Trīs vella kalpi

10. nodaļa KĀ GRĒKU PLŪDOS

Vasara gāja uz beigām. Rīdzinieki pamazām aizmirsa visu prātus viļņojošās ļauno garu dēkas, jo pilsētu sāka mākt citas — gan mazāk šausminošas, bet daudz nopietnā­kas briesmas — kara draudi.

Arvien neatlaidīgāk klīda apkārt baumas, ka Gustavs Ādolfs taisoties sagraut Rigu. Jau marta beigās Jakobs de la Gardie no Somijas pilsētas Borgo sava karaļa uz­devumā bija pieteicis Polijai karu. Nekā aktīva pret Sigis­mundu zviedri vēl nebija uzsākuši, un taisni tas padarīja jo ticamākas valodas, ka Stokholmā notiekošo gatavošanos — kuģu būves, karaspēka vervēšanu un munīcijas piegādā­šanu — veicot galvenā stratēģiskā punkta, Rīgas, iznicinā­šanai.

Rātē gandrīz ik dienas notika drudžainas apspriedes: ko darīt, kad Gustavs Ādolfs parādīsies pie Rīgas vaļņiem? Visi bija vienisprātis, ka karš pret zviedriem — vienas ticibas brāļiem — stāv pretrunā ar rīdzinieku reliģiskām jutām. Bet, no otras puses, no politiskā saprāta vadoties, labprātīga padošanās Gustavam Ādolfam būtu nodevība pret poļu karali — Rīgas kungu. Visdedzīgākais zviedru orientācijas aizstāvis bija Toms Rams, sava svaiņa Her- maņa Samsona atbalstīts un iekarsēts. Turpretim abu sievastēvs, vecais birģermeistars Eks, pielietoja visus spēkus, lai karstgalvīgo znotu tieksmēm liktu ceļā šķēršļus un Rātē neļautu izpausties domām par pilsētas labprātīgu padoša­nos.

Tā beidzot pienāca 4. augusta rīts, kad Rīgā iejoņoja Rātes izlūks ar ziņu, ka pie Daugavgrivas ieradusies mil- ziga flotllija zem zviedru karoga.

Lielā uztraukumā rātskungi saradās uz sēdi, ziņoja trauksmi pa visu pilsētu un tikai tagad sāka drudžaini gatavoties: izlabot pilsētas nocietinājumus, uzmest jaunus vaļņus, pārbaudīt lielgabalus. To pašu rit' sūtīja vēstnieku uz Varšavu pie poļu karaļa pēc palīga, bet — no otras puses — Rāte noraidīja ieradušos Kurzemes muižniecības pārstāvja piedāvājumu nākt pilsētai talkā ar kurzemnieku jātniekiem un karakalpiem, atrazdama viņu algas prasības par augstām.

Pa tam Rāte turpināja savu darbu. Par iecirkņu pavēl­niekiem apstiprināja rātskungus Gothardu Vellingu, Jir­genu Heku, Johanu Srēderu un Lorenci Cimmermani; tur­klāt izvēlēja par pilsētas aizstāvēšanas vadītājiem Tomu Ramu, Ludvigu Hintelmani, Joahimu Rigemani un Niko­laju Barnekenu.

Beidzot izdeva pavēli nodedzināt priekšpilsētas un sadzīt apkārtējos iedzīvotājus Rīgas mūros. Atvērās visi vārti, kas pirmā uztraukuma brīdi bija noslēgti, un sardzes priekš­nieka kapteiņa Salderna nodaļas izgāja uz Forburgu, Lazta- diju un Pārdaugavu izpildīt savu uzdevumu. Viņus pava­dīja jauniecelti aizsardzības vadītāji un iecirkņu pavēlnieki, lai palīdzētu uzturēt kārtību dedzināšanā un bez pajumta palikušo ļaužu nogādāšanā pilsētas mūros.

Pirmais dūmu stabs pacēlās Forburgā, tad pie putnu kārts aiz Smilšu vārtiem. Brītiņu vēlāk ari Laztadijā izšāvās liesmas. Uz Pārdaugavu un Sarkano torni nosūtī­tais Barnekens vēl kavējās. Viņam bija žēl atdot liesmām Sarkanās dzirnavas ar dižo, augsto torni. Turklāt niecīgās zvejnieku būdeles bija izkaisītas pa visu krastu un te vajadzēja pielikt uguni katrai atsevišķi, ar ko darbs gāja gausāk kā citur. Bet ari tās drīz sāka kūpēt, un nabaga ļaudis sirodami un vaimanādami vāca no degošām mītnēm laukā savas mantiņas, kaut arī visu nekādi nespētu nest sev līdz uz Rigu. Zeltiņos aiz Abates salas, pilnīgi krūmāju apaugušajā namell, iebruka daži karakalpi ar lāpām un uzsauca iemītniekiem, kuri vēl gulēja — laikam pēc nakts zvejas:

— Ceļaties! Glābjaties pilsētā!

