Trīs vella kalpi

4. nodaļa TORŅINIEKA MEITA

Peitava torņa sargs Klāvs Angers īgns un nemierīgs lieliem soļiem staigāja pa torņa dzīvojamo istabu no viena gala uz otru, jau veselu stundu klausīdamies savas sarkan­matainās meitas pārmetumos par viņa nevērību un cietsir­dību pret cietumniekiem. Skaistā meiča sēdēja loga nišā ar rokdarbu klēpī, tēvu strostēdama un laiku pa laikam pašķie­lēdama uz tā pusi, it kā vērodama, vai viņas runas plūdi beidzot nelauzīs tā pacietību.

— Vai tu patiešām reiz nerimsies, Anna!— viņš iesaucās, pacēlis rokas un izmisis nostājies meitas priekšā.— Līdz kaklam man apnicis tevi klausīties! Ko tu no manis gribi?

— Tu taču to zini, tēt,— Anna teica mierīgi un neatlai­dīgi turpināja:— Es gribu, lai tu kaut cik parūpējies par sa­viem trim gūstekņiem. Tu viņus nomērdēsi badā ar to mazo doniņu maizes, ko ik pārdienas tiem iesvied viņu cietumā.

— Nenomirs!— Klāvs grīni iesmējās, nolaidis paceltās rokas un atkal sākdams soļošanu.

Tikko jaušams viltīgs smīns pavīdēja ap daiļās sarkan- mates lūpu kaktiņiem; tad tā turpināja nopietni:

— Tad viņi nomirs no ievainojumiem bez vāšu ārsta palīdzības.

Nebēdā! Velli, tāpat kā suņi, ir paši sev labākie ārsti: aplaiza savas brūces, un tās sadzist.

— Ir nobeigušies ari uz nāvi ievainoti suņi.

— Suņi — jā. Bet velis nemirst. Tas ir gars.

— Bet tie trīs taču nav velli!

— Kā?

— Tie esot vella kalpi: cilvēki, kas atdevušies vella kalpībā. Ja nu tie nobeidzas? . . .

— Lai! Nevajadzēs vairs tik rūpīgi tos sargāt.

Atkal Anna viltīgi pašķielēja uz tēvu.

— Bet ja nu mirušo gari sapņos nāks pie tevis? . ..

— Tpi, tpi, tpi! . . . Kas tā par runāšanu! . ..

— To viņi darīs, ja caur tavu vainu mirs.

— Manu vainu? Ko tad es varu darīt?

— Atved brūču ārstu.

— Kā es to drīkstu uz savu galvu?

— Ej uz Rāti. Pieprasi ārstu.

— Tur uz mani neklausīsies.

— Neatlaidies. Paskaidro, ka ievainojumi bīstami.

— Bet vai tad tu neatceries to dienu, kad viņus te atveda? Es aizrādīju uz asiņainām, smagām, brūcēm, ieminējos par ārstu. Un ko man atteica rātskungs Rams: nekāda ārsta Rāte nesūtīs vellus dziedēt!

— Pamēģini vēlreiz!

— Velti. Un kurš ārsts nāk pie nelabā?

— Kam liks, tam jānāk. Ej un vēlreiz pastāsti rāts­kungam Ramam. Viņš nezin, ka ievainojumi ir bīstami.

— Kad tevi nelabais! Ko tu man uzmācies? Es nesaprotu, kas tev liek rūpēties par šiem vella kalpiem?

Anna noliecās pār savu rokdarbu. Ja istabā jau nespies­tos vakara krēsla, tad vērīgam skatam varētu likties, ka viņa mazliet tā kā piesarkst.

— Es nerūpējos par viņiem,— pēc īsa brītiņa meita atbildēja,— bet par tevi.

— Par mani?

— Jā. Tu būsi vainīgs pie viņu nāves. Nakts tumsā un klusumā tev šausmās mati sliesies stāvus un auksti sviedri spiedīsies uz pieres, kad nelaimīgā mirušā cietumnieka gars ar spalvainu roku, lieliem, līkiem nagiem pieskārsies.

