Jūras vilks

IX NODAĻA

Trīs dienas atpūtas, trīs svētlaimīgas atpūtas dienas — tāds bija mans guvums, uzturoties Vilka Larsena sabied­rībā, ēdot pie mesas galda un nedarot nekā cita kā tikai pārspriežot dzīvi, literatūru un pasauli., kamēr Tomass Magridžs sirdījās, ārdījās un darīja tiklab savu, kā arī manu darbu.

— Piesargies, ka nesapūš vētru, — to vien es tev varu ieteikt, — Luiss mani brīdināja, kad biju izgājis uz klāja, kamēr Vilks Larsens bija aizņemts, izšķirot mednieku ķildu. — Ko tu vari zināt, kas notiks, — Luiss turpināja, kad raudzīju no viņa dabūt noteiktākas ziņas. — Tas virs ir tikpat svaidīgs kā strāvās gaisā vai ūdenī. Nekad nevar saprast, ko viņš darīs. Tev tikai vajag iedomāties, ka tu viņu pazīsti, un sākt raudzīties uz viņu ar labvēlī­gākām acīm, kad viņš turpat apsviežas uz otru pusi un aurodams metas tev virsū, saplēsdams skrandās visas ta­vas pasāta buras.

Tāpēc es nejutos visai pārsteigts, kad man uzbruka Luisa pareģotā brāzma. Mēs bijām iekarsusi sarunā — par dzīvi, protams, — un, kļuvis pārdrošs, es pārmērīgi nosodīju Vilku Larsenu un viņa dzīvi. Taisnību sakot, es viņu vivisecēju un izvandīju viņa dvēseli tikpat aizrau­tīgi un pamatīgi, kā viņš to mēdza darīt ar citiem. Iespē­jams, ka man piemīt tāds trūkums kā dzēlīgs runas veids; bet es aizmirsu savaldību un tik graizīju un šaustīju viņu, līdz Vilks Larsens niknumā vārījās. Tumšais iedegums uz viņa sejas aiz bardzības kļuva pavisam melns, acis zvēroja. Tajās nebija ne vēsts no skaidras apziņas vai vesela saprāta — bez drausmīgajām ārprātīgā dusmām tur nemanīja nekā cita. Es ieraudzīju savā priekšā viņā iemiesojušos vilku, turklāt šis vilks bija traks.

Ierēkdamies viņš klupa man klāt un sagrāba manu roku. Biju sasparojies neļaut sevi iebiedēt, kaut gan iekšķīgi es drebēju; taču šī vīra ārkārtīgais spēks izrādījās pārak liels manam sīkstumam. Viņš bija sagrābis manu augš­delmu ar vienu pašu roku, un, kad viņa tvēriens kļuva ciešāks, mana apņēmība pagaisa — un es spalgi ieklie­dzos. Zem kājām man izzuda pamats. Es vienkārši nebiju spējīgs nostāvēt un izturēt mokošās sāpes. Mani muskuli atsacījās klausīt. Sāpes bija pārāk lielas. Man likās, ka bicepss ir galīgi sašķaidīts.

Šķita, viņš atjēdzās, jo viņa acīs parādījās saprāta at­spulga, un, īsi iesmējies (viņa smiekli gan vairāk atgā- dinaja ņurdoņu), viņš atlaida vaļīgāk savas knaibles. Juzdamies ļoti nevarīgs, es saļimu uz grīdas, kamēr viņš apsēdās, aizkūpināja cigāru un vēroja mani, kā kaķis vēro peli. Locīdamies sāpēs, es saskatīju viņa acīs interesi, ko biju tur tik bieži manījis, izbrīnu un neizpratni, pētīgumu, viņam raksturīgo nemitīgo jautājumu, ko tas viss īsti no­zīmē.