Ērmanis, Pēteris un Andris uzšāvās kājās un, berzēdami miegu no acīm, vēl lāgā neaptvēra, kaš notiek.

Viens no kareivjiem piebāza lāpu pie guļas vietas salmiem.

— Jods lai sasper!— iesaucās Pēteris.— Kas tad nu?!

— Zviedri nāk uz Rīgu! Visiem apkārtnes iedzīvotājiem jābēg pilsētā.

— Ak tad klāt jau gan?— nožāvājās Ērmanis.— Tīrais posts . . . Tik labi mēs sākām iedzīvoties.

Arī Pēteris neizskatījās apmierināts par jauno ziņu. Turpretim Andra acis gandrīz priecīgi iemirdzējās.

Pa tam sausie salmi jau dega gaišās liesmās. Karakalpi steidzās tālāk.

Arī mūsu trīs draugi bija spiesti atstāt degošo būdu. Viņi izgāja cauri krūmiem krastmalā un ieraudzīja visu Rīgas apkārtni liesmās.

— Hm … ko nu darīsim?— bažīgi iejautājās Pēteris.

— Dosimies uz Rīgu!— Andris moži teica.— Aizstāvē­sim pilsētu pret uzbrucējiem!

Pēteris saprata drauga ilgas — tikt atkal Rīgā un mek­lēt Rūtu. Kad abu brūces sāka sadzīt un jau varēja staigāt, viņš bieži ieminējās par Rīgu, tak abi pārējie biedri arvien mēdza novirzīt sarunu uz citām lietām, jo tiem nebūt netikās vēlreiz izbaudīt grūto cietuma dzīvi. Bet Andra sirds ņēma pārsvaru pār prātu.

— Uz Rīgu, uz Rīgu . . .— Pēteris norūca.— Tur jau mūs necieš.

— Tagad, es ceru, cietis,— Andris mēģināja pārliecināt biedrus.— Kad briesmas draud, tad katrs palīgs ir labs.

Draugu sarunu pārtrauca laipna, mierīga balss, sveici­not:

— Tas Kungs lai ir ar jums, draugi!

Viņu priekšā stāvēja pāters Jans, pacēlis mazliet roku kā svētībā.

— Un ar tavu garu!— atbildēja Ērmanis, piesteigdamies skūpstīt pātera roku.

Viņa priekšzīmei sekoja ari Pēteris ar Andri.

— Grūtas dienas mūs piemeklē,— jezuīts turpināja valo­das nopūzdamies.— Varbūt jau šodien zviedri ielenks pil­sētu. Kaut gan viņu ieņemt tik viegli naidniekam neizdosies, tomēr Rīgas karaspēks ir loti niecīgs. Nupat es pavadīju un palaidu ceļā uz Varšavu kādu viru ar ziņojumu un lūgumu pēc palīga. Mūsu žēlīgajam karalim ir lieli karapulki, ko sūtīt šurp, bet tas nevar tik ātri notikt. Pagaidām Rīgai jāturas pašu spēkiem. Jūs ari dodaties uz pilsētu? Jā, jā, katrs brašs varonis tagad krīt svarā.

— Mēs labprāt ietu,— Ērmanis paraudzījās uz bied­riem,— bet Rāte mūs vajā un met cietumā.

— To viņa nedrīkst darīt!— pāters Jans sacīja ar uz­svaru.— Tagad tā ir atbildīga par katra Rīgas aizstāvja dvēseli. Turklāt es un visa mūsu kolēģija uzņemamies jūsu aizsardzibu. Jums varbūt būs zināms, ka mēnesi pusotra atpakaļ, kad Rātes tiesa taisījās jūs notiesāt, es ar pāteri Gregoriju iejaucos un piespiedu ķecerus pielaist ari mūs noklaušināšanā. Viņi saprata, ka tādā gadījumā nespēs neko darīt, un bija gandrīz priecīgi, ka atrada torņa kambari tukšu . . . Bet sakiet man — ar kādu laimīgu gadī­jumu jums izdevās tik noslēpumaini pazust?

