Jūras vilks

XXXII NODAĻA

Pamodos ar neizprotamu nemieru. Likās, trūkst kaut kā ierasta. Taču dīvainā sajūta izgaisa, tiklīdz pilnīgi atmo­dos un atskārtu, ka tas, kā man trūkst, ir vējš. Biju iemi­dzis saspringtiem nerviem — kā daždien cilvēks, kam pa­stāvīgi apkārt ir troksnis un kustība, un pamodos tādā pašā nervu saspringumā, gatavs pretoties spēkiem, kādu piepeši ap mani vairs nebija.

Pēc vairākiem mēnešiem tā bija pirmā zem jumta pa­vadītā nakts, un es brītiņu tīksmīgi pavārtījos segās (kas pirmo reizi nebija piemirkušas miglā un ūdens šļakatās), vispirms pārdomādams, kādu iespaidu manī radījis pēk­šņais klusums, un pēc tam laimīgi izbaudīdams prieku gulēt vietā, ko man uzklājusi Moda. Apģērbies un piegā­jis pie būdas durvīm, dzirdēju, kā bangas, kas nespēda­mas pēc vētras norimt, vēl joprojām dārdēdamas vēlās pret krastu. Diena bija skaidra un saulaina. Biju ilgi nogulējis un, juzdams spēju enerģijas uzplūdu, nolēmu nekavējoties atgūt zaudēto laiku, kā jau Pūliņu salas iedzīvotājam klājas.

Izgājis ārā, spēji apstājos. Man nebija pamata neticēt savām acīm, tomēr tas, ko ieraudzīju, mani kaltin piekala pie zemes. Līcī, pat ne pilnus piecdesmit jardus atstatu, ar priekšgalu iedūries smiltī, bez mastiem stāvēja melns kuģa korpuss. Masti un bomji, sapinušies vantīs un sa­plosītās burās, šūpojās gar kuģa sāniem. Izberzu acis un palūkojos vēlreiz turp. Pašbūvētā kambīzē, pazīstamā pū­pes nokare, zemā kajītes virsbūve, kas tikko sniedzās pāri reliņam. Tas bija «Gars».

Kāds likteņa untums bija to atnesis šurp — nekur citur kā tieši uz šejieni? Kā nejaušība varējusi tā rotaļāties? Pametu skatienu uz melno, nepārejamo klinšu sienu aiz­mugurē, un mani pārņēma bezspēcīgs izmisums. Par glāb­šanos bēgot nevarēja būt ne runas. Iedomājos par Modu, kas gulēja mūsu pašu celtajā būdā, dzirdēju viņas «Ar labu nakti, Hamfrij»; «mana sieva, mans draugs» iezvanī­jās man ausīs, bet — ak vai! — tagad tas skanēja kā kapa zvans. Tad man acīs viss satumsa.

Varbūt tas ilga tikai sekundes daļiņu, man nebija ne jausmas, cik laika pagāja, kamēr atguvos. Tur gulēja «Gars», ar priekšgalu ieurbies zemē, bugsprits pārkāries par malu virs krastmalas smiltīm, salauztās koka daļas, viļņu mētātas, berzās gar bortu. Kaut kas jādara, kaut kas jādara.

Piepeši mani pārsteidza tas, ka uz kuģa nemanīja ne­kādas kustības. Cīņā ar vētru un kuģa avarijā pārgurušie matroži droši vien guļ — es nodomāju. Nākamajā mirklī man iešāvās prātā, ka mēs ar Modu vēl varētu aizbēgt. Ja nu man izdotos paņemt laivu un izbraukt no līča, pirms kāds pamostos? Varētu piecelt viņu un sākt rīko­ties. Jau pacēlu roku, lai pieklauvētu, kad atcerējos, cik sala ir maza. Mēs nekur nevarētu paslēpties. Mums ne­bija cita glābiņa kā vien plašais, nežēlīgais okeāns. Iedo­mājos mūsu mājīgās būdas, mūsu gaļas, tauku un mal­kas krājumus un sapratu, ka mēs nemūžam nespētu pār­ciest ziemu jūrā ar bargajām vētrām, kas vēl gaidāmas.

