Jūras vilks

XVIII NODAĻA

Nākošajā dienā, kamēr vētra pamazām zaudēja savu sparu, mēs ar Vilku Larsenu palasījām šo to no anato­mijas un ķirurģijas un nofiksējām Magridža ribas. Kad vētra mitējās, Vilks Larsens kreisēja uz priekšu un atpakaļ pa to okeāna apvidu, kur tā mums bija uzbru­kusi, un tad pagrieza šoneri mazliet vairāk uz rietumiem, komanda pa to laiku pielaboja laivas, izgatavoja un uz­vilka jaunas buras. Citu pēc cita mēs ieraudzījām un pa- nācam roņu medību šonerus, kuri meklēja savas pazudu­šas laivas, uz lielākās daļas no tiem atradās pa ceļam uzņemtās svešās laivas ar visām apkalpēm. Flotes lie­lākā daļa bija turējusies uz rietumiem no mums, un uz visām pusēm izklīdušās laivas kā prātu zaudējušas bija metušās uz tuvāko patvērumu.

Divas no mūsējam ar visiem vīriem, sveikiem un vese­liem, mēs uzņēmām no «Sisko», un par neizmērojamu prieku sev un bēdām man Vilks Larsens atguva Dūmu, Nilsonu un Līču 110 «Sandjego». Un tā, kad bija pagāju­šas piecas dienas, izrādījās, ka mums trūkst tikai četru vīru — Hendersona, Holiouka, Viljamsa un Kellija —, un mēs no jauna medījām roņu bara malās.

Sekodami tam uz ziemeļiem, mēs sākām sastapties ar biedīgajām jūras miglām. Dienu pēc dienas laivas, no­laistas okeānā, izzuda skatienam, gandrīz vēl neskārušas ūdeni, kamēr mēs uz klāja pēc vienādiem starplaikiem pū­tām miglas tauri un pēc katrām piecpadsmit minūtēm likām nograndēt šāvienam. Laivas visu laiku te pazuda, te atradās, jo pastāvēja paradums svešajām laivām medīt uz vietas līdz tam brīdim, kad tās tika atpakaļ uz pašu šonera. Bet, tā kā mums trūka vienas laivas, Vilks Lar­sens, kā tas bija sagaidāms, piesavinājās pirmo pieklī­dušo un lika tās ļaudīm medīt kopā ar mūsējiem, neatļau­jot viņiem atgriezties uz sava kuģa, kad mēs to ieraudzī­jām. Atceros, kā viņš nodzina mednieku un abus matro­žus lejā, pavērsis pret vīru krūtīm šauteni, kad viņu kapteinis, braukdams garām akmens sviediena attālumā, kliegšus apjautajās mums par viņiem.

Tomass Magridžs, tik dīvaini un ietiepīgi pieķēries dzī­vei, drīz atkal kliboja apkārt, izpildīdams savus divkār­šos pavāra un mesas zēna pienākumus. Džonsonu un Līču, tāpat kā agrāk, vajāja un piekāva, un viņi sagaidīja, ka.

beidzoties medību sezonai, būs beigas arī viņiem pašiem, arī pārējiem kuģa ļaudīm bija suņa dzīve, viņu nežēlīgais saimnieks tos notrenkāja kā suņus. Kas attiecas uz Vilku Larsenu un mani, mēs satikām tīri labi, lai gan es ne­spēju pilnībā atbrīvoties no domas, ka pareizākais, ko va­rētu darīt, būtu nogalināt viņu. Viņš neizsakāmi valdzi­nāja mani, un es neizsakāmi baidījos no viņa. Un tomēr es nespēju iedomāties viņu guļam mirušu. Viņā bija kaut kas neiznīcīgs kā mūžīgā jaunība, kas sacēlās un nepie­ļāva šādu ainu. Es varēju viņu iedomāties tikai vienmēr dzīvu un valdonīgu, cīnāmies un iznīcinām citus, pašam paliekot dzīvam.

