Trīs vella kalpi

34. nodaļa VELLA DAKTERIS MAĢISTRS DANIELS RĒBUSS

Vecais, atstādinātais pilsētas fiziķis vārīja zāles savā jumta mītnē lielajā, augstajā namā aiz Ogļu tirgus. Telpā bija karsts. Cauri plānajiem griestiem sildīja maija saules iesilušais jumts, un šo karstumu pastiprināja svelme no pavarda ugunskura, kur virs trijkāja vārījās kupliem ga­raiņu mutuļiem milzu pods. Abi jumta logi stāvēja līdz galam vaļā, gan izlaizdami istabas siltumu, bet toties atkal uzņemdami jau mazliet spiedošo saulīti.

Maģistrs Rēbuss, izmeties kreklos, staigāja no pavarda pāri istabai uz pretējo sienu pie plauktiem un atpakaļ, nesdams dažādas zāles un kaltētas saknes savam virumam. Viņa augstā piere savilkās dziļās grumbās, pārdomājot recepti. Tad viņš apstājās un grumbas pierē kļuva vēl dziļākas. Liekas, bij aizmirsusies vēl kāda zālīte dzīvinošam arkanumam. Velti mēģinādams atcerēties no galvas, viņš piegāja pie galda un atšķīra ne visai biezu šarteku. Piebāzis jau pavājās acis ļoti tuvu rakstam un dažas rindas pārlasī­jis, viņš neapmierināts atkal aizvēra grāmatu.

— Nē,— maģistra lūpas murmināja,— šinī gadījumā es nevaru palaisties uz Nikolu Mirepsu Aleksandrinusu. Viņš ir novecojies. Būs jāpaliek pie manas paša receptes.

Vecais paņēma lielu žūksni savērtu aprakstītu lapu, pašķirstīja un, atradis meklēto atzīmi, centās salasīt dažas izplūdušas rindas. Rakstu, kā liekas, bija sabojājis kāds uzpilējis šķidrums, pa daļai to gandrīz izdzēsdams. Ar pavājo redzi viņš vairs nespēja saskatīt bālos burtus un labākas gaismas dēļ piegāja ar papīriem pie loga. Bet arī gaišā saules gaisma nelīdzēja sliktai redzei. Rēbuss kļuva nemierīgs.

— Tīrā nelaime vecuma dienās!— viņš pukojās.— Ja manas acis būtu pa desmit gadiem jaunākas, šis izplūdušais raksts izrādītos vēl salasāms. Zīmes ir palikušas …

Atkal viņš piebāza seju pie kļūmīgajām rindām.

— Tomēr ne . .. Arī jaunas acis nesaskatīs bālās zīmes. Te vajadzīga pastiprināta redze.

Viņš nolika lapu žūksni uz galdu un gāja uz kaktu, kas atgādināja amatnieka darbnīcu ar laktu, veseriem, knaib­lēm, vīlēm un dreijām. Te viņš paņēma no plaukta pagaru cauruli ar viņā ievietotiem stikliem — tādu pat, kāda bija Pēterim ienaidnieka bateriju novērošanai tālumā, izņēma vienu stiklu, atgriezās pie galda un mēģināja ar šo stiklu palielināt neskaidrā raksta zīmes. Bet tālskata lēca lieti nederēja šim nolūkam. Tad vecais mediķis aptiekārs, kurš tikpat labi bija arī optiķis, astronoms, fiziķis un dažādu mehānisku amatu meistars, izmeklēja kādā atvilktnē no dažām liekta stikla ripām noderīgāko un, iekārtojis savas dreijas stikla slīpēšanai, sāka apstrādāt lēcu provizoriskam mikroskopam.

Tas bija ilgs un grūts darbs. Rēbuss tā nodziļinājās lēcas slīpēšanā, ka aizmirsa zāles un pavardu. Uguns izdzisa, virums beidza virt.

Beidzot lēcai bija dots vajadzīgais slīpējums. Meistars ar to atgriezās pie izdzisušā raksta.

