Trīs vella kalpi

48. nodaļa KARAĻA SIGISMUNDA SŪTNIS

Laiks gāja. Jau tuvojās rudens. Bērzi dzeltēja.

Rūtas vairs nebij dzirnavās. Kādā jaukā dienā Matīss Bērenss, goda drēbēs uzposies, ieradās bildināt līgavu. Rūta apķērās staltajam preciniekam ap kaklu, Pēteris ar Andri deva abiem savu svētību, un Anna, Lēne, Kate noraudāja asaras par laimīgo pāri. Kāzās dzirnavļaudis tomēr negāja, jo saspīlētās attiecības ar Rīgu vēl nebij aizmirstas un nebūtu labi traucēt ar savu klātbūtni godību viesus, starp kuriem bija arī Rātes kungi.

Taču Annas, Kates un Lēnes asaras drīz nožuva. Tagad nāks viņu kārta. Kad pamiera dienas notecēs un zviedri ar poļiem noslēgs īstu mieru, tad Pēteris, Andris un Ērmanis ņems atvaļinājumu un varēs svinēt kāzas. Gan Lēne, brīva vīra līgava, sarunā ar draudzenēm ieminējās, ka, sekodamas Kurzemes dzimtļaudīm, tās, brīvas Rīgas pilsones, arī kļūs par dzimtcilvēkiem kā viņu vīri, bet šādi iebildumi abu meiču sirdīs neatrada atbalsi. «Ar Pēteri kaut ellē!» acīm laimē mirdzot, izsaucās Anna. Un Kate mazliet rāmāk piebilda: «Bez Andra man nav nekādas laimes brīvai būt. Ne mazāk mīļš viņš man kā dzimtcilvēks, un grūtākais darbs kunga gaitās pie viņa sāniem man būs viegls.»

Tad Lēne kļuva klusa un gāja uzmeklēt Ērmani.

«Starp mums abiem kaut kas nav īsti pareizi,» viņa domāja smeldzošu domu. «Ērmanis ir labs pret mani, mīļš. Bet kāpēc viņš arvien raisās vaļā, kad gribu skaut rokas ap viņa kaklu? Kāpēc viņš vēl ne reizes mani nav noskūpstī­jis?»

Lēne atrada Ērmani pažobelē aiz namiņa. Te viņš sēdēja pie miestiņa mučeles, kaut gan nebij nekāda svētku diena, drūms un domīgs.

Lēne nosēdās viņam blakus.

— Ērmani!— Viņas dvēsele drebēja.— Noskūpsti mani!

Laivinieks lēni pagrieza skatu pret mīlas alkstošo meiču

un norūca, it kā lielāko neprātību uz pasaules noraidīdams:

— Vai tu traka, vai!

— Bet Ērmani!— Lēnes acīs parādījās asaras.— Kas mīl, tiem pienākas skūpstīties!

— Nudien, kā būtu pirti uz lāvas pastiprāk garu uzšā­vusi! Šodien taču nav pirtssestdiena!— Ērmanis turpināja rūkt.

— Noskūpsti mani!

Sadusmojusies ķestera meita piesita kāju pie klona.

— Bet, kad tad mēs precēsimies, saki jel? Pēteris un Andris jau sen par to lietu izrunājušies ar Annu un Kati. Bet tu vēl ne vārda man neesi ieminējies!

— Mēs? Precēsimies?— Ērmanim piere savilkās grum­bās.

— Jā, mēs! Vai tā nebij norunāts?

— Kad tad?— puiša izbrīns skanēja pavisam neīsti un nedrošais skats izvairījās Lēnes acu uguns.

— Kad? Kad tepat slims gulēji!

— Nu, vai zini, ko slimnieks uz nāves gultas karsoni izmuld, to neviens godīgs cilvēks nevar ņemt par pilnu.

— Tālu no tevis nāve bij!

— Nudien, deguna galā.

— Un karsoņa pavisam nebij.

— Kā ne?!

— Vienalga. Ja tu toreiz nomirtu, tad atbrīvotu tevi no solījuma. Bet, kamēr esi dzīvs, turos pie tā.

Lēne stiepa rokas apkampt tiepīgo līgavaini.

