Jūras vilks

XXX NODAĻA

Nav jābrīnās, ka nosaucām savu patvērumu par Pūliņu salu. Divas nedējas nomocījāmies, celdami būdu. Moda par visām varēm gribēja palīdzēt, un man vai raudas mācās virsū, redzot viņas līdz asinīm nobrāztās rokas. Un tomēr lepojos ar viņu tieši par to. Tā bija īsta varo­nība, kā šī vieglas dienas baudījusī trauslā sieviete pacieta drausmīgās grūtības, kā viņa, slēpdama vājos spēkus, uz­ņēmās darbus, kas bija pa plecam tikai īstai zemniecei. Viņa savāca daudz akmeņu, ko es iebūvēju būdas sie­nās, un ij dzirdēt negribēja, kad lūdzos viņu atteikties no šā darba. Beidzot viņa tomēr piekāpās un uzņēmās vieglākās rūpes — vārīt ēst, lasīt ziemai malku un sa­raust ķērpjus.

Būdas sienas uzslējām diezgan ātri un viegli, viss ve­dās gludi un bez grūtībām, kamēr nonācām līdz jumtam. Ko līdzēja mūsu četras sienas, ja nebūs jumta? No kā lai darina jumtu? Tiesa, mums bija rezerves airi. Tie noderēs par spārēm — bet ar ko tās pārsegt? Ķērpji šim nolūkam nederēja. Tundras zāle arī ne. Bura mums bija vajadzīga laivai, bet brezents jau šur tur metās caurs.

— Vinterss savai būdai esot izmantojis valzirgu ādas, — es sacīju.

— Mums ir roņi, — Moda ieminējās.

Nākamajā dienā sākās medības. Saut es nepratu, tā­dēļ vajadzēja mācīties. Bet, kad biju iztērējis trīsdesmit patronu trim roņiem, sapratu, ka munīcija būs cauri, iekams būšu šo māku apguvis. Biju iztērējis astoņas pat­ronas uguns iekuršanai, pirms man ienāca prātā, ka ugunskuru var saglabāt, apsedzot sprunguļus ar mitrām sūnām, kārbā bija palicis ne vairāk par simt patronām.

— Vajadzēs roņus sist ar rungu, — es paziņoju, kad biju pilnīgi pārliecinājies par savu nemākulību. — Esmu no medniekiem dzirdējis, ka ta mēdzot darīt.

— Viņi ir tik skaisti, — Moda protestēja. — Nevaru ne iedomāties tādu zvērību. Tas ir pavisam citādi nekā tos nošaut.

— Būda jāapjumj, — es dusmīgi atteicu. — Ziema jau tepat durvju priekšā. Vai nu roņi, vai mēs. Protams, žēl, ka mums nav lielu munīcijas krājumu, kaut gan man šķiet, ka rungas zvēliens tiem sagādā mazāk ciešanu nekā nāve no lodes. Sitīšu taču es.

— Tieši par to jau es runāju, — viņa dedzīgi iesāka, bet tad samulsusi aprāvas.

— Protams, — es sacīju, — ja jūs labāk gribētu …

— Bet ko tad darīšu es? — viņa maigi jautāja, taču es no pieredzes zināju, ka aiz maiguma slēpjas uzstājība.

— Lasīsiet malku un vārīsiet ēst, — es nevilcinoties atbildēju.

Viņa papurināja galvu.

— Vienam doties turp ir pārāk bīstami.

Zinu, zinu, — viņa atvairīja manu pretošanos, — es esmu tikai vāja sieviete, bet varbūt pat mana niecīgā palīdzība paglabs jūs briesmu brīdī.

— Bet būs taču jāsit, — es iebildu.

— To, protams, darīsiet jūs. Es droši vien kliegšu un griezīšu galvu projām, kad …

— Kad briesmas kļūs nopietnas, — es iesmējos.

— Es pati zināšu, kad novērsties, — viņa augstprātīgi atteica.

Viss beidzās ar to, ka nākamajā rītā viņa brauca man līdzi. Es ieīros tuvākajā līcī un piebraucu pie paša krasta. Mums visapkārt ūdenī ņudzēt ņudzēja roņi, un rēkoņa no tūkstošiem rīkļu bija tik apdullinoša, ka mums vajadzēja sakliegties, ja gribējām viens otru sadzirdēt.

