Trīs vella kalpi

13. nodala PAR DZIMTO PILSĒTU

Pēc mūsu trīs draugu atgriešanās ar gūstekņiem rīdzi­nieku garastāvoklis uz reizi mainījās. Visā pilsētā valdīja pacilātība, drosme, cīņas prieks. Krietnie, miermīlīgie pil- . soņi pat noskumtu, ja tagad zviedri paziņotu, ka ar mieru grib doties mājās un atmest Rīgas aplenkšanas nodomu. Ar gavilēm viņi uzņēma Rātes paziņojumu pēc gūstekņu noklaušināšanas, ka zviedri kavējušies uzbrukt tādēļ, ka tikai šodien no Pērnavas te ieradies karalis. Jau rit vai pat šonakt naidnieka pulki ieņems savas vietas visapkart pilsē­tai un sāks uzbrukumu. Arī ziņas par pretinieka lielo pārspēku —20 000 vīriem — un milzīgajiem dižgabaliem, ar kuriem varot šaut līdz pusotra simta mārciņu smagas dzelzs bumbas, rīdziniekus nebaidīja.

Ik amatnieks, ik tirgonis jutās laimīgs, ka viņš ir Rīgas pilsonis un spēs grūtās dienās pierādīt, ka ir šīs laimes cienīgs.

Kā spārnos bija pilsoņi, kad pievakarē atkal pamanīja uz Vecā kalna zviedru jātnieku pulciņu. Izbrukt aiz vaļņiem un cīnīties!— tāda bij visu vēlēšanās. Sajūsminātie sargi vairs neizlaida no rokām aizdedzinātos degļus un musketes un neatgāja no skanstīm. Rama'm, Barnekenam un citiem aizsardzības priekšniekiem nācās atkārtoti likt pie sirds cīņas kārajiem varoņiem neviena šāviena nedot bez pavēles. Bij jāapsola laist vienu nodaļu laukā kaujā ar zviedru

pulciņu, bet ari Saldernam ar desmit vīriem tad vajadzēja atbalstīt uzbrucējus. Starp tiem kapteinis iedalīja ari savus trīs jaunos. Staļļos katrs paņēma savu zirgu, ari Pēterim, Andrim un Ērmanim stalla puisis pieveda pa melnim. Laivinieks, vairāk paradis sēdēt irkļos nekā zirga mugurā, ar pūlēm uzrausās seglos. Eskadrons devās ceļā.

— Apstāties!— pēc dažiem desmit soļiem nokomandēja Salderns un piejāja pie Ērmaņa.— Tavs zirgs klibo. Apmai­nīt pret citu!

Ermanis jau gribēja griezt atpakaļ, tad kaut ko iedomā­jās:

— Nē, kaptein, labāk atstāj man šo pašu.

— Sis zirgs ir klibs!

— Taisni tādēļ.

— Kā? Pie vella!

— Redzi, kaptein, es neesmu nekāds varonis. Ja nu sīvā kautiņā uznāk nelāga doma mukt, tad ar klibu zirgu es nekur netikšu un gribot negribot būs jākaujas līdz goda pilnam galam. Cilvēks pēc savas dabas ir vājš radījums, un, ja arī man uznāk cilvēciska vājība, tad vēlāk es savu kaunu nespēšu pārdzīvot.

Vecais kapteinis uz acumirkli tā kā apstulba no šādas prātniecības, tad atmeta ar roku.

— Labi. Uz priekšu!

Pēteris, jādams blakus Ērmanim, smaidija.

— Tu to lietu tikai no vienas puses esi pārdomājis, draugs.

— Nē, nē,— Ērmanis atbildēja pašapzinīgi.— Tā ir labi pārdomāta.

— Es domāju, ka ne. Jo kā tad bus, kad liks mums auļos jāt virsū pretiniekam? Tu paliksi ar klibu zirgu iepakaļ.

— Nu, lūk! Par to es visvairāk domāju.

— Tātad esi pārsteidzies!

— Bet nepavisam ari ne. Es nekad neesmu bijis steigas draugs un negribu pārsteigties. Tādēļ ir labi, ka palieku iepakaļ un varu noskatīties, kā jūs kautiņu iesākat, lai īstā laikā un vietā varu mesties starpā.