— Aha!— viņš līksmi pavīpsnāja, iemērcis spalvu tintē un atjaunojis bālās rindas.— Nu recepte ir skaidra.

Sameklēji^ plauktos vajadzīgās vielas un no jauna pakū­ris uguni, viņš beidzot tika galā ar vārīšanu. Tad, izkāsis virumu, lēja to tvaickolbā un karsēja no jauna. Kad medicīna dzesējamā dupī izrādījās atdzisusi, to iepildīja lielā krūkā, uzlīmēja traukam etiķeti ar arkanuma nosau­kumu un nolika to pie citiem zāļu traukiem, atliktiem atsevišķi kādam pasūtītājam.

Tad maģistrs atelpoja.

— Tā, nu Katrīnas kundze var sūtīt pakaj savām zālēm un kaut ko darīt ļaunās sērgas apkarošanas labā . .. Ak, Dievs, šī stulbā māņticība! Vella dakteris Rēbuss izgatavo arkanumu pret sērgu! Vienkārši ļautiņi nāk pie viņa pēc šīm zālēm un daudzi izveseļojas. Bet aptiekārs Lamberts Gildenstets no Rēbusa vairās kā no pašas sērgas, izmēģina pie sasirgušajiem kungiem nederigus novārījumus, ļauj tiem mirt un arī pats krīt ļaunai sērgai par upuri. Nu viņa atraitne Katrīnas kundze ir gudrāka. Kaut varbūt sirdij drebot, viņa ņem pretī un izsniedz slimniekiem vella maģis­tra dziedinošo, pārbaudīto arkanumu, un lūk, tās aptieka nāks atkal slavā …

Rūgti iesmējies, Rēbuss piegāja pie darba galda un pārdomāja, kāds būtu turpmākais darbs. Tad viņš atcerējās, ka šodien vēl nav ēdis, nogrieza riecienu maizes, šķēli žāvētas gaJas un, atsēdies pie loga, ieturēja brokastis, pusdienas un palaunadzi vienā reizē.

Bet arī pie mielasta strādāja zinātnieka smadzenes. Uznākot kādai domai, viņš, nepabeidzis azaida, piecēlās un atgriezās pie pavarda. Uzpūtis dziestošo uguni un pielicis jaunas ogles, viņš sarīkoja virs tām lielu tvaickolbu ar blāvu šķidrumu pār pelēku sārņu nogulumu, savienotu ar dūmgāzes tvertni, un sāka novērot ķīmiskā procesa attīstīša­nos.

Sai darbā viņu iztraucēja klauvējiens pie āra durvīm.

Maģistrs izgāja priekšnamā un atgriezās ar pajaunu, labi, pat švītīgi ģērbtu vīru. Uz rokas tas nesa tukšu grozu.

— Nāciet šeit, mīļais Daniel Meller!— saimnieks aicināja viesi.— Te ir visas jūsu aptiekai pagatavotās zāles.

Jaunais cilvēks notupās pie atsevišķi atliktām krūkām un traukiem, ņēma tos pa vienai un, aplūkojis etiķetes, rūpīgi noguldīja grozā.

Kā pēdējo viņš paņēma lielo krūku ar arkanumu, kuru ķīmiķis šodien bija izgatavojis.

— Tinctura peztis,— viņš lasīja uzrakstu.— Jā, godāja­mais dominē Rebus, šis jūsu līdzeklis patiesi daudzus sērgas slimniekus izglābis no nāves, un ari mans nelaiķa principāls Gildenstets ar Dieva palīgu vēl šodien dzīvotu, ja savos aizspriedumos nestātos pret. . .

Aptiekāra palīgs aprāva teikumu.

Rēbuss rūgti pavīpsnāja un teica:

— Sakiet vien droši, mīļais Meller: pret vella daktera Rēbusa elles mākslām! Tā jau mani godā ne tikai tumšais pūlis, bet arī gudrie, mācītie kungi.

