Jūras vilks

XV NODAĻA

Lamādamies un vaidēdami ļaudis kāpņu apakšgalā rau­sās kājās.

— Iededziniet kāds gaismu, man izmežģīts īkšķis, — sacīja Pārsonss, viens no matrožiem, melnīgsnējs, drūms cilvēks, stūrmanis Stendiša laivā, kurā Harisons bija ai­rētājs.

— Kastīti tu atradīsi mētājamies kaut kur pie dzieda, — Līčs teica, nosēzdamies uz tās kojas malas, kurā es biju paslēpies.

Kļuva dzirdama taustīšanās un sērkociņu švīkstoņa, un kuģa lampa aizdegās ar blāvu, kūpošu liesmu, tās spo­kainajā gaismā kailstilbaini vīri staigāja apkārt, apkop­dami nobrāzumus un brūces. Saņēmis Pārsonsa izmežģīto īkšķi, Ūfti-Ufti to spēcīgi pastiepa un ievilka agrākajā vietā. Tikmēr es pamanīju, ka viņam pašam pirkstu locī­tavas līdz kaulam pušu. Kanaks tās rādīja citiem, atņirg­dams skaistus, baltus zobus, un stāstīja, ka ievainojumus ieguvis, triecot dūri Vilka Larsena mutē.

— Tātad tu tas biji, tu, melnais diedelniek, — karei­vīgi iekliedzās Kellijs, Amerikas īrs, bijušais ostinieks, kas pirmo reizi brauca jūrā un bija Kērfuta laivas airētājs. To noprasījis, viņš izspļāva no mutes asinis un zobus un piegrūda kanakam klāt savu kaušļa ģīmi. Ūfti-Ufti atmu­guriski pielēca kājās pie savas kojas un, ar otru lēcienu atgriezies, vicināja rokā garu nazi.

— O, ej taču gulēt, tu man esi galīgi apnicis, — Līčs iejaucās. Neraugoties uz savu jaunību un pieredzes trū­kumu, viņš, acīm redzot, bija rufes barvedis. — Tu, Kel- lij, izbeidz! Liec Ufti mierā! Kā, velns lai parauj, viņš tumsā varēja zināt, ka tas esi tu?

Mazliet parūcis, Kellijs norima, un kanaks paspīdināja baltos zobus pateicīgā smaidā. Viņš bija skaists puisis, gandrīz sievišķīgs, ar patīkamām auguma līnijām, un viņa lielajās acīs bija tāds maigums un sapņainība, kas, likās, nemaz nesaskanēja ar viņa ķildnieka un kaušļa slavu.

— Kā viņš izspruka? — Džonsons jautāja.

Viņš sēdēja uz savas kojas malas, un viss viņa ķermeņa stāvoklis liecināja par galīgu nomāktību un bezcerību. No nesenās piepūles viņš joprojām smagi elpoja. Kautiņā krekls viņam bija ticis pilnīgi noplēsts no miesām; no dziļas brūces vaigā pa kailajām krūtīm tecēja asinis un pilēja uz grīdas, atstādamas sarkanu celiņu pāri balta­jam augšstilbam.

— Tāpēc, ka viņš ir velns, es jau tev teicu, — Līčs at­bildēja ar vilšanās asaram acīs, pielēkdams kājās. Un ne­viens pats no jums man nevarēja iedot nazi! — viņš ne­pārtraukti žēlojas.

Bet pārējie matroži nepievērsa viņam nekādu uzmanību, jo bija nobijušies par to, kas viņus gaida.

— Kā viņš zinās, kuri tie bija? — Kellijs noprasīja un aplaida visapkārt iznīcinošu skatienu. — Ja vien kads no mums nenodos.

— Viņš tūliņ sapratīs, tiklīdz mēs viņam patrāpīsimies acīs, — Parsonss atbildēja. — Pietiks tikai paskatīties uz tevi.

— Iestāsti viņam, ka tev uzgāzās klājs uz galvas un izdauzīja zobus, — Luiss ņirgājās. Viņš vienīgais no vi­siem nebija izkāpis no kojas un līksmoja, ka viņam nav ne skrambiņas, kas vēstītu, ka viņš būtu piedalījies nakts kautiņā. — Pagaidiet tikai, kad viņš rīt jūsu mūļiem uz­metis acis, bandīti tādi, — viņš nosmējās.