Pēdīgi es uzrausos kājās un kāpu augšā pa trapu. Rim­tais laiks bija beidzies, un man neatlika nekas cits ka at­griezties kambīzē. Mana kreisā roka bija nejūtīga, gluži kā paralizēta, un pagāja dienas, līdz varēju to atkal lie­tot, bet tomēr tikai pēc vairākām nedēļām no tās izzuda pēdējās sāpes un stīvums. Un Vilks Larsens taču netika darījis nekā vairāk kā vien saņēmis savā plaukstā manu dilbu un samiedzis. Viņš nebija to žņaudzis vai raustījis. Vienīgi sakļāvis delnu stingrā spiedienā. Ko viņš būtu varējis izdarīt, es visā pilnībā atskārtu tikai nākošajā dienā, kad viņš pabāza galvu kambīzē un par zīmi drau­dzīgu attiecību atjaunošanai apvaicājās, kā klājas manai rokai.

— Varēja būt arī ļaunāk, — viņš pasmaidīja.

Es patlaban mizoju kartupeļus. Viņš paņēma no bļodas kartupeli. Tas bija paprāvs, ciets un nemizots. Aizvēris sauju, viņš to sažņaudza, un kartupelis šķidrās strūklās izšļāca pa viņa pirkstu starpam. Mīkstās atliekas viņš iemeta atpakaļ traukā un pagriezies aizgaja, taču es guvu skaidru priekšstatu par to, kas ar mani būtu varējis at­gadīties, ja šis briesmonis būtu licis man izjust savu pa­tieso spēku.

Bet, neraugoties uz visu, šīs trīs dienas bija labas, jo tās jāva manam celim atpūsties, kas tam bija ļoti nepie­ciešami. Tas jutās daudz labāk, piepampums bija krietni samazinājies, un kauliņš likās atgājis atpakaļ īstajā vietā. Taču šīs trīs dienas ilgā atpūta sagādāja man arī tās ne­patikšanas, kuras biju jau paredzējis. Tomasam Magri- džam bija nepārprotams nolūks likt par šīm trim dienām man samaksāt. Viņš izturējās pret mani zemiski, nepār­traukti lamājās un uzkrāva man arī savus pienākumus. Viņš pat uzdrošinājās pacelt pret mani roku, bet es pats jau arī sāku kļūt zvēram līdzīgs un tik nepārprotami pa­radīju viņam zobus, ka ar to droši vien atbaidīju viņu. Laikam gan tā nebija nekāda pievilcīgā aina, kad es, Hamfrijs van Veidens, sēdēju tajā smirdīgajā kuģa vir­tuvē, ierāvies kaktā un darīdams savu darbu, seju ar at­ņirgtiem zobiem kā sunim pagriezis pretī tā radījuma se­jai, kurš grasījās mani sist, bet acīs man mirdzēja bai­les, nevarības apziņa un drosme, kas rodas no bailēm un nevarības apziņas. Sī aina man nemaz nepatīk. Tā pārāk stipri atgādina slazdos nokļuvušu žurku. Man ne­gribas to pat atcerēties, tomēr tā bija iespaidīga, jo si­tiena draudi nepiepildījās.

Tomass Magridžs kāpās atpakaļ, skatīdamies tikpat nai­dīgi un ļauni kā es. Mēs bijām pāris kopā iesprostotu zvēru un nekas vairāk un rādījām viens otram zobus. Viņš bija gļēvulis un baidījās man sist, jo es pirms tam nebiju pietiekami satrūcies, tāpēc viņš izraudzījās citu pa­ņēmienu kā mani iebiedēt. Kambīzē bija tikai viens kaut cik noderīgs virtuves nazis. Nokalpojis ilgus gadus, tā ga­rais asmens bija sadilis plāns. Tas izskatījās neparasti šaušalīgs, un sākumā, to lietojot, es katru reizi nodrebēju. Pavārs patapināja no Johansena galodu un ņēmās asināt nazi. Viņš darīja to varen plātīgi, laiku pa laikam uzmez­dams man zīmīgus skatienus. Augu dienu viņš to trina no viena gala līdz otram. Kad vien viņš varēja atrast brīvu brītiņu, viņš izvilka nazi un tik trina vienā laidā. Ģelzis kļuva ass kā bārdas dzenamais. Pavārs to pārbaudīja uz īkšķa vai velkot pāri nagam. Viņš ar to skuva spalvas uz savas rokas, nopētīja asmeni rūpīgi, kā ar mikroskopu un vienmēr kaut kur uz tā atklāja vai izlikās atklājam Ieadu sīku nelīdzenumu. Tad viņš atkal lika nazi uz galodas un trina, trina, trina, es būtu varējis vai skaļi smieties — tik jocīgi tas bija.

