Trīs vella kalpi

12. nodala RĪGAS AIZSARGI

Torlt, kad Gustavs Ādolfs ieradās pie karapulkiem Mīlgrāvī, Rīgas pilsoņi, savās sargu vietās uz vaļņiem un skanstim sastājušies pulciņos, baiga nemiera pilni apsprie­dās. Ne bailes no zviedriem viņus nomāca, bet gan tas, ka nu jau trīs dienas aplencēju pulki nerādījās. Neviens nezināja kavēšanās iemeslu, neviens nebij redzējis ienaidnieku, izņe­mot pusduci jātniekus, kas ik dienas jādelēja pa izdegušo priekšpilsētu nomalēm un, kā likās, draudēja ar dūri Rīgai.

Tā ari uz Smilšu vārtu skanstlm Rīgas aizsargi saru­nājās.

— Nudien! Sādu stāvokli es vairs ilgi nevarēšu izturēt! — teica kāds pavecāks amatnieks, pēc izskata kalējs, uzsiz­dams savas musketes resgali pret zemi.— Si gaidīšana un nezināšana var pataisīt cilvēku traku! Kāpēc ienaidnieks

nerādās?

— Jā, to es ari nevaru saprast,— norūca otrs — ādģēris, ko varēja spriest no viņa dzelteni nokrāsotiem pirkstiem, kuri nemierīgi plucināja pašķidro bārdeli.— Ziņnesis no Daugavgrlvas vēstija, ka zviedri tūliņ pirmajā dienā cēlu­šies malā; tātad jau aizvakar tie varēja būt pie mūsu mūriem . . . Daugavgrivā ari viss klusu. Nekāda apšaudīša­nas nav bijusi, izņemot briesmu signālus, kad zviedru kuģi parādījās.

— Varbūt viņiem nav dūšas,— ieminējās kāds pajauns puisis.

— Nerunā muļķības!— kalējs īgni uzsauca.

— Es tikai domāju,— puisis aizstāvējās,— ka viņiem vēl nav visi spēki ieradušies. Tie nogaida, kamēr visi būs kopā.

— Nieki!— Kalējs atmeta ar roku.— Grīvā esot ap pāris simtu kuģu. Tie vien var izcelt malā tik daudz kareivju un lielgabalu, ka spēj uzņemties ciņu ar visstiprāko pretinieku.

Iestājās klusuma bridis. Neviens nespēja uzminēt kavēša­nās īsto iemeslu.

Ādģēris uzņēma atkal sarunas:

— Un pilsētā ari notiek trakas lietas: tie trīs Nelabā kalpi! Ko viņi pie mums meklē?

— Ko meklē? Viņi grib cīnīties kopā ar mums,— kalējs teica vienkārši.

— Bet kāpēc? Kāda daļa tiem gar Rīgu? Klaidoņi no svešas puses. . .

— Taisni tādēļ. Katram vēders prasa ēst. Un karakal­pam vienalga, kas tam maksā algu un kas viņu pieņem. Turklāt viens no viņiem ir rīdzinieks, Daugavas laivinieks.

— Hm .. . savādi . .. vai tad viņu kungs un pavēlnieks tos nespēj uzturēt?

— Ko tu ar to domā?

— Es domāju pašu Nelabo, kam tie kalpo.

— Tā tās lietas nav,— sarunā iejaucās kāds vecis, beidzis tīrīt musketi.— Vella nauda nekam neder. Reiz viens virs saņēmis no Nelabā pilnu cepuri spožu dālderu — skanē­juši un laistījušies vien. Bet otrā rītā dālderu vietā atradis tikai sausas koka lapas. Kādam citam atkal velis uzdāvinā­jis zirgu, bet, kad no rīta gājis zirgam pamest sienu, tad stadulā stāvējis pie siles piesiets slotas kāts.

— Nu tu brinumi! Bet kāpēc tad ļaudis nododas vellam?

— Velis ar savām burvībām un mākslām dažreiz var palīdzēt, piemēram, tiem pašiem trim puišiem: izved tos, par pelēm pārvērstus, no cietuma, izvelk pa atslēgas cau­rumu no Svētā Pētera baznīcas.

— Es tam neticu.— Kalējs domīgi pagrozīja galvu.— Viņi var gluži dabīgā ceļā būt izbēguši kā no baznīcas, tā no Peitava torņa.