— Rimsties! Rimsties!— Torņinieks nodrebēdams aiz­spieda abām rokām ausis.

Viņa meita, slepus glūnēdama, nogaidīja, kamēr tēvs nolaiž rokas, un tad turpināja vēl baigāk un liktenīgāk: v

— Viņš pieskarsies pie tava vaiga: mosties, Klāv Anger! Tu Jāvi man mirt. Tad es atnācu tev pakaļ. ..

— Klusu! Klusu!— Torņinieks atkal aizspieda ausis, pieskrēja pie vadža, pakampa no tā cepuri.

— Tātad uz rātsnamu? Izprasīt ārstu?— Anna aši jau­tāja pieceldamās.

— Pie vella! Nē! Desmitām reizēm jau esmu tev atbildē­jis.

— Uz kurieni tad?

— Iešu uz krogu! Mājās vairs nav miera. Nu jau veselu nedēļu man jāklausās tavās valodās par šiem vella kal­piem! … Sveika! Iešu, vismaz vakara cēlienu pasēdēšu mierā pie alus kannas.

Torņinieks izsteidzās no istabas. Meita, ātri nometusi pie malas savu rokdarbu, piesteidzās pie durvīm, klusi pavēra tās mazā šķirbiņā un klausījās, kā tēva soļi noklaudz pa akmens kāpēm. Tad tā dzirdēja lejā tēva sarunu ar karakal­piem, kuri torņa apakšstāvā atradās sardzē.

— Nesnaužiet!— bij dzirdama torņinieka balss.— Jūs zināt, kas jums apsargājams!

— Nu, no Peitava torņa pats velis nevar izmukt!— atbil­dēja sarga balss.— Te cieši turas akmens uz akmeņa, ne mazāko plaisu nemana. Durvis stipras, bultas jaunas.

— Pa atslēgas caurumu izlien nelabais, kā to jau nesen piedzīvojām Svētā Pētera baznīcā!

— Nebēdā, torņiniek: mums tie velli neizmuks.

— Jā, tādēļ esiet modrīgi!

Anna tālāk dzirdēja, ka nožvankš bulta un tēvs iziet.

— Viss iet, kā vēlējos,— viņa nomurmināja, apmeta sev ap pleciem lakatu un arī kāpa lejā. Te, ērtajā torņa priekštelpā, trīs nomiegojušies karakalpi sēdēja uz gara sola zem loga durvju tuvumā. Garos piķus, kas tiem bij iedoti muskešu vietā, ar kurām še neko nevarētu iesākt, viņi bij saslējuši kaktā. No šejienes varēja saskatīt eju uz cietuma kambariem, kā ari trepes uz augšstāviem.

— Labvakar, jaunava!— karakalpi sveicināja Annu.

Tā atņēma sveicienu, paraudzījās uz ejas pusi un, kaut

ko nervozi domādama, kā kavēdamās tuvojās āra durvīm.

— Uz pastaigāšanos, vai?— viens no sargiem iejautā­jās.— Jā, jauks vakars .. .

— Nē,— izlikdamās vienaldzīga, atbildēja sarkanma­tainā daiļava.— Gribu uz ielas gaidīt tēvu atgriežamies.

— Vienai augšā baigi? Jā, jā, nav joks, kad tādi ciemiņi zem viena jumta.

— Jūs domājat tos apcietinātos ļaunā kalpus?

— Nūja.

— Ak, tie ir pagalam zobiņiem sakapāti un nevienam nevar kaitēt. Jābaidās, ka tie neizlaiž garu pirms tiesas .. . Tēvs gāja sameklēt brūču ārstu.

— Tā?…

— Jā. Bet iešu es ari, mēģināšu, vai kāds negribēs nākt pie nabaga velliem.

Anna izgāja no torņa.

Uz ielas viņas gausums pēkšņi izzuda. Metās krēsliņa, un meiča pusteciņus steidzās pa gandrīz jau tukšo ielu uz priekšu, nogriezās no ieliņas ieliņā, kamēr sasniedza Ogļu tirgus galu. Te viņa iegāja kādos vārtos un kāpa pa šaurām kāpnēm uz augšu. Bēniņos tā sataustīja ieeju, pieklauvēja.