Taču tas bija arī nopietni., jo es pārliecinājos, ka viņš ir spējīgs laist nazi darbā, ka aiz visas viņa mazdūšības slēpjas gļēvuma drosme, tāda pati kā manējā, kas va­rētu pamudināt viņu darīt tieši to, pret ko sacēlās viņa gļēvais un bailīgais raksturs.

— Pavārēns asina priekš Kumpja nazi, — tādas valo­das izplatījās matrožu starpā, un viens otrs viņu par to piezoboja. Bet viņš to nemaz neņēma ļaunā, tas viņam istenībā pat patika, un viņš māja ar galvu, apliecinādams, ka viņam padomā kaut kas drausmīgs, līdz Džordžs Līčs, agrākais mesas zēns, atļāvās par viņu rupji pajokoties.

Līčs bija viens no matrožiem, kurus norīkoja norumulēt Magridžu pēc kāršu spēles ar kapteini. Līčs, acīm redzot, bija izpildījis savu uzdevumu tik cītīgi, ka pavārs ne­gribēja viņam to piedot. Uz Līča joku pavārs atbildēja ar nekrietnām lamām, kas netaupīja pat senču godu. Magridžs draudēja Līčam ar nazi, ko trina priekš manis. Līčs tikai smējās un apbēra pavāru ar jaunu rupjību devu, un, pirms kāds no mums apjēdza, kas noticis, ātrs naža cirtiens bija pāršķēlis puiša labo roku no delnas līdz elko­nim. Ar naidu sejā pavārs kāpās atpakaļ, turēdams sev priekšā nazi gatavībā aizstāvēties. Bet Līčs uzņēma atga­dījumu gluži mierīgi, lai gan asinis šļāca uz klāja kā ūdens no strūklakas.

— Gan jau es tevi, pavārēn, nogrambāšu, — viņš teica, — un tad tev klāsies plāni. Man vēl nemaz nedeg. Es izrēķināšos ar tevi, kad tu būsi bez naža.

To pateicis, viņš pagriezās un mierīgi gāja projām. Magridža seja bija zaudējusi krāsu aiz bailēm par to, ko viņš bija izdarījis un kas viņam agri vai. vēlu gaidāms no sadurtā puiša. Bet pret mani viņš izturējās vēl me- žonīgāk nekā agrāk. Neraugoties uz bailēm no atmak­sas, kas viņam draudēja par šo nodarījumu, pavārs sa­prata, ka man tas bija noderējis par uzskatāmu mācību, un kļuva vēl nekaunīgāks, vārdu sakot, jutās kā uzvarē­tājs. Turklāt, redzot otram nolaistās asinis, viņā bija pa­modušās slepkavīgas dziņas, kaut kas līdzīgs ārprātam. Šīs parādības psiholoģiskais pamatojums ir visai sarež­ģīts, tomēr es izpratu viņa domu gājienu tik skaidri, it kā lasītu par to grāmatā.

Dienas gāja. «Gars» joprojām, pasātu dzīts, putas šķiezdams, brāzās uz priekšu, un es varu apzvērēt, ka ār­prāts Tomasa Magridža acis pieņēmās. Atzīstos, mani sa­grāba bailes, pamatīgas bailes. Pavārs trina, trina un trina nazi cauru dienu. Kad viņš pārbaudīja skaudro as­meni un noraudzījās manī, viņa skatienā zvēroja nepār­protama asinskāre. Baidījos uzgriezt viņam muguru, un, izejot no kambīzes, es kāpos atpakaļ atmuguriski — par lielu uzjautrinājumu matrožiem un medniekiem, kuri, sa­pulcējušies bariņos, nepalaida garām izdevību noskatīties šo izrādi. Sasprindzinājums bija pārāk liels. Dažreiz es domāju, ka tas padarīs mani traku, kas būtu visai iespē­jami uz šī ārprātīgo un necilvēcīgo radījumu kuģa. Mana dzīvība bija apdraudēta katru stundu, katru minūti. Biju briesmās nokļuvis cilvēks, un tomēr neviens pats no visas apkalpes nejuta man līdzi un nenāca palīgā. Reizēm es jau gatavojos izlūgties Vilka Larsena aizsardzību, bet tad es iedomājos velnišķīgo izsmieklu viņa acīs, viņš taču apšaubīja dzīvības vērtību un ņirgājās par to, un es at­teicos no sava nodoma. Citreiz es nopietni apsvēru domu par pašnāvību, un bija nepieciešams viss manas optimis­tiskās filozofijas spēks, lai mani atturētu mesties nakts tumsā pāri kuģa malai.

