Trīs vella kalpi

35. nodala SAKI, KO GRIBI: ANNA TIC BURVĪBĀM

Austrumos jau bālēja debesis, kad vecais maģistrs ar Annu beidza darbu. Visu nakti abi bija strādājuši klusē­dami, jo grūžamās zāles un lapas saberzdamās ar savādu asu smaržu lika asarot acīm, un tādēļ stampātājai nācās nosiet degunu un muti pret kairinošiem putekļiem, kas pacēlās no piestas. Nu burvju biszāles, kā pats Rēbuss smaidīdams bija nosaucis izgatavoto zaļgani pelēko grūdeni, bija gatavas. Vecais īsos vārdos Annu pamācīja, kā tās ieberamas un nostiprināmas bises stobrā, kāda atstatumā no mērķa jāšauj un kā pašam šāvējam un citiem jānodroši­nās. Tad abi sakrāva grozā visu vajadzīgo dzirnavām, kā maišeli dīvaino biszāļu, dūmgāzes bumbiņas, zāļu krūkas un cibas ar vāšu ziedēm, pēc tam piesēdās atpūsties un nogaidīt vārtu slēgšanas laiku, kad Anna varēs atgriezties uz dzirnavām.

Abi sēdēja klusēdami, ikviens savās domās. Pēc brītiņa Rēbuss teica it kā pie sevis:

— Ai, šie brašie, krietnie puiši! Vēl daža laba nikna cīņa būs izcīnāma dzirnavās. Un tikai maza saujiņa atlikusi šo neuzveicamo . .. Lai Dievs viņiem palīdz!

Anna kā sasapņojusies atbildēja:

— Lai Dievs viņiem palīdz!

— Lielus darbus viņi veikuši mūsu pilsētas labā,— ma­ģistrs turpināja,— lieli nopelni viņiem ir pie tā, ka ari patlaban mēs neesam ieslēgti savos mūros kā pele slazdā. Un tomēr vēl šodien ļaudis savus varonīgos karotājus dēvē par vella kalpiem, kā dažkārt gadās dzirdēt. Vai patiesi gaišs prāts un diži darbi cilvēku apziņai ir nesasniedzami? Saki man, meit,— kā tev šķiet, kāpēc pilsoņi uz mūsu varoņiem netur labu prātu?

Anna atkratījās no savām domām, brīdi padomāja un tad teica:—Viņi, dominē, nav tādi kā citi.

— Pareizi.

— Viņiem ir pārdabīgas spējas.

— Kāpēc pārdabīgas?

— Viņi var to, ko neviens.

— Tā nu gluži nebūs. Varonība, spēks, izveicība, gaišs prāts mēdz būt ļaudīm.

— Bet viņiem palīdz gari.

— Kā? Arī tu domā tā?

— Jā, dominē.

— Tātad tu esi pārliecināta, ka viņi kopojas ar ļauniem gariem?

— Ne ar ļauniem, bet labiem gariem.

— Ak tā. Nu, lūk, es jau sāku brīnīties par tevi, domāju, ka tu ari iedomājies kādas burvības.

— Jā. Bez burvībām nav veicami tādi darbi.

Maģistrs apmulsa: ari Anna tic māņiem!

— Bet burvības nāk no ļauniem gariem!— viņš iesau­cās.— Vai tad tu neesi dzirdējusi melšam par vella mākslām, par mello maģiju?

— Ir arī baltā maģija.

— Ak tā!— Rēbuss sausi iesmējās.— Par to es nepado­māju.— Viņš apklusa un neapmierināts raudzījās darba lampas liesmiņā, pats sev pārmezdams, ka gribējis uzskatīt vienkāršo torņinieka meiču apgaismotāku par citiem viņa laikmeta skolotiem līdzcilvēkiem, kuri nespēja iedomāties cilvēka izcilu spējas un dāvanas kā nešķiramu no viņa gara, kā Dieva apveltījumu, bet, iespaidoti no tumšajiem krāpnie­kiem un murgotājiem, katrā atsevišķā cilvēcīgā dievišķās dzirksteles izpaudumā bija paraduši saskatīt vai nu paša elles lielkunga, vai kāda elementārgara — laba vai ļauna — palīdzīgu roku. Ak, šī vienkāršā meiča tak neva­rēja būt citāda. Un tomēr Rēbuss apņēmās pamēģināt Annu apgaismot.