— Mēs sacīsim, ka noturējām viņu par stūrmani, — viens ieminējas. Un otrs piebilda: — Es zinu, ko teikšu: izdzirdu traci, izlēcu no kojas un par savām pūlēm da- buju pamatīgu belzienu pa žokli, un tad pats ar vairs acīs neskatījos. Tumsā nevarēju izšķirt, kas katrs bija, un tik gāzu.

— Un, protams, trāpīji man, — Kellijs piebalsoja, se­jai uz mirkli atplaukstot.

Līčs un Džonsons šajās runās nepiedalījās, un bija skaidri redzams, ka biedri viņus uzlūko par tādiem, ku­rus nenovēršami sagaida pats ļaunākais, kuriem nav vairs nekādu cerību un gals jau klāt. Kādu laiku Līčs mierīgi noklausījās viņu pārmetumos. Tad viņš aizsvilās:

— Jūs man esat galīgi apnikuši! Atradušies labiņie! Ja jūs būtu mazāk vārstījuši mutes un darījuši kaut ko arī ar rokām, tad ar viņu tagad jau butu viss cauri. Kāpēc neviens no jums neiedeva man nazi, kad es to prasīju? Taisni nelabi metas no tādiem! Brēcat un baurojat tā, it kā viņš taisītos jūs nosist, tiklīdz dabūs rokā! Jūs tak paši sasodīti labi zināt, ka viņš to nedarīs. Viņš to ne­var atļauties. Te nav ne vietu apgādes kantoru, ne bič- komeru, un jūs viņam esat vajadzīgi darbam, dikti va­jadzīgi. Kas tad airēs vai stūrēs, vai apkalpos kuģi, ja viņš jūs zaudēs? Mums ar Džonsonu vieniem vajadzēs iz­strēbt visu putru. Tagad liecieties savās kojās un stāviet klusu; es gribu drusku pagulēt.

— Nu labi, labi, — Pārsonss ierunājās. — Var jau ar būt, ka viņš mūs nenožmiegs, bet ņem vērā manus vār­dus — no šīs dienas elle pret šito kuģi būs tīrais ledus skapis.

Visu šo laiku es bažīgi lauzīju galvu pats par savu kļūmīgo stāvokli. Kas notiks ar mani, ja šie vīri atklās manu klātbūtni? Nemūžam es nespētu izlauzties no šejie­nes, kā to izdarīja Vilks Larsens. Un šajā mirklī Lati­mers aurēja pa lūku no augšas:

— Kumpi! Vecais tevi sauc!

— Viņa te lejā nav! — Pārsonss atkliedza.

— Ir gan, — es teicu, izlavīdamies no kojas un visiem spēkiem cenzdamies, lai mana balss skanētu stingri un droši.

Matroži apjukuši skatījās uz mani. Viņu sejās es re­dzēju bailes un baiļu radītu velnišķīgu ļaunumu.

— Eju! — es uzsaucu Latimeram.

— Nekur tu neiesi! — Kellijs bļāva, nostādamies starp mani un kāpnēm, atvēzējis labo roku īstam žņaudzēja tvē­rienam. — Tu sasodītais okšķeri! Es tev aizbāzīšu muti!

— Ļauj, lai viņš iet! — Līčs pavēlēja.

— Nenāk ne prātā, — skanēja dusmīga atbilde.

Līčs pat nepakustējās, sēdēdams.uz kojas malas.

— Ļauj, lai viņš iet, es saku, — viņš atkārtoja, bet šoreiz viņa balss bija skarba un metāliska.

īrs sastomījās. Grasījos paiet viņam garām, un viņš pa­virzījās sāņus. Nokļuvis līdz kāpnēm, es pagriezos pret rupjajām un ļaunajām sejām, kas no pustumsas blenza uz mani. Manī uzbangoja pēkšņa dziļa līdzjūtība. Atcerējos koknejieša vārdus. Cik ļoti gan dievs viņus ienīdis, ka viņiem jācieš tādas mokas!

— Ticiet man, es neko neesmu ne redzējis, ne dzirdē­jis, — es mierīgi teicu.