— Kā — dabīgā ceļā?

— Baznīcas durvtiņās varēja būt neaizslēgtas.

— Bet, kad baznīcēni attapās, tās izrādījās noslēgtas.

— Kas par to? Vai atslēga nevarēja atrasties durvis ārpusē? Tikuši laukā, viņi būs tās noslēguši.

— Bet kā tu izskaidro izbēgšanu no Peitava torņa? Ko tu saki par trim pelēm?

— Katrā cietumā ir peles. Lai puišus atsvabinātu, vel­lam nemaz nevajadzēja ķerties pie tik grūtām mākslām. Viņš varēja tāpat savus kalpus izvest naktī, kad sargi iesnaudušies . . . Tomēr, lai tas būtu kā būdams, man liekas, nepareizi ir atraidīt trīs spēcīgus karotājus, kuri var būt ļoti noderīgi uz vaļņiem, kad sāksies cīņās. Ja viņiem arī bijuši kādi sakari ar Nelabo, tie ir braši ļaudis. Esmu ar viņiem parunājies un to laivinieku pat tīri labi pazīstu. Turklāt viņi mūsu pilsētā nav*nekā ļauna darījuši un pat katoļu pāteri ar viņiem draugos.

— Tie jau paši esot ļaunā kalpi!

— Tā ir aplama runāšana. Vai kādreiz visas mūsu baznīcas nebij katoliskas? Vai mūsu tēvutēvu tēvi paši negāja uz katoļu sprediķiem un neklausīja pāvestam? Un, ja mums pašiem simts gadus atpakaļ nebūtu uzspīdējusi evaņ­ģēlija gaisma, vai vēl šodien mēs neietu pie pātera Jana un Gregorija pie bikts? .. . Nē, draugi, tā mēs nevaram pazudi­nāt tos, kuri savā nesaprašanā vēl turas pie sentēvu baznīcas iekārtas.

Runātāju pārtrauca ieradušies rātskungi — pilsētas aiz­stāvēšanas vadītāji — ar karakalpu pārvaldnieku kapteini Saldernu. Kā ik rītu, tie apstaigāja skanstis, visu pārbaudī­dami. Te, pie Smilšu vārtiem, viņi uzkavējās, jauno brust- vēru apskatot.

Rātskungiem tuvojās pāters Jans ar pāteri Gregoriju. Toms Rams, jau pa gabalu pamanijis jezuītus, dusmīgi norūca:

— Atkal jau tie pāvesta kreatūras nāk ar savu prasību, lai viņu trīs sargājamos pieņemam pilsētas karaspēkā!

— Man šķiet, to tomēr vajadzētu darīt,— iebilda Niko­lajs Barnekens.— Ikviens aizstāvis pilsētai tagad noder.

— Ar vella palīgu es negribētu redzēt Rīgu izglābtu! — Rams nevaldījās, nikni raudzīdamies uz nākošiem pāteriem.

— Tik ļauna tā lieta nebūtu,— ari Joahims Rigemans piekrita Barnekenam.— Katra kareivja dvēselē mēs ielīst nevaram, un dažam labam viens otrs grēks aiz ādas. Ja tik tie savu amatu prot.

Jezuiti pienākuši sveicināja kungus un palūdza Ramu uz dažiem vārdiem.

Kaut gan negribēdams, Rams pagāja dažus solus.

— Ja jūs atķal nākat ar savu prasību to triju lietā, godājamie tēvi,— Rams teica diezgan skarbi un īgni,— tad mana atbilde jums zināma.

Bet arī abu pāteru sejas bija stingras un noteiktas.

— Jums būs jāgroza sava atbilde,— teica Jans,— jo tā ir pretrunā ar pilsētas labumu.

— Par to atļaujiet man rūpēties!— Rātskunga acis meta zibeņus.

— Un jūs tāpat mums!— Jana balss skanēja brīdinoši.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Ka mēs protam labāk novērtēt, kas nāk par labu pilsētas aizsardzībai.

— Kas baznīcai par daļu kara lietās?

— Ikviena pavalstnieka pienākums ir rūpēties par valsti un zemi grūtās dienās.

— Katrs to dara pēc saviem ieskatiem.