— Dominē!— Mellers teica vienkārši un vaļsirdīgi. — Jūsu augstie amata biedri aiz skaudības izplata par jums tenkas, it kā jūs stāvētu sakaros ar ļauniem gariem. Visiem kā dadzis acīs ir jūsu gaišais prāts, kurš nemitīgi iedziļinās dabas un cilvēka būtnes apslēptās īpašībās un arvien atrod jaunus līdzekļus un izgudrojumus. Cilvēka prāts ir kūtrs un aprobežots. Nepietiek ar godkāri vien, lai viņu mudinātu uz darbu un meķlējumiem, ir nepieciešama arī liela savas mākslas mīlestība; tāpat ir vajadzīga dzelzs griba, savu ērtību un labsajūtu ziedošana, lai negulētās naktis un lielā piespiešanās savu aprobežoto apvārsni paplašinātu. Lielākā daļa zinātņu viru to nedara, un tādēļ viņiem skauž jūsu panākumi.

— Laikam tā būs.— Rēbuss nopūtās.

— Bet lielas bēdas cilvēkus ved pie prāta. Un tagad, lūk, pie jums griežas pat lielākie pretinieki. Piemēram, super- dents Samsons.

— Superdents?

— Jā. Zviedru karalis Svētā Pētera virsmācītāju Her­mani Samsonu iecēlis par Rīgas un visas iekarotās, kā arī vēl iekarojamās Vidzemes superdentu.

— Tā. Un jūs sakāt, ka mācītājs Samsons domājot lietot manis gatavotās zāles?

— Viņš mums pieprasīja jūsu tinktūru pret ļauno sērgu, pēc tam kad viņa meita, jaunava Cecīlija, sērgā nomira.

— A! Samsona meita arī aizgājusi sērgā?

— Jā. Pagājušo nedēļu. Šodien ari mācītāja cienmāte nejutās labi un superdenta kungs atsūtīja uz mūsu aptieku cilvēku pēc sērgas zālēm, noteikti piekodinot, ka tās lai būtu maģistra Rēbusa tinktūra.

— Ahā!— Rēbusa acis iemirdzējās.

— Un tā daudzi,— aptiekārs turpināja pļāpāt,— kas vēl nesen par jums ļaunu runāja, tagad cerē glābiņu no jūsu mākslām. Man jāatzīstas, ka Katrīnes kundze, mana nelaiķa principāla atraitne, gan vēl visu laiku negribēja neķā dzirdēt par jūsu ārstniecības zālēm, bet uz manu pierunā­jumu viņa nāca pie labākiem ieskatiem. Jūs jau varbūt zināsat, ķa es precēšu Katrīnes kundzi un pārņemšu Gilden- steta aptieku.

— Nē, to nezināju. Vēlu laimes.

— Pateicos. Nu, lūk, un tātad es nevaru pieļaut, ka mans uzņēmums panīkst, visiem kundēm piegriežoties Lielās ap­tiekas īpašniekam Miķelim Brūveram, kurš tur arī jūsu gatavotos arkanumus.

Beidzot pļāpa atvadījās un aizgāja. Rēbuss viņu izlaida un atgriezās pie savām retortēm un kolbām uz pavarda. Ķīmisķais process jau rādīja savu latento īpašību rezultātus. Dūmgāzes tvertnes aizsargventils sīkdams laida laukā pe­lēku miglas strūkliņu. Maģistrs noņēma tvaickolbu no uguns un ielika tvertni dzesētavā.

— Nu atliek vēl dūmgāzi sabiezināt.— Viņš domīgi pār­vilka ar roku pār īsajiem, sirmajiem matiem.— Man šķiet, tā patlaban var būt ļoti noderīga mūsu draugiem.

Atkal kāds klauvēja pie durvīm. Maģistrs izgāja un atgriezās ar Angeru Annu.

— Patlaban es domāju par tevi, jaunava. Piesēdi.

Rēbuss atbrīvoja krēslu blakus galdam un pats atlaidās savā darba krēslā. Viņš bija patīkami saviļņots un, laipni smaidīdams, raudzījās meičā, gaidīdams dzirdēt tās atnākša­nas iemeslus.