Viena no viņa izpriecām, kad mēs atradāmies bara vidū un jūra bija pārāk vētraina, lai nolaistu laivas, bija do­ties pašam ar diviem airētājiem un stūrmani medībās. Viņš bija labs šāvējs un pārveda ne vienu vien ādu tā­dos apstākļos, kad citi uzskatīja medības par neiespēja­mām. Likās, ka šī rotaļa ar dzīvību un gandrīz bezce­rīgā cīņa par to viņam ir nepieciešama kā gaiss.

Arvien labāk un labāk apguvu kuģa vadīšanas māku; un kādā jaukā dienā — tādas tagad gadījās reti — es izjutu gandarījumu, viens pats vadot un apkalpojot «Garu» un savācot laivas. Vilku Larsenu atkal mocīja galvas sāpes, un es no rīta līdz vakaram stāvēju pie stū­res rata, burādams pa okeānu pakaļ pēdējai aizvēja puses laivai, piegriezdams šoneri tai klāt un uzceldams to uz klāja tāpat kā pārējās piecas laivas, negaidīdams viņa pavēli vai norādījumu.

Laiku pa laikam mums uzbruka sīpas, jo apvidus bija drēgns un aukains, bet jūnija vidū — viesuļvētra, aug­stākā mērā neaizmirstama un nozīmīga priekš manis to pārmaiņu dēļ, kuras tā ienesa manā turpmākajā dzīvē. Mēs droši vien bijām iekļuvuši gandrīz pašā šī ciklona centrā, un Vilks Larsens metās no tā ārā un devās uz dienvidiem — sākumā ar divkārši ierēvētu štagburu un beidzot ar kailiem mastiem. Nekad nebiju iedomājies, ka viļņi var būt tik lieli. Tie, kurus tiku pieredzējis agrāk, bija tikai tāds ūdens virmojums salīdzinājumā ar šiem, kam galotni no galotnes šķīra pusjūdze un kas slējās — par to esmu pārliecināts — pāri mūsu mastu galiem. Tik augsti tie bija, ka pat Vilks Larsens neuzdrošinājās mai­nīt kuģa virzienu, kaut arī to dzina tālu uz dienvidiem, projām no roņu bara.

Droši vien mēs bijām pagadījušies krietni tālu ceļā, pa kuru tvaikoņi šķērsoja Kluso okeānu, kad viesuļvētra no­rima, un te medniekiem par lielu brīnumu izrādījās, ka esam nokļuvuši starp roņiem, — pēc viņu atzinuma tie piederēja pie kāda cita bara vai tāda kā arjergarda, kas bija visai neparasta parādība. Bet tas nozīmēja — «Lai­vas ūdenī!», šāvienu dunoņu un nožēlojamu slaktiņu visu garo dienu.

Šajā laikā pie manis griezās Līčs. Tikko kā biju bei­dzis uzskaitīt ādas no pēdējās uz klāja uzceltās laivas, kad viņš tumsā pienāca man blakus un klusā balsī jau­tāja:

— Vai jus, mister van Veiden, nevarētu man pateikt, cik tālu mēs esam no krasta un kādā virzienā atrodas Jokohama?

Sirds man no prieka salēcās, jo zināju, kas puisim ir padomā, un es viņam pasacīju prasīto: West-Nord-West, pieci simti jūdžu attālumā.

— Pateicos, ser, — bija viss, ko viņš atbildēja, ieslī­dēdams atpakaļ tumsā.

Nākošajā rītā trūka trešās laivas un Džonsona ar Līču. Nebija vairs arī ūdens muciņu un pārtikas kastu visās pārējās laivās, tāpat abu vīru gultas piederumu un jūras maisu. Vilks Larsens bija pārskaities. Viņš pacēla bu­ras un drāzās West-Nord-West virzienā; divi mednieki pastāvīgi atradās masta galā un ar tālskati vēroja jūru, kamēr viņš pats kā saniknots lauva soļoja pa klāju. Viņš pārāk skaidri zināja, ka esmu labvēlīgi, noskaņots pret bēgļiem, lai par novērotāju sūtītu augšā mani.

