Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt, lai gan dažreiz pa jokam es visu vainu uzveļu čārlijam Fjūresetam. Viņam piederēja vasaras mājiņa Dzirnlejā, Teimelpeisa kalna pavēnī, bet viņš tur nedzīvoja, ja nu vienīgi ziemas mēnešos, kad mēdza paslaistīties un smadzeņu atpūtināšanai palasīt Nīči un Sopenhaueru. Kad pienāca vasara, viņš deva priekšroku nerimtīgam darbam karstajā un putekļainajā lielpilsētā, lai, raujoties melnās miesās, nodrošinātu sev iztiku. Ja es nebūtu paradis braukt pie viņa ciemos katru sestdienas pēcpusdienu un palikt tur līdz pirmdienas rītam, šis liktenīgais janvāra pirmdienas rīts nebūtu sastapis mani jūrā Sanfrancisko līcī.
Nevar apgalvot, ka kuģis, uz kura atrados, nebūtu drošs, jo «Martiness» bija jauns tvaika prāmis, kas devās savā ceturtajā vai piektajā braucienā starp Sausalito un Sanfrancisko. Briesmu avots bija biezā migla, kas ietina līci un par ko man, kā jau sauszemniekam, bija maz sajēgas. Patiešām, atceros rimto sajūsmu, ar kādu izraudzījos sev vietu augšklāja priekšgalā, tieši zem stūres mājas, un ļāvu miglas noslēpumainībai pārņemt manu iztēli. Pūta dzestrs vējiņš, un kādu laiku biju viens necaurredzamajā miklumā — un tomēr ne gluži viens, jo neskaidri apzinājos tepat klāt, stiklotajā telpā virs manas galvas, esam stūres vīru un vēl kādu, ko uzskatīju par kapteini.
Atminos savas pārdomas par to, cik ērta ir šī darba dalīšana, kas man aiztaupa pūles apgūt miglas, vējus, paisumu, bēgumu un kuģa vadīšanas māku, lai varētu apmeklēt draugu, kurš dzīvo jūras ieloka viņā pusē. Labi gan, ka ir speciālisti, es prātoju. Daudziem tūkstošiem ļaužu, kuri par jūru un navigāciju nezina vairāk kā es, pietiek ar to, ka stūres vīrs un kapteinis prot savu arodu. Savukārt man nav jāšķiež spēki, lai piesavinātos milzumu visādu zināšanu, es tos veltīju dažiem īpašiem jau- tājumiem, piemēram, Edgara Po vietas noteikšanai amerikāņu literatūrā — starp citu, par to kārtējā «Atlan- tika» numurā bija publicēts mans apcerējums. Tūlīt pēc uznākšanas uz kuģa, ejot cauri pasažieru salonam, es ar acīm vai apriju druknu džentlmeni, kurš lasīja «Atlan- tiku», uzšķīris tajā tieši manu eseju. Un te no jauna parādījās šī darba dalīšana: stūres vīra un kapteiņa speciālās zināšanas droši nogādāja drukno džentlmeni no Sau- salito uz Sanfrancisko un tajā pašā laikā atjāva viņam aizgūt manas speciālās zināšanas par Po.
Cilvēks ar sarkanu seju, aizcirzdams aiz sevis kajītes durvis un izstampādams uz klāja, iztraucēja mani no pārdomām, tomēr es paguvu prātā izplānot tēzes savam nākošajam apcerējumam, kuru biju nolēmis nosaukt «Nepieciešamība būt neatkarīgam. Daijrades brīvību aizstāvot». Sarkansejainais vīrs uzmeta skatienu stūres mājai, urbās ar acīm apkārtējā miglā, pārstampāja pāri klājam un atkal atpakaļ (viņam, bez šaubām, bija protēzes) un apstājās man blakus ar plati izplestām kājām un aizrautīgas tīksmes izteiksmi sejā. Nebiju kļūdījies, nospriezdams, ka viņš savas dienas ir pavadījis uz jūras.