— Vispirms, dominē,— Anna iesāka,— man jānodod tev pateicība par to daiku, ar kuru var skatīt tālas lietas.

— Tā? Tad jau tu laikam būsi tikusies ar tiem trim brašajiem kareivjiem? Cik zinu, tie patlaban apcietinājušies Māras dzirnavās un aizstāv tās pret poju sirojumiem.

— Jā, dominē, es nāku no turienes. Un atkal man pie tevis lūgums.

— Varbūt dūmgāzes bumbas? Man ienāca prātā, ka tās var būt Joti labs līdzeklis ielenktās dzirnavās izbēgšanai, ja nav vairs spēka tālāk turēties. Un grūt' nāksies aizstāvēt šo blokhauzi, jo ienaidnieks, kā dzird, par katru cenu gribot ieņemt šo svarigo nocietinājumu, lai arvien turētu Rīgu acīs.

— Tā ir, cienītais kungs. Pēteris loti lūdz dažas bumbas, ja vēl atlikušas.

— Tās mēs pagatavosim. Nupat es liku atdzesināties gāzei … Pa tam varbūt tu gribētu man pastāstīt, kā klājas dzirnavās. Vai tās ir pietiekoši nocietinātas? Vai daudz tur karavīru?

— Ar ievainotiem kopā sešpadsmit vīru.

— Nu jā . . . bet komandants sūtīs pastiprinājumu.

— Kā dzirdēju, tad pilī trūkstot laužu un komandants gribējis atstāt dzirnavas likteņa rokā. Bet Pēteris uzņēmās aizstāvēt dzirnavas.

— Ar sešpadsmit vīriem?!

— No tiem kādi seši ir vārīgi ievainoti.

— Kungs Dievs! … Es dzirdēju, ka mūsu neuzveicamie noturējuši dzirnavas pret četrkārtīgu pārspēku.

— Četrdesmit pret pusotra simta.

— Bet ja nu tagad pusotra simta polu ielenc sešpadsmit mūsējos?!

— Dominē, kaprālis Pēteris ir ne tikai nepārspējams cīkstonis uz zobeniem, bet arī apbrīnojams karavadonis.— Anna lepni pacēla galvu.

— Un kaut arī!— Vecais maģistrs saņēma rokas uztrau­cies.— Arī Leonīds bija labs karavadonis, un tomēr viņš nespēja noturēt pretiniekus pie Termofilām ar saviem trīs­simts varoņiem spartiešiem.

Anna nekā nebija dzirdējusi ne par Leonīdu, ne par spartiešiem un tādēļ, savā jūsmošanā nespēdama iedomāties dižāka varoņa par Pēteri, teica sirsnīgākā vientiesībā:

— Ja Rīgas komandants tās Termofilu dzirnavas vai blokhauzi — lai kāds nu tas apcietinājums bij — būtu uzti­cējis Pēterim, tad, es esmu pārliecināta, ar trīssimts vīriem viņš atsistu poļus.

Rēbuss negribot pasmaidīja. Ne tik daudz par Annas vēstures zināšanām kā par viņas sajūsmu.

— Un tomēr, miļā jaunava,— viņš teica, atkal nopietns kļuvis,— pārāk vieglprātīgs ir pils komandants, sūtīdams šādu niecīgu pulku tik bīstamā un nevienādā cīņā. Poļi ir gaidāmi un lielā barā.

— Dominē, Pēteris ar saviem neuzveicamiem pats esot uzņēmies šo bīstamo uzdevumu. Es ticu, ka viņš ar savu gudrību un gaišo galvu noturēs dzirnavas. Un ari mēs turēsimies līdz pēdējam elpas vilcienam.

— Jūs?

Anna piesarka.

— Jā. Ķestera Lēne un es — mēs arī esam tur.

— Tā? Vai jūs protat šaut no musketēm?

— Mēs iemācīsimies.

— Hm …— Rēbuss kaut ko pārdomāja. Vecā vira prāts bija sevišķi sprigans un jautrs; ķā pārgalvim zēnam viņam iemirdzējās acis.— Varbūt man ienāk prātā ari kaut kas jums.