— Arvien jāievēro labākie ieskati. Mēs esam uzticīgāki kalpi viņa majestātei Polijas karalim. Mūsu domas nekad nevarētu svērties uz zviedru pusi.

Rams piesarka.

— Tātad jūs gribat teikt, ka Rāte . . .

— Mēs nezinām, ko Rātē spriež,— pāters Gregorijs ņēma vārdu,— bet mēs tomēr spējam secināt par kāda cilvēka izturēšanos. Ja jūs tik nopietnā bridi atsakāties pieņemt karakalpus pilsētas aizsardzībai, tad domas var būt tikai vienas: jūs nevēlaties aizstāvēt Rigu tik ilgi, kamēr pienāk glābējs no Varšavas. Ticiet man, viņa majestātes pulki var te ierasties ātrāk, kā domājat, un karatiesas spriedums ir ātrs un skaidrs.

Rātskunga sejā mainījās krāsa. Brītiņu viņš bija gluži kā apmulsis, tad saņēmies mēģinaja pasmaidīt it kā par nelgu, kam nekā nevar iestāstīt un pret kuru beidzot jāpiekāpjas.

— Galu galā,— viņš teica,— tas ir smieklīgi, ja iedomā­jas, ka trīs klaidoņi varētu pilsētu pasargāt no zviedriem. Bet es gribu likt priekšā kapteinim Saldernam šos ļaudis pieņemt un izmēģināt, cik daudz tie var būt cīņai noderīgi.

— Tas ir viss, ko mēs vēlamies,— pāters Jans teica ar tādu mieru, it kā nekādas domstarpības nebūtu bijušas.

— Sie karavīri apmetušies mūsu namā,— tāpat turpi­nāja Gregorijs,— mēs viņus atsūtīsim pie kapteiņa Salderna.

Jezuīti atvadījās un gāja prom — cienīgi un svinīgi.

Rams atgriezās pie saviem biedriem.

— Nu, kā? . . .— Barnekens, uzminējis abu pāteru un Toma Rama sarunas iznākumu, jautāja.

— Mujķlbas!—Rams attapies atmeta ar roku.— Bet galu galā kāpēc tiem vieniem ļaut dīkā staigāt pa pil­sētu? . . . Kaptein Saldern!

— Jā, Rama kungs!

— Uzņemiet savā karaspēkā tos trīs puišus, kuru labā ik dienas pūlas tie jezuīti.

Salderns sarauca uzacis.— Bet jūs taču pats . . .

— Es, protams, domāju tikai labāko. Bet negribas arī sanīsties ar šiem lapsām.— Rams pienāca tuvāk kapteinim un teica klusāk:—Tā mēs visātrāk no viņiem tiksim vajā. Vēl šodien sūtiet visus trīs izlūkos. Uzdodiet tiem neizpil­dāmu uzdevumu: sagūstīt pāris zviedrus. Viņi satiksies ar pārspēku un kritīs ķautiņā.

Sirmā kareivja sejā varēja redzēt, ka viņam ne sevišķi patīk šāds veids atkratīties no nepatīkamiem ļaudīm. Viņš bija paradis allaž iet taisnu ceļu un jau toreiz kazarmēs, kad Rams prasīja Pētera un Andra apcietināšanu, to darīja nelabprāt, kaut ari negribēja tos uzņemt savā dienestā.

— Tam tā jābūt, kaptein!— rātskungs vēl piebilda, stin­gri uzlūkojis Saldernu, un griezās atkal pie citiem pavado­ņiem.

Pilsētas aizsardzības priekšnieki savā pārraudzības gā­jienā nonāca pie Jēkaba vārtu nocietinājumiem.

Te Pēteris, Andris un Ērmanis nāca pretim Saldernam. Kapteinis ilgi un pētoši raudzījās puišu atklātajās, mundra­jās sejās. Kā likās, viņam bij grūti klausīt rātskunga Rama viltīgai pavēlei. Viņš sajuta tā kā cienibu pret Pēteri un Andri, kuru varonīgo cīņu bija pats redzējis, kad abiem uzbruka ar veselu karakalpu nodalu. Un kas galu galā vecajam kareivim par daļu, ja šie puiši kaut kādi sapinušies ar ļauno? Bet pilsētas kungu pavēle bij jāpilda.

