Trīs vella kalpi

42. nodala glābti!

Anna pirmā pieskrēja pie ielauztajiem vārtiem un šāva poju barā. Kate un Lēne kāpa augšā galerijā un pa lūkām — viena pa labi, otra pa kreisi — arī izšāva savas bises tālākajā vārtu apkaimē. Viss laukums ietinās pelēku, spīdīgu putekļu mākonī. Poļu iebrukums apstājās. Kā mokās saviebtām sejām viņi berzēja asarojošās acis un taustīdamies, klupdami pār kritušo līķiem, kāpās atpakaļ. Nekā vairs neredzēja, nekā neatjēdza.

— Nu mēs viņus apkausim kā mazus bērnus,— iesaucās Ērmanis, bāzdams nāsīs vilnas kušķus, kas neļautu ieelpot asos, kairinošos, acis apmiglojošos putekļu dūmus, un uz­saukdams biedriem sekot viņa priekšzīmei.

— Uz zobeniem!— Pēteris drāzās vārtos, nāsis aizbāzis.

— Un tikai neelpot caur muti!— Ērmanis brīdināja, paķēris savu bomīti un sekodams Pēterim.

Tāpat pārējie neuzveicamie nodrošinājušies bruka neva­rīgo, tikai ar sevi aizņemto poļu barā.

Pēteris, aizmirsis savu ievainojumu, uzsāka īstu nāves pļauju. Viņam pakaļ nepalika Andris un pārējie, jo patlaba- nējie apstākļi neprasīja īstas zobenu cīņas mākslas visā viņas pilnībā un meistarībā, jo ienaidnieka pretošanās bija ļoti vāja. Vēl brīvāk un mierīgāk rīkojās Ērmanis; tā­pat kā bērnībā ar vicu kādreiz kapājis sārti mēļās galvi­ņas dadžu zelmenī, tā viņš tagad vicināja ap sevi siena bo­mīti.

Drīz pāris neuzveicamo saviebušies, asarainām acīm streipuļodami un taustīdamies atgriezās dzirnavu pagalmā. Tie, kaujas reibonī aizmirsuši piekodinājumu, bija sākuši elpot pilnu krūti un skaļi iegavilējušies, līdz kodīgie putekļi viņus piespieda bēgt no cīņas lauka.

Pie vārtiem meičas no jauna lādēja savas briesmīgās bises. Anna satvēra abus pie rokām un vilka uz ūdens mucu, kur tie palika, mazgādami acis un skalodami rīkles un nāsis.

Atkal šaušanas gatavībā meičas izskrēja no dzirnavām, īstā laikā viņas ieradās, jo draugi, apsitusi un izklīdinājuši saindētos kājnieku pulkus, bija izgājuši laukā no putekļu aploka, kur sākās kļūmīga cīņa ar jātniekiem svaigā gaisā. Niecīgais neuzveicamo pulciņš jau asiņodams atkāpās soli pa solim pret poļu jātnieku nesalidzināmo pārspēku. Kā

Sacēlās neaprakstāms juceklis.

mūris viņus ielenca kavalēristu pusloks; un pietiktu, ja poli piespiestu zirgiem piešus, lai saujiņa pārdrošnieku sašķīstu zem daudzu simtu zirgu pakaviem.

Anna, Kate un Lēne pāri līķu kaudzēm pieskrēja pie draugiem un, pāri viņu pleciem izšāvušas uzbrucēju pus­lokā, atkal atkāpās.

Sacēlās neaprakstāms juceklis. Jātnieku rokam izšļuka zobeni. Viņi ķēra pie acīm, tās aizsargāt domādami. Zirgi, ieplestām nāsim ierāvuši kodigo gaisu, sprauslādami cēlās pakaļkājās, trakodami metās viens uz otru, gāzās gar zemi, vartldamies saspaidīja savus jātniekus. Neuzveicamie stā­vēja kā apstulbuši trakās burzmas priekšā. Sini brīdī viņu zobeni bija lieki. Poļu kavalērija iznīcināja pati sevi. Pēteris šausmās iedrebējās. Laikam pirmo reizi mūžā.

