Trīs vella kalpi

39. nodala ĒRMANIS ĀRSTĒ LĒNI

Kate nebij apmierināta ar savu izturēšanos pret Lēni. Nu jau sesto dienu Ērmanis ar aizraušanos ārstēja savu Jaunās sērgas piemeklēto slimnieci, un meldera meita sajuta sirdsapziņas pārmetumus.

Tiesa, Lēnes izturēšanās bija nosodāma. Katei vispār nepatika viņas jūsmošana par Andri, kuram bija pašam sava līgava, un viņas neapvaldītā lakstošanās tik nopietnā brīdī, kad ienaidnieks gaidāms pie vārtiem, varēja aizdot dusmas. Turklāt Kates vaļsirdīgā, līdzdaligā daba, kas tai lika visur iejaukties, kur redzēja kādu netaisnību, kādu aplamību, kur šķita vietā padomu, pamācību, palīdzību, neko nepieļāva no malas noskatīties. Bet taisni šoreiz pavisam pret savu paradumu viņa bija ņēmusi talkā viltību. Un tas, lūk, nomocīja viņu ar pašpārmetumiem.

Viņai ienāca prātā pastāstit Ērmanim patiesos lietas apstākļus. Bet tad dzirnavās ieradās Rīgas komandanta sūtnis un aicināja Pēteri uz pili. Tas patlaban posās iet novērot apkārtni, un Ērmanim bij jāiet viņa vietā uz ozolu. Tā Katei izrunāšanās izjuka, un vēlāk tā pārdomāja, ka īstenībā Lēnei pašai nāktos atzīties savam ārstētā ja m, kā lietas īsti bija.

Vēl pirms pusdienas Ērmani apmainija cits biedris, un viņa pirmais gājiens bija pie slimnieces. Lēne gulēja pažo­belē aiz namiņa. Gaiss te bija neciešami karsts, jo šauro telpu sildīja i karstā jūnija saule, i pavarda siena no namiņa. Turklāt reizes trīs dienā Ērmanis apmainija maisā sakarsē­tās pelavas. Nabaga meiča svida vienā svīšanā un būtu izskrāpējusi savam neatlaidīgajam kopējam acis, ja dabūtu kaut vienu roku laukā no līdz kaklam apsietā maisa.

Ērmanis piesēdās uz lāviņas malu pie slimnieces un, noslaucījis ar delnu no viņas pieres sviedrus, līdzjūtīgi apjautājās:

— Nu, kā klājas, Lēnit?

— Šausmīgi!— Lēne izšņāca, uzmezdama niknuma pilnu skatu laiviniekam.

— Jā, jā,— Ērmanis nopūtās,— es ticu, ka tev nav viegli. Bet nekā nevar darīt.

— Laid mani ārā no maisa!— Meičas skats uzreiz kļuva lūdzošs.

— Esi nu prātīga,— Ērmanis teica kā mazam bērnam. — Dien' no dienas tu atkārto vienu un to pašu. Labi zini, ka ar ļauno sērgu nevar jokot.

— Bet man nekas nesāp!

— Paldies Dievam!

— Tātad tu vari ļaut man celties.

— Nē, nē. Vismaz divas nedēļas tev krietni jāsutinās.

— Veselam cilvēkam?!

— Nemaz tu nevari saukties par veselu, ja tev nekas nesāp.

— Tad nāc un gulies manā vietā!— meiča atkal dusmās iesaucās.

— Kāpēc es?— dakteris cēlā mierā atbildēja.— Man sērga nav vēl piesitusies.

— Un man ari viņa nav piesitusies. Es jūtos tikpat vesela kā tu.

— Tas neko nenozīmē, kā tu jūties, mīļā Lēnīt. Sērgas lēkme tev uznāca, un, ja slimība tālāk neattīstās, tad pasaki man paldies, ka es ar steigu sāku tevi sautēt. Tu saproti labi: slimība tevi vēl ir iekšā, tikai viņa, sasautēta, nav spējīga darīt nekāda posta. Pacieties vēl dieniņas desmitas, un viņa izskries no tevis, krustu nemetusi. . . Bet ko es tev katru dienu vienu un to pašu stāstu un atkārtoju? Tak pati zini it labi.