— Tātad tu domā, ka kādi labi gari palīdz mūsu drau­giem veikt viņu brīnišķos varoņdarbus?— viņš jautāja, at­kal pagriezies pret meiču.

— Jā, dominē.

— Ar burvībām?

— Jā gan.

— Bet saki man,— maģistrs padomāja,— vai tu neatce­ries, kā šie trīs puiši izkļuva no Peitava torņa cietuma? Stāsta, ka viņi, par pelēm pārvērtušies, izlīduši caur torņa spraugu? Vai tā bij?

Annas acis iedzirkstījās.

— Nē. Es, kungs, pati viņus slepus izvedu.

— Nu, lūk. Un varbūt arī Svētā Pētera baznīcā viņi nebūs izlīduši pa atslēgas caurumu, kā melš?

— Ak nē! Ķestera Lēne viņiem atslēdza mazās durvtiņās.

— Ahā! Tad es vēl dzirdēju, ka viens no viņiem zvirbuja veidā esot nolaidies pa mācītāja Samsona logu pagalmā un ar dūmiem un smaku pazudis.

— Pavisam tā nebij. Andris esot nolēcis uz kādas piebū­ves jumtu un aizbēdzis.

— Un tie dūmi?

— Tie bij no miglas bumbiņām.

— Tātad nekāds labs vai ļauns gars nav viņu izglābis.

— Nu, tava burvju bumbiņa.

— Tātad, pēc tavām domām, izbēgšana no baznīcas un torņa notikusi dabīgā ceļā?

— Kā tad.

— Bet no mācitāja nama Andris izkļuvis caur burvību?

— Nūja.

— Kāpēc tu domā, ka miglas bumbiņās ir burvība iekšā un nevis sabiezēti dūmi?

Meiča stomījās:

— Tādēļ. . . tādēļ. ..

— Nu? Tādēļ, ka tās bumbiņas izgatavoju es?

— Jā. Viņās ir iekšā spēks. Brinumspēks.

Maģistrs mitējās tālāk jautāt. Viņš atskārta, ka ikdie­nišķa cilvēka prāts, kuram skaidras un saprotamas liekas dabas parādības, ko tas ik dienas redz un vēro, katru dabas atdarinājumu no cilvēka rokas un gara, katru dabas noslē­pumu atklājumu zinātnieka pētījumos un eksperimentos uzskata kā pārdabīgu parādību, kas ārpus parastās Dieva iestāditās likumības parādās caur citu — varenu, noslēpu­mainu ļaunu vai labu garu iejaukšanos pasaules kārtībā. Tā, piemēram, jau no cilvēku ģints sākuma paraduši uzskatīt sauli par dzīvības devēju un uzturētāju, kurai Dievs licis apspīdēt un apsildīt dabu un radibu, viņi saules aptumšoša­nos nevar iedomāties par kaut ko citu kā par ļaunā gara traucējumu. Tāpat tagad Angeru Anna, vērodama miglas lāņus, kas rītos paceļas no rasotām pļavām, saules staru susinātām, un vakarā nogulstas pār izkaltušo zaļumu, no jauna to veldzēdami, šai dabas parādībā šķietas saskatām Dieva gādību par savu radību; bet maģistra Rēbusa migla, iesprostota nelielā bumbiņā, viņai nav pieņemama kā Dieva rasa, un tātad tai jābūt kāda cita spēcīga un noslēpumaina gara radītai. Jo vispāri Dieva radībā ļaudis nesaskata nekā noslēpumaina, un tātad, kas šķietas noslēpumains, tas nav no Dieva, šī skaidrā gara.