— Pietiek šādas cīņas!— viņš uzsauca savējiem.— Atpa­kaļ uz dzirnavām!

Visi, nenovērsdami skatus no briesmīgās ainas, atkāpās aiz vārtiem.

— Izvest zirgus no staļļa!— Pēteris pavēlēja.— Poļus sagrābušas šausmas. Dzirnavām viņi vairs neuzbruks. Tūlīt tie nekārtībā atkāpsies, un mēs viņus vēl patrieksim.

Nedaudz acumirkļos apseglotie zirgi jau mīņājās pagalmā, sajuzdami cīņas trauksmi. Neuzveicamie, kaut lielākā daļa asiņodami, sēdās seglos.

— Jūs tomēr palieciet ar savām bisēm vārtos!— Pēteris uzsauca meičām.— Pret jums uzbrucēji nenoturēsies, ja vispār kāds polis gribēs būt tik pādrošs.

Viņš pamāja savējiem un izjāja vārtos.

— Bet niknie putekļi? . . .— iedomājās Andris.— Mūsu zirgi tāpat trakos.

Pēteris izvilka no nāsīm vilnas kušķus.

— Jāsim apkārt tīrā gaisā. Pa kreisi!

Deviņi jātnieki aizauļoja gar dzirnavu sētu un sasniedza birzi, kur apjukumā skraidīja poļu kājinieki. Tie, kaut gan vēl nebija saelpojušies kodigās biszāles — no pēdējām pu­tekļu mākoņu neskartām rindām te atbēguši —, tak, redzē­dami drausmīgo paniku, vairs nedomāja par cīņu, bet nepacietības uztraukumā gaidīja pavēli atkāpties. Bet nodaļu priekšnieki kā apmāti neattapās, ko darīt, ko ne. Nu, pamanījuši auļojam uz birzi deviņus neuzveicamos, viņi — pāris simtu norūdītu kareivju — vislielākā nekār­tībā laidās bēgt uz dzirnavupīti,vaiz kuras stāvēja glābošā meža biezoknis.

Bet bēdzēji netika tālāk par krastu. No otras kraujas krūmājā viņus saņēma muskešu ugunis. Poļi pēc nupat redzētā un piedzīvotā, ik šāvienā iedomādamies neizpro­tamā apjukuma cēloni, sitās apkārt un skrēja pa ceļu uz Daugavas pusi. Tiem sekoja satrakotie zirgi ar un bez jātniekiem un tāpat kājām palikušie kavalēristi no dzirnav- priekšas, svaigam gaisam uzplūstot un kodīgo putekļu iespaidam izgaistot, atjēgušies. Arī pārējie izklīdušie' kā aitu bars briesmās sekoja pirmajiem bēdzējiem.

Pēteris ar saviem ļaudīm, jau uzsācis bēgļu vajāšanu, apturēja zirgu, raudzīdamies pārupes krūmājā.

— Kas ir tie šāvēji?

— No Rīgas būs atsteigušies palīgi,— domāja Andris.

— Bet kā viņi te tikuši? Daļa poju jātnieku tak palika pie Daugavas.

— Varbūt Salderns tos atsitis.

— Bet varbūt poli paši šauj uz savējiem apjukumā!— ie­smējās Ērmanis.— Viņi jau pavisam galvas zaudējuši!

— Arī ar skaidru galvu šādā juceklī nekā nevar saprast!— iesaucās kāds karakalps, izšaudams savu pistoli aizdomīgi šķietošā krūmā, no kura izlēca zaķēns un aizcil­poja pāri ceļam.

— Atradis laiku medīt!— cits biedris tam dusmīgi pār­meta.

— Es domāju, ka polis noslēpies,— zaķa šāvējs taisno­jās.— Rau, atkal divi diedz pa kārkliem!

— Jāsim pāri upei!— Andris iedomājās.— Redzēsim, kas tur ir.

Visi pagrieza zirgus pret krastu. Otrā pusē parādījās cilvēki.

— Melngalvji!— Pēteris iesaucās.

