Trīs vella kalpi

50. nodala KĀZAS

Pienāca kāzu diena — otrie Ziemassvētki.

Pie brūklenāju vītņu izgreznotiem Māras dzirnavu vār­tiem ieradās jāšus visi Rīgas priekšstāvji. Tur bija no rātskungiem birģermeistars Toms Rams, gan ne augstās Rātes sūtīts, jo tās naids pret Pēteri un Andri vēl nebija izdzisis; bet gudrais Rams, sava svaiņa uzmudināts un saprazdams, ka ar paša gubernatora aizbildniecībā un labvēlībā stāvošiem puišiem labāk sadzīvot pa draugam, aizmirsa kādreizējās nepatikšanas un piebiedrojās citiem pats uz savu galvu. Kā tirgotāju pārstāvis nāca Bērenss. No pilsētas apsardzības — vecais, krietnais kapteinis Salderns. Savs goda pavadonis bija no Lielās un no Mazās Ģildes, savs — no sīktirgotājiem, kuri bija kopā cīnījušies uz vaļ­ņiem Rīgas aplenkšanas dienās.

Līksmiem apsveicienu saucieniem pavadoņi saņēma lī­gavu un līgavaiņu trijotni, kad tā izjāja no pagalma veiklajos kara zirgos — puiši seglos, līgavas katram priekšā.

Tad visi staltos rikšos devās pa sniegaino klajumu uz Daugavu un pa ledu pāri uz Rīgu.

Liels ļaužu pulks, iznācis pa pilsētas vārtiem, jau krastā gaidīja kāziniekus. Vēsts par trīs vella kalpu laulāšanu un pie tam vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, kur tikai nepilnu gadu atpakaļ tie bija dzinuši savas vella mākslas, satrauca pilsoņu prātus, un nepacietība visus vilka laukā kaut ko redzēt un dzirdēt.

Un bija arī ko redzēt un ko dzirdēt. Kapteiņa Salderna vadīts, kāzinieku pulciņš tuvojās Rīgas krastam. Aiz tā jāja trīs līgavaiņi ar līgavām sev priekšā. Arjergardē visu Rīgas pilsoņu priekšstāvji — no rātskunga līdz Iekšvaļņa krāmu bodniekam vecajam, klibajam Ansim Sojcam, pie Jēkaba bastiona kājā sašautam, kopā cīnoties ar puišiem — un .Mg au viņu godos piedaloties ari klibā bēritī, kuru bija aizlienējis no drauga — pilsētas ūdens vedēja.

Jātniekiem uzjājot krastā, pūlis pašķīrās, tā radīdams nevienādu raibu, kustīgu spalieru, no kura tūkstoš acu , urbās brūtes pāros. Kas viss neizteicās šī skatu spēļu kārā ļaužu bara skatienos! Tur bija ziņkāre, apbrīnošana, prieks, bailes, skaudība, jūsma, greizsirdība, draudzība, naids un labvēlība. Šīs sajūtas izpaudās pūļa sarunās un piezīmēs.

— Kas par staltiem pāriem!— pie Sāļu vārtiem jauna meitene čukstēja savai draudzenei, kad Andris jāja garām. — Cik skaisti abi sader kopā!

— Tas tikai tā izskatās skaistajās kāzu drānās,— otra atbildēja, lūpiņu uzmetusi.— Man šķiet, ka viņam līgava nepavisam nepiedien. Izskatās veca.

— Nu jā,— pirmā pasmējās,— tu Rīgas aplenkšanas die­nās arī skrēji Andrim pakaļ un tādēļ iedomājies, ka tava , vieta būtu tur, zirgā.

Uz Rātslaukuma stūra čaloja meiču pulciņš.

— Ai! Cik cēls un dižs izskatās Angeru Annas līgavai­nis!— viena jūsmoja.

— Agrāk tev labāk patika Andris,— otra piezīmēja.

