citu — nevainīgāku izskatu.

— Vai dieniņ, vai dieniņ! Kādi laiki mums jāpiedzīvo! Saules aptumšošanās. Velli baznīcā. Velli visā pilsētā.

— Jā, tas ar to sauli.. . tās arī ir vella mākslas! Lūk, viņš pārvērties par mellu ēnu, aizgūlies saulei priekšā. Velis var pieņemt katra dzīvnieka, katra cil­vēka izskatu.

— Pareizi! Un, lūk, kā mācītājs Samsons saka, tad viņi vismīļāk pieņemot katoļu pāteru veidu. Tie, kas te Rīgā, visi esot dzīvi velli.

— Jā, jā, mīļie! It īpaši tas vecais, pāters Jans, tas apburot ļaudīm lopus un aptumšojot sauli…

— Mūsu tēvs debesis .. .— kāda vecene sāka pilnā balsī skaitīt tēvreizi.

Galu galā pūlim bij jāizklīst, jo mūžīgi taču nevar stāvēt uz ielām un šausmināties ap ļauniem gariem un viņu mākslām. Bez tam bij jānes tālāk kaimiņiem un kaimiņie­nēm dzirdētais un redzētais un vēl jo vairāk neredzētais.

Tā jau ap pusdienas laiku visa Rīga runāja tikai par trim vella kalpiem, kuri beidzot satverti un ieslēgti Peitava torņa cietumā.