— Es zinu, ka viņus mēdz sist ar rungu, — sacīju, gri­bēdams pats sevi iedrošināt un šaubīgi noraudzīdainies uz varenu tēviņu, kas nepilnus trīsdesmit soļus atstatu bija izslējies un skatījās man tieši virsū. — Ja tikai īsti zi­nātu, kā to dara.

— Labāk saplūksim tundras zāli un apjumsim būdu ar to, — Moda sacīja.

Viņu gaidāmais darbs biedēja ne mazāk kā mani, un varēja jau arī nobīties, redzot tik tuvu baltos zobus un atplestās suņu purniem līdzīgās rīkles.

— Man allaž licies, ka viņi no cilvēkiem bīstas, — es ieminējos. — Un kā lai es zinu, ka nebīstas? — jautāju mirkli vēlāk, par pāris airu vēzieniem pieīries tuvāk krastam.

— Ja es tagad droši izkāptu malā, viņi varbūt visi aiz­bēgtu un es nevienam netiktu klāt.

Vēl joprojām vilcinājos.

— Reiz dzirdēju nostāstu par kādu cilvēku, kas iebru­cis meža zosu perēšanas vietā, — Moda sacīja, — un zosis viņu nositušas.

— Zosis?

— Jā, zosis. To man pastāstīja brālis, kad vēl biju maza.

— Bet es zinu, ka roņus sit, — es paliku pie sava.

— Manuprāt, tundras zāle jumtam noderēs tikpat labi.

Ar šiem vārdiem viņa, pati negribot, mani uzkūdīja.

Nevarēju taču kļūt par gļēvuli viņas acīs.

— Aiziet! — es uzsaucu, ar vienu airi piegriezdams laivas priekšgalu pie krasta.

Izkāpu malā un droši gāju klāt garkrēpjainam tēvai­nim, kas greznojās savu sievu vidū. Biju apbruņojies ar parastu rungu, ar kādām airētāji mēdza piebeigt mednieku sašautos, uz kuģa uzvilktos roņus. Tā bija tikai pusotras pēdas gara, un man, galīgam neprašam, ne sapņos ne­bija rādījies, ka, uzbrūkot baram uz sauszemes, lieto čet­ras līdz piecas pēdas garas rungas. Mātītes grīļodamās aizlāčoja nostāk, un atstatums starp mani un tēviņu kļuva aizvien mazāks. Ronis nikni izslējās stāvus. Atradāmies pēdu divpadsmit viens no otra. Es tikai gāju uz priekšu un gaidīju, ka viņš tūliņ pagriezīsies un bēgs projām.

Kad atstatums saruka līdz sešām pēdām, man prātā pazibēja baisma doma: bet ja nu viņš nebēg? Nu, tad es viņu nositīšu, ātri atradu atbildi. Savā izbīlī biju pavisam aizmirsis, ka esmu taču ieradies, lai roņu tēviņu nomedītu, nevis lai piespiestu viņu bēgt. Tajā pašā mirklī ronis nikni nokrācās un ierēkdamies metās man virsū. Acis viņam zvēroja, rīkle bija plati atplesta — un tajā zibēja ne­ganti, balti zobi. Nekaunēdamies atzīšos, ka bēgt metos es, nevis viņš. Ronis skrēja ļodzīgi, bet ātri. Viņš bija vairs tikai divas pēdas aiz manis, kad es velšus ievēlos laivā, un, kad mēģināju viņu atvairīt ar airi, asie zobi iecirtās aira plakanajā galā. Stiprais koks brīkšķēdams sadrupa kā olas čaumala. Mēs abi ar Modu palikām mēmi aiz pārsteiguma. Nākamajā mirklī ronis panira zem lai­vas, sagrāba rīklē ķīli un sāka laivu mežonīgi purināt.

— Ak dievs! — Moda iekliedzās. — Braucam projām!

Es papurināju galvu.

— Ko citi spēj, to spēju ari es un zinu, ka citi ir situši roņus. Tikai nākamreiz vairs neķeršos klāt tēvaiņiem.