— Lūk, tāds riebīgs laiks kā šis te pāragri padara matus sirmus, — viņš teica, pamādams ar galvu uz stūres mājas pusi.
— Nedomāju, ka te būtu kādas sevišķas grūtības, — es atbildēju. — Tas taču rādās tik vienkārši kā ābece. Virzienu nosaka pēc kompasa, attālums un ātrums arī ir zināmi. Viss pārējais nav nekas cits kā tīra matemātika.
— Grūtības! — viņš iešņācās. — Vienkārši kā ābecei Tīra matemātika!
Blenzdams manī, sarkanvaidzis šķita sasparojies un atmuguriski atmetamies pret vēju. — Un ko jūs teiksiet par šo te bēgumu, kas brāžas ārā pa Zelta vārtiem? — viņš noprasīja vai, pareizāk sakot, nobauroja. — Cik ātri tas plūst? Kāds te ir dreifs, ko? Lūdzu, paklausieties! Zvana boja, un mēs ejam tai tieši virsū! Redziet, viņi maina kursu!
Kaut kur no miglas lauzās laukā drūmas zvana skaņas, un es redzēju, ka stūres vīrs lielā steigā griež ratu. Zvans, kas bija šķitis taisni priekšā, tagad skanēja no sāniem. Aizsmakusi pūta mūsu pašu svilpe, un laiku pa laikam no miglas pie mums atlidoja citu kuģu signāli.
— Tas ir kaut kāds satiksmes tvaikonītis, — sarkansejainais teica, norādīdams pa labi, no kurienes atskanēja svilpiens. — Un tur! Vai to jūs dzirdat? To pūš ar muti. Visdrīzāk tas ir lihteris ar buru. Vai, kā tev derētu uzmanīties, mister Lihterman! Ā, tā jau es domāju. Tagad kāds prasās uz elli.
No neredzamā pasažieru kuģīša nāca svilpiens pēc svilpiena, un ar muti pūstais rags skanēja kā šausmu pārņemts.
— Un nu viņi apmainās ar savstarpējas cieņas apliecinājumiem un mēģina tikt viens no otra vaļā, — sarkan- vaidzis turpināja, kad trauksmīgie pūtieni mitējās.
Viņa seja staroja un acis uzbudinājumā zibsnīja, kad viņš man pārtulkoja artikulētā runā signālragu un svilpju valodu. — Lūk, tā tur, kas tūto viņā pusē pa kreisi, ir tvaika sirēna. Un vai jūs dzirdat to tēvaini ar vardi rīklē, — cik varu spriest, tas ir tvaika šoneris, kas no Hed- sas velkas iekšā līcī pretī bēgumam.
Ļoti tuvu, taisni pašā priekšā, iespiedzās sīka, spalga svilpīte, pūzdama kā prātu zaudējusi. Uz «Martinesa» atskanēja gongs. Mūsu dzenrati apstājās, to vienmērīgie puksti pieklusa un tad atsākās no jauna. Gluži kā circeņa čirkstēšana, lielu zvēru rēkoņai pa vidu sīkā, spalgā svilpīte izšāvās caur miglu vairāk iesānis un drīz vien kļuva klusāka un klusāka. Palūkojos uz savu sarunu biedru, gaidot paskaidrojumu.
— Viens no tiem sasodīti pārgalvīgajiem barkasiem, — viņš teica. — Gandrīz gribētos, kaut mēs to būtu nolaiduši dibenā, resgalis tāds! Tie šo jucekli padara tikai vēl lielāku. Un kāds no viņiem labums? Katrs ēzelis uzkāpj uz tāda un tad tik triec to uz velna paraušanu, pūzdams savu svilpi kā nelabā apsēsts un likdams visiem pārējiem uzmanīties no viņa tāpēc, ka viņš, lūk, nāk un pats uzmanīties nespēj. Tāpēc, ka nāk viņš! Un jums viņš vēl jāpalaiž garām! Ceļa tiesības? Elementāra pieklājība? Viņi nemaz nezina, ko šie vārdi nozīmē!