Vairākkārt Vilks Larsens mēģināja iesaistīt mani pār­runās, bet es atbildēju strupi un izvairījos no viņa. Bei­dzot viņš man pavēlēja atkal uz laiku ieņemt savu vietu pie viņa kajītes galda un ļaut pavāram darīt manu darbu. Tad es viņam atklāti pateicu, kas man bija jāpacieš no Tomasa Magridža to triju dienu dēļ, kad kapteinis man parādīja labvēlību. Vilks Larsens uzlūkoja mani ar smai­došām acīm.

— Re, kā! Tātad jums ir bail? — viņš ņirgājās.

— Jā, — es izaicinoši un godīgi atbildēju, — man ir bail.

— Tadi nu jus esat, — viņš pa pusei dusmīgi iesaucās. — Jūs apjūsmojat savas nemirstīgās dvēseles un baidā­ties mirt. Ieraugot asu nazi un gļēvu koknejieti, dzīves alkas ņem virsroku pār visu jūsu muļķīgo lētticību. Kā tad nu tā, mans mīļais, jūs taču dzīvosiet mūžīgi! Jūs esat dievs, un dievu nav iespējams nonāvēt. Pavārēns jums nekā nevar padarīt. Jūs esat pārliecināts par savu augšāmcelšanos. No kā tad jums jābaidās? Jūs gaida mūžīga dzīvošana. Jūs esat miljonārs, turklāt tāds, kura manta nevar iet zudumā, tā ir mazāk iznīcīga par zvaigznēm un tikpat nebeidzama kā telpa un laiks. Jūsu pamatkapitālu nav iespējams samazināt. Nemirstībai nav ne sākuma, nedz gala. Mūžība ir mūžīga, un, kaut arī jūs nomirtu tagad, nākotnē jūs turpināsiet dzīvot kaut kur citur. Un tas viss taču ir tik bezgala skaisti — no­kratīt šo miesu un Jaut atraisīties ieslodzītajam garam. Pavārēns nevar jums nodarīt pāri. Viņš var vienīgi pielikt plecu un pagrūst jūs uz tā ceļa, kas jums ejams mūžīgi mūžam.

Bet, ja jūs tūlīt vēl nevēlaties tur nokļūt, kādēļ gan neaizgrūst uz turieni pavārēnu? Saskaņā ar jūsu priekš­statiem arī viņam ir jābūt nemirstības miljonāram. Jūs neesat spējīgs izputināt viņu. Viņa akcijām apgrozībā vienmēr būs nominālvērtība. Nonāvējot viņu, jūs nevarat samazināt viņa dzīves ilgumu, jo tam nav ne sākuma, ne gala. Katrā ziņā viņš kaut kur kaut kā turpinās dzī­vot. Nu tad sagādājiet viņam šādu iespēju! Ietrieciet viņā nazi un palaidiet brīvē viņa garu! Pašreizējos apstākļos tas atrodas nejaukā cietumā, un jūs tikai izdarīsiet viņam pakalpojumu, uzlaužot šā cietuma durvis. Un kas zina — varbūt tas būs ļoti skaists gars, kas no savas pretīgās čaulas pacelsies augšup debesu zilgmē. Aizgrūdiet viņu uz turieni, un es iecelšu jūs viņa vietā, viņš taču nopelna četrdesmit piecus dolārus mēnesī.