Lēne nopūtās un novērsās. Viņa nespēja vairs ciest sava mocītāja, bet atzīties neparko negribēja.

Ermanis brītiņu pasēdēja klusēdams. Tad piecēlās.

— Laikam azaids būs jau gatavs. Iešu atnesīšu un pabarošu mazo, tiepīgo vājinieci.

Viņš izgāja. Viena palikusi, Lēne nodevās savām domām. Viņa pārdomāja pēdējās dienās bieži uznākošo apņemšanos: atzīties visā Ērmanim, lai tiktu vajā no mocībām.

Ērmanis, taisnību sakot, ir zelta dvēsele un spīdzina viņu, vienīgi tai labu vēlēdams. Viņš grib to pasargāt no iedomātās sērgas. Viegli nebūtu veikt šo apņemšanos, bet galu galā aplamā sautēšanās kjūst nepanesama. Vai Ērma­nis viņu nosodīs un izsmies, kad tā vaļsirdīgi pastāstīs, ka bijusi gluži kā bez prāta iemīlējusies skaistajā Andrī un ģībusi pie viņa krūtīm tikai tādēļ, lai justu puiša tuvumu, viņa maigo roku apkampienu? Varbūt viņš to darītu gan, ja Lēne vēl arvien turpinātu jūsmot par Andri. Bet pēc Andra nevērības pret viņu un nopietnām pārdomām tā ir galigi izdziedēta no savas neprātigās jūsmošanas. Un, ja jau Ermanis patiesi ir tik labs un rūpigs pret Lēni, tad viņam arī vajadzētu saprast, ka šāda maldīšanās ir piedodama nepiedzīvojušai meičai.

— Jāatzīstas!— Lēne nolēma.

Ērmanis, sameklējis bļodiņu un karoti, taisījās iet na­miņā, kad pagalmā ienāca Pēteris, atgriezies no pils.

— Saaicini šurp visus biedrus!— viņš uzsauca.

Karakalpi atstāja darbus un sapulcējās ap kaprāli.

— Būs jaunas ziņas.— Viņi nopietni raudzījās priekš­niekā.

— Draugi!— Pēteris iesāka.— Pils komandants mani šorīt izsauca pie sevis. Viņi tur noklaušinājuši polu milzi, kuru Ērmanis uzveica. Mazliet paspaidīts, tas atzinies un pastāstījis visu par polu nodomiem. Šinīs dienās, varbūt jau šonakt, gaidāms poļu uzbrukums dzirnavām.

— Ho, ho! Saņemsim tos ar godu!— Andris saslējās.

— Izlūku pulciņi,— Pēteris turpināja,— kuri nedēlu at- paka) te siroja, bija paša Radzivila atsūtīti izpētīt, cik stipri ir dzirnavu sargu spēki un no kurienes apcietinājumi vieglāk iesturmējami.

— Maz gan tie šoreiz izdibināja,— iesmējās kāds kara­kalps.

— Dienas trīs atpakaļ tiem vajadzēja atgriezties Sauļos ar ziņām, un pēc tam poļu pulkiem bija jādodas ceļā uz šejieni. Tātad vai nu šodien, vai rīt tie var jau būt te.

— Lai tik nāk!— atskanēja balsis.— Apcietinājumu darbi mums nobeigti. Biszāļu papilnam. Pārtikas cilvēkiem un zirgiem arī netrūkst.

— Bet ņemiet vērā,— Pēteris piebilda,— ka sīvas kaujas sagaidāmas. Pēdējo reizi mēs bijām četrdesmit un tikām galā ar pusotra simta ienaidnieku. Varbūt tagad mums piecpadsmitiem jācīnās pret pāris simtiem polu. Tādu skaitu gūsteknis esot minējis.

— Mēs turēsimies!