Jutos tīri vai uzjautrināts par sarkanvaidža nepamatoto dusmu izvirdumu, un, kamēr viņš sašutis stampāja pa klāju uz priekšu un atpakaļ, es ieslīgu pārdomās par miglas romantiku. Un tur jau arī bija nenoliedzama romantika: šī migla kā bezgalīga noslēpuma pelēka ēna gulst pāri riņķojošajai zemes piciņai; un cilvēki — tīrie gaismas puteklīši vai dzirkstis, uz mūžiem nolādēti ar neprātīgu darba prieku, jāj uz saviem koka un tērauda ruma- kiem cauri pašām noslēpuma dzīlēm un, akli taustoties, meklē ceļu cauri Neredzamajam, kliegdami un klaigādami pašpazinīgus vārdus, kaut arī neziņa un bailes dara smagas viņu sirdis.
Mana sarunu biedra balss lika man atgriezties īstenībā un iesmieties. Es pats taču arī biju taustījies un pinies, kaut gan domāju, ka esmu gājis redzīgām acīm cauri noslēpumam.
— Paklau! Kāds nāk uz mūsu pusi, — viņš pavēstīja. — Un vai to jūs dzirdat? Viņš ātri tuvojas. Nāk taisni mums virsū. Domājams, viņš mūs vēl nedzird. Vējš pūš pretējā virzienā.
Dzestrā brīze vilka tieši uz mums, un es varēju skaidri saklausīt svilpi netālu priekšā, mazliet iesānis.
— Satiksmes kuģītis? — es jautāju.
Sarkanvaidzis pamāja, tad piemetināja: — Citādi jau
nebūtu nesies tādā gaitā. — Viņš aprauti iesmējās. — Tie tur augšā kļūst nemierīgi.
Es pametu skatienu uz augšu. Kapteinis bija izbāzis galvu un plecus no stūres mājas un sasprindzināti blenza miglā, it kā pietiktu vienīgi ar gribasspēku, lai varētu saredzēt tai cauri. Viņa seja izskatījās norūpējusies, tāpat kā manam sarunu biedram, kurš bija aizstampājis pie treliņiem un ar tikpat lielu uzmanību vērās neredzamo briesmu virzienā.
Un tad tas viss notika, turklāt neaptveramā ātrumā. Migla šķita pāršķiramies, it kā to būtu pāršķēlis kāds milzu ķīlis, un parādījās tvaikoņa priekšgals, abās pusēs vilkdams līdzi miglas grīstes kā jūras zāles uz Le- viatāna purna. Es saskatīju stūres māju un no tās iz- liekušos baltbārdainu vīru, kas bija atbalstījies uz elkoņiem. Viņš bija tērpies zilā uniformā, un es atceros, ka ievēroju, cik kārtīgs viņš izskatījās un cik mierīgs viņš bija. Viņa miers šajos apstākļos bija drausmīgs. Viņš bija samierinājies ar Likteni, gāja roku rokā ar to un vēsu prātu apsvēra tā triecienu. Tā viņš tur atspiedies stāvēja, pārlaizdams mums vērtējošu skatienu, it kā aplēsdams, kurā vietā notiks sadursme, un nelikās pat nemaz manām, kad mūsu stūres vīrs, nobālējis nevaldāmās dusmās, sauca:
— Nu jums gan izdevās!
Atskatoties uz notikušo, saprotu, ka šī piezīme bija pārāk skaidra, lai būtu vēl nepieciešama atbilde.
— Pieķerieties pie kaut kā un turieties klāt! — sarkan- sejainais vīrs man uzsauca. Visa viņa bramanība bija zudusi, un šķita, ka viņš inficējies ar pārdabisko mieru. — Un paklausieties, kā spiegs sievietes, — viņš sacīja skarbi, man likās, gandrīz ļauni, it kā viņš visu to jau kādreiz būtu piedzīvojis.