— Tas arvien lūrēja meitenēm zem galvas lakatiņa, kur kādu satika,— teica trešā.— Bet Pētera seja arvien bija biszāļu dūmos nokvēpusi un rūpju pilna. Nu viņš pavisam cits cilvēks.

— Man vislabāk patik ķestera Lēnes līgavainis,— do­māja ceturtā.— Kas tam par spēcīgiem pleciem! Un kāds jautrs mirdzums viņa acīs!

Uz laukuma kāzinieki nokāpa no zirgiem, lai kājām dotos pa mazo ieliņu uz baznīcu.

Te tuvumā stāvēja saīdzis, netīrs vecis. Tas, caur pieri lūrēdams, rūca pie sevis:

— Vella kalpi! Kādu tiem godu parāda! Laidīs tādus baznīcā, kam vieta uz sārta! Pasaule traka kļuvusi!

Otrs tāds pat gadījās tam blakus. Tas piebiķstīja pirma­jam:

— Vadzi, kaimiņ, vajadzēs mums labāk manīties tālāk no šejienes. Man tāda paredzēšana, ka, tikko šie Nelabā radījumi nostāsies pie altāra, Svētais Pēteris sagrūs un apsitīs puspilsētas. Ar šīm nešķīstām laulībām velis izliek Rīgai slazdu. Kurpniekzellis Altmeijers arī bija nolicis uz šodienu savas laulības ar ādģēra Seina meitu, bet, paredzē­dams nelaimi, ja kopā ar Nelabā kalpiem stāvēs pie altāra, atlika kāzas uz divām nedēļām, kaut gan lieta tam ļoti steidzīga.

Turpat blakus citi krietni amatnieki un puišu cīņas biedri līksmām sejām gavilēja:

— Nu beidzot šie krietnie vīri dabū gandarījumu par visiem apmelojumiem un nonievājumiem.

— Krietnums un goda prāts uzvar tumsību un māņus!

Kāzinieki pa mazo ieliņu sasniedza baznīcas laukumu.

Arī te viļņoja ļaužu pulki. Svētā Pētera durvis stāvēja pagalam vaļā, jo dievnams bija stāvgrūdām pilns kā vēl nekad. Maz bija rīdzinieku, kas negribēja redzēt vella kalpu laulības, un tad tikai tādi, kas baidījās no kaut kā nelaba jeb atkal bija vispāri vienaldzīgi pret skatu spēlēm.

Grūti nācās saspiesties baznīcas lielajā ejā stāvošiem, lai izlaistu cauri kāziniekus. Ar pūlēm pāri tika līdz altārim. Gaiss zem varenajiem spraišļiem sanēja no baznīcēnu klusās sačukstēšanās. Rātes solos nebija neviena rātskunga, izņe­mot vecāko birģermeistaru Eku un Ramu, kurš, ar brūtes pāriem ieradies, ieņēma savu vietu. Bet toties te bija saspiedušās viena pie otras rātskungu laulātās draudzenes, viņu meitas un tuvākas un attālākas radinieces. Melngalvji /os solos bija laipni devuši vietu arī Rūtai, sava bijušā biedra Bērensa laulātai draudzenei, kuram nu apsievojuša- mies nācās izstāties no savas organizācijas. Pašā priekšā stāvēja godakrēsli pils gubernatoram un tā pavadoņiem. Grāfs bija teicies ierasties šodien uz dievkalpojumu.

Tornī iedunējās zvans. Sāka dūkt ērģeles. Ļaudis ejā sakustējās un saspiedās. Tur nāca Rīgas un Vidzemes pavaldonis grāfs de la Gardijs. Viņam sekoja pils koman­dants un no nometnēm Rīgā darīšanās ieradušies zviedru virsnieki. Starp tiem arī Rama znots, jaunais karodznieks Aksels Stroms.