— Nu vairs nav labi!— Ērmanis, paspējis vēl pakampt pilno miestiņa kannu, izvairījās un izskrēja pagalmā.

— Labi!— Lēne iespieda rokas sānos.— Vēl vari tiepties, cik tev tīk! Bet pienāks laiks, kad tu lūgšus lūgsi iet pie tevis!

— Nekur es miera neatradīšu!— Ērmanis nelaimīgs stā­vēja pagalma vidū.— Jābēg vai mežā izdzert alus malku!

Patiesi viņš izgāja pa vārtiem, pārgāja pa laipu pāri dzirnavupītei, uzkāpa kalnā un nosēdās kokos, mīkstajā sūnā, lēni sūkdams no savas kannas.

♦ Traka lieta!» viņš domāja par Lēnes uzbrukumu. ♦ Smuka, mīļa meiča. Man ļoti labi patīk. Bet precēties? Nē, nē! Tad būs beigas brīvai dzīvei. Kārtīgas maltītes, mēre­nība dzeršanā… Lai Dievs pasarg!»

Ērmanis ievilka dziļu malku no kannas.

— Dievs gausina!— viņu iztraucēja labskanīga, vīriš­ķīga balss mazliet lauzītā latviešu valodā.

Puisis pagriezās.

— Paldies.

Viņa priekšā stāvēja vidēja auguma vīrs, pēc izskata ceļojošs tirgotājs. Vācietis tas nevarēja būt, tad drīzāk polis.

— Esi sveicināts, draugs!— Svešais kareiviski pielika roku pie platmales, pētoši raudzīdamies ar savu skaidro, aso skatu puisī.

Ērmanim tā savādi kļuva no šī skata. Tas likās kaut kur redzēts, iegaumēts. Bet varbūt tikai kāda līdzība ar kur satiktu cilvēku.

— Sveicināts!— Arī laivinieks pacēla roku līdz cepurei, kā kareivim klājas, kaut gan palika tāpat puszviļu.

— Mēs reiz jau esam redzējušies,— svešā seja lēni savil­kās smaidā.

— Man arī tā liekas.— Ērmanis ieķēra pirkstus matos, tā domādams piepalīdzēt sliktajai atmiņai.— Bet kur! Nu­dien, nezinu.

— Mans vārds ir Staņislavs Lugovskis.

— Es saucos Ermanis Zeltiņš.

— Kāda laime!— Poja sejā parādījās priecīgs pārstei­gums.— Tad esmu saticis vīru, ko meklēju.

Viņš nolaidās zālē blakus Ērmanim. Tas tikai tagad ievēroja, ka svešajam nav labās rokas un svārku piedurkne nokarājās vaļīgi.

Atkal Ērmaņa smadzenēs iezibējās kāda skaidri netve­rama, miglaina atmiņa:

Nudien, šo vīru es esmu kaut kur saticis! Un ļoti tuvu.»

— Tu laikam manis vairs neatceries?— Lugovskis turpi­nāja draudzīgi smaidīt.

— Pie svētās Dievmātes! Es atceros ticies ar tevi. .. bet nevaru pateikt, kur . ..

— Varbūt tepat dzirnavu priekšā?

— Patiesi! Liekas, ka tepat dzirnavu priekšā … Bet viss kā miglā . . . Ak tu manu cauru galviņ! … Kādos apstākļos gan tas varēja būt?

— Kaujā.

— Pareizi! Mēs cīnījāmies zobeniem.

— Jā gan.

— Tu toreiz biji virsnieks!

— Kapteinis.

— Mēs kapājāmies zirgos. Krustojām zobenus vai veselu mūžību!

— Vaigu vaigā. Aci pret aci.

— Lūk, tādēļ tavs skats man iespiedies atmiņā. Kas nāvei acis raudzījies, tas to mirkli nekad nevar aizmirst. . . Kaut toreiz man traki laimējās.

— Kā laimējās?

— Nu, ka tu mani nesacirti smalkos gabalos.

— Es domāju taisni otrādi: man laimējās.

— Kā tad tev?

— Ka tu man nocirti tikai vienu gabalu. Lūk, labo roku.

— Patiesi? To es tev nocirtu?