Smaids no Pētera sejas nozuda. Viņš pazina drauga dabu un saprata, ka tam taisnība.

Pa tam Smilšu vārti jau bija atvērti, tilti nolaisti un pilsoņu kājnieku nodaļa izgājusi aiz vaļņiem.

Zviedru jātnieki, bez šaubām, te bija ieradušies meklēt Svenu Hornu un tā ļaudis, kad to zirgi vieni atgriezās nometnē. Nu viņi, no Vecā kalna ieraudzījuši pie Svētās

Ģertrūdes baznīcas drupām guļot divus cīņā kritušos, laida auļos lejā. Tanī pat brīdi viņi ieraudzīja iznākušos rīdzinie­kus un izšāva uz tiem savus karabinerus. Lodes aizsvilpa pāri galvām. Nu arī rīdzinieki apstājās, iemiedza zeme dakšas, uzlika uz tām musketes un pielaida degli. Tāpat viņu zalve nenodarīja nekādas vainas zviedriem, kuri, zobe­nus vicinādami, drāzās virsū kājniekiem. Siem būtu slikti klājies, ja Salderna jātnieki nepaspētu mesties starpā. Un arī Saldernam zem zviedru pārspēka, kā likās, būtu jāatkāp­jas ar smagiem zaudējumiem, ja pēkšņi stāvokli nepārgro­zītu otra ieradusēs zviedru jātnieku nodaļa. Tā patlaban gribēja drāzties lejā no kalna, kad ierūcās Smilšu torņa baterija un aizsprostoja ceļu ar labi nomērķētiem šāvieniem. Pirmā nodaļa, pamanījusi apjukumu aizmugurē, domāja, ka naidnieks nāk arī no tās puses, un uz priekšnieka komandu grieza zirgus apkārt, lai atstātu ciņu. Tā kauja beidzās ne ar ko. Pāris Salderna jātniekiem bija dažas niecīgas skram­bas, un ari zviedri, kā likās, aizauļoja ar pāris vieglām brūcēm. Bet iekarsušies rīdzinieki uz vaļņiem atklāja spē­cīgu dižgabalu uguni pakaļ nozūdošam ienaidniekam.

Tad uzbrucēji atgriezās pilsētā, atkal iedzīvotāju gaviļu apsveikti par iegūto uzvaru, kuras gods gan patiesībā pienāktos īstā laikā izšautiem dižgabaliem. Bet parasti arvien laužu sirdis uzgavilē drošsirdībai, ne tik daudz iegūtai uzvarai. Starpvalni ievainotos jau gaidīja Ludviga Hintelmaņa noorganizētās sanitāres ar zalbēm un linu apsienamiem. Ievainotie smiedamies ļāva aptīt savas niecī­gās skrambas. Arī ķestera Lēne, norāvusi no galvas laka­tiņu, drebošu sirdi gaidīja parādāmies Andri un no sirds vēlējās, kaut daiļajam zēnam būtu maza, maza skrambiņa, pie kuras parādīt savu līdzjūtību un rūpes. Bet Andris sēdēja zirgā vesels un smaidošs, un Lēnei neatlika nekas cits kā ar tīksmīgu nopūtu siet atkal lakatiņu ap galvu un pavadīt acīm aizjājušo nodaļu.

Novietojuši zirgus staļļos, trīs puiši atkal atgriezās savā ierādītā vietā uz vaļņiem pie Smilšu torņa, kur viņus gaidīja zviedru kapteinis — izteikt savu spriedumu par novēroto cīņu.

Svens nāca Pēterim pretim un, uzsitis spēcīgi uz pleca, teica ar sajūsmu:

— Jauks cīkstonis tu esi, to atkal šodien piedzīvoju. Bet tev trūkst skolas. Protams, ari kaujās šo skolu var piesavinā­ties, bet tad ir vajadzīgs mācīts un cienīgs pretinieks. Zēl, ka es esmu kritis gūstā un šinī karā vairs nevaru piedalīties.