Kad augstie viesi ieņēma vietas, arī mācītājs Samsons jau stāvēja altārī. Pa baznīcu pārgāja šalkoņa, un visi skati vērsās superintendentā. Sis spēcīgais, varenais Dieva vīrs taču pirmais bija saskatījis trīs puišos viņu sakarus ar Nelabo. Ko šodien viņš teiks? Vai viņš patiesi tos pieņems svētā laulībā? Sur tur dzird valodas, ka gubernators esot viņu piespiedis. Vai tas varētu būt? Vai Samsons, šis stingrais baznīcas galva, spēj piekāpties zviedru varas priekšā? .. .

Liturģija noritēja it kā steigā.

Sākās spediķis. Stalts un varens mācītājs stāvēja kan­celē. Viņa seja bija mierīga un svinīga. Spēcīgi skanēja sprediķotāja vārdi par Ziemsvētku dienas nozīmi uz attie­cīgo tekstu, bet tie slīdēja garām klausītāju sirdīm, jo visu ausis gaidīja kādu mājienu vai aplinkus norādījumu uz svarīgo notikumu, kas bija piedzinis dievnamu tik neparasti pilnu.

Atkal iedūcās varenās ērģeļu skaņas. Beidzot mācītājs parādījās uz altāra. Iestājās dziļš klusums. Samsons teica altāra runu. Dziļas sajūsmas pilnos vārdos viņš tēloja evaņģēliski luteriskās baznīcas gaviles par Zviedrijas ieroču uzvaru pār katoliskajiem poļiem. Sumināja zviedru karapul­kus kā miera un gaismas nesējus atbrīvotajai Rīgai un iekarotajai Vidzemei. Tad pārgāja uz laulājamiem pāriem, kā brašus, cēlus cīnītājus apzīmēdams Pēteri, Andri un Ērmani, pēdējam par sevišķu nopelnu vēl pierēķinādams viņa katoļu ticības atmešanu un piegriešanos svētajai evaņ­ģēliskai baznīcai. Viņš izcēla vienu otru neuzveicamo uz­varu, kas tiem veikusies ar Dieva palīgu. Ne vārda par kādiem sakariem ar ļauniem gariem, par burvībām, par veco naidu. It kā nekas tamlīdzīgs nebūtu bijis.

Gubernators klusi teica ausī pils komandantam:

— Man sāk rasties cienība pret muižniecību. Liekas, it kā tā pati par sevi padarītu cilvēku augstāku un gaišāku.

— Kā tā, ekselence?

— Sis pilsonis Samsons bija kādreiz tumšs un māņticīgs vīrs. Tagad kā Samsons of Himmelsjerna, muižnieku kārtas loceklis, viņš uz reizi atmetis savus vella murgus.

— Tas būs jūsu ekselences nopelns,— kapteinis pavīp­snāja,— kad pasniedzāt tam viņa majestātes muižniecības diplomu, jūs viņu visai nopietni apgaismojāt.

Arī de la Gardijs pasmaidīja un palieca galvu.

Laulību ceremonija nobeidzās. Ērģelēm klusi dūcot, baz­nīcēni atstāja dievnamu, maldījušies kaut kā sevišķa gaidās. Augstie zviedru kungi vēl palika vietās, gaidīdami, kad eja kļūs brīvāka.

Kad jaunie pāri gāja garām, pils komandants novēlēja laimes visiem pēc kārtas un pasniedza Ērmanim naudas maku.

— Tas tev no viņa ekselences kā maza atzinība. Tavi draugi, uzticīgi savam kareivja amatam, saņēma dienasta paaugstinājumu. Tev, mierīgam pilsonim, labāk noderēs šis maks.

Ērmanis pārsteigts pateicās un dziļi paklanījās arī pret gubernatora sēdekli.

