Trīs vella kalpi

8. nodala VELLA BURVĪBAS

Otrā rītā Klāvs Angers pamodās brinum labi izgulejies. Tik ciets miegs jau ilgu laiku viņu nebij atspirdzinājis.

— Tas tādēļ,— cietumsargs sacīja meitai,— ka vakar vakarā mierīgu sirdi likos gulēt, jo nu Rate mūs reiz atsvabinās no tiem ļaunajiem gariem, kas jau trīs nedējas mīt ar mums zem viena jumta. Tiesa būs īsa; ka dzirdēju, tad jau šodien viņus notiesās un rit tie degs uz sārta.

— Bet ja nu viņiem nekādas vainas nevar pierādīt? — iejautājās Anna, rīkodamās ap brokasta galdu un slepus pašķielēdama uz tēvu.

— Mūsu raganu un burvju tiesneši pierādīs!— torņi­nieks teica pārliecinoši, sēzdamies pie ēdiena.

— Ko viņi pierādīs?

— Ko pierādīs? Nu, ka tie ir Jaunie gari, burvji.

— Ja viņi būtu burvji un Jauni gari, tad tie no laba prāta nesēdētu torni, bet aizlaistos pa gaisu.

— Tā jau ir tā lieta, ka tie netiek prom. Cietuma kambaris ir bez loga, bez spraugām, atslēgas caurums arvien stāv aizvāzts.

— Hm … es gan dzirdēju stāstām, ka Jauns gars vai burvis varot iziet cauri cietai sienai.

— Tās ir blēņu valodas. Tad jau mūsu trīs cietumnieki to būtu darījuši.

— Vēl viņiem nekas nedraud. Kad tos notiesās, tad viņi pazudīs. Bet, ja tie ļausies sadedzināties sārtā, tad viņi nebūs bijuši ļaunie gari.

Strīdoties ar meitu ap sarežģīto jautājumu, Klāvs sāka ausīties. Lejā uz ielas dzirdēja skarbas balsis; tās arī par kaut ko strīdējās. Torņinieks pavēra logu.

Nu viņš skaidri izšķīra iekarsušā rātskunga Toma Rama balsi:

— Katoļu baznīcai nav nekādas tiesības iejaukties Rātes tiesas lietās!

— Viņai ir šis tiesības!— atbildēja otra balss gan mierī­gāk, bet toties jo pārliecinošāk.— Ja luteriskā Rāte tiesā katoļu baznīcas piekritēju, tad mūsu svētās baznīcas pār­stāvjiem nevar liegt piedalīties tiesas sēdē. Tāds ir likums.

— Neaizmirstiet, pāter Jan,— Rams atspēkoja preti­nieka apgalvojumu,— ka mēs netiesājam jūsu baznīcas piekritēju, bet vellam padevušos baznīcas atkritēju!

— Vienalga,— jezuīts neatlaidās,— pirms mūsu baznīca nav kādu ekskomunicējusi, viņu uzskata kā draudzes piede­rīgo, un tikai tad, kad viņa grēks noskaidrots un par to izteikts spriedums, viņu izslēdz no draudzes locekļu skaita un pazudina.

— Un, ja ari tā,— Rams neatlaidās,— tad Rātes tiesa jums paziņos savas izmeklēšanas rezultātus un spriedumu. Tad varēsiet šo vella kalpu izslēgt no savas draudzes.

— Kad spriedums būs izpildīts?

— Ja gan. Ar to mēs nevaram kavēties.

— Piesargāties notiesāt mūsu baznīcas piederīgo, nepieaicinot izmeklēšanā mūs! So padomu es jums dodu, godājamais rātskungs Ram!— nu iejaucās sarunā otra je­zuīta asā, stingrā balss.

Rams atbildēja:

— Godājamo pāter Gregorij! Tiesa un taisnība ir tikai viena.

— Jā gan!— nu arī pāters Gregorijs pacēla balsi, ne mazāk iekarsdamies par savu pretinieku.— Bet tā nav jūsu pusē! Jūs, godājamo Ram, esat vienā pirti pērts ar savu svaini — mācītāju Hermani Samsonu. Un tā uzskatus par velliem un ļauniem gariem jūs ļoti labi zināt. Bez šaubām, jūs būsat arī dzirdējis viņa brīnišķo sprediķi, kurā tas par vella kalpu apzīmēja pat Romas pāvestu! Tātad kas vēl var būt drošs no jūsu tiesas un sārta? Neaizmirstiet, ka mūsu karalis un Rīgas kungs ari ir katoļticīgs un pāvesta piekri­tējs, kurš prasīs no jums atbildību. Jo smagāka tā būs, ja, neraugoties uz maniem un pātera Jana atgādinājumiem, jūs gribat tiesāt katoli bez mūsu svētās baznicas pārstāvja klātbūtnes!