— Labi, draugi! Es biju pārliecināts par jūsu drošsirdību un tādēļ apsolīju komandantam noturēt dzirnavas vai krist. Viņš saprot stāvokli un prot cienīt mūsu drosmi un tādēj ieteica atstāt dzirnavas un atgriezties Rīgā. Bet es jūsu visu vārdā apņēmos aizstāvēt šo svarīgo nocietinājumu. Tātad ar Dieva palīgu pierādīsim vēlreiz, ka esam cienīgi sava nosaukuma: neuzveicamie. Komandants gan apsolija sūtīt palīgā Salderna ļaudis, ja grūt' mums būs turēties; lika arī Kobronskansts dižgabaliem patramdīt poļus, ja tie gadīsies pa šāvienam. Galvenais darbs tomēr būs mums pašiem. Un nu vēl visu pārbaudīt un sagatavoties!

Kareivji izklīda, un Ermanis, piesmēlis bļodiņu, atgrie­zās pie Lēnes.

Nabaga meiča, pirmās dienās gluži atteikusies no ēdiena, beidzot, izsalkuma spiesta, Jāva sevi barot ar karoti kā mazu bērnu. Šodien tā atkal noraidīja Ērmani.

— Negribas … Labāk laid mani vajā, mījo Ērmani!

— Nevar, nevar,— dakteris teica.

— Bet sērga vairs nav tik nikna. Rigā tā jau gandriz

izbeigusies.

— Tad vēl vairāk jāuzmanās. Kad sērga beidz plosīties un iet uz galu, tad tā ir visbīstamākā. Tas ir tāpat kā ar mušām: uz rudeni tās visniknāk kož.

Lēne nopūtās.

— Vai zini ko, Ērman .. .

— Nu, ko teiksi?

Meičai nebij tomēr dūšas izvest apņemšanos. Viņa ap­klusa.

— Nekas, saņemies,— Ermanis, nesagaidījis slimnieci sakām kaut ko, sāka pats.— Grūtas dienas mums tagad būs. Nevarēšu vairs tik bieži pie tevis pasēdēt.

— Kālab?

— Poļi taisās mūs apciemot. Vai nu šonakt, vai rīt būšot klāt.

— Un man te jāguļ, kad viņi ielenks dzirnavas?!

— Tāds vājinieka liktenis.

Lēnei uztraukumā iedegās acis.

— Nē, nē, to es neizturēšu! Jūs cīnīsaties apcietinājumos, apkārt sprakšķēs šāvieni, un man te vienai saistītai va­jadzēs nezinā vārtīties pa maisu! Pilnīgi veselam cilvēkam! Nē!

— Apmierinies! Tu neesi vesela.

— Es esmu pavisam vesela! Nekādas sērgas lēkmes man nav bijis!

Ērmanis mierinoši noglāstīja meičas galvu kā rūpīgs, pacietīgs draugs, kam jātiek galā ar tiepīgu nesaprašu. Lēne kļuva mierīgāka. Labu laiciņu viņa raudzījās Ērmaņa sejā un beidzot teica apņēmusies:

— Vai tu, Ērman, esi mans draugs?

— Ko nu jautā? Es arvien par tevi labu domāju.

— Un, ja es tev ko uzticēšu, vai tu nevienam cilvēkam to neteiksi?

— Kāpēc lai teiktu?

— Varbūt tu tad smiesies par mani.

Ērmanis pārdomāja.

— Nē. Nesmiešos.

Lēne dziļi ieņēma elpu un, griestos raudzīdamās, teica:

— Toreiz nekādas sērgas lēkmes man nebija. Es tikai gribēju pieglausties Andrim un, kad viņš bargi mani uzlūkoja, tad izlikos, it kā zaudētu samaņu.

Meiča apklusa, un arī laivinieks labu brītiņu klusēja.

Tad viņš teica gausi:

— Vai tad tev tas Andris tā patīk?

— Nepavisam ari ne!— Lēne strauji iesaucās.— Tagad vairs ne.