Pie izejas atkal viņu sagaidīja pārsteigums. Vecais birģermeistars Eks viņu apsveica. Gan mazliet pavēsi:

— Kā krietnam Rīgas pilsonim, kas savu dzimto pilsētu sirdīgi aizstāvējis, augstā Rāte tev dod no pilsētas mežiem kokus nodegušā nama atjaunošanai. Mans pienākums bija tev paziņot šo labvēlību.

Ermanis pateicās sausi, jo viņa pārliecība bija, ka tā nebūtu nekāda sevišķa labvēlība no Rātes puses, bet gan pienākums. Jo viņa namu, kad tuvojās zviedri, nodedzināja uz pašas Rātes rīkojumu.

Tagad pūlis baznīcas laukumā uzgavilēja jaunajiem pāriem. Tāpat, sveicienu saņemti, viņi izjāja no Rigas mūriem.

Atkal viņus pavadīja Salderns, Rams, Bērenss un citi. Tagad kāzu jājienam pievienojās vēl kamanas, kurās sēdēja Rūta, un pulciņš neuzveicamo — puišu cīņas biedru.

Dzirnavās kāziniekus saņēma koklētāji un dūdu spēl­maņi — kāzu muzikanti. Sākās kāzu līksmība. Galdi bija pilni cepešu, saldumu, miestiņa un vīna kannu. Prieks un jautrība pieauga. Te plaši atvērās durvis un tajās parādījās plecīgs, resns stāvs. Zviedru virsnieks.

— Sven!— Andris pirmais pazina nelūgto ciemiņu. — Svens Horns!

— Jā, es pats!— Brašais kapteinis apkampa savus vecos draugus un viņu līgavas, sevišķi pēdējās jo sirsnīgi skūpstī­dams.— Manas cienītājas no Rigas laikiem, kas savas daiļās acis izmežģīja, pēc manis lūkojoties!

— Es ne!— Kate smiedamās protestēja.

— Tikai tādēļ,— Svens atrada atbildi,— ka toreiz tevis tur nebija. Citādi, kas zin, tu šodien nebūtu vis ar Andri gājusi pie altāra, bet gan ar mani. Es nenoliedzu savu draugu labās īpašības, bet nevaru tāpat neatzīt savu pārā­kumu.

— Tas pats agrākais lielībnieks!— Ērmanis iesmējās.

Svenu mazliet pārsteidza rātskungs Rams kā vella kalpu

kāzu viesis, bet viņš nekā neizrādīja un apsveica to tikpat sirsnīgi kā savu biedri pils komandantu un Saldernu.

Tad mīļais viesis steigā sēdās pie alus kannas.

— Tādas slāpes kā patlaban man gan laikam savu mūžu nav bijušas. Divdesmit četras stundas sēdēju seglos, lai tiktu savu draugu kāzu godos. Kad tevi Nelabais! Sis prieks man būtu laupīts, ja nejauši ziņu par Pētera, Andra un Ērmaņa laulībām mūsu ziemas nometnē pie igauņu robežām neatnestu kāds gubernatora vēstnesis. Uz karstām pēdām es lūdzu trīs dienu atvajinājumu un pēc pusstundas jau sēdēju zirgā. Lūk, tad var rasties slāpes! Zēl, ka te man nav īsta pretinieka dzeršanā.

Ērmanis, savas mīļās sieviņas uzraudzīts, ka ietura mēru ēšanā un dzeršanā, vairs nenovaldījās.

— Tas ir par daudz!— viņš, acīm zibsnījot, uzsita ar dūri uz galda un tvēra pēc lielās lejamās kannas. Bet Lēnes roka viņu sparīgi atturēja. Arī viņas acis iezibsnījās, un pielieku­sies tā kaut ko iespaidīgi pačukstēja aizkaitinātam neuzvei­camam dzērājam. Ērmanis atlaidās.

— Ko tu teici?— Svens jautāja.

— Neko,— Ērmanis norūca savaldīdamies.

— Tu kaut ko teici par daudzumu.

— Es teicu, ka alus mums daudz. Viņu neizdzersi, trīs dienas liedams.