— Labāk vispār neķerieties tiem klāt, — viņa teica.

— Nu tikai nesakiet «lūdzu, lūdzu!», — es iesaucos, kā man pašam šķita, visai nikni.

Viņa neatbildēja, un es sapratu, ka esmu viņu sāpi­nājis.

— Piedodiet, — es sacīju, drīzāk gan kliedzu, lai viņa varētu roņu rēkoņā mani sadzirdēt. — Tiklīdz jūs sāksiet lūgties, es griezīšu laivu apkārt un braukšu atpakaļ; bet, godīgi sakot, man negribētos to darīt.

— Neiedomājieties tikai vēl teikt, ka tik vien ir jēgas ņemt sievieti līdzi, — viņa sacīja. Un tad pasmaidīja tik viltīgi un burvīgi, ka sapratu — man piedots.

Lai atgūtu aukstasinību, paīros pārsimt soļu tālāk gar līča piekrasti un tad atkal izkāpu krastā.

— Esiet piesardzīgs! — viņa nosauca man pakaļ.

Es palocīju galvu un sāku no sāniem iet klāt tuvāka­jam harēmam. Viss gāja labi, līdz es notēmējis zvēlu kā­dai nomaļākai mātītei pa galvu, bet netrāpīju. Viņa iešņā­cās un trausās projām. Skrēju tai pakaļ un zvēlu vēlreiz, taču atkal netrāpīju pa galvu, bet pa plecu.

— Sargieties! — izdzirdu Modu spalgi iekliedzamies.

Satraukumā nebiju pievērsis uzmanību nekam citam 1111

tagad, acis pacēlis, ieraudzīju, ka harēma pavēlnieks me­tas uz manu pusi. Es atkal meklēju glābiņu laivā; bet šo­reiz Moda vairs pat neieminējās par atteikšanos no mūsu nodoma.

— Man šķiet, būtu labāk, ja jūs atstātu harēmus mierā un pievērstos vientuļiem, miermīlīgiem roņiem, — viņa sacīja. — Liekas, esmu kaut ko par tiem lasījusi. Ja ne­maldos, doktora Džordana grāmatā. Runa ir par jaunajiem tēviņiem, kas vēl nav pietiekami pieauguši, lai pārvaldītu harēmu. Viņš tos dēvē par «vecpuišiem». Ja vien mums laimēsies atrast, kur tie apmetušies …

— Kā rādās, arī jūsos pamodies cīņas instinkts, — es smiedamies piebildu.

Viņai vaigos iesitās straujš, piemīlīgs sārtums.

— Piekrītu, ka man, tāpat kā jums, nepatīk atzīt savu sakāvi, bet man nepatīk arī doma, ka jānogalina šie jau­kie, nekaitīgie dzīvnieki.

— Jaukiel — es nicīgi nošņācos. — Es gan nesamanīju nekā jauka negantniekos, kas putām nošķiestiem purniem dzinās man pa pēdām.

— Tas ir jūsu personiskais viedoklis, — viņa smieda­mās atteica. — Jūs neredzat perspektīvu. Ja jums nebūtu jāpieiet ronim tik tuvu …

— Tur jau ir tas āķis! — es iesaucos. — Man vajadzīga garāka runga. Salauztais airis būs labu labais ierocis.

— Nupat atceros, — viņa sacīja, — ka kapteinis Lar­sens man stāstīja, kā mednieki uzbrūkot roņu apmetnēm. Viņi, atšķīruši roņus mazos bariņos, iedzenot tos zemes iekšienē un tur nogalinot.

— Man nu gan nav nekādas patikas atšķirt kādu no šiem harēmiem, — es iebildu.

— Vēl taču atliek «vecpuiši», — viņa sacīja. — Tie apmetas nomaļus, un doktors Džordans raksta, ka starp harēmiem tiekot atstāti celiņi un, kamēr «vecpuiši» ejot tikai pa celiņiem, harēmu valdnieki tiem neuzbrūkot.

— Redziet, tur viens ir, — es teicu, norādīdams uz jaunu tēviņu ūdenī. — Pavērosim to un iesim nopakaļus, ja tas līdīs ārā!