Tā Rēbuss saprata Annas aizspriedumus pret zinātni un apņēmās mēģināt viņu apgaismot.

— Tātad tu domā,— viņš atkal uzsāka sarunu,— ka migla no šīm bumbiņām rodas caur burvībām?

— Jā, dominē.

— Bet miglā uz Daugavas, piemēram, tu burvības neredzi?

— Ai, nē! Visa māksla slēpjas tikai vārdos.

— Kādos vārdos?

— Nu, burvju vārdos, kurus tu, kungs, izsauc, šīs bumbi­ņas pagatavodams.

— Bet es to nedaru, mans bērns.

Anna nekā neiebilda. Bet viņas acis skaidri teica:

«Nemaz nav vajadzīgs, lai tu skaji izsauktu savas burvju formulas; pietiek, ja tikai klusi tās nomurmini vai pat pie sevis noskaiti, kā daži Jaudis mēdz baznīcā skaitīt lūgšanu, pat lūpas nekustinot.»

Rēbuss pārdomāja:

Nē, veltas manas pūles. Kā es, nelga, varēju iedomāties pacelt ar vieglu pačalojumu zinību augstumos vienkāršu meiču no tumšās tautas masas, kad augsti mācīti dakteri vēl labprāt ietin maģijas miglā savus patiesos nopelnus dabas izpētīšanā un skrien pakal tautas pūšļotājiem, izlūgdamies viņu stipros vārdus savām pārbaudītām medicīnas zālēm!»

Un Angeru Annas gars patiesi nebija ne pa naga mellumu plašāks kļuvis. Lai cik dīvaini tas likās, bet viņas ticība Rēbusa burvju spējām nevis mazinājās, bet pieauga. Stāvēdama ar maģistri pie pavarda, viņa atkal atgrie­zās pie savas domas, kas tai uzmācās, jau ienākot šai vella daktera noslēpumainā mītnē. Kaut ko pēkšņi apņēmusies, viņa pagriezās pret Rēbusu un, glāstoši aizskārusi tā roku, teica:

— Dominē! Man pie tevis vēl viens lūgums.

— Kāds tas būtu?-r- Maģistrs pamazām raisījās vaļā no savām domām.

— Vai tu negribētu man izgatavot kādu spēcīgu dziru?

— Spēcīgu dziru? Kam?

— Pēterim.

Maģistrs nekā nesaprata.

— Kādu dziru tu domā? Kas Pēterim kait?

— Viņš . . . viņš ļoti vēss pret mani.. .

Vecais paraudzījās meičas acīs un no tām uzminēja viņas nedrošo vārdu noteikto vēlēšanos. Maģistra pierē ieviesās skarba grumba. Tā izteica nepatikšanu, varbūt pat dusmas. Un kā gan ne: visu laiku viņš bija centies noskaid­rot meičas gara tumsību, iepazīstinot to ar zinātnes gaismu.

Tomēr pēc visa tā viņa savā svētā vientiesībā, neka nesapra­tusi, nekā nedzirdējusi, lūdz kādu aplamību.

— Tātad tu prasi no manis kādu spēka dziru?— viņš neapmierināts jautāja.

— Es pazemīgi lūdzu, dominē, ja tu gribētu man palīdzēt.

— Tu domā tā saukto mīlestības dzērienu?

— Jā, kungs.

Rēbuss uzveica savu sajūtu un, atkal uznākot visu saprotošam un piedodošam smaidam, aizgriezās, lai meiča tā nemanītu, un uzsāka staigāt pa istabu, pārdomādams:

«Kas vēl atliek darīt? Ko vēl teikt?»

Anna ar padevīgu un lūdzošu skatu, arī nokaunējusies par savu atklātību, sekoja vecā gaitai.

Tad maģistrs atkal pienāca pie Annas, maigi saņēma'tās roku un, pievedis pie darba galda un atsēdinājis krēslā, pats nosēdās pretim, viņas roku neizlaizdams no savējās.

— Saki man,— viņš teica lēni,— vai tu patiesi mili šo puisi?