Bija skaidrs, ka nav ko gaidīt palīdzību vai žēlastību no Vilka Larsena. Es varēju paļauties tikai uz sevi pašu; un baiļu radītā drosmē es nolēmu stāties pretī Tomasam Magridžam ar viņa paša ieročiem. Aizņēmos no Johan- sena galodu. Luiss, laivas stūrētājs, jau agrāk bija man lūdzis iebiezinātu pienu un cukuru. Noliktava, kur glabā­jās šādi gardumi, atradās zem mesas grīdas. Izmanto­dams izdevību, es nozagu piecas bundžas piena, un tajā naktī, kad Luisam iekrita sardze uz klāja, es no viņa pret tām iemainīju dunci, tikpat plānu un mežonīga iz­skata kā Tomasa Magridža dārzeņu ģelzis. Tas bija sarū­sējis un truls, bet es griezu tecilu, kamēr Luiss padarīja to asu. Tonakt es gulēju ciešāk nekā parasti.

Nākamajā rītā pēc brokastīm Tomass Magridžs, kā vienmēr, uzsāka trīt, trīt, trīt. Es piesardzīgi vēroju viņu, jo, ceļos nometies, grābu no krāsns ārā pelnus. Kad, iz­gāzis tos jūrā, atgriezos, viņš sarunājās ar Harisonu, kura godīgajā lauka sejā atspoguļojās sajūsma un ap­brīns.

— Jā, — Magridžs stāstīja, — un kot' tiesneša kungs dara? Ņem un ietupina mani uz diviem gadiem Redingā. Bet lai es uz vietas akls palieku, ja es par to daudz bē­dāju. Toties tam otram purns pagalam izķēmots. Tev viņu vajadzēja redzēt! Nazis tāds pats kā šiten tas. Es to iedūru tikpat kā mīkstā sviestā, un kā viņš kvieca — tas tik bija ko vērts — vairāk par veselu kumēdiņu būdu! — Viņš pameta acis uz manu pusi, lai redzētu, vai es to dzirdu, un turpināja: — «Es to negribēju darīt, Tomij,» viņš šņukstēja, «dies stāvi man klāt, es to negribēju!» — «Es tev, vella bērns tāds, parādīšu — negribēju,» es saku un metos viņam pakaļ. Es viņu sakapāju lupatu lēveros, kā es te stāvu, un viņš visu laiku kviec. Reiz viņam iz­devās ar roku saķert nazi, viņš grib to noturēt. Bija ap­ņēmis apkārt pirkstus, bet es kā raunu — tā šim līdz kaulam. O, tas tik bija paskats, to tu vari man ticēt!

Stūrmaņa sauciens pārtrauca asiņaino stāstu, un Ha­risons devās uz kuģa pakaļgalu. Magridžs apsēdās uz augstā kambīzes sliekšņa un turpināja asināt tuteni. Es noliku liekšķen un aukstasinīgi nosēdos uz ogļu kastes iepretim viņam. Viņš apveltīja mani ar ļaunu skatienu. Joprojām mierīgi, kaut gan sirds man satraukumā puk- stin pukstēja, es izvilku Luisa dunci un sāku to uz ga­lodas trīt. Gaidīju, ka koknejietis iedegsies negantās dus­mās, bet man par izbrīnu viņš nelikās par mani ne zinis, tikai trina savu ieroci. Es arī. Veselas divas stundas mēs ta nosēdējām aci pret aci trīdami, trīdami, trīdaini, līdz ziņa par to izplatījās pa visu kuģi — un puse apkalpes sadrūzmējās pie kambīzes durvīm, lai noraudzītos šajā skatā.

Tika izteikti neskaitāmi pamudinājumi, doti padomi, un Rēnais Homērs, rāmais, mazrunīgais mednieks, kas iz­skatījās pēc tāda, kurš pat pelītei nespētu nodarīt pāri, ieteica man likt mierā pavāra ribas un triekt asmeni vē­derā, raujot to no apakšas uz augšu, vienlaikus pielieto­jot «spāņu grīsti», kā viņš šo paņēmienu nosauca. Līčs, pārsieto roku pastiepis uz priekšu, lai tā visiem būtu labi redzama, lūdza, lai es kādas pavāra atliekas atstājot arī viņam. Vilks Larsens pāris reižu apstājās uz pūpes no- kares, ar interesi noskatīdamies, kā tas, kam pēc viņa pārliecības vajadzēja būt tai rūgstošajai vielai, ko viņš pazina ar vārdu dzīvība, kumuro un ķepurojas.