Ronis peldēja tieši uz krastu un izrāpās malā šaurā ejā starp diviem harēmiem, kuru pavēlnieki gan draudīgi ierēcās, tomēr jaunajam virsū nebruka. Mēs vērojām, kā viņš lēnām klumburoja uz salas iekšieni, mezdams līku­mus starp harēmiem, tātad droši vien ievērodams celiņu.

— Aiziet! — es atkal iesaucos, izkāpdams krastā; taču atzīstos, ka sirds man draudēja izlēkt pa muti, iedomā­joties, ka vajadzēs iziet cauri drausmīgajam baram.

— Derētu piestiprināt laivu, — Moda teica.

Viņa bija izkāpusi krastā kopā ar mani, un es izbrīnī­jies viņu vēroju.

Viņa enerģiski pamāja ar galvu.

— Jā, iešu jums līdzi, tādēļ nostipriniet laivu un dodiet arī man rungu!

— Iesim atpakaļ, — es nomākts sacīju. — Galu galā man sāk likties, ka gluži labi iztiksim ar tundras zāli.

— Jūs pats zināt, ka tā neder, — viņa atbildēja. — Vai lai es eju pa priekšu?

Plecus paraustījis, bet sirdī kvēli apbrīnodams šo sie­vieti, pasniedzu viņai salauzto irkli un pats paņēmu otru. Pirmos soļus spērām nervoza satraukumā. Vienreiz Moda šausmās skaļi iekliedzās, kad roņa mātīte ziņkārīgi pa­stiepa purnu uz viņas kājas pusi, un arī es vairākkārt pieliku soli šā paša iemesla dēļ. Taču vienīgā niknuma iz­pausme celiņa abās pusēs bija tikai pāris brīdinošu sē- cienu. Tas bija roņu bars, kam vēl nekad nebija uzbrukuši mednieki, tādēļ roņi nebija ne naidīgi, ne bailīgi.

Pašā bara vidū troksnis bija drausmīgs. No grandoņas sāka vai galva reibt. Apstājos un uzsmaidīju Modai, viņu drošinādams. Es biju atguvis aukstasinību ātrāk nekā viņa. Redzēju, ka viņa ir briesmīgi pārbijusies. Pienā­kusi klāt, viņa man iekliedza ausī:

— Man ir drausmīgi bail.

Es vairs nebaidījos. Kaut gan satraukums, ko radīja neparastie apstākļi, vēl nebija pavisam izgaisis, tomēr roņu miermīlība izkliedēja manas bažas. Moda trīcēja.

— Man ir bail, un man nemaz nav bail, — viņa 1 ali­ņā j a drebošām lūpām. — Tā ir mana nožēlojamā miesa, kas baidas, nevis es.

— Viss būs labi, viss būs labi, — es viņu mierināju, instinktīvi aplikdams sargājot roku viņai ap pleciem.

Nekad neaizmirsīšu, cik stipri tajā mirklī apzinājos savu vīrišķību. Bija sakustējušas manas būtnes pirmatnē­jās dzīles. Jutos kā īsts vīrietis, kā vājāko aizstāvis, kā vīrietis, kas cīnās par eksistenci. Un visbrīnišķīgāko sajūtu radīja apziņa, ka aizstāvu savu mīļoto. Viņa atspiedās pret mani viegla un trausla kā lilijas zieds, un, kad vi­ņas trīsas norima, es jutu sevī mostamies milža spēku. Man šķita tīrais nieks mesties cīņā ar visnegantāko roņu tēviņu, un jutu, ja niknais ronis man uzbruktu, es sagai­dītu to bez bailēm un aukstasinīgi, un biju pārliecināts, ka to nogalinātu.

— Nu ir atkal labi, — viņa sacīja, palūkodamās manī pateicīgām acīm, — iesim tālāk!

Tas, ka mans spēks bija viņu nomierinājis un atdevis viņai pašpaļāvību, mani neizsakāmi iepriecināja. Nemi­nami tālas pagātnes nojausmas bija manī pārmākušas civilizācijas izsmalcinātību, es biju atgriezies sen aizmir­stu senču mednieku takās, mūžamežu naktīs. Par to man lielā mērā jāpateicas Vilkam Larsenam — es domāju, iedams pa šauro taku cauri ņudzošo roņu baram.

