Trīs vella kalpi

31. nodaļa atkalredzēšanās

Pavasara saules rēnie stari, lidami pāri mežu galot­nēm, gausi žāvēja asins lāmas niknās kaujas laukā ap Māras dzirnavām. Meža malā, uz tuvējā ceļa, Mārupites krastos, pie pāju žoga gulēja kritušie ienaidnieki, nogalināti zirgi, musketes, piķi, zobeni cits caur citu. Zeme visapkārt bija zirgu pakavu un kājnieku zābaku nomīdīta un izspār­dīta. Pat uz tiltiņa un dzirnu ratā iekrituši karājās poļu līķi.

Mežmalā vieglāk ievainotie karakalpi raka garu un dziļu brāļukapu kritušajiem ienaidniekiem. Citi pievāca un stiepa uz dzirnavu pagalmu kaujas laukā palikušās noderīgās mantas, kā seglus, zirglietas, musketes, pistoles, piķus, zobenus un biszāļu kārbas. Dzirnavu pagalmā uz izklātām segām gulēja garā rindā kā apskaidrotām sejām kritušie neuzveicamie — divdesmit četri viri.

Pēteris stāvēja pie garās aizgājušo rindas nekustēda­mies, neatbildēdams uz jautājumiem, ar kādiem viens otrs mēģināja pie tā griezties attiecībā uz kaujas lauka nokop­šanu.

Viņš, garā atvadīdamies no uzticīgajiem biedriem, kā likās, bija pagājis tiem līdzi gabaliņu aiz zemes apziņas loka — mūžības robežas, kur arī viņu vairs nesniedza šīs pasaules skaņas un elpa.

Arī asaras mitējās ritēt pār viņa vaigiem. Blāvais mitrums acīs tikai liecināja par izsusējušiem avotiem, un vāji mirdzošās graviņas pāri putekļiem un dūmiem nomelno­tai sejai atgādināja izžuvušu strautu gultnes ar sidraba nogulumiem.

Tā viņš nostāvēja veselu stundu.

Tad, atgriezies īstenībā, ar smagu nopūtu pacēla galvu, vēlreiz pārlaida skatu pār biedru sejām un atstāja pagalmu.

Vārtos viņam nāca pretim Ermanis ar lāpstu rokā.

— Kaps mūsējiem ir gatavs, Pēter.

Abi atgriezās pagalmā. Cēla nestuvēs un nesa uz bie­zokni vienu pēc otra savus biedrus . . . Kad pār tiem pacēlās smilšu kopiņa, Pēteris drebošu roku nolauza egles zaru un ar to apklāja aizgājušo dusas vietu.

Atgriezdamies uz dzirnavām, jau vārtos Pēteris izdzir­dēja meža cejā ratu grabēšanu. Driz parādījās pajūgs. Tajā sēdēja trīs sievietes. Pēteris pazina Annu un Lēni; tad, vērīgāk ieskatījies, uzzīmēja arī trešo.

Pēkšņi viņam kā kamols aizmetās krūtīs. Viņš ātri nozuda pagalmā.

— Ak, Dievs!— viņa lūpas murmināja, sejai sāpīgi saviebjoties.— Ne manis dēļ viņa teicās mūs apciemot, ne man viņai bij nesamas tās svarīgās ziņas … Visu tā dara tikai Andra dēj!

Viņš iegāja dzirnavās.

Te Andris apkopa smagāk ievainotos, pārsiedams viņu brūces, tos ērtāk noguldīdams salmu cisās, pasniegdams ūdeni vai degvīnu, kas katram likās labāks slāpju dzesēša­nai.

Pats sava ievainojuma, bez šaubām, diezgan dzijas brūces sānos, par ko liecināja vēl arvien caur apģērbu lēni sūcošās asinis, viņš neievēroja.

Pēteris ienācis teica neskanīgi:

— Es palikšu tavā vietā, Andri. Tu ej. Man liekas, tava Rūta atbraukusi.

Zibeņātrumā Andris pielēca kājās.

— Rūta — atbraukusi?! Vai tu nopietni runā?

— Ej! Palūko!

Kā bulta Andris izmetās no dzirnavām.

Pēteris nosēdās uz ķeblīti un apslēpa seju rokās.

— Rūta!— Andris iegavilējās, redzēdams pagalmā ie­braucam pajūgu.

Meitene grīļodamās cēlās kājās un sajima Andra rokās, kurš to izcēla no pajūga un nesa uz iekšu.

— Ak!— nopūtās Lēne no sirds dzijumiem.— Uz mums viņš pat nepaskatījās.

— Apmierinies!— Anna pavīpsnāja.— Tevi viņš vēl va­kar redzēja. Bet Rūta nabaga zēnam šķiet bijusi prom mūžību.