Es tev saku, ja es vēl būtu savā pulkā, ik dienas izjātu ar tevi izcīnīt dažas tūres. No manis tu iemācītos cirst pēc visiem mākslas likumiem. Nudien, man sirds sāp par nupat piedzīvoto nožēlojamo zobenu izvicināšanu. Atceries to vietu — pēc otrās ataka's, kad, izšķiroties ar dažiem diezgan pieņemamiem cirtieniem, tavs pretinieks — tas likās būt kāds leitnants no mūsu grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka — gatavoja tev banderoli. Viņa roka ir varen spēcīga, un ar šo paņēmienu viņš pārcirstu kuru katru šķērsām kā ābolu, kam sveša šāda nejauša atbilde uz prīmu. Bet tu esi piedzīvojis cīkstonis un ļoti labi aizsargājies ar otru prīmu. Labi bij. Bet es katrā ziņā ņemtu ačgārno kvarti. Lūk, es tev parādīšu, kādu efektu tā taisa!

Svens izrāva zobenu no maksts un nostājās cīņas pozā.

Pēteris, ari aizrāvies no zviedra sajūsmas, darīja tāpat.

— Tā,— Svens sāka cīņu,— es tev uzbrukšu ar prīmu.

Viņš pacēla zobenu, lai ar taisnu atvēzienu cirstu Pēte­rim pa galvu, un marķēdams izdarīja cirtienu. Pēteris aizsargājās ar ačgārno prīmu, atsizdams pretinieka zobenu pa labi, ar to pašu kustibu paceldams zobenu varenam cirtienam pa kreiso plecu, kam vajadzēja pāršķelt pretclni- tāju no kreisā pleca šķērsu uz labo sānu.

— Nu, rau,— zviedris pamācīja,— tu aizsargājies ar prīmu — šitā! Ļoti labi. Bet, redzi, vai nav pavisam citāds izskats, kad es atbildu ar ačgārno kvartu!

Ar brīnumveiklu un graciozu kustību resnais cīkstonis atsita Pētera banderoli.

— Tev taisnība!— Pēteris nopriecājās.— So cirtienu es vēl nebiju izmēģinājis, kaut gan zināju, biju redzējis, bet ne tik veikli un viegli, kā tu nupat izdarīji.

— Tā? Kur tu to varētu būt redzējis?

— Volmāra Fārensbaha pulkos.

— Fārensbahs? Sis vārds man liekas dzirdēts . . . Vai viņš kādreiz necīnījās pret zviedriem?

— Viņš gāja kopā ar zviedriem un nodeva jūsu rokās Daugavgrīvas cietoksni.

— Aha! Nu zinu. Bet tad viņš pārgāja pie poļiem. Tas nodevējs! Un tu vēl tagad esi viņa dienestā?

— Nē, sen vairs ne. Kad viņš nodeva zviedrus, tad nodeva ari mūsu lielkungu, Kurzemes hercogu. Un tad es viņu atstāju.

— Labi darīji. Krietns virs zem nodevēja karoga nevar cīnīties.

— Atkal zviedri tuvojas!— iesaucās balsis no brus- tvēra.— Bet tikai trīs jātnieki.

— Tad jau laikam mūsējie būs sameklējuši tev pretinie­kus!— smiedamies teica Svens Pēterim un steidzās uz skansts malu, priekā iedrebēdamies, ka atkal dabūs noraudzīties veiklos cīkstoņos.

Aiz vaļņiem atskanēja taure.

— Nekā!— Svens nošļuka.— Vēstnieki no mūsu karaļa.

Pagāja labs brītiņš, kamēr uz tauru skaņām atsteidzās

pilsētas kara priekšnieki. Zviedru jātnieki stāvēja aiz vaļņu grāvja pie Smilšu vārtiem un pacietīgi gaidīja.

Vārtiem atveroties un nolaižoties tiltam, viens taurētājs iejāja pilsētā; abi pārējie grieza zirgus atpakaļ, lai attālāk no vaļņiem gaidītu atgriežamies biedri.

Ienaidnieka taurētājs Rīgā! Sī ziņa lika saskriet pilso­ņiem aplūkot svešo.

Rams, Barnekens, Hintelmans un Rigemans pavadīja zviedri uz rātsnamu, kur patlaban visi bij kopā uz apsprie­dēm.

— Varbūt miera piedāvājums?— sprieda amatnieki uz vaļņiem.— Varbūt karalis sūta prasīt atpakaļ gūstekņus.

Svens Horns pavīpsnāja:

— Mūsu karalis nav tik nabags, ka tam vajadzētu izlūgties kādu sagūstītu kareivi un kaūt ari pirmo cīkstoni pasaulē.