— Labi,— viņš teica.— Pavadiet mūs vēl līdz pils mūrim, kur beigsim savu rīta apstaigu. Tad dosimies uz kazarmēm, kur jūs apgādās ar visu vajadzīgo.

Apskati nobeiguši, rātskungi atgriezās uz rātsnamu, un Salderns ar mūsu trim draugiem devās uz Mārstaļu ielu. Ērmanis domāja tikai vienu domu: pie derēšanas jāpielīgst divkārša maizes deva, lai nav ar pustukšu vēderu jācīnās uz vaļņiem. Pēteris bija apmierināts, ka beidzot būs pieņemts karakalpos un varonīgās cīņās varēs pierādīt rīdziniekiem, ka viņš ir krietns kareivis un tam nav nekādu darīšanu ne ar kādiem velliem un burvībām. Bet Andra sirds gavilēja: kā Rīgas sargs nu droši varēšu staigāt pa visu pilsētu, meklēt un taujāt pēc mīļotās Rūtas un galu galā viņu atradīšu, jo, cik liela būtu Rīga, reiz taču paspēšu viņu izpētīt no viena gala līdz otram! Un, kā ik dienas, tā ari tagad viņš raudzījās namu logos, vārtos, šķērsielās un nepalaida garam nevienu meiteni, neieskatījies tās sejā. Tas viņam nenācās grūti, jo, lai cik kautrīga būtu kāda skuķe, Andri satiekot, neviena neslēpa seju aiz lakatiņa stūriem, jo vēsts par trim vella kalpiem, no kuriem viens ir tik «skaists kā velis», kā ugunsgrēka ziņa bija jau pirmā dienā izplatīju­sies pa visu pilsētu.

Vecais kapteinis gāja jaunvervējamiem karavīriem pa priekšu, tiesādamies ar savu sirdsapziņu:

«Pie vella! Rātskunga Rama pavēle ir ļaunprātīga: lai es šos ļaudis sūtu bīstamos uzdevumos tikai tādēļ, ka viņš grib tikt no viņiem vaļā! Nudien, godīgi tas nav. Protams, kareivja dzīvība katru acumirkli atrodas briesmās, bet šīs briesmas viņu apgaro, zinot, ka visi no viņa gaida varoņdar­bus un pakalpojumu karalim, tēvijai, dzimtai pilsētai . . . Nē, es nevaru viņiem uzdot neizpildāmu uzdevumu, kura dēļ

tiem jāiet bojā bez slavas, bez kāda labuma. Lai viņi tāpat mazliet pasiro un izlūko tuvāko apkārtni. Es viņus brīdi­nāšu, lai ir uzmanīgi un tīši neskrien nāvē bez vajadzības. Būs nopietnas cīņas, un Dievs dos tiem izdevību krist varonīgajās kaujās.»

Gājēji sasniedza Mārstaju ielas kazarmēs. Šoreiz te puišus uzņēma laipnāk kā pirmoreiz, kaut gan viens otrs karakalps caur pieri raudzījās dēkaiņos, kuri, par pelēm pārvērtušies, tiek laukā no cietumiem un cīnās kā paši nelabie.

Skrīverim nācās pierakstīt tikai Ermani Zeltiņu, jo Pēteris ar Andri jau atradās sarakstos, kaut pārstrīpoti. Ikviens dabūja musketi ar piederumiem un zobenu. Kurzem­niekiem jau bija mugurā kara tērpi, kaut apnēsāti, taču kaujai labi diezgan. Salderns lika atnest formas vamzi un bikses Ērmanim, lai tas tos apmaina pret savu laivinieka apģērbu. Ērmanis aplūkoja vamzi, bet deva atpakaļ:

— Tas man nenoder.

— Kāpēc?— Salderns jautāja.

— Kabatas par mazām. Ja gadās ilga kauja, tad man maize jātur rokā. Sajās mazajās kabatās daudz nevar iebāzt.

— Vai tad tu domā ēzdams karot?— Kapteinis pavīp­snāja.

— Kas nevar gadīties? Kaujā uz mājām pēc maizes neskriesi, kad uznāk izsalkums. Bet šīs platbikses gan ņemšu savējo vietā. Tajās var daudz ko paslēpt.