Pēc brītiņa atvērās durvis. Tajās parādījās neliela auguma virs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, ļoti augstu, kā apskaidrotu pieri, ar lukturi rokā.

— Kāda tev vajadzība, jaunava?— viņš jautāja tīkamā, skaidrā balsī, puspētoši, pusnedroši aplūkojis viešņu.

— Es esmu Peitava torņinieka meita,— mazliet uz­traukta teica Anna.— Man pie tevis, dominē Rebus, liels lūgums. \

— Tā, tā . .. Nu, nāc iekšā!

Vecis ielaida ciemiņu priekšnamā, aizvēra un aizbultēja durvis, tad veda meiču uz iekšu.

Diezgan ērtā, zemā telpa, pilna daždažādāko priekšmetu, atgādināja pa daļai zinātnieka darbistabu, pa daļai aptieku, pa daļai alķīmiķa raganu ķēķi. Istabas vidū, apkrauts ar pergamentu ruļļiem, inkunābulu un šarteku kaudzēm, atra­dās milzīgs galds; vienā sienā visgarām bij plaukti ar zāļu podiem, vācelēm, krūkām; otrā kaktā kurējās pavards, ap kuru stāvēja kubli, toveri, piestas, retortes.

Viens kakts atgādināja ieroču kalēja darbnīcu; šur tur rēgojās dzīvnieku un putnu skeleti. Viss gaiss bij piesāti­nāts ar dažādu asu smaržu haosu.

Vecais noņēma no kāda soliņa globa bumbu un aicināja viešņu piesēst. Pats apsēdās pie galda savā darba krēslā.

— Nu, kas tev būtu man sakāms?

— Dominē Rebus,— Anna nedroši iesāka,— es atnācu lūgt tavas palīdzības. Tevi gaida kāds vārigi ievainots slimnieks.

— Vai tavs tēvs?

— Nē. Tas ir kāds gūsteknis. Taisnību sakot, divi ie­vainotie.

— Tā? Nu tad nekavēsimies.— Vecais maģistrs piecēlās.

— Bet es nezinu, vai tu gribēsi nākt man līdz . ..

— Kāpēc ne?

— Sie noziedznieki ir biedros ar nelabo.

— Kā tu to zini?— vecais asi uzskatīja meiču.

— Tā runā.

— Kas ievainotie tādi ir?

— Tie ir svešnieki. Mācītājs Samsons pirms Vasarassvēt- kiem baznīcā tos uzzīmējis par vella kalpiem. Un nedēju atpakaļ kā tādi tie sagrābti Mārstaļu kazarmēs un iemesti Peitava torni.

Maģistra Rēbusa piere savilkās grumbās, kaut acis smaidīja.

— Tā . .. Bet kādēļ isteni pie manis tu nāc? …

Meiča piesarka un apjuka.

— Nu, saki!— vecais uzstājās, pienākdams soli tuvāk un uzlikdams roku uz Annas pleca.

— Tādēļ .. . nu, tādēj .. .— daiļava stostījās,— tādēļ, ka cits neviens nenāktu.

— Un kāpēc nenāktu?

— No nelabā visiem bail.

— Man, tev šķiet, nebūs bail?

— Tev, dominē, ne.

— Kāpēc?

— Tādēļ, ^ tu pats .. .

— Pinos ar nelabo, vai ne?

— Tā runā.

Maģistrs rūgti iesmejās.

— O, sancta simplicitas!

— Kā? Es nesaprotu, kungs.

— Es teicu: ak, svētā vientiesība!

Vecais atkal atsēdas savā krēslā un nogrima domās.

— Un tādēļ es domāju,— pēc brītiņa Anna, sākdama šau­bīties, vai ārsts patiesi gribēs nākt, iebilda: —Es domāju, ka tu, kungs, neatteiksies nākt palīgā nabaga nelaimīgajiem . ..