Ērmanis pakasīja pakausi un tā kā mazliet šķelmīgi pavīpsnāja.

— Tad laikam tu būsi gan jau izdziedēta no tās sērgas,— viņš teica un sāka raisīt vaļā virvju mezglus.

— Bet tu nevienam nestāsti, ko mēs esam runājuši,— Lēne lūdzoši paraudzījās puisī.

— Kas man vairāk stāstāms: tu esi izsviedrējusies un vesela,— Ermanis piecēlās un izgāja.

Pagalmā bija dziva rosiba. Bērenss, arī dabūjis ziņu par gaidamo poļu uzbrukumu, ieradās ar strādniekiem aizvest liekos krājumus samaltās labības. Nesēji steigā kustējās pa pagalmu ar miltu maisiem no maltuves uz laivām. Pils munīcijas pārziņa ļaudis atkal stiepa no savas laivas dzirna­vās biszāļu muciņas, lai neaptrūkst, ja poļi uz ilgāku laiku domā te apmesties.

Pēteris ar nopietnām bažām domāja par poju uzbru­kumu. Ja viņi tik lielu svaru liek uz Māras ezera apcietināju­miem, tad reiz taču viņiem jāsāk nopietnāk uzbrukt. Un varbūt tagad pat viņi noņēmušies par katru cenu iesturmēt dzirnavas. Tādēļ Pēteris nolēma dot padomu sieviešiem, kas te atradās, atgriezties uz Rigu.

Pirmo viņš satika Angeru Annu un pateica tai savas domas. Anna pietvīka un skumji paraudzījās Pēteri.

— Tu raidi mani prom?

— Ak nē! Nepārproti. Es tikai domāju, tā ka te nav droša dzīve .. .

— Ja tu atjauj, es labprāt paliktu.

— Nu, kā vēlies.

Tāpat meldera Kate negribēja atstāt tēvu, kurš, paļauda-. mies uz neuzveicamiem un viņu vadoni, palika dzirnavās.

Ķestera Lēne, atsvabināta no savām mocībām, nomazgā­jusies un saģērbusies, gan mazliet bāla un novājējusi, bet vēl žirgtāka un dzīvot priecīgāka kā līdz šim, pasmējās uz Pētera priekšlikumu braukt līdz ar miltu vedējiem uz pilsētu.

— Nekas nebūs! Ja biju jums laba diezgan garlaicīgajās dienās, tad nedrīkstat mani raidīt prom, kad te būs ko redzēt un piedzīvot. Tu raudāsi, ja manis te nebūs.

— Kāpēc raudāšu?

— Nu, kad neviena nebūs, kas apsien tavus ievainojumus.

— Labi jau, labi.— Pēteris pavīpsnāja un gāja meklēt Andri.

Tas patlaban pie maltuves sarunājās ar Bērensu.

— Pēter!— Andris panāca viņam pretim.— Mēs nupat ar Bērensu nolēmām, ka Rūtai vajadzētu braukt uz Rīgu. Viņa vēl ir diezgan vāja, un te mums var iet ļoti karsti.

— Tā būtu gan labāk,— Pēteris domīgi paraudzījās biedri, mazliet pārsteigts par viņa uzticēšanos melngalvim, uz kuru tak vēl nesen viņš neturēja labu prātu.

Abi iegāja pie vājinieces.

No sākuma Rūtas sejai pārlaidās it kā prieka ēna. Bet, mazu brītiņu klusējusi, viņa noteikti paziņoja:

— Es palikšu te.

Pienāca vakars. Pirms tumsas Pēteris izsūtīja izlūkus uz visiem cejiem. Tie atgriezās ap pusnakti.

— Liels pulks poļu tuvojas no Bauskas puses!

Dzirnavu vārti aizvērās un nostiprinājās. Karavīri

ieņēma vietas galerijā. Tumsā nekas nebija saskatāms, bet vērīgās ausis un neizskaidrojamā kareivju asā nojauta teica, ka dzirnavas ielenc liels ienaidnieku pulks.