Salderns smīnēdams Jāva Ērmanim vāju un apsolīja ari. divkāršu pārtikas devu. Kad visi bija kaujas kārtībā, vecais kareivis pasauca puišus pagalmā, lika-tiem pie sirds būt dūšīgiem un uzticīgi kalpot Rīgai un Rātei. Tad, pastāstījis, ka sūtīšot viņus izlūkot apkārtni, un piekodinājis tīšu prātu nemesties nevajadzīgās briesmās, devās ar tiem uz Smilšu vārtiem. Te valdīja nospiestāks garastāvoklis kā no rīta, jo jau ceturtā diena nāca ap pusdienu, bet, ciktāl acs skatīja, nekur nemanīja ne mazākās zīmes no naidnieka, nekā par viņu nezināja. Tādēļ lielu atvieglojumu radīja kapteiņa pavēle atslēgt vārtus un nolaist pacelto tiltu, lai izlaistu aiz vaļņiem apkārtnes izlūkošanai trīs jaunos Rīgas karakalpus.

Bet, tikko mūsu trīs draugi bij laukā un tilts pacēlās, pilsoņi uz vaļņiem saviļņojās.

— Rau, zviedru izlūki!— iesaucās ādģēris, pirmais pama­nījis aiz Svētās Gertrūdes baznīcas drupām parādāmies sešus jātniekus, kā likās, tos pašus, kas ik dienas siroja ap Rigu, jo viens atkal vīstīja gaisā dūres.

— Nu būs cīņa! Mūsējie arī ir ārā!— Kalējs liecās pār brustvēri, it kā traukdamies izjūkiem līdz.

Viss valnis uztraucās.

— Zviedri! Zviedri!— kā vējš nošalca ziņa pa pilsētu.

Pilsoņi, ilgās gaidīšanas satraukti un mocīti, neatraz­dami miera namos, arvien bij gatavi pie pirmā signāla skriet uz vaļņiem. Tā arī tagad visi drāzās uz Smilšu vārtiem — vīri, sievietes, amatnieki, tirgoņi, rātskungi, ap­kārtnes zemnieki. Arī pilsētas aizstāvēšanās vaditāji, patla­ban atstājuši rātsnamu, lai dotos pusdienā, ievērojuši trauk­smi ielās, steidzās turp, kur visi.

No vaļņiem bij brīvs skats uz nodedzināto priekšpilsētu.

Zviedru jātnieki, ieraudzījuši rīdziniekus ārpus mūriem, tuvojās aujos. Trīs puiši devās tiem pretim nesteigdamies, kājām.

— Ak, es nelga!— Salderns uz brustvēra, ieķēries sev matos, izmisis iesaucās.— Neiedomājos puišus izsūtīt izlū­kos jāšus! Trīs kājnieki pret sešiem jātniekiem! Te iznākums jau iepriekš paredzams, pie vella!

Pa tam zviedri un rīdzinieki jau bija tuvojušies viens otram uz piecdesmit soliem. Pirmie apturēja zirgus un kaut ko sarunājās ar pretiniekiem. Trīs puiši, kuri savas muske- tes bij uzmetuši plecos, jo Ērmanis vēl nemaz lāgā neprata šaut,— un arī Pēteris ar Andri bija labāki cīkstoņi uz zobeniem nekā neveiklo šauteņu lietošanā,— tagad izvilka zobenus. Zviedri nolēca no saviem zirgiem un arī tvēra savus.

Sākās cīņa.