— Es jums saku, ka no viņa nav jābaidās, — kāpdams augšā pa trapu, dzirdēju Līča vārdus. — Vecais viņam patīk tikpat maz kā jums vai man.

Vilku Larsenu atradu mesā. Izģērbies, asinīm noplūdis, viņš gaidīja mani. Viņš saņēma mani ar savu dīvaino smaidu.

— Nāciet nu, dakter, ķerieties pie darba! Šajā brau­cienā jums, acīm redzot, būs iespējas plašai praksei. Ne­maz nezinu, kas gan «Gars» būtu bijis bez jums, un, ja vien es būtu spējīgs lolot šādas cēlas jūtas, es teiktu, ka tā saimnieks ir jums dziji pateicīgs.

Es zināju, kas atrodas tādos vienkāršos medikamentu skapīšos, kāds bija uz «Gara», un, kamēr es uz mesas krāsniņas sildīju ūdeni un sagatavoju visu nepieciešamo Vilka Larsena ievainojumu pārsiešanai, viņš staigāja ap­kārt smiedamies un tērzēdams, ar vērtējošu skatienu aplū­kodams savas brūces. Līdz šim ne reizes nebiju redzējis viņu bez drēbēm, tagad, ieraugot viņa augumu, man gluži vai elpa aizrāvās. Nekad man nav piemitusi vājība apjūs­mot miesu — pat ne uz to pusi ne, bet esmu pietiekami ap­veltīts ar mākslinieka izjūtu, lai pienācīgi novērtētu tās daiļumu.

Mani apbūra Vilka Larsena auguma nevainojamās līni­jas un tas, ko varētu nosaukt par tā drausmo skaistumu. Biju pavērojis vīrus rufē. Kaut arī dažiem bija vareni muskuļi, tomēr katram no viņiem piemita kāda nepilnība: te viena ķermeņa daļa vāji attīstīta, te otra pārmērīgi, te ieliekums vai izliekums, kas izjauca simetriju; kājas par īsām vai garām, pārliecīgi dūrās acīs cīpslojums un kauli, vai arī tie par maz bija saskatāmi. Ūfti-Ūfti bija vienīgais ar nevainojamu ķermeņa veidojumu, tomēr viņam piemita kaut kas sievišķīgs.

Bet Vilks Larsens bija tipisks vīrietis, vīrišķīgs, pati pilnība, gandrīz kā dievs. Kad viņš staigāja vai pacēla rokas, spēcīgie muskuļi te saspringa, te atslāba zem zī­dainās ādas. Aizmirsu pateikt, ka iedegusi viņam bija tikai seja. Viņa ķermenis bija balts kā visbaltākajai sie­vietei, jo viņš bija skandināviešu cilmes. Atceros, ka viņš pacēla roku, lai aptaustītu ievainojumu galvā, un es vē­roju bicepsu kustamies kā dzīvu būtni zem balta apvalka, šis pats muskulis vēl nesen gandrīz vai aizsūtīja mani pie senčiem; es biju redzējis to izdalām tik daudzus nā­vējošus sitienus. Nespēju atraut no viņa acis. Stāvēju kā sastindzis, un antiseptiskā pārsēja vīstoklis, ko turēju rokā, attinās un izritinājās pa grīdu.

Viņš man aizrādīja, un es atjēdzos, ka blenžu viņā.

— Dievs nav žēlojis pūļu, jūs radīdams, — es sacīju.

— Jūs tā domājat? — viņš atbildēja. — Arī man pašam bieži ta ir licies, un es esmu gudrojis, kāpēc tas tā.

— Nolūks… — es iesāku.

— Lietderība, — viņš mani pārtrauca. — Šis ķermenis ir radīts lietošanai. Šie muskuļi darināti, lai sagrābtu, plosītu un iznīcinātu tās būtnes, kas stājas man ceļā un apdraud manu dzīvību. Bet vai jūs esat padomājis arī par tām citām būtnēm? Tām taču arī ir kaut kādi mus­kuļi, kas domāti sagrābšanai, plosīšanai un iznīcināšana^; bet, kad tās stājas man pretī un grib atņemt man dzī­vību, es viņas pārspēju gan grābšanā, gan plosīšanā, gan iznīcināšanā. Ar nolūku to nevar izskaidrot. Ar lietderību gan.