Anna pamāja ar galvu.

— Bet es esmu dzirdējis, ka viņam būtu cita iecerētā.

— Kura?— Anna uztraucās piesarkdama.

— Stāsta, ka mācītāja Samsona kalpone, kura nozudusi.

— Nevar būt! Tā ir Andra līgava.

— Nūja. Vai tad tu nedomā Andri? Cik novēroju, tu tikai par viņu rūpējies, kad visi trīs puiši atradās Peitava tornī. Arī uz vaļņiem dažkārt pamanīju tevi no viņa acis nenolaižot.

Anna atkal pietvīka.

— Dominē! No sākuma šis zēns mani bij apbūris.

— Apbūris?

— Ar savu skaisto vaigu. Bet tagad es patiesi no sirds esmu iemīlējusi.

— So burvi?

— Nē, Pēteri. Viņa draugu.

— Tātad tagad Pēteris būs tevi apbūris?

— Nē, dominē.

— Tā, tā, tā … Ja ne viņš tevi, tad tu gribi viņu apburt?

— Es vēlētos, lai viņš redz manu sirdi. Lai viņš kaut drusku mani ievēro.

— Tātad tu mili Pēteri?

— Jā,— Anna izdvesa no mīlas pārpilnās krūts, kura, pašai nezinot, kāpēc, tik viegli atklājās vecā vella daktera priekšā, bet cieši noslēdzās pret citiem, pat pret ķestera Lēni, ar kuru torņiniece Rīgas aplenkuma dienās bija -Joti tuvu iedraudzējusies.

Rēbuss domīgi raudzījās meičā.

— Viņš ir visdižākais starp saviem draugiem. Ar lielu dvēseles dziļumu un cēlumu.

— Tā ir, kungs.

— Tu esi daiļa meiča.

Anna nolaida plakstiņus.

— Tev ir cieta griba un jūtīga sirds,— maģistrs turpi­nāja.— Tu esi nopietna sieviete, kuru var iemīlēt. Saki man — kāpēc tev būtu vajadzīgs mīlestības dzēriens?

— Pēteris mani neievēro. Viņš ir salts un bieži novēršas no manis, it kā nicinātu mani.

— Ļauj laiku. Viņš galu galā iemīlēs tevi. Tu saki, ka esi apmetusies dzirnavās?

— Jā. Saimniekoju tur, kopju ievainotos.

— Tas labi. Tur Pēteris nevarēs neredzēt tavu dvēseli. Viņš iemācīsies tevi novērtēt. Esi mierīga. Nešaubies. Viss būs tā, kā tam jābūt. Man sirds priekā gavilē, kad iedomā­jos no jums abiem dižu pāri.

Vecais sirsnīgi paspieda meičas roku un uzlūkoja to ar sirsnības un mīlas pilnu skatu. Tad piecēlās un piegāja pie loga, pa kuru jau spiedās pirmie saules stari.

Arī Anna piecēlās un palika stāvot pie galda, kā vēl ko gaidīdama.

— Aust rīts!— Rēbuss pēc brītiņa atgriezās.— Jau slēdz vārtus.

Bet Anna vēl netaisījās uz iešanu.

— Tu vēl ko gribēji teikt?— maģistrs jautāja.

— To dziru, dominē …

Vecā seja smaidīja.

— Labi!— viņš teica un piegāja pie plaukta, sameklēja noputējušu krūku.— Te tev būs tā spēcīgā dzira. Kad redzēsi Pēteri ciņu starpbrīžos nogurušu, tad pasniedz viņam no šī mīlestības dzēriena.

— Un viņš mani iemīlēs?!— Annas acis iegavilējās.

— Viņš nevarēs tevi nemīlēt. Tad viņam jābūt aklam, ja neredzētu, ka tava sirds par viņu domā.

Anna rūpīgi noglabāja dārgo ieguvumu grozā pie citām mantām, paņēma vēl trīs bises, noskūpstīja atvadoties Rēbusa roku un kā spārnu nesta atstāja burvju daktera mītni.