Klāvs Angers, klausījies sarunā uz ielas un ātri norijis dažus kumosus, cēlās un devās lejā. Te sargkareivji, ari izdzirdējuši ārā tiesas kungus, jau nolika vietā galdu un sēdekļus, kā ari iznesa no patrepes moku solu. Pa tam strīdus apklusa un rātskungi, galu gala tomēr iebiedēti no jezuītu draudiem, ienāca tornī reizē ar tiem. Rātes tiesas sastāvs bija: Toms Rams kā priekšsēdētājs, Nikolajs Barne- kens un Gothards Vellings kā piesēdētāji. Kā protokolists bija Rātes sekretārs. Nu nolika arī solus abiem jezuītiem — pāteram Gregorijam un pāteram Janam, kuri, saoduši tiesas sēdei nolikto stundu, jau laikus bija ieradušies pie torņa, piespieduši arī sevi pielaist pie noklaušināšanas un tagad sava iespaida varenības apziņā svinīgi nosēdās ierā­dītā vietā. Rātskungi, sevišķi Rams, bij drūmi un saīguši, zinādami nelūgto viesu lapsas gudrību un attapību, kuru priekšā tiem ar savām juridiskām zināšanām būs ļoti jāuzmanās.

Pa tam bende bija savedis kārtībā moku solu un cietum­sargs iededzis savu latarni.

— Izvest apsūdzētos!— Rams pamāja torņiniekam un bendem.

Klāvs Angers un Hansis Guklevens — Rīgas bende — nozuda ejā uz cietuma kambariem. Tur noskanēja atslēgas un brītiņu vēlāk izbaiju pilna balss:

— Visi labie gari, stāviet man klāt!

— Kas ir?— tiesneši sakustējās un klausījās.

Cietuma kambari viss apklusa.

Tad no ejas iznāca apmulsušais bende un drebošais torņinieks līķa bālu seju un izbaiju pilnu skatu.

— Kas ir?— Rams satraukts pielēca kājās.— Cietum­nieki izbēguši?!

Klāvs ilgi cīnījās pēc elpas. Tad izdvesa ar mokām:

— Nē, nē … tas nevar būt. ..

— Bet kur tad viņi?

— Noslēpušies .. .

— Kur noslēpušies? . . .

— Turpat… varbūt salmos . ..

— Kāpēc tad nevilkāt tos laukā?

Torņinieks bezgalīgā apjukumā pacilāja rokas. Viņš neticēja, ka gūstekņi varētu būt tukšajā kambarī, bet negribēja arī ticēt, ka tie būtu prom.

Tad bende teica, norādīdams uz cietumsarga latarnu:

— Var būt, ka viņi tomēr nolīduši kaktā. Pie vājās gaismas nemaz lāgā neapskatījāmies.

— Surp lāpas!— Rams uzsauca sardzei.

Karakalpi metās pie sienas, kur aiz likstas bija aiz­bāztas vairākas piķa lāpas, un aizdedzināja tās pie latarnas liesmiņas.

— Pārmeklēt cietumu!— atkal rīkoja tiesnesis un līdz ar Klāvu, karakalpiem, bendi un piesēdētājiem devās uz cie- tumkambaru eju.

Tikai abi jezuītu pāteri palika sēžot savās vietās, mierīgi noraugoties pakaļ citiem.

Cietums izrādījās tukšs.

Diezgan spilgtā lāpu gaismā, pret kuru Klāva latarna izlikās kā jāņtārpiņa spīdums, te bija redzamas tikai četras kailas mūra sienas, akmens griesti, netīrais, salmu pabirām un gružiem pilnais akmens klons un plāna pussapuvušu salmu kaudzīte vienā kaktā — cietumnieku bēdīgās cisas.

Kā apmāts Klāvs raudzījās visapkārt, tad pieplaka pie salmu gubiņas un ierakās tajā rokām, izcilāja pēdējo pie­gūlušos kārtiņu. Pēkšņi viņš iekliegdamies atlēca atpakaļ: no salmu apakšas izlēca dažas peles un, izskrējušas cauri ļaužu kājām, nozuda aiz durvīm.

— Tie bija ļaunie gari, burvji, pārvērtušies pelēs!— viņš iesaucās un, atspiedies pret sienu, slaucīja lielas sviedru lāses no bālās pieres, tur izspiedušās baiļu saviļņojumā.