Pūta spirgts, bet brāzmains vējš, un sadzenāt zilajā bezgalībā niecīgo laiviņu bija tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Taču Vilks Larsens izspieda no «Gara» visu, ko tas spēja, lai nokļūtu starp bēgļiem un zemi. To paveicis, viņš kreisēja uz priekšu un atpakaļ šķērsām virzienam, kādu pēc viņa pārliecības abi vīri bija izrau­dzījušies.

Trešās diensa rītā īsi pēc astoņām glasēm no masta gala atskanēja Dūma sauciens, ka laiva pamanīta. Visi matroži sastājās gar reliņiem. No rietumiem vilka sīva brīze, pieteikdama stiprāku pūtienu vēlāk; un tur, aizvēja pusē, uzlecošās saules mirguļojošā sudrabā, parādījās un nozuda melns plankumiņš.

Mēs mainījām kursu un metāmies tam pakaļ. Mana sirds bija smaga kā svins. Jau iedomājoties vien, kas no­tiks, man kļuva nelabi; un, kad es ielūkojos uzvaras ap­ziņā mirdzošajās Vilka Larsena acīs, viņa stāvs izplūda — un es izjutu gandrīz nepārvaramu tieksmi mesties viņam virsū. Doma par Līčam un Džonsonam draudošo vardar­bību tā satrauca, ka mani droši vien pārņēma neprāts. Zinu, ka apstulbumā nozagos lejā mednieku kajītē un, kad tikko kā sāku atkal kāpt augšup uz klāja ar pielā- dētu šauteni rokā, es izdzirdu kādu pārsteigumā saucam:

— Tai laivā tak ir pieci cilvēki!

Bez spēka, drebēdams atslējos pret trapu, kamēr teikto apstiprināja pārējo vīru piezīmes. Tad ceļgali man saļo­dzījās un es noslīgu zemē, atguvis sajēgu, bet satriekts, apzinoties, ko bezmaz būtu izdarījis. Turklāt, nolicis šau­teni vietā un lavīdamies atpakaļ uz klāja, es jutos ļoti pa­teicīgs liktenim.

Neviens nebija pamanījis manu prombūtni. Laiva bija pietiekami tuvu, lai mums kļūtu skaidrs, ka tā ir lielāka par roņu mednieku laivām un arī citādi būvēta. Kad pie- kļuvām tuvāk, iekšā sēdētāji nolaida buru un izcēla mastu. Ievilkusi airus, viņi gaidīja, lai mēs piebraucam klāt un uzņemam visus uz kuģa.

Diīms, kurš bija nokāpis uz klaja un tagad stāvēja man blakus, sāka zīmīgi spurkt. Es jautājoši paskatījos uz viņu.

— Nu tik būs jauki! — viņš ķiķināja.

— Kas noticis? — es noprasīju.

Viņš iespurdzās no jauna.

— Vai tad jūs neredzat tur, pakaļgalā, laivas dibenā? Lai tad es vairs nenošauju nevienu roni, ja tas nav sie­višķis!

Ieskatījos vērīgāk, bet nebiju drošs, līdz pārsteiguma saucieni sāka skanēt no visām pusēm. Laivā atradās četri vīrieši, bet tās piektais pasažieris neapšaubāmi bija sie­viete. Mūs bija pārņēmis satraukums — visus, tikai ne Vilku Larsenu, kurš pārāk nepārprotami jutās vīlies, ka tā nav pašu laiva ar abiem viņa ļaunprātības upuriem.

Mēs nolaidām klīveri, pārlikām vēja pusē štagburas šo- tes, pilnīgi ievilkām grotšoti un pagriezāmies pret vēju. Airus no jauna iegremdēja ūdenī, un ar dažiem to vil­cieniem laiva atradās mums blakus. Tagad es pirmo reizi dabūju kaut cik pamatīgāk apskatīt sievieti. Viņa bija ievīstīta vīrieša mētelī, jo rīts bija drēgns; un es nevarēju saredzēt neko citu kā tikai seju un kuplus, gaišbrūnus matus, kas spraucās ārā no jūrnieka cepures. Acis bija lielas, brūnas un mirdzošas, mute maiga un jūtelīga un pati seja glezni ovāla, lai. gan saule un sājais vējš to bija aprāvuši sarkanu.