Meičas izkāpa. Pienāca Ērmanis, vērodams zirgu. Tad viņš apsveicinājās ar viešņām, roku dodams.

— Kur jūs šo stalto bēri ņēmāt? Man liekas, ka ar viņa jājējiņu man šorīt bija maza saruna.

— Tātad tu viņam to plecu būtu pārcirtis?

— Kad tevi deviņi! Un tu atkal to brūci būsi dziedējusi.

— Jā. Viņš lika tev nonest sveicienu — kā ienaidniekam, pret kuru sajūt cienību.

— He, he, tādi jau tie īstie karakungi ir. Ja tos pasit gar zemi ar bomīti, tad viņi šķendējas un zākā pretinieku. Bet, ja tādu kaut vai gabalos sakapā ar zobenu, tad cildina un liek nest sveicienus. Bet mani viņu uzslavas nevilina. No sava bomīša es nekad neatteikšos, kad ar zobenu nekā vairs nevarēšu ķepuroties. Galvenais ir sakaut ienaidnieku, vien­alga, vai pa galvu vai dibenu, ar dzelzs skalu vai koka gabalu.

— Es ari tā domāju, Ērmani,— Lēne pasmaidīja.— Kad citi vairs nezin, ko darīt, -tev arvien padoms pie rokas.

— Bet sakiet man, mijās meičas,— vai tās arī nebijāt jūs, kas te nakti paziņoja par poļiem Vella muižā?

— Mēs bijām te.

— Vai dieniņ, kā Pēteris bija noskaities, ka sargkareivis viņu nemodinājis!

— Viņam tak bija nepieciešama atpūta šīsdienas grūta­jai kaujai.

— Tā mēs visi domājām. Un tā ir pareizi. Ja Pēterim ir galva skaidra, tad mēs nekad nepazudisim . . . Bet nāciet nu uz iekšu.

Meičas sekoja Ērmanim dzirnavās.

Te .pie vienas sienas salmos gulēja ievainotie. Pēteris sēdēja uz soliņa. Tam iepretim uz lāviņas pie loga Andris turēja rokās nespēcīgo Rūtu. Ermanis ar Annu un Lēni nosēdās malā.

Rūta atstāstīja lēnā balsi savus piedzīvojumus no ievai- nošanas laika, par melngalvja Bērensa rūpību, viņa melus, ka Andris miris; tad Jauno sērgu, kas viņai uzmācās, slepeno pārvešanu uz Vella muižiņu, atkal Bērensa gādību, savas skumjas par Andra nāvi, gauso atveseļošanos, tad pagājušās nakts notikumus, Annas un Lēnes ierašanos un atsvabināšanu.

— Skat, kāds tas Matīss Bērenss blēdis!— Ērmanis neno­cietās.— Bet, taisnību sakot, labu vien no viņa esam pieredzējuši. Viņš jau mums izgādāja to lepno pajūgu, ar kuru izbēgām no Rīgas, kad Anna mūs atsvabināja no Peitava torņa. Un, lūk, ari mūsu Rūtu viņš ārstēja un kopa, kad bijām izdzīti no Rīgas.

Andris gan nepiekrita gluži Ērmanim, domādams par bezgalīgiem meklējumiem un pārciestām sirdssāpēm. Bet viņš nekā neteica. Sēdēja klusās pārdomās.

Saule jau bija labi panākusies uz dienas vidus pusi, un viņas stari krita pa vajējo logu uz lāviņu, kur sēdēja Andris ar Rūtu.

«Ak, Dievs, cik viņš ir skaists!» domāja Lēne, neiztei­camā maigumā raudzīdamās Andrī.

Anna, šad tad pametusi pētošu skatu uz Pēteri, kurš sēdēja kluss un saducis, aplūkoja arī ievainotos. Viņa ievēroja netīrās skrandas, ar kādām bija pārsietas viņu brūces, un domāja: «Nabadziņi! Viņiem nav tīru linautu. Bet man mājās pūrs līdz malām pilns audekla baķu, palagu, dvieļu un visa kā . . .»

Andris, pēkšņi kaut ko atcerējies, piecēlās un, pienācis klāt meičām, spieda viņu rokas, pateikdamies par Rūtas atvešanu. Lēne kusa vai laukā no laimes. Anna pameta skatu uz Pēteri, un abu skati sastapušies atkal izšķīrās. Ari Ērmanis pateicās par biedra ligavas paglābšanu — un kaut arī no viņa drauga melngalvja gūsta. Pēterim bija neērti neteikt nekā. Arī viņš piecēlās un sniedza roku Lēnei, tad Annai.

— Pateicos es arī.

— Vai dieniņ!— Anna iesaucās, sajutusi siltu uzpilam uz roku un ieraudzījusi no Pētera piedurknes sūcamies asinis.— Tu esi ievainots, Pēter!