Arī Rama skatā iemirdzējās klusas šausmas. Bet Vel- lings un Barnekens neticīgi nogrozīja galvas.

— Gūstekņi būs nakti izbēguši,— domāja Vellings.

- Nevar būt, augstais kungs,— sardzes vecākais apgal­voja.— Torņa durvis neviens nav atvēris agrāk kā nupat no rīta, kad ieradās tiesa.

— Cietuma kambara durvis arī bija noslēgtas,— apstipri- naja bende,— Klāvs Angers tās atvēra manā klātbūtnē nupat, nedaudzas minūtes atpakaļ.

Ilgi tiesneši lauzīja galvas, gudrodami un spriezdami, kādā ceļā gūstekņi varētu būt iztikuši laukā no droši noslēgtam telpām, cauri divējām durvīm . .. Skaidrības nekādas tie nepanāca, un lielākā daļa klātesošo, sevišķi torņinieks Klāvs, nešaubīgi ticēja, ka burvji bijuši tās trīs peles, kas izskrējušas no salmu apakšas un pazudušas torņa priekštelpā, no kurienes viegli varēja iztikt arī ārā pa kadu

. . . no salmu apakšas izlēca dažas peles . . .

ietrunējušu baļķa plaisu vai lodziņu. Citi gan bija redzējuši tikai divas peles, bet lāpu gaismā it viegli varēja pārskatī­ties.

Kamēr Peitava torni tiesneši ar torņinieku un sardzes ļaudīm uztraukumā meklēja tiesājamos, musu trīs draugi dusēja saldā, cietā miegā Bebrukārklāja torņa smaržīgajā, svaigajā sienā. Cik viegli te pilnos, dziļos elpas vilcienos cilājās krūtis pēc ilgās smakšanas mitrajā bezgaisa cietuma! Viņi nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, kad tos pamodinaja balsis torņa apakšstāvā.

Andris pirmais uztrūkās un piebikstīja blakus gulošam Pēterim, klusi iečukstēdams:

— Lejā ir ļaudis. Varbūt tie meklē mūs?

Pēteris ieklausījās un mierināja draugu:

— Nē jel. Liekas, tie ņem no torņa sienu zirgu barošanai.

— Pareizi!— piekrita Ērmanis, arī atžilbis.— S«, Bebru- karklāja torni, Iekšvaļņa ērberģa saimnieks Johans Zauers glabā savu sienu iebraucēju zirgiem, kuri apmetas viņa iebraucamā vietā… Nu jā, un. tagad viņa puisis taisās piekraut ratus kādam zirdziniekam. Es viņu pazīstu no balss .. . Bet klusu! Noklausīsimies, par ko viņi runā. Var­būt jau pilsētā zināma mūsu izbēgšana no Peitava torņa.

Draugi gulēja klusi un skaidri dzirdēja no lejas abu sarunu.

— Nu, vai zini, kučier,— teica viens,— velti tavs kungs, tas trakais Kurzemes barons, lielās, ka neviens pasaulē šo nevarot apdzert un pārēst. Kaut arī viņa vēders ir kā muca un pats kā vērsis, tomēr es zinu vienu puisi tepat Rīgā, kuram tavs barons nebūs pretinieks.

— Nē, nē,— otrais atbildēja,— manu kungu vēl neviens nav uzveicis ne dzeršanā, ne ēšanā. Kādas malas jau viņš nav izbraukājies, cik nav slēdzis deribas — neviens viņu nespēj uzvinnēt.

— Bet es tev saku: pie mums viņš savas derības pazau­dēs!

— Hm . . . Kurš tad jums te ir tas lielais ēdājs un dzērājs?

— Kāds Daugavas pārcēlājs — Ērmanis Zeltiņš.

— He, he, he! Tā jūs te lielāties. Kāpēc tad šo vīru nevar sadabūt rokā?

— Kā nevar? Es viņu atvedīšu, ja gribi.

— Neatvedīsi.

— Kā neatvedišu? Kādēļ?

— Tādēļ, ka tāda cilvēka te nemaz nav.

— Runā, kā dzēris. Kā nav?

— Ne mazums jau šodien viņu izmeklējušies.

— Nu, un? . ..

— Protams, neatrada.

— Kur tad šis palicis?

— Te jau ir tas joks. Viens stāsta, ka Ērmanis guļot savās mājās uz krāsnsaugšas. Dažas nedēļas atpakaļ, lašu laikā, esot sapelnījis daudz naudas, sapircis bezgala ēdamā un dzeramā, pieēdies līdz kaklam un nu gulēšot kā lācis miga vai veselu mēnesi.