— Nu, pagaidi tik, tu balamute!— norūca pie sevis Ērmanis, sēzdamies pie alus mucas, ko Iekšvaļņa krodzi­niece bij likusi atvelt uz vaļņiem Rīgas aizsargiem.— Ilgi tu te nezākāsi manu draugu Pēteri, kurš patiesībā ir pirmais zobenu cīkstonis pasaulē. Es palūgšu, lai Pēteris man ierāda visas prīmas, terces un kvartes, un tad es uzņemšos tevi piespiest pie sienas! Skat, kāds nav: šis esot pirmais!

Ērmanim tā pie sevis pukojoties, pienāca Svens un kari paraudzījās uz putojošo kausu. Laivinieks saprata, ko nozīmē slāpes, un, aizmirsis dusmas, sniedza savu kausu gūsteknim.

— Lai tev pateicība!— Svens pacēla kausu un turpināja savu lielīšanos:— Zēl, ka te neviena īsta dzērāja nav, kas varētu ar mani sacensties!

Ermanis tikko nenokrita no sava ķeblīša. Bet viņš apķērās: labāk turēšu muti ar ēšanas un dzeršanas sacīk­stēm. Bet uz zobeniem gan gribas viņu veikt!

Dzerot, triecot un jokojot pagāja laiciņš. Tad steigā atgriezās Rams. Viņš nāca no Jauno vārtu bastiona puses

Ermanis tikko nenokrita no sava kebliša.

un laikam bija jau apstaigājis arī citus vaļņu nocietināju­mus. Viņa seja bij saviļņota un neparasti laipna. Bet tā pēkšņi kļuva īgna, kad ieraudzīja pie mucas apkampušos Svenu ar Ermani.

— Atkal esmu izdarījis kļūdu,— viņš pukojās pie sevis. — Es liku priekšā atļaut zviedriem brīvu kustību pilsētā, iedomādamies, ka šis resnais, iedomīgais kauslis gribēs atmaksāt tiem trim vella kalpiem par savu sagūstīšanu. Bet tas nelga viņiem pat vēl kavē laiku!

Tad viņš ātri atkal izgludināja seju un griezās pie pilsētas sargiem:—Mīļie draugi! Es nāku no rātsnama ar priecīgām ziņām: Gustavs Ādolfs labprāt ar poļu karali slēgtu mieru un tādēļ uzaicina Rīgu atvērt viņam savus vārtus, lai izbēgtu, lieku asinsizliešanu vienas ticības brāju starpā un arī Poliju jo drīzāk nosvērtu uz miera līgšanu. Tādas vēstis atnesa zviedru taurētājs. Bez pilsoņu piekriša­nas Rāte nevar dot atbildi. Tātad, draugi? . ..

— Kā? Mēs lai nodotu savu dzimto pilsētu ienaidnie­kam?— atskanēja pārsteigtas un neapmierinātas balsis. — Vai tādēļ zviedrim bija vajadzīgi tie pusotra simta kuģu ar kareivjiem un dižgabaliem, lai lūgtu mūs viņam atvērt vārtus? Vai tādēļ mēs uzmetām skanstis, apbruņojāmies, gatavojāmies? Vai tādēļ m es te nemierā četras dienas esam gaidījuši? Un ar šādu priekšlikumu Rāte griežas pie mums! Nē, nē, mēs neesam nodevēji, mēs negribam ari būt atbildīgi par nodevibu.

Rams mēģināja izlikties nevainīgs:

— Mijie draugi! Es jums tikai atsteidzos paziņot karaļa raksta saturu. Es jums nebūt nestāstīju savas domas, bet tikai to, ko Gustavs Ādolfs raksta Rātei.

Viņš atstāja valni galīgi saducis, jo tāpat viņu bija saņēmuši citos bastionos. Viņš steidzās atpakaļ uz rātsnamu, kur sekretārs rakstīja zviedru karalim noraidošu atbildi uz padošanās priekšlikumu. Vairums bij par uzticību Sigismun­dam, un Rama piekritēji arī neuzdrošinājās atklāti izrādī­ties par nodevējiem.

Jau gabalā Rams dzirdēja saucienus no vaļņiem:

— Sveiki! Iedzersim! Par dzimto pilsētu! Neatdosim to, pat draugam ne!