— Tas nav skaisti, — es iebildu.

— Jūs gribat teikt, ka dzīvība nav skaista. — Viņš smaidīja. — Tomēr jūs apgalvojat, ka esmu labi veidots. Redzat?

Viņš sasprindzināja kāju lielus un pēdas, spiezdams to pirkstus pret kajītes grīdu, it kā gribētu to sakampt. Muskuļu mezgli, izciļņi un pauguri zem ādas izlocījās un savilkās kamolos.

— Pataustiet! — viņš pavēlēja.

Tie bija cieti kā dzelzs. Un es ievēroju arī, ka viss viņa stāvs ir saspriegts un modrs; gurnu, muguras un plecu muskuļi lēnām pārvietojās un mainīja apveidu; rokas bija mazliet paceltas, to muskuļi piemilza, pirksti saliecās, līdz atgādināja plēsoņas nagus; pat acis mainīja izteiksmi: tajās parādījās skadrums, vērīgums un kvēle, kas lieci­nāja par gatavību cīņai.

— Noturība, līdzsvars, — viņš teica, atbrīvodams mus­kuļus, līdz tie pilnīgi atslāba. — Pēdas, ar ko pieķerties pie zemes, kājas, kas balsta augumu un palīdz turēties pretī, kamēr es ar rokām, pirkstiem, nagiem un zobiem cīnos, lai nogalinātu un neļautu nogalināt sevi. Nolūks? Lietderība ir vairāk piemērots vārds.

Es nestrīdējos. Biju redzējis pirmatnīga plēsoņas kus­tību mehānismu, un tas atstāja uz mani tādu pašu iespaidu, it kā es būtu apskatījis liela karakuģa vai oke­ānā milzeņa mašīnas.

Biju pārsteigts, ka viņa ievainojumi nav smagi, lai. gan kautiņš rufē bija patiešām mežonīgs, un lepojos, ka man izdodas tik veikli tos pārsiet. Bija daži nopietnāki ievainojumi, pārējie — tikai krietnāki nobrāzumi un plēs­tas brūces. Belziens, ko viņš bija dabūjis, pirms pārkrita par bortu, bija pārsitis viņa galvas ādu vairāku collu ga­rumā. Pēc viņa norādījumiem, es iztīrīju un sašuvu pu­šumu, iepriekš noskuvis tā malas. Bez tam viņa kājas ikru muskulis bija stipri saplēsts un izskatījās tā, it kā to būtu plosījis buldogs. Kāds no matrožiem, viņš man pa­stāstīja, esot tajā ieķēries ar zobiem pašā kautiņa sākumā un neesot vairs laidis vajā, kaut arī aizvilkts līdz pašai kāpņu augšai, kur beidzot Vilkam Larsenam izdevies viņu nokratīt.

— Starp citu, Kumpi, kā jau teicu, jūs esat izdarīgs cilvēks, — Vilks Larsens iesāka, kad biju pabeidzis savu darbu. — Jūs jau zināt, ka esmu palicis bez palīga. Tur­pmāk jūs stāvēsiet sardzē, saņemsiet septiņdesmit piecus dolārus mēnesī un ikviens jūs uzrunās ar «mister van Veiden».

— Es… es nekā nejēdzu no navigācijas, jūs taču to zināt, — es izstomīju.

— Tas nemaz nav nepieciešams.

— Man nudien nerūp ieņemt augstus amatus, — es iebildu. — Jau mans pašreizējais necilais amats sagādā man visādas nepatikšanas. Man nav nekādas pieredzes. Zināt, no viduvējības arī tiek savs labums.

Viņš smaidīja, it kā viss jau būtu nokārtots.

— Negribu būt par kapteiņa palīgu uz šī elles kuģa! — es izaicinoši iekliedzos.

Redzēju, ka viņa seja kļūst cieta un acīs parādās ne­žēlīga vizna. Viņš gaja uz savas kajītes durvīm, sacī­dams:

— Un nu, mister van Veiden, ar labu nakti!

— Ar labu nakti, mister Larsen, — es nedroši atbil­dēju.