— Ak, nav nekas liels. Būs apsējs noslīdējis.

— Parādi brūci!— Viņa negrieza vērības ierunām un novilka Pētera vamzi.

Visa roka bija asinis. Virspus elkoņa atvērās krietna rēta, paša zobena galiņa iešķelta. Pēteris bija noplēsis savalkātā krekla piedurkni un ar to brūci pārsējis. Bet pārsējums izrādījās nobrucis, un rēta no jauna sākusi asiņot.

— Pagaidi brītiņu!— Anna kaut ko iedomājās un paraudzījās apkārt. Viņa ieraudzīja dzirnavkambara durvis un iesteidzās tur.

Pēc brītiņa viņa atgriezās, turēdama rokā vairākas saplēsta linaudekla strīpas un ķipīti ar ūdeni. Viņa lika Pēterim piesēst uz ķeblīti, atraisīja veco apsienamo, izņēma no tā dziedinošās lapas, nomazgāja tās, nomazgāja arī brūci, uzlikusi tai tīrās lapas, un apsēja ar tīrajām audekla strīpām, kuras tomēr smaržoja pēc miesas siltuma.

Pēteris raudzījās daiļajā meičā un visu saprata:

«Lūk, viņas ņiebura saites ir atraisījušās, no saviem pleciem viņa noplēsusi apsienamiem drānu!»

— Vai nav par ciešu savilkts?— Anna jautāja, dažas reizes aptinusi saiti ap roku.

— Nē.

— Ak, Dievs! Jūs esiet tik spēcīgi varoņi, jums ir zobeni, musketes, biszāles, bet saišu ievainojumiem jums nav.

— Nav gan tādas mantas.

— Man mājās ir daudz audekla. Es rītu atnesīšu. Arī labprāt koptu jūsu vājiniekus.

— Kā tad to varēsi? Tēvam taču esi nepieciešama saim­niecībā.

— Viņam vairs saimniekotājas nevajag.

— Kā tā?

— Viņš nomira. Sērgā.

Anna, iztinusi savu saiti un iemetusi apsienamā mezglu, nevarēja isos galus ar pirkstiem labi pievilkt. Tādēļ viņa noliecās, lai ar zobiem palīdzētu.

Pēteris raudzījās pie savām krūtīm noliektajos zelta sarkanos meičas matos un ieelpoja viņu smaržu, kas sajau­cās ar apsienamo svaigās miesas elpu, un sajuta saldu reiboni — savādu, līdz šim nekad vēl nemanītu vājību.

— Tā!— Anna atkal piecēla galvu, savilkusi mezglu. — Tātad es atnākšu kopt ievainotos, kad būšu apbedījusi tēvu. Vai drīkstu?

Pēteris no saviļņojuma nespēja parunāt ne vārda. Viņš tikai palocīja galvu un aizgriezās.

— Nu jāiet apraudzīt, kā iet biedriem.

Anna noraudzījās pakaļ aizejošam Pēterim un domāja:

«Kādēļ viņš tik strups pret mani? Vai viņš vēl arvien mani nicina par to, ka kādreiz metu acis uz Andri? Bet vai tas tik ļauni? Es tak tad vēl nezināju, ka Andrim ir pašam sava līgava . . . Ak, es tomēr nākšu …»

Lēne, nenovērsdama acis no Andra sejas, nepavisam neievēroja viņa ievainotos sānus. Citādi tā ar lielāko aizrau­šanos būtu sekojusi Annas priekšzīmei.

Rūta, Andra noguldīta uz lāviņas, bija iemigusi.

Viņas mieru netraucēdamas, meičas klusi atvadījās no Andra un Ērmaņa un izgāja. Pētera nekur neredzēja, un viņas devās prom, neatvadījušās no tā.

Kad Anna ar Lēni bija aizgājušas, Pēteris iznāca no šķūņa. Viņa seja bija atkal mierīga.

— Erman,— viņš teica,— es došos uz pili pie koman-

Rūta, Andra noguldīta uz lāviņas, bija iemigusi.

danta ar ziņojumu. Izriko tu sardzes un izlūkus. Ja mani pojus, nocietinies un sūti man ziņu uz pili. Nekādā gadī­jumā neatstājiet dzirnavas, kaut arī mazs ienaidnieku pulciņš jūs pavedinātu izkauties ārpusē.

— Saprotu, Pēter.

— Mēs esam palikuši ļoti mazs pulciņš. Lūkosim pili izlūgties jaunus biedrus kritušo vietā. Nu, paliec sveiks!

Lieliem soļiem Pēteris devās uz Rīgas pusi, nogriezda­mies krūmājā, lai nepanāktu un nesastaptos ar Annu un Lēni, bet pa aplinkus taku aizsteigtos tām priekšā.