Bet Rēbuss, nodevies savām domām un nedzirdējis mei­čas vārdus, runāja it kā pats ar sevi:

— Sl laužu taisnība! .. . Viss, kas nav parasts, viņiem šķietas esam 110 Jauna. Katrs, kā prāts tiecas pēc pasaules noslēpumu un likumu izdibināšanas un kas atklāj kādu jaunu, bet līdz ar to vecu veco patiesību, tie liekas stāvam sakaros ar vellu . . . Ak, nelaimīgais Daniel Rebus! Kur tevi novedušas tavas atziņu slāpes, tavas negulētās naktis, ļaužu slimības pētot un meklējot līdzekļus viņu dziedēšanai! … Augstie, cienījamie rātskungi neuzdrošinās tevi ilgāk atstāt pilsētas fiziķa dienestā un augstsirdīgi sūta tevi atpūtā.

Turīgie pilsoņi labāk Jauj mirt saviem piederīgiem vieglās kaitēs nekā griežas pēc palīdzības pie vella daktera — tā tie labprāt mani dēvē . . . Tumšais pūlis iekārsies nomētā mani akmeņiem, kad tiem paskaidroju debesu spīdekļu gaitas un viņu mehāniku .. . Un nu, beidzot,— viņš atkal piegriezās viešņai,— tomēr kāds prasa pēc manas palīdzības, bet tikai kā vella maģistra — vella kalpiem! .. .

Anna, izbrīnā klausijusēs zinātnieka rūgtajā valodā, tomēr lāgā nesapratusi tā rezignāciju, sāka šaubīties par palīdzību.

Viņa nometās ceļos vecā priekšā un, pacēlusi rokas, izmisuma balsi lūdzās:

— Kungs, neatstum mani! Palīdzi šiem nelaimīgajiem! Dziļas brūces ir iecirstas viņu miesās. Un viens no tiem ir vēl tik jauniņš … ^

Rēbuss pēkšņi strauji pagriezās pret meiču.

— Piecelies!

— Kungs, palīdzi!— Anna izrāva no ņiebura maciņu. — Visu savu naudu es tev atdodu! Tikai glāb vājinieku dzīvību.

— Piecelies, es saku!— vecais ar tēvišķīgu maigumu saņēma jaunavu pie pleciem un atsēdināja.— Es neatsakos izpildīt tavu lūgumu. Bet pirms es gribētu dzirdēt īsos vārdos, kas tev zināms par gūstekņiem. Kas tie tādi, un kā tu ar viņiem iepazinies?

Anna sāka drudžaini stāstīt:

— Pagājušo nedēļu tos noveda mūsu tornī. Pa sava kambarīša logu es dzirdēju pūļa balsis, ka trīs vella kalpi ievesti. Es, ziņkāres dzita, izgāju cauri dzīvojamai istabai uz trepēm; no šejienes ieraudzīju lejā karakalpu pulkā trīs segās satītus stāvus. Domāju, ka tie drausmīgi velli, bet, kad viņus attina, pārsteigta vēroju īstus cilvēkus, kā visus citus mūsu pilsētā. Viens no viņiem bij gandrīz zēna gados, ar eņģelim līdzīgu brīnumdaiļu seju. Tas bij ievainots krūtīs, pa kurām sūcās asinis. Otrs gulēja uz nestuvēm. Viņus iemeta tumšajā kambari, kur nav ne loga, ne plaisas gaisa iekļūšanai. Rātskungs Rams liedzās sūtīt ārstu. Velti es mēģināju pierunāt tēvu. Tad devos pie tevis, dominē. Bet mums ar mazu viltību jātiek cietumā, jāsaka sargiem, ka tu, kungs, esi Rātes sūtīts.

— Labi. Bet tu teici, ka ievainotie nedēļu atpakaļ ievesti. Vai kāds jau pārsējis viņu brūces?

— Es to izdarīju, kungs. Naktī, kad tēvs gulēja. Bet viņu sāpes nemazinās. Brūces ir dziļas, pūžņo.

— Tad iesim!— Rēbuss strauji piecēlās.

— Es skriešu pa priekšu,— Anna gāja uz durvīm. — Sagatavošu sargus, lai tevi tūlīt ielaiž.

— Labi.

Meiča steidzās prom.