Viņš piecēlās un žirgtiem soļiem staigāja pa istabu, intensīvi domādams. Pārgalvīga dzirkstīte viņa acis neiz- gaisa.

— Galu galā man tev jāpiekrīt, Anna,— viņš teica, nostā­jies meičas priekšā.— Nevienas briesmas nav drausmīgas, ja cilvēks nezaudē attapību un jautru prātu un atstāj sev plaisu, kur pēdējā bridi izsprukt. Es gribu ticēt tavām labajām domām par mūsu neuzveicamiem un viņu vadoni; tas būtu par attapību un jautro garu. Un, kas zīmējas uz plaisu izšmaukšanai, kad vairs nekas cits neatliek, tad te noderēs manas dūmgāzes bumbas. Viņu miglā jūs varat nemanīti iziet pat cauri naidnieka nometnei. Tātad vispirms ķersimies pie šo bumbu izgatavošanas un reizē ar to parunāsim par citām karā noderīgām lietām.

Gandrīz ar jauneklīgu sparu vecais ķimiķis ķērās pie darba, aicinādams Annu talķā. Viņš pagatavoja kublā javu no dažādiem pulveriem un skaidām; tad no šis masas izveidoja uz savām dreijām — līdzīgi tam, kā podnieks veido mālus traukiem,— labu skaitu nelielu bumbu, atsta- dams ikvienai mazu kakla caurumiņu. Kad tās bija gatavas un mazliet apžuvušas, tad no lielās tvertnes ar īpaša pumpja palīdzību piepildīja viņas ar dūmgāzi, līdz tās mazliet uzpūtās, tad aizbāza caurumu un kaltēja jau gatavās dūmgāzes bumbiņas tādā karstumā, ka tās sacie­tēja.

Darbā abi pļāpāja par šo un to.

Anna ieminējās vēl par zālēm ievainotiem, kuras ari Rēbuss izmeklēja savos plauktos un līdz ar dūmu bumbiņām salika grozā.

— Un tagad,— maģistrs smaidīdams saņēma Annu pie rokām,— mums būs jāpadomā par cīņas līdzekļiem tev un ķestera Lēnei. Tātad jūs gribat iemācīties šaut no muske- tēm?

— Jā, kungs.

Rēbuss devās uz istabas kaktu, kur bija sakrautas daždažādas mantas kaudzē, nosegtas ar vecu segu. Ilgi viņš tur meklējās, kamēr no pašas apakšas izvilka trīs dīvainas īsas bises ar platiem stobriem un krama atslēgām.

— Te man ir tris bīstami ieroči,— viņš teica.— Jūs gan esat tikai divas, bet nekas, varbūt kāds no šiem vecajiem krāmiem sabojājas.

Viņš noslaucīja apputējušos ieročus, pārbaudīja kramus un biszāju pannas, tad nolika bises uz galda.

— Un nu mums jāgrūž biszāles.

Vecais sāka nest kopā no plauktiem un maisiem dažādas kaltētas zāju un lapu pakas. Nostādīja istabas vidū piestu un, parādījis, kā jārīkojas, lika viešņu pie darba.

Pats viņš atkal rīkojās ap pavardu, no kura drīz plūda pa visu telpu sēra un salpetra kodīgā smarža.

Abiem uzcītīgi strādājot, nemanot pienāca krēsla.

Rēbuss pirmais atjēdzās:

— Skat, jau vakars klāt.

— Jā, vārtus slēgs.— Anna paraudzījās pa logu, neapstā­damās darbā.

— Darba gan mums pietiktu visai naktij. Vai tev nav jāsteidzas atpakaļ uz dzirnavām?

— Ja atļauj, kungs, es strādāšu līdz rītam. Poli nekavē­sies ar uzbrukumu.

— Labi. Tad strādāsim, ka variet tur dzirnavās viņus godam saņemt.

Vecais pievēra logu un iededza darba lampu.