Man viņa likās kā būtne no citas pasaules. Izjutu pēc viņas alkatīgu tieksmi kā izbadojies cilvēks pēc maizes. Bet es jau arī nebiju redzējis sievieti ļoti ilgu laiku. Zinu, ka mani bija pārņēmis liels izbrīns, gandrīz apstulbums — šī tātad bija sieviete? — es pat aizmirsu sevi un savus kapteiņa palīga pienākumus un nepiedalījos izglābto uz­celšanā uz klāja. Jo, kad viens no matrožiem padeva sie­vieti Vilka Larsena pretī pastieptajās rokās, viņa ielūko­jās mūsu ziņkārīgajās sejās un smaidīja — jautri un mī­līgi, kā spēj smaidīt vienīgi sieviete un kā es tik sen ne­biju redzējis nevienu smaidām, biju pat aizmirsis šādu smaidu esamību.

— Mister van Veiden!

Vilka Larsena balss mani skarbi atsauca īstenībā.

— Vai jūs nenovestu lēdiju lejā un neparūpētos par viņas atpūtu un ērtībām? Sagatavojiet to brīvo kajīti bak- borta pusē! Lieciet, lai pavārēns to sakārto! Un paskatie­ties, ko jūs varat līdzēt viņas sejai! Tā ir pārāk stipri apdegusi.

Viņš strupi novērsās no mums un sāka iztaujāt jaun­uzņemtos vīrus. Laivu pameta jūrā, kaut arī viens no viņiem nosauca to par «baigo kaunu», kad Jokohama tik tuvu.

Atklāju sevī savādas bailes no šīs sievietes, kuru es pavadīju uz kuģa pakaļgalu. Turklāt jutos neveikli. Man likās, ka es pirmo reizi atskārstu, kāda vāra un trausla būtne ir sieviete, un, kad saņemu viņas roku, lai palī­dzētu nokāpt pa trapu lejā, mani pārsteidza, cik tā ir maza un mīksta. Viņa patiešām bija slaida un trausla — bet tādas jau sievietes mēdz būt —, taču man viņa šķita tik gaisīgi viegla un glezna, ka tīri vai sagaidīju sadrū­pam viņas delmu no mana tvēriena. To visu vaļsirdīgi stāstu, lai parādītu, kāds pēc ilgās atšķirtības no sievie- lēm bija mans pirmais iespaids par viņam vispār un par Modu Brūsteru it īpaši.

— Nav nekādas nepieciešamības pārāk rūpēties par mani, — viņa iebilda, kad biju viņu nosēdinājis Vilka Lar­sena atzveltnes krēslā, ko steigā tiku atvilcis no kapteiņa kajītes. — Šorīt vīri kuru katru mirkli cerēja ieraudzīt zemi, un kuģim vajadzētu to sasniegt, pirms uznāk nakts, — vai jums tā neliekas?

Viņas vientiesīgā paļāvība tuvākajai nākotnei samul­sināja mani. Kā gan lai es viņai izskaidroju patieso stā­vokli, kā lai izstāstu par šo dīvaino cilvēku, kurš zogas pa jūru kā Liktenis, un visu to, ko pats uzzināju tikai vairāku mēnešu laikā? Bet es atbildēju godīgi:

— Ar kuru katru citu kapteini jūs nokļūtu malā Joko- liamā rīt. Bet mūsējais ir ērmots vīrs, un es jūs lūdzu būt gatavai uz visu — sapratāt? — uz visu.

— Es … es atzīstos, ka diez kā gan nesaprotu, — viņa izstomīja ar apjukuma, bet ne izbaiļu izteiksmi acīs.