— Jā, jā, tāda jau ir viņa daba.

— Nu, lūk, tu ari to pašu saki! Es braucu pāri Daugavai pie ši Ermaņa. Maja tukša. Dzirdēju tur atkal citu stāstām, ka viņš laikam būšot aizbraucis zvejā uz jūru; kā bieži nozūdot, tā arī tagad neesot ilgu laiku redzēts.

— Tas arī var būt.

— Nu redz .. . Bet vēl kāds stāsta, ka šis Ērmanis sēžot tornī apcietināts, apvainots par pīšanos ar Nelabo. .

— Tās nu gan ir melšas!

— Un kas nu izrādās: arī tornī tā nav. Esot izbēdzis ar pārējiem — par pelēm pārvērtušies!

— Nu jā, par šiem vella kalpiem runā patlaban visa Rīga. Bet kāda daļa gar tiem Ērmanim Zeltiņam?

— Man teica, ka viņš esot viens no tiem.

— Kādas aplamības gan nesarunā! Un kas tās izpūš? Nekad nevar izzināt. ..

— Man to stāstīja divas sievas tirgū. Redzējušas viņu Svētā Pētera baznīcā kopā ar diviem citiem burvjiem izgaistam cauri sienai.

— Te nu aplamībām nav vairs ne gala, ne malas! Par trim vella kalpiem runā visa Riga jau kopš Lieldienām. Tiesa ir, ka tie satverti Mārstaļu kazarmēs, iemesti Peitava tornī un pagājušo nakti no turienes aizbēguši ar ļaunā palī­dzību. Bet kamdēļ Ermani Zeltiņu ar tiem pīt kopā? Es viņu pazīstu kā godīgu cilvēku un krietnu katoli… Ja viņa pat­laban nav mājās, tad gan viņš kādreiz atradīsies. Un to es tev saku: ja viņš dabutu zināt, ka tavs trakais barons grib saderēt uz ēšanu vai dzeršanu, tad tūlīt steigtos uz mūsu ērberģi. Ēst un dzert Ērmanis nekad neatteiksies. Ar laivi­nieka darbu tas nekad nevar tik daudz nopelnīt, cik vēders prasa . . . Tā, nu siens sakrauts … Te pietiks tava kunga zirgiem vairākām dienām. Lai gaida vien Ērmani. Un, ja viņš vēl tik drīz nerādās, tad atbrauksim atkal pakaļ. Vēl torņa augšstāvā ir siena diezgan. To nākamnedēļ vāksim zemē, lai būtu brīva vieta jaunajam šīgada sienam . ..

Tad mūsu trīs draugi dzirdēja noslēdzam torņa durvis un attālinošos ratu troksni.

Ērmanis, klausīdamies ērberģa zirgu puiša un lielā Kurzemes izēdāja un izdzērāja barona kučiera sarunā, laiku pa laikam aplaizījās un rija siekalas, savā fantāzijā iedomā­damies sevi pie pilniem galdiem Zauera ērberģa kungu galā. Domīgs, vaļējām acīm sapņodams, viņš nogulēja līdz krēslai, kad pavērās lūka uz pilsētas mūra iekšējo eju un klusi

ieslīdēja torni sarkanmatainā torņiniece, puišu glābēja un labais gars, atnesdama maizi un ūdeni.

Anna ar bažām pastāstīja par viņas izdomātā turpmāka bēgšanas plāna izjukšanu: tā gribējusi šonakt ar laivu iebraukt no Daugavas Rīges upitē un tā aizvest puišus uz Pārdaugavu; bet izrādās, ka Rāte likusi izlabot vecos īīdensvārtus un pielikt atslēgu. Nu neatliekot nekas cits kā palikt te, kamēr brūces būs sadzijušas un varēs kaut kā kājām mēģināt izkļūt no pilsētas mūriem.

Kad Anna puišus atstāja, Pēteris un Andris reizē iz­dvesa smagu nopūtu. Bet Ērmanis likās, kaut gan tā seja Lumsā nebij saskatāma, prieka un spara pilns, jo uzsāka trallinat jautru smieklu dziesmiņu.

— Trulla, trulla, tradiralla!— Viņš rausās kājās no siena.— Te, draugi, mums nav palikšana. Taču dzirdējām, ka vākšot zemē mūsu sienu. Es iešu meklēties, ka vēl šonakt ir godu varam tikt laukā no Rīgas mūriem. Turiet par mani īkšķus!

Viņš atvadījās un līda pa lūku laukā uz mūri, kur jau bij krietni satumsis.