— Aizcirti. Vēlāk bij jānoņem.

— Jā, jā . . . Cauri baiļu uztraukumam jutu, ka ķēru gan tevi ar savu zobenu.

— Tikpat apbrīnojami veikli cīnījās tavi draugi. Neviena vīra drīz nebij neievainota manā pulkā. Mums nācās atkāp­ties. Iebēgām kādā muižiņā pusstundas jājienā no šejienes. Te atkal satikāmies ar jūsējiem, bet tās, par laimi, bija jaunavas, kuras ar sirsnību ķērās pie savu puišu cirsto brūču dziedēšanas.

— A! Tas bija Vella muižiņā.

— Jā, tā, liekas, sauc to. Patiesi, cēlas sievietes un vareni vīri jūs te esat. Bet tavi cirtieni man jāapbrīno.

— Ak ko, tā bij tikai akla laime.

— Kā tu sevi noniecini!

— Nepavisam arī ne, draugs. Uz zobeniem es esmu pavisam vājš vīrs. Ar bomīti, tā cita lieta!

— Ak tā! Jā, jā!— Lugovskis iesmejās.— Nu atceros gan. Pāters Jans man stāstīja par tevi.

— Pāters Jans! Vai tu viņu pazīsti?

— Uz viņa ierosinājumu es esmu ieradies pie tevis. Un pie taviem draugiem. Pēteris un Andris — tā, liekas, bija viņu vārdi —, tie abi ir tie slavenie zobenu cīkstoņi.

— Jā. Tie.

— Tad nu man viss ir skaidrs.

Ērmanim radās ziņkāre.

— Tu saki, pāters Jans tevi atsūtīja pie manis?

— Ne tieši viņš. Tas bija viņa ierosinājums, viņa gudrā iedoma. Es nāku pie tevis Polijas karaļa Sigismunda III vārdā.

Ērmanis sakustējās, taisīdamies rausties kājās, bet polis saņēma viņu pie pleca.

— Tu joko!— Laivinieks mēģināja iesmieties.— Poļu ka­ralis tevi sūta pie manis? Kādās darīšanās?

— Pie tevis un pie taviem draugiem. Viņa majestāte jūs uzaicina iestāties Polijas dienastā.

Ērmanis apmulsa.

— Bet mēs taču kalpojam zviedru karalim.

— Patlaban ir pamiers,— Lugovskis turpināja.— Jūs va­rat prasīt atvaļinājumu un doties uz Varšavu. Tur saņemsat no karaļa paša rokas karodznieku patentes un jums katram iedalīs savu kareivju nodaļu.

— Nē, nē, nē, nē!— Ērmanis, turēdamies pretī kārdināju­mam, meta ar roku.— Tas neiet.

— Kāpēc?

— Pāriet no zviedru dienasta poļu dienastā — nē, tā nevar. Es ne!

Polis kļuva aukstāks.— Nu, ja tu negribi, tad tavi draugi varbūt būs prātīgāki.

— No Dieva puses!— Ērmanis piecēlās ceļos, gribēdams atturēt svešo, kurš gan vēl nekur nesteidzās.— Ar šādu piedāvājumu tu nerādies Pētera acis! Viņš dusmās tevi pāršķels ar savu zobenu uz pusēm.

Lugovskis paraustīja plecus.

— Kas tur slikts, kad algots karakalps no viena dienasta pāriet otrā? Jūs taču ari vēl nesen cīnījāties ar poliem pret zviedriem.

— Tā cita lieta. Mēs esam rīdzinieki. Kad poļi valdī­ja pār Rīgu, aizstāvējām pilsētu kopā ar tiem. Tāpat tagad sargājam Rigu, kad zviedris ir Rīgas kungs. Tu nepareizi mūs uzskati par karakalpiem, kas tikai algas dēļ karo.

— Bet kādēļ tad jūs karojat?

— Iesākām, kad nekas cits neatlika ko darīt. Tagad turpinām dienēt, kamēr miers būs galīgi noslēgts.

— Un tad?

— Tad mani draugi ies atpakaļ uz Kurzemi.