— Draugi mums palīdzēja,— Ērmanis teica.

— Draugi?— Jezuīts viltīgi paraudzījās Andrī.— Jā, jā, es saprotu un nebūt neizbrīnējos, kad kambari atrada tukšu. Bet tumšie ķeceri domāja tikai par burvībām … Tātad mēs dosimies uz pilsētu?

Pēteris ar Ērmani saskatījās, vēl šaubīdamies. Bet An­dris, domādams tikai par Rūtu, teica visu vārdā:

— Jā, godājamais tēvs!

— Esiet pilnīgi bez raizēm!— Jans drošināja.— Jūsu vieta būs uz vaļņiem — darbā, un atpūtu atradīsiet, ja vēlēsaties, mūsu kolēģijā vai arī pilī, kur burggrāfa sardzībā neviens nedrīkstēs jūs pat greizi uzskatīt.

Visapkārt Rigu apņēma liesmu jūra.

Ērmanis bija ar mieru. Ari Pēteris, gan vairāk Andra sirdslietas iesildīts, piekrita. Viņi devās uz laivu.

Visa Daugava mudžēja no pāribraucējiem. Lielais plosts, tikko turēdamies virs ūdens no uz tā sadzītiem zirgiem un mājlopiem, līgoja uz Rigu. Visi steidzās paglābties no ienaidnieka aiz drošajiem mūriem, kaut gan bieži atskatījās atpakaļ uz savām degošām būdām un iedzīvi, ko varbūt tikai pēc daudziem gadiem ar Dieva palīgu un grūtām pūlēm izdosies atjaunot.

Visapkārt Rīgu apņēma liesmu jūra.

Kā kādreiz Ararats grēku plūdos, tā tagad stiprais Rīgas cietoksnis liesmu jūras bangās likās nabaga bēgļiem droša glābiņa klints.

Un patiesi kņada un burzma pilsētā, kurā pa visiem vārtiem plūda iekšā tūkstošiem apkārtnes zemnieku, varēja ļoti līdzināties Bībeles grēku plūdu teikas apstākļiem.

Pāters Jans ar mūsu trīs draugiem iegāja pa Sāļu vārtiem un pāri Rātslaukumam devās uz Jēkaba baznīcas pusi.

Toms Rams, rikodams karakalpu nodaļas pie rātsnama durvīm, neviļus pajnanlja ļaudis — trīs vella kalpus. Un nevis peles izskatā, kādā bija redzējis tos izbēgam no cietuma, bet gan dzīvu cilvēku veidā.

Viņš nobālēja un aprāvās.

— Kas ir, godājamo Ram?— pārsteigts jautāja sardzes komandieris Salderns, kad rātskungs apklusa pavēles pus­vārdā.

Viņš sekoja ar acīm Rama sastingušajam skatienam un ari pazina trīs puišus, kuri kādreiz bija pieteikušies viņa dienastā, kā vella kalpi apcietināti un ar Nelabā mākslām atkal izgājuši no torņa cietuma.

Bet kapteinim Saldernam, norūdītam kareivim, paniskās bailes bija svešas. Viņš mēģināja pat jokot:

— Kā grēku plūdos! . . . Visa radība steidz glābties no briesmām Noasa šķirstā .. . Nav brīnums, ka ari ļaunie gari grib uzturēt savu dzimtu .. .

Uz laukuma atradās vēl citi, kas pazina mūsu trīs puišus.

Sarkanmatainai torņinieka meitai Annai paspruka kluss izbaiļu iekliedziens, ieraugot Andri. Bet viņa tūlīt nomieri­nājās, ieraudzījusi viņam blakus pāteri Janu, atcerēdamās jezuītu sarunu ar Rātes tiesnešiem uztraucošajā tiesas dienas rītā ārā aiz loga. Nav ko raizēties, kad katoļu garīdznieku kolēģija ņem puišus savā sardzībā. Tiem ir tomēr liela vara.

Vēl otrs maigu acu pāris pavadīja Andri, kad tas ar pavadoņiem iegriezās aiz rātsnama Krāmera ielā.

Sis acu pāris piederēja mazajai Svētā Pētera baznīcas ķestera meitai Lēnei.

— Ak, Dievs!— viņas lūpas izdvesa.— Sis skaistais, bra­šais puisis ari nāk palīgā Rigu aizstāvēt! Viņš cīnīsies kopā ar pilsoņiem uz vaļņiem, un varbūt man būs izdevība tam pienest ūdeni — padzerties . . .