— Bērensa vadībā!— Andris saskatīja jauno tirgotāju.

— Kā ar dzirnavām?— Matīss Bērenss, pakāpies uz krituša koka, uztraukts sauca pāri upītei.

— Noturējām!

— Paldies Dievam!

— Bet kā jūs te tikāt?

— Pa aplinkus ceļu. Aiz Meztru salas pārcēlāmies, ka­mēr poļi uzmanīja Salderna pulciņu. Bet kā dzirnavās? Vai daudz kritušu? Vai sievietes sveikas un veselas?

Andris, sapratis melngalvja rūpes un uztraukumu par Rūtu, atbildēja:

— Visas sveikas un veselas.

— Lai slavēts Dievs!— Pār Bērensa lūpām izplūda at­vieglota nopūta.

— Rau, poļi atgriežas!— Ērmanis norādīja uz attālo ceļa līkumu Rīgas pusē.

— Viņi bēg no Salderna!— Pēteris iedomājās.— Tas ar savējiem būs pārcēlies.

Tā arī bija. Poļu jātnieki, krastā pamanījuši nekārtībā joņojošos, bēgošos jātniekus un nopratuši, ka pie dzirnavām neveiksme, atstāja Daugavu, lai atgrieztos pie savējiem. Pa tam Salderns, paspējis tikt pāri no Abates salas, kur visu laiku viņu noturēja poļu muskešu šāvieni, uzsāka ienaid­nieka vajāšanu.

Bet poļi ceļa līkumā apstājās. No bēgļiem dabūjuši zināt, ka viss beigts, viņi taisījās doties atpakaļ uz mājām pa Bauskas ceļu. Bet tad ierūcās Kobronskansts baterijas, un poļi sitās apkārt uz Spilves pusi, necerēdami tikt garām cietokšņa ugunij.

— Draugi!— Pēteris uzsauca saviem ļaudīm.— Dzīsi­mies pakaļ bēgļiem! Dosim pēdējo triecienu! Lai poļi neaiz­mirst šo kauju! . . . Un jūs,— viņš pagriezās pret Bērensu un melngalvjiem,— palieciet pie dzirnavām!

Neuzveicamie laida zirgus auļos un nogriezās krūmājā pa kreisi šaipus ceļa līkuma, lai neiekļūtu Kobronskansts dižgabalu ugunīs un bruktu bēgošiem poļiem sānos.

Bet poļi izrādījās naskāki. Izlauzušies cauri jaunaudzēm, rīdzinieki redzēja jātniekus jau nozūdam mežā. Krūmājs vēl bija pilns bēgošo kājnieku. Pēteris ieskatīja, ka cīņai beigas un nav nekādas nozīmes kapāt bēgošos, kuri vairs nedomāja pretoties. Viņš laida auļos tieši uz meža malu, atgrieza bēdzējiem ceļu un ķēdē ielenca visu krūmāju. Poļi saprata vajātāju nodomu un, arvien vairāk apņemti, saskrēja barā un labprātīgi padevās, lūgdami žēlastības.— Kad Matīss Bērenss ar pārējiem melngalvjiem pārbrida upīti, viņa pirmais gājiens bija uzmeklēt Rūtu. Vājiniece, iznākusi pagalmā, palīdzēja Annai, Katei un Lēnei apsiet brūces ievainotiem — i savējiem, i no kaujas lauka dzirnavās ierāpojušiem poļiem. Melngalvis piesteidzās pie Rūtas. No viņa skata meitene noprata, ka tikai viņas dēļ tas savācis savus draugus un kalpus un steidzies palīgā apdraudētām dzirnavām, un dīvaina, silta sajūta iekustējās viņas krūtīs. Bērenss bija citāds kā Andris. Gan arī Andris bija par viņu rūpējies un baiļojies, kad domāja to pazudušu, bet, kad atkal bija viņu atradis, tad vairs nepiegrieza tai daudz vērības. Kaut šodien pat, kad pēc poļu atsišanas un cīņas pārtraukuma pie viņas ienāca Anna. Pa pusvirus durvīm viņa dzirdēja no namiņa turpat blakus Andra balsi, kurš, uzkozdams maizi un gaļu, smējās un čaloja ar biedriem. Slimniece, visu cīņas laiku piespiesta viena pati sēdēt kambari un nekā nezinoša, kas notiek ārā, viņam i prātā neienāca. Turpretī Bērenss . . . ak, viņa roka atkalredzēša­nās priekā drebēja, kad tas maigi noglāstīja Rūtas elkoni, apjautādamies par viņas labklājību un nemieru pa uzbru­kuma laiku.