Un es nekautrējos atzīties, ka tobrīd dzīvības vērtība arī manās acīs bija kritusi zemu. Un nebija jau arī tur nekā jauka, nekā dievišķīga — vienīgi divas gļēvas, kus­tīgas būtnes, kas sēdēja, trīdamas uz galodas tēraudu, un bariņš citu kustīgu būtņu, dažas gļēvas, citas ne, kas noskatījās. Puse no tām — par to es esmu pārliecināts — dega nepacietībā redzēt, kā mēs izlejam viens otra asi­nis. Tā būtu bijusi izklaidēšanās. Un es nedomāju, ka at­rastos kāds, kurš iejauktos, ja mēs būtu saķērušies cīņā uz dzīvību un nāvi.

No otras puses — visa šī lieta bija smieklīga un bēr­nišķīga. Trin, trin, trin — Hamfrijs van Veidens trin nazi kuģa virtuvē un ar īkšķi pārbauda tā asumu! No visiem stāvokļiem šāds bija visneiedomājamākais. Zinu, ka manu aprindu ļaudis nebūtu ticējuši, ka tas ir iespējams. Ne jau bez iemesla es visu mūžu biju saukts par «Lellīti», un tas, ka «Lellītis» van Veidens ir spējīgs darīt kaut ko tādu, bija atklājums ITamfrijam van Veidenam, kurš nezi­nāja: priecāties vai kaunēties?

Bet nenotika nekas. Kad bija apritējušas divas stundas, Tomass Magridžs nolika nazi ar galodu pie malas un pa­stiepa man pretim roku.

— Kāda jēga tik dumi pataisīt pašiem sevi par ap­smieklu priekš šitiem mūlāpiem? — viņš noprasīja. —Viņi mūs nemīl un ar nāvīgu prieku noskatītos, kā mēs viens otram pārgriežam rīkli. Tu, Kumpi, ir tīri lādzīgs. Tev ir dūša kā miets, kā jūs jeņķi sakāt, un savā ziņā tu man patīc. Tāpēc nāc šurp un dod roku!

Lai kāds gļēvulis būdams, es tomēr nebiju tik gļēvs kā viņš. Biju izcīnījis nepārprotamu uzvaru un ne par matu nevēlējos no tās atkāpties, spiežot viņa riebīgo roku.

— Nu labi, — viņš bez lepnuma sacīja, — ka ne, ne, tāpēc jau mana patikšana pret tevi nepaliks mazāka. — Un, lai saglābtu godu, viņš nikni uzbruka skatītājiem: — Vācās prom no manām kambīzes dūrēm, sasodītie lem­pji tādi!

Šo pavēli pastiprināja tējkanna ar verdošu ūdeni, uri, to ieraudzījuši, matroži steidzīgi metās prom. Tomasam Magridžain tā bija sava veida uzvara un ļāva vieglāk samierināties ar sakāvi, ko viņš piedzīvoja no manis, kaut gan viņš, protams, bija pārāk piesardzīgs, lai mēģinātu padzīt arī medniekus.

— Redzams, ka pavārēnam beigas, — dzirdēju Dūmu sakām Horneram.

— Kāda runa! Tagad viņam ir aplauzti ragi, un uz priekšu Kumpis būs kambīzē saimnieks.

Magridžs to dzirdēja un uzmeta man ātru skatienu, bet es ne ar ko neizrādīju, ka šī saruna nonākusi līdz manām ausīm. Nedomāju, ka mana uzvara būs tik tāl­ejoša un pilnīga, bet nolēmu neizlaist no rokām nekā no tā, ko biju sasniedzis. Turpmāko dienu gaitā Dūma pare­ģojums tomēr piepildījās. Koknejietis kļuva pret mani pat pazemīgāks un verdziskāks nekā pret Vilku Larsenu. Es viņu vairs neuzrunāju ar «mister» un «ser», nemazgāju netīros katlus un nemizoju kartupeļus. Es darīju vienīgi pats savu darbu, turklāt kad un kā es to atradu par va­jadzīgu. Bez tam dunci es nēsāju pēc jūrnieku parauga makstī pie sāniem un pret Tomasu Magridžu turpmāk iz­turējos valdonīgi, nevērīgi un nicinoši.