Kuģi sadūrās, pirms paguvu izmantot viņa padomu. Mūs droši vien trāpīja tieši vidusdaļā, jo svešais tvaikonis bija nozudis ārpus mana redzes loka un es nekā neredzēju. «Martiness» strauji sasvērās uz sāniem, atskanēja brīkšķis, krakšķēdams lūza koks. Mani notrieca garšļaukus uz mitrā klāja, un, iekams paspēju uzrausties kājās, es izdzirdu sieviešu spiedzienus. Šī pati neaprakstāmākā no visām skaņām, kas liek asinīm sastingt dzīslās, bija par iemeslu tam — par to esmu pilnīgi pārliecināts, — ka mani sagrāba panika. Es iedomājos par pasažieru salonā novietotajām glābšanas jostām, bet pie durvīm man brāzās pretī mežonīga vīriešu un sieviešu straume un aizrāva mani atpakaļ. Kas notika turpmākajās minūtēs, neatceros, kaut arī man skaidri palicis prātā, ka rāvu glābšanas jostas no augšējiem plauktiem, bet sarkansejainais piesprādzēja tās histēriskajām sievietēm, kas izbailēs stāvēja, bariņā saspiedušās, šīs atmiņas man saglabājušās tikpat spilgtas un skaidras kā par jebkuru no tām gleznām, ko esmu redzējis. Un tā jau arī bija īsta glezna, pat tagad tā man stāv acu priekšā: cauruma robotās malas kajītes sienā, pa kuru mutuļiem un grīstēm veļas iekšā pelēka migla; tukšie popētie sēdekļi, uz kuriem izmētātie dažādie priekšmeti — saiņi, rokas somiņas, lietussargi un apmetņi — liecina par pēkšņu bēgšanu; tuklais džentlmenis, kurš vēl nesen lasīja manu apcerējumu un joprojām tur rokā žurnālu, korķa un audekla ieskauts, apnicīgā neatlaidībā man jautā, vai, pēc manām domām, draudot kādas briesmas; sarkansejainais dūšīgi stampā apkārt uz savām mākslīgajām kājām, piesprādzēdams glābšanas jostas visiem, kas vien to vēlas; un, beidzot, sievietes, kuras spiedz kā prātu zaudējušas.
Tieši šie sieviešu spiedzieni man visvairāk krita uz nerviem. Tie droši vien neatstāja nejūtīgu arī sarkansejaino vīru, jo prātā saglabājusies vēl viena aina, kura man nemūžam neizgaisīs no atmiņas. Tuklais džentlmenis, stū- ķēdams žurnālu mēteļa kabatā, ziņkārīgi noraugās notiekošajā. Pūlītī saspiedušās sievietes ar pārvērstām, nobā- lušām sejām un atplestām mutēm brēc kā pazudušu dvēseļu koris; un sarkanvaidzis, kura seja tagad niknumā 'eguvusi purpura krāsu, pacēlis virs galvas rokas tādā žestā, it kā taisītos spert zibeņus, kliedz:
— Apklustiet! Nu apklustiet taču!
Atceros, šis skats lika man pēkšņi iesmieties, un nākamajā acumirklī es atskārtu, ka pats esmu kļuvis histērisks, jo tās taču bija manas kārtas sievietes, tādas pašas kā mana māte un māsas, kam uznākušas nāves bailes, bet negribas mirt. Un es atminos, ka skaņas, ko viņas izdeva, atgādināja aizkautas cūkas kviecienus, un šīs līdzības spilgtums man iedvesa šausmas. Šīs sievietes, kam nebija sveši viscildenākie pārdzīvojumi, vismaigākās jūtas, bija atvērušas mutes un spiedza. Viņas gribēja dzīvot, bet bija bezpalīdzīgas kā žurkas slazdā un tāpēc spiedza.