Svens ar to apmierinājās un no sirds dzesēja slāpes.

Ērmanis sargājās lielībnieku uzlūkot, lai savaldītu savas tieksmes parādīt labajam Svenam, ka viņš to viegli kā bērnu spēj nodzert pagaldē.

Līksmas turpinājās godības — trīs dienas un trīs naktis.

Jau otrās dienas rītā pamazām sāka dzīrotāju draudzīte mazināties. Atvadījās Rams, pils komandants, vecais Salderns. Ceturtās dienas rītā aizgāja arī spēlmaņi.

Jaunie pāri likās pie miera, lai, izgulējušies pēc sirds patikas, sāktu jaunu dzīvi — Ērmanis pie jaunās mājas celšanas un Pēteris ar Andri dotos uz dzimteni.

Poļu-zviedru karš vēl vilkās septiņus gadus ar pamiera laikmetiem pa vidu, un tikai 1629. gada 26. septembrī Altmarkas pilsētiņā, Prūšos, noslēdza mieru. Vidzeme un Rīga palika zviedriem.

Visu kara laiku poļi neatmeta domas par Rīgas atgūšanu un arvien uzskatīja Māras dzirnavas par svarīgu atbalsta punktu. Laiku pa laikam viņi mēģināja ieņemt dzirnavas, bet bistamā slava, kas no neuzveicamo laikiem saistījās ar šo mazo cietoksni, pie pirmajiem šāvieniem lika uzbrucējiem bēgt nepārspējamās bailēs.

Vēl kādi vārdi būtu minami par mūsu varoņiem.

Ērmanis ar Lēni uzcēla jaunu namu Daugavas krastā savas vecās būdas vietā. Enerģiskā, jaunā sieva pieradināja vīru pie kārtīgas dzīves, un tas bez pārmērībām jutās daudz laimīgāks nekā agrākā brīvā un nekārtīgajā vecpuiša dzīvē. Un tomēr diemžēl vecuma dienās varenajam izēdājam un izdzērājam atkal uznāca senā pārmērības liksta. Kāda vēlāka hronika stāsta, ka vecais Daugavas laivinieks Erma­nis Zeltiņš 1642. gadā, tad jau atraitnis, izdzēris prāvu mučeli degvīna un vairs necēlies. Bet var arī būt, ka viņš miris no vecuma . ..

Pēteris un Andris Zviedri ar savām jaukajām sieviņām aizgāja uz Kurzemi un atrada vietu hercoga Fridriķa pils sardzes pulkā. Laimīga, mierīga un bērniem svētita bija viņu dzīve. Pēteris mira lielā vecumā, pirms apmācījis savus dēludēlus zobenu cīņā un tos svētījis Kurzemes atbrīvošanas svētajam karam, kad zemes lielskungs hercogs Jēkabs bija aizvests gūstā un ienaidnieks postīja un laupīja dzimto zemi. Vectēva varoniba atdzima mazdēlos. Jauno brāļu Zviedru uzvaras daudzināja atbrivotā Kurzemē.

Beidzot — par maģistri Hermani Samsonu.

De la Gardijs bija maldījies toreiz pie laulībām, izteik­dams domas, ka muižnieku kārta būtu arī garīgi pacēlusi augstāk māņticīgo Svētā Pētera mācītāju. Varenais, veik­lais un spēcīgais sprediķotājs nepacēlās pāri sava laikmeta vispārējai apgaismībai. Vēlāk, atkal plosoties raganu un burvju vajāšanas mānijai, viņš iekarsās līdz un aizrāva savus klausītājus ar graujošiem raganu sprediķiem, par kuriem arī pats tā sajūsminājās, ka lika tos iespiest pat rakstos un izdeva atsevišķā grāmatā. Sis sava laika piemi­neklis vēl ir uzglabājies dažos eksemplāros mūsu vecāko grāmatu krātuvēs.