Lugovskis padomāja. Viņš atskārta, ka gudrā un viltīgā

pātera Jana izperināto plānu viņš ar savu vienkāršo taisna kareivja raksturu var izgāzt. Jāķeras uzmanīgāk pie lietas. Pirmais priekšlikums, kā redzams, bija izgāzies. Vēl palika otrs. Uz to patlaban Ērmanis bija ievadījis.

— Tu saki, tavi draugi domā atgriezties uz Kurzemi? — viņš no jauna uzsāka.

— Dzimtene velk.

— Un tu pats ko domā?

— Es palikšu.

Polis saprata, ka Ērmanis grib palikt zviedru dienastā. Viņam neienāca prātā, ka tas domā palikt te, Rīgā, pie savas mijās Daugavas — kā brīvs cilvēks.

— Tad uzklausi mani, draugs,— viņš teica nopietni un svarīgi.— Es tev piesolu poļu karaļa vārdā tūkstots sidraba guldeņu, ja tu atstāj karadienestu un kaut kur apmeties uz miera dzīvi.

Laivinieka acis iemirdzējās.

Vai vēl ko labāku viņa sirds varētu vēlēties? Sis Sta­ņislavs Lugovskis bija kā paša Dieva sūtīts. Nu lieta viņam likās skaidra: poļu karaļa acīs visi trīs draugi bija iegu­vuši tādu varonīgu karotāju slavu, ka Sigismunds, gudrā pātera Jana iespaidots, katrā ziņā gribēja izraut no zviedru dienasta Ermani, Pēteri un Andri. Ja neizdodas puišus pārvilkt savā pusē, tad vismaz tos atņemt zviedriem. Nu jābūt gudram un nav jānodod, ka visi trīs paši jau grib atstāt kareivja amatu. Ja Ērmanim tagad būtu tūkstots sidraba guldeņu, tad viņš uzceltu sev jaunu būdu uz savas zemes un bez bēdu dzīvotu pa mīļo Daugavu.

— Nu, kā tu domā?— Lugovskis, nenolaidis skata no laivinieka, pēc brītiņa jautāja.

— Es būtu ar mieru,— Ērmanis izdvesa, valdīdams prieku.

— Un tavi draugi?

— Tie naudu neņems! Nekad!

Polis pārdomāja.

— Bet tu teici, ka viņi arī gribot atstāt dienastu un ilgojoties pēc Kurzemes?

— Tur viņus ne sevišķi labi uzņems.

Lugovskis palocīja galvu.

— Es zinu. Kā pāters Jans ieminējās, tad tavi abi draugi ir Kurzemes hercoga dzimtcilvēki.

— Tā ir.

— Arī te būtu līdzams, ja viņi grib atstāt zviedru dienastu pirms pamiera laika notecēšanas.

— Kā to varētu?

— Kurzeme ir Polijas karaļa vasaļa valstiņa. Hercogs Fridriķis ir pakļauts viņa majestātei Sigismundam III. Taviem draugiem pietiktu ar vienu poļu karaļa rakstu, un hercogs Fridriķis viņus laipni uzņems kā brīvus karakalpus savā dienastā.

— Tā ir laba doma!— Ērmanis, priecīgs, ka tik jauki nokārtos draugu atgriešanos dzimtenē, iesita poļa plauk­stā.— So piedāvājumu es pieņemu Pētera un Andra vārdā un apsolu, ka viņi būs ar mieru.

— Tātad norunāts?— Lugovskis paspieda laivinieka roku, arī apmierināts ar savas misijas panākumiem, un piecēlās.— Tu saņemsi tūkstots sidraba guldeņus un tavi draugi hercoga Fridriķa lēņu kunga karaļa Sigismunda ieteikšanas rakstu.

— Norunāts!— Ari Ērmanis piecēlās.

— Tad savu uzdevumu esmu veicis.— Karaļa sūtnis atvadījās.— Mēneša laikā es ceru būt atpakaļ, un tad nokārtosim mūsu lietu.

Polis gāja tālāk mežā.

Neraudzīdamies tam pakaļ, Ērmanis saskatīja aiz krū­māja staltu zirgu. Tas, kungam tuvojoties, iezviedzās, un karaļa sūtnis, veikli uzlēcis seglos, aizauļoja uz Bauskas ceļa pusi.