Pretīgums izdzina mani laukā uz klāja. Man sametās nelaba dūša un šķebināja, un es apsēdos uz kāda sola. Kā pa sapņiem «redzēju vīrus skrienam un saucam — viņi centās nolaist laivas. Viss izskatījās tieši tā, kā es par tādiem gadījumiem tiku lasījis grāmatās. Falles iestrēga. Nekas nebija kārtībā. Kāda laiva bija nolaista jūrā, aizmirstot iedzīt noplūdes caurumos puļķus; piesēdināta pilna ar sievietēm un bērniem, tā pieplūda ar ūdeni un apgāzās. Kādai citai bija atlaists tikai viens gals, kamēr otrs vēl karājās fallē, un tādā stāvokī tā bija pamesta. Nekur nebija redzams svešais tvaikonis, kurš bija šās nelaimes cēlonis, kaut gan dzirdēju ļaudis spriežam, ka tas noteikti sūtīšot mums palīgā glābšanas laivas.
Nokāpu lejā uz apakšējā klāja. «Martiness» strauji grima, ūdens jau tuvojās bortam. Liels skaits pasažieru metās pāri bortam. Citi, atrazdamies jau jūrā, klaigāja, lai viņiem palīdz tikt atpakaļ uz kuģa. Neviens tiem nepievērsa uzmanību. Atskanēja kliedziens, ka mēs grimstam. Arī mani pārņēma panika, un es kopā ar pārējiem likos pāri malai. Kā tas notika, nezinu, lai gan es uzzināju, turklāt tajā pašā mirklī, kādēļ tie, kuri jau atradās jūrā, tik ļoti tīko nokļūt atpakaļ uz klāja. Ūdens bija auksts, neciešami auksts. Likās, ka mani apsvilina uguns. Aukstums koda līdz kaulam. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu sagrābusi nāve. Aiz sāpēm un satricinājuma es cīnījos pēc elpas, plaušas pieplūda ar ūdeni., bet tad glābšanas josta pacēla mani virspusē. Mutē man bija stipra sāls garša, un mani smacēja sīvais šķidrums rīklē un plaušās.
Aukstums tomēr mocīja visvairāk. Jutu, ka spēšu to izturēt tikai īsu bridi. Apkārt man ūdenī ķepurojās cilvēki. Dzirdēju, kā tie sakliedzas savā starpā. Saklausīju arī airu klaboņu. Droši vien svešais tvaikonis bija nolaidis laivas. Pagāja kāds laiks, un es brīnījos, ka esmu vēl dzīvs. Kājas bija kļuvušas pilnīgi nejūtīgas, ledains stingums apņēma sirdi un zagās tajā iekšā. Nelieli viļņi ar ļauni putojošām mugurām nemitīgi gāzās man pāri un šļācās mutē, atkal un atkal man trūka elpas — un es smaku nost.
Trokšņi kļuva neskaidri, lai gan tālumā es izdzirdu pēdējos izmisīgos kliedzienus un sapratu, ka «Martiness» ir nogrimis. Pēc kāda laika — man nav nekādas sajēgas, pēc cik ilga, — ar pēkšņu baiļu sajūtu es nācu pie samaņas. Biju viens. Nevarēju saklausīt ne saucienus, ne kliedzienus, bija dzirdama tikai viļņu šļakstoņa, ko migla vērta pārdabiski dobju. Panika pūlī, kam ir kāda interešu kopība, nav tik drausmīga kā šausmas, kas pārņem cilvēku, kad viņš ir viens. Uz kurieni straume mani dzina? Sarkansejainais vīrs tika sacījis, ka bēgums atplūstot caur Zelta vārtiem. Vai tādā gadījumā tas nenes mani atklātā jūrā? Un glābšanas josta, kas man neļāva noslīkt? Vai tā kuru katru brīdi nevar izjukt? Biju dzirdējis, ka tās izgatavojot no papīra un niedrēm, tās ātri izmirkstot un tad vairs nespējot noturēt virs ūdens. Un es it nemaz nepratu peldēt. Turklāt biju pilnīgi viens — pelēka, šķietami pirmatnēja plašuma vidū. Atzīstos, ka mani sagrāba neprāts, es skaļi brēcu, tāpat kā tika brēkušas sievietes, un kūlu ūdeni ar stingajām rokām.
Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgi tas tā turpinājās, un tad bija tukšums, kuru es atceros ne vairāk, kā mēdz atcerēties nemierīgu un mokošu miegu. Kad atguvos, šķita, ka pagājuši gadu simteņi, un gandrīz virs sevis es redzēju iznirstam no miglas kāda kuģa priekšgalu un citu aiz citas trīs vēja piepūstas trijstūrainas buras. Vietā, kur priekšvadnis šķēla ūdeni, tas vareni putoja un virmuļoja, man likās, ka es atrodos tieši kuģa ceļā. Mēģināju iekliegties, bet biju pārāk vārgs. Burinieka priekšgals traucās lejup, tik tikko neķerdams mani un pāršļāk- dams man tieši pāri galvai ūdens vērpeti. Tad garais, melnais kuģa sāns sāka slīdēt man garām tik tuvu, ka es būtu varējis to aizskart ar roku. Raudzīju to aizsniegt neprātīgā apņēmībā iecirsties ar nagiem kokā, bet mani locekļi bija smagi un bez dzīvības. Vēlreiz pūlējos iebļau- ties, taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa.
Burinieka pakaļgals aizdrāzās garām, vienlaikus nolaizdamies ieplakā starp viļņiem, un es pamanīju vīru, kurš stāvēja pie stūres rata, un vēl kādu, kas, šķiet, nedarīja nekā, tikai smēķēja cigāru. Ieraudzīju dūmus izplūstam no viņa mutes, kad viņš lēnām pagrieza galvu un pāri ūdenim palūkojās uz manu pusi. Tas bija paviršs, neapzināts skatiens, viena no tām nejaušajām kustībām, ko cilvēki izdara, kad viņiem nav tiešas vajadzības darīt kaut ko īpašu, viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir dzīvi un viņiem ir kaut kas jādara.
Bet šajā skatienā bija dzīvība un nāve. Redzēju, kā kuģi aprij migla; redzēju tā vīra muguru, kurš stāvēja pie stūres, un otra cilvēka galvu pagriežamies, lēni pagriežamies, kad viņa mirklis skāra ūdeni un nevērīgi slīdēja tam pāri uz manu pusi. Viņa sejai bija izklaidīga izteiksme, kāda ir dziļās domās iegrimušam cilvēkam, un man uzmācās bailes, ka mani viņš neredzētu pat tad, ja viņa skatiens atmaldītos pie manis. Taču viņa acis atklīda pie manis un ielūkojās taisni manējās, un viņš tomēr ieraudzīja mani, jo, pielēcis pie stūres, pastūma to otro sānis un grieza ratu apkārt un apkārt, tverdams ar vienu roku pāri otrai, tajā pašā laikā izkliegdams kaut kādus rīkojumus. Kuģis šķita pa tangenti aizejam no sava iepriekšējā kursa un gandrīz vienā mirklī nozuda miglā.
Jutu, ka ieslīgstu nesamaņā, un ar visu gribasspēku centos gūt virsroku pār smacējošo tukšumu un tumsu, kas izauga ap mani. Mazliet vēlāk saklausīju airu klaboņu nākam tuvāk un tuvāk un kāda vīra saucienus. Kad viņš jau bija tepat vai klāt, es dzirdēju viņu īgni uzbrēcam:
— Kāda velna pēc jūs nekliedzat?
Tas ir sacīts man, es nodomāju, un tad mani pārņēma tukšums un tumsa.