Kā likās, uz Pētera komandu trīs draugi nostājās trij­stūrī, neļaudami pretiniekiem tikt aizmugurē. Iemirdzējās saulē asmeņi. Trīs zviedri pagriezās pret vecāko — Pēteri. Viens sagrīļojās un nokrita. Atkal cīnījiens, un nokrita otrs. Nu trešais, līdz šim turējies atstatāk, bruka ar traku niknumu virsū. Tas bija balmutīgais resnais kapteinis Svens Horns, kurš šorīt apsolīja pulkvedim Rozenkrancam atvest gūstekņus. Pēteris, juzdams spēcīgu pretinieku, pama­zām virzijās atpakaļ. Andris visu laiku turējās pret vienu — vienlīdzīgu veiklībā. Vissliktāk klājās Ērmanim. Tas, vicinādams savu ieroci, pēc katra pretinieka dūriena vai cirtiena lēca atpakaļ milzu lēcienus, un viņu iedzina drupu kaudzē. Nu otrs tam atradās aizmugurē. Ermanis noprata, ka pret abiem nespēs aizstāvēties, un metās mukt. Bet viņam bij savs nodoms. Desmit lēcienos sasniedzis cīņas sākuma vietu, viņš noliecās, pakampa ar abām rokām aiz kājām kritušo zviedri un ar vienu atvēzienu nosita gar zemi pirmo uzbrucēju, pēc tam otro, kuri uz šādu ciņu nebij sagatavojušies. Turpat viņa priekšā cīnījās Pēteris ar resno, bet apbrīnojami veiklo zviedru kapteini. Vienā sekundē apsvēris stāvokli, Ērmanis kā tīģeris metās virsū zviedrim no muguras puses, sakampa to savās varenajās rokās un pārmeta pār plecu kā telēnu. Zviedra stāvoklis bija tik neērts, ka viņš nekā cita nespēja darīt ka vienīgi spārdīties gaisā kājām. Bet tas netraucēja laiviniekam viņu turēt cieti un ērti. Bet nu cēlās kājās abi apdullinātie. Pēteris atbrīvo­jies paspēja laikā satvert abus aiz apkakles un izraut tiem no rokām zobenus. Andra pretinieks labprātīgi padevās. Trīs uzvarētāji kaut ko sasaucās savā starpā un devās ar gūstekņiem atpakaļ uz pilsētu.

Grūti bij nabaga Ērmanim stiept nemierīgo smago nastu. Varbūt viņš pat netiktu līdz vārtiem, ja kapteinis Salderns, laikā attapies, nebūtu izsteidzies pretim ar saviem ļaudīm, kas bij pagadijušies pie Smilšu vārtiem.

Gaviles uz vaļņiem bija neaprakstāmas, kad atgriezās rīdzinieki.

Pirmais pa vārtiem ienāca Ērmanis ar atkal pār plecu pārmesto Svenu Hornu. Aiz tā Pēteris veda divus un aiz viņa Andris vienu gūstekni. Salderns ar karakalpiem noslēdza triumfa gājienu.

— Viņš! Viņš!— jūsmoja ķestera Lēne, redzēdama tikai Andri.

Anna, sarkanmatainā torņinieka meita, spieda roku uz krūtīm, it kā cenzdamās apslēpt uz āru lauzošās gaviles.

Samsona Cecīlija un Rama Elīza nodrebēja, kad Andris tām pagāja garām, ar sava zobena rokturi aizskardams abu meiču izstieptās rokas.

Pilsoņi svieda gaisā cepures. Vienīgi rātskungs Toms Rams vieba seju ka zobu sāpēs.

Tikai pie Kaļķu vārtiem, pie Rīges, Ērmanis nolaida no pleca savu nastu.

— Velis ar ārā!— Svens, ticis atkal kājās, iesaucās.— Es padodos! Kā redzams, man nav lemts piedalīties cīņā pret Rigu. Patiesi, jums ir apbrīnojami zobenu cīkstoņi. Bet,— viņš pagriezās pret Ērmani,— tu, draugs, nerīkojies pēc likuma! No muguras neuzbrūk pretiniekam!

— Nu, vai zini,— Ērmanis aizstavējās,— lai vai kā, bet savu draugu es nejaušu nodurt kā kucēnu. Redzi, kads viņš vājš pēc izciestās slimības; bet tu esi tauks kā kaujams vērsis!

Svens Horns nikni ierūcās un draudēja Ērmanim ar duri.

Kapteinis Salderns apjautājās pilsētas aizstāvēšanas priekšniekam, ko darīt ar gūstekņiem.

— Man šķiet, tepat Kaļķu tornī tos varētu novietot,— teica Barnekens.

Toms Rams kaut ko pārdomāja. Viņa lūpu kaktiņi saviebās viltīgā smīnā.

— Jā,— viņš teica,— bet mēs varam tiem atļaut brivu kustību pilsētā, jo izbēgt viņi no pilsētas tā kā tā nevar.

Svens Horns, dzirdējis Rama vārdus, lepni izgāza vē­deru.

— Grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka kareivji nebēg, ja tie reiz sagūstīti! Bet labu malku vīna un kārtīgu ēdienu es prasu arī ienaidnieku pilsētā . . .