Ceturtdaļjūdzi tālāk salas iekšienē bija apmetušies «vec­puiši» — slaidi, jauneklīgi tēviņi, kas dzīvoja atšķirtībā, krādami spēkus un gaidīdami to dienu, kad varēs izcīnīt sev vietu izredzēto vidū.

Turpmāk viss gāja gludi. Likās, esmu izpratis, kas man jadara un kā jādara. Kliegdams, rungu draudīgi vicinā­dams, laiskākos pat pabikstīdams, es drīz vien atšķīru pāris desmitu jauno tēviņu no viņu biedriem. Līdzko kāds mēģināja tikt atpakaļ uz piekrastes pusi, es aizšķērsoju tam ceļu. Moda rosīgi man palīdzēja dzīt roņus un tik dedzīgi klaigāja un vēzēja salauzto irkli, ka bija īsti tei­cama palīdze. Taču manīju, ka viņa ļāva aizbēgt dažam labam dzīvniekam, kas palika iepakaļ vai izskatījās no­guris. Bet ievēroju arī, ka viņas acis iezibējās, tiklīdz kāds cīņai noskaņots ronis gribēja pamesties sānis, un ka tā­dam viņa dūšīgi uzbelza ar airi.

— Ak, cik tas ir aizraujoši! — viņa aizkususi iesaucās un apstājās. — Man vajadzēs brītiņu atpūsties.

Es padzinu nelielo bariņu (gabalu divpadsmit, kurus viņa nebija pažēlojusi) vēl kādus simt jardus uz priekšu; kad Moda atnāca pie manis, biju slaktiņu jau pabeidzis un sāku roņus dīrāt. Pēc stundas mēs lepni devāmies at­pakaļ pa to pašu taku, kas veda cauri roņu bariem. No­staigājām šo gaitu vēl divreiz, apkrāvušies ar ādām, līdz man šķita, ka būdas apjumšanai pietiks. Uzvilku buru, izvadīju laivu no līča un nākamajā paņēmienā iestūrēju mūsu mazajā līcītī.

— it kā mēs atgrieztos mājās, — sacīja Moda, kad vilku laivu krastā.

Viņas vārdi lika man notrīsēt, viss šķita tik burvīgi dabiski un intīmi, un es atteicu:

— Man šķiet, it kā es vienmēr būtu dzīvojis tikai šādu dzīvi. Grāmatu un grāmatnieku pasaule nogrimusi nezin kur, drīzāk tā liekas kā sen redzēts sapnis, nevis īste­nība. Es droši vien visu mūžu esmu gājis medībās un uz­brucis zvēriem. Un arī jūs esat daļa no šās dzīves. Jūs… — gandrīz jau izteicu «esat mana sieva, mans draugs», taču veikli vēl attapos un piebildu: — Ļoti labi paciešat grūtības.

Viņas auss tomēr bija uztvērusi, ka nesaku to, ko biju gribējis teikt. Viņa saprata, ka izvairos, un uzmeta man ašu skatienu.

— Tas nav tas. Jūs gribējāt teikt…

— Ka amerikāņu misis Meinela dzīvo mežones dzīvi un ka viņai tas gluži labi izdodas.

— o — vairāk viņa nekā neteica; bet es būtu varējis apzvērēt, ka viņas balsī ieskanējās vilšanās.

Bet man līdz pat vakaram un vēl daudz dienu ausīs kā zvaniem zvanīja — «mana sieva, mans draugs». Tomēr nekad šie zvani nebija skanējuši tik skaļi kā tajā va­karā, kad vēroju viņu noraušam no oglēm sūnu apsegu, uzpūšam uguni liesmās un vārām vakariņas. Tā laikam bija slēpta pirmatnība, kas uzvilnīja manī, ja šie sensenie vārdi, kas tik cieši saistījās ar manas izcelsmes saknēm, varēja mani tā pārmākt un satraukt. Tie turēja mani savā varā, līdz es, visu laiku tos klusi murminādams, iemigu.