Atgriezusies Peitava tornī, Anna bažīgi jautāja sargiem:

— Vai tēvs vēl nav pārnācis?

— Nē.

«Paldies Dievam, viss iet labi,» viņa teica pie sevis apmierināta un — jau uz trepēm — atkal pagriezās pret karakalpiem:— Ārsts drīz būs klāt. Ielaižiet to. Es pa tam apgādāšu visu, kas vajadzīgs.

Viņa uzkāpa augšā, bet drīz atgriezās ar degošu latarni, cietuma atslēgu, ūdens ķipi un dvieļiem. Tanī pat brīdi ieradās ari maģistrs. Kamēr sargs nobultēja durvis, Rēbuss ar Annu jau nozuda ejā uz cietuma kambariem. Te torņi- nieka meita atslēdza vienu mītni, un latarna gaismā abi iegāja tumšajā, piesmakušajā telpā. Uz pussatrūdējušiem salmiem gulēja mūsu trīs draugi. Ērmanis piecēlās, dodams vietu ārstam, kurš nometās cejos pie ievainotā Andra. Annai rādot gaismu, vecais atsedza slimnieka vamzi, zem kura uz krūtīm bija no linu audekla apsējums. Ārsts, to attaisījis un vērīgi izmeklējis brūci, teica:

— Diezgan padzijš zobena dūriens. Bet ievainojums nebūs bīstams, ja viņu rūpīgi izmazgāsim un uzliksim zāles. Pāris nedēļas tomēr būs jāguj.

Viņš izmazgāja brūci, tad aizšuva jau dzīstošās rētas malas un atkal nosēja slimo vietu.

Pie Pētera ārsta seja kļuva nopietna. Tam bija lodes dragāts stilba kauls, kāja uztūkuši. Turklāt pistoles lode iestrēgusi kreisā plecā. Vispirms ķirurgs ar savu instru­mentu palīdzību sataustīja lodi plecā, to izvilka un, izmazgā­jis ievainojumu, cieši nosēja. Grūtāks un bīstamāks darbs bij ar kāju. Taču ari tā drīz bija kārtībā, un Rēbuss, apbrīnodams ievainotā varonību, kurš pie sāpīgās tīrīšanas pat vaibstu nepakustināja, izteica cerību, ka abi tiks veseli. Tad viņš deva norādījumus torņinieka meitai par ārstēšanu un atstāja torni.

— Diezgan padziļš zobena dūriens . . .

Atkal aizvērās durvis aiz gūstekņiem

Anna kāpa augšā uz dzīvokli. Pakāra cietuma atslēgu, izdzēsa latarni un iededza istabas lampiņu. Tad viņa no­sēdās pie loga un gaidīja tēvu pārnākam. Viņas domas kavējās pie gūstekņiem jeb, pareizāk sakot, tikai pie Andra, kura jauneklīgais daiļums tā bija saviļņojis vairākus gadus par viņu vecāko meiču, ka tā viņa dēļ bij gatava ziedot visu, pat savu dvēseli. Tā nemanot satumsa nakts. Tad torņinieka meita dzirdēja lejā iečīkstamies durvis. Tēvs būs pārnācis no kroga, viņa attapās un, piesteigusies pie pavērtām durvīm, klausījās.

— Beidzot Klāvs mājās!— lejā teica kāds karakalps. — Ilgi meklēji dakteri!

— Vells ar ārā!— atbildēja neskaidrā, iedzērusēs torņi­nieka balss.— Pat no jums, pagāniem, man nav miera! Ejiet ratā!

Tad kāpēs švīkstēja nedroši soļi.

Anna, turējusi roku uz nemierīgi pukstošo sirdi, atvieg­loti uzelpoja.

«Viss ir labi. Tēvs krietni iedzēris. No sarga valodas viņš nekā nesaprata, ko tas gribēja teikt ar to daktera meklēšanu. Ap pusnakti sardze mainīsies, un tā tēvs nekā nezinās, ka pie gūstekņiem bijis maģistrs Rēbuss.»

Noguldījusi tēvu, meita gāja uz savu kambarīti likties pie miera.