— Jeb vai mans priekšstats, ka ļaudīm, kuri pārdzīvojuši kuģa bojā eju, vienmēr tiek parādīta vislielākā uzmanība, būtu maldīgs? Zināt, tas taču ir tāds sīkums. Mēs esam tik tuvu zemei.

— Atklāti sakot, es nezinu, — centos viņu nomierināt.

— Es tikai vēlējos jūs sagatavot pašam ļaunākajam, ja tas notiktu. Sis vīrs, šis kapteinis, ir necilvēks, īsts ne­labais, un neviens nevar pateikt, kā viņš rīkosies nāka­majā mirklī.

Sāku uzbudināties, bet viņa mani pārtrauca.

— A, es saprotu, — un viņas balss skanēja gurdi. Acīm redzot, domāšana viņai sagādāja grūtības. Skaidrs, ka šī sieviete atradās uz fiziska sabrukuma robežas.

Viņa vairs neuzdeva nevienu jautājumu, un es netu­rēju par vajadzīgu vēl kaut ko piebilst, pievērsdamies Vilka Larsena rīkojumam, — viņš taču lika parūpēties par viņas labklājību. Šaudījos apkārt gluži kā mājasmāte, sadabūdarns veldzējošu šķidrumu viņas saulē apdegušajai sejai, sameklēdams Vilka Larsena personiskajos krāju­mos portvīna pudeli, es zināju, ka tai vajag tur būt, un dodams Tomasam Magridžam norādījumus, kā iekārto­jama brīvā savrupkajīte.

Vēja stiprums strauji pieņēmās, «Gars» nosvērās arvien vairāk un vairāk uz sāniem, un ap to laiku, kad kajīte bija kārtībā, tas mundrā gaitā nesās cauri ūdeņiem. Biju pilnīgi aizmirsis Līča un Džonsona esamību, kad pēkšņi pa atvērto trapa eju kā pērkona spēriens nogranda: «Ei, laiva!» Tā nepārprotami bija Dūma balss, kas atskanēja no masta gala. Uzmetu skatienu sievietei, bet viņa, neiz­sakāmi nogurusi, ar aizvērtām acīm, bija atlaidusies at­zveltnes krēslā. Šaubījos, vai viņa tika kaut ko dzirdē­jusi, un nolēmu nepieļaut, ka viņa redzētu varmācību, kura — to es zināju — sekos bēgļu noķeršanai. Viņa bija nogurusi. Ļoti labi. Lai viņa guļ.

Uz klāja atskanēja skubīgas pavēles, kāju dipoņa un rēvkniteļu plīkšķi, «Garam» apsviežoties pret vēju un pārejot uz pretējo halzi. Kad, vējam ieguļoties burās, ku­ģis nosvērās uz otriem sāniem, krēsls sāka slīdēt pa ka­jītes grīdu — un es pielēcu tam klāt tieši laikā, lai ne­ļautu izglābtajai sievietei nokrist zemē.

Viņas acis bija pārāk aizmiegotas, lai izrādītu vairāk par atblāzmu no tā snaudīgā pārsteiguma, kas sievieti mulsināja, kad viņa paskatījās uz mani, un, nākdama man līdzi uz savu kajīti, viņa tik tikko turējās uz kājām. Magridžs divdomīgi ņirdza man sejā, kad es stūmu viņu ārā un liku atgriezties kambīzē pašam pie sava darba; un viņš man atriebās, aizrautīgi izplatot starp medniekiem valodas par to, cik lieliska «istabene» es esot.

Sieviete smagi atbalstījās pret mani, un es no visas tiesas esmu pārliecināts, ka ceļā no atzveltnes krēsla uz savrupkajīti viņa bija piemiguši. To es atklāju, kad viņa, šonerim pēkšņi sazveļoties, gandrīz krišus iekrita kojā. Viņa pamodās, snaudīgi pasmaidīja un no jauna iegrima miegā; un es viņu atstāju guļam zem pāris biezām jūr­nieku segām ar galvu uz spilvena, ko tiku pievācis no Vilka Larsena kojas.