Brītiņu parunājies ar Rūtu, Bērenss sāka rīkoties. Viņš nosūtīja dažus kalpus uz Rīgu pēc laivām ievainoto aizveša­nai. Tad lūdza biedrus nonest pārsietos polus uz upītes krastu, kur piestās laivas.

Drīz dzirnavās ieradās ari kapteinis Salderns ar savu karakalpu nodaju. Viņu izbrīnam un sajūsmai nebij robežas, skatot apkauto poļu kaudzes.

— Neuzveicamie! Patiesi neuzveicamie! Varoņi no Dieva žēlastības!— Viņš noņēma platmali un dzijā cienībā nolieca galvu pret dzirnavām.

Pienāca Bērenss.

— Vajadzētu apbedīt kritušos,— viņš domāja.— Sērga vēl nav gluži izbeigusies, un, ja līķi kaut pāris dienas paguļ saulē, tā var no jauna sākt plosīties visā niknumā. Jo tikai trūdu dvašas piesātinātais gaiss ir ļaunās sērgas cēlonis, kaut gan gudri, mācīti vīri to mēģina apstrīdēt.

— Pareizi!— Arī Salderns atskārta mēra cēloņus un pavēlēja saviem ļaudīm rakt milzu kapu blakus iepriekšējā kaujā kritušiem un tepat apbedītiem pojiem.

Atgriezās Pēteris un viņa viri ar gūstekņu pulciņu. Melngalvji un Rīgas karakalpi saņēma uzvarētājus ar gaviļu saucieniem. Salderns apkampa savus trīs draugus un pārējos neuzveicamos pēc kārtas.

Jau iestājās tumsa, kad beidzot kaujas lauks bija novākts. Bērenss veda uz Rīgu trīs laivas ievainoto poļu. Salderna ļaudis devās uz plostu ar veseliem gūstekņiem.

Dzirnavu varoņi atkal palika vieni. Kaut kā izlabojuši sašķaidītos vārtus un atstājuši sargu, visi likās pie miera pēc grūtās un slavas pilnās cīņas dienas.

Tikai Rūta nevarēja iemigt. Neizdomājama doma jaucās viņas galvā: kāpēc Andris viņai kļuvis pēkšņi tik svešs un Bērenss tuvs? . . .

Uz Lielupes krasta pret Babītes ezeru visu nakti gaudoja taures. Tur sakautie poļi sauca savus pa mežiem un purviem klīstošos, bēgošos karavirus. Tie lasījās kopā pa pāriem un maziem pulciņiem. Rīta ausmā pārskaitījuši savas rindas, virsnieki ar smagu sajūtu pārliecinājās, ka trūka vairāk par pusi no izmeklētā, cīņās norūdītā un varonīgā karapulka — labākā, kādu varēja atrast poļu armijā.

— Ko teiks Radzivils?— drūmi nopūtās kājnieku pulk­vedis.

Jātnieku vadonis nikni ierēcās:

Nolādēts! Ja viņš mums gribēs izteikt kādu piezīmi, lai tad nākamreiz nāk pats un mēģina ieņemt šis vella dzirnavas! .. . Bet, man šķiet, neviens karavīrs vairs nenāks uz šejieni karot pret paša Nelabā kalpiem, jo tādi patiesi ir šie dzirnavu sargi. Un Radzivilam būs jāatmet savs neprātī­gais nodoms. Rīgu mēs zviedriem nekad vairs neatņemsim, ja viņai tādi aizstāvji kā tie tur, dzirnavās .. .