Ar paceltu roku vilcinādamies stāvēju pie durvīm. Ne­iespējami, neiespējami! Man uzmācās mežonīga doma — ieskriet būdā un viņu aizmigušu nogalināt. Bet tad pēk­šņi kā zibens prātā uzliesmoja cits — labāks atrisinā­jums. Uz kuģa visi gulēja. Kālab gan nepārrāpties pār reliņu uz «Gara» — es taču zināju ceļu uz Vilka Larsena kajīti — un nenogalināt viņu miegā? Pēc tam — nu, gan jau tad redzēs. Kad būšu viņu nogalinājis, man būs laiks un telpa rīcībai; galu galā vienalga, kā būs vēlāk, ļaunāk kā pašreiz vairs būt nevar.

Nazis man karājās pie sāniem. Aizgāju atpakaļ uz būdu pēc bises, pārbaudīju, vai tā ir pielādēta, un tad devos uz «Garu». Ar grūtībām, riskēdams samirkt līdz jostas vietai, uzrāpos uz šonera. Rufes lūka bija vaļā. Apstājos, lai paklausītos, kā matroži miegā elpo, tomēr elpas ne­dzirdēju. Man pašam gandrīz elpu aizrāva doma: ja nu uz kuģa vispār neviena nav? Ieklausījos vērīgāk. Ne ska­ņas. Piesardzīgi nokāpu lejā. Telpa bija tukša un gaiss sasmacis, kā mēdz būt dzīvokļos, kur neviens vairs ne­dzīvo. Visapkārt mētājās kaudzēm vecu, noskrandušu drēbju, veci jūrnieku zābaki, caurumainas eļļas jakas — visa nederīgā draza, kas sakrājas ilgā jūras braucienā.

Komanda pametusi kuģi steigā, es secināju, uzkāpis atpakaļ uz klāja. Sirdī atkal pamodās cerības. Nu jau pa­lūkojos apkārt aukstasinīgāk. Pamanīju, ka arī laivu vairs nav. Mednieku kajītē ieraudzīju tadu pašu ainu kā pie matrožiem. Arī mednieki savu mantību bija savākuši steigā. «Gars» bija pamests. Tas piederēja Modai un man. Atcerējos kuģa noliktavu un pieliekamo telpu zem kajītēm, un man ienāca prātā pārsteigt Modu ar kaut ko gardu brokastīs.

Izgaisušās bailes un atskārta, ka briesmu darbs, kuram biju gatavojies, šurp nākdams, vairs nav nepieciešams, radīja manī gluži zēnisku prieku un bezbēdību. Metos divus pakāpienus uzreiz pa trapu augšup, nedomādams ne par ko, izjuzdams vienīgi prieku un cerēdams, ka Moda nepamodīsies, pirms nebūšu sagatavojis viņai brokastīs pārsteigumu. Iedams gar kambīzi, ar patiku iedomājos par lieliskajiem virtuves traukiem, kas tur atrodas, un no­priecājos. Uzlēcu uz pūpes nokares un ieraudzīju — Vilku Larsenu. Biju tā apstulbis un pārsteigts, ka, zābakiem klaudzot, patenterēju vēl trīs četrus soļus uz priekšu, pirms apstājos. Viņš stāvēja uz trapa, tā ka redzama bija tikai galva un pleci, un, acu nenolaizdams, cieši raudzījās uz mani. Rokas viņš bija atspiedis uz pavērtās lūkas ma­las. Viņš nepakustējās, tikai stāvēja un blenza uz mani,

Mani sāka kratīt drebuļi. Uznāca atkal vecais šķeba- nums pakrūtē. Meklēdams atbalstu, atspiedos ar vienu roku pret mesas malu. Lūpas man pēkšņi izkalta, un es tās vairākkārt aplaizīju, lai vispār varētu izteikt kādu vārdu. Arī es ne mirkli nenovērsu skatienu no viņa. Ne viens, ne otrs nebildām ne vārda. Kaut kas draudīgs bija viņa klusēšanā un sastingušajā pozā. Senās bailes no viņa atgriezās manī ar simtkāršotu spēku. Un tā mēs joprojām stāvējām, skatīdamies viens uz otru.

Sapratu, ka jārīkojas, bet, savas vecās bezspēcības no­mākts, gaidīju, lai viņš sāk pirmais. Tā stāvot un gai­dot, man ienāca prātā, ka situācija ir gluži līdzīga tai, kad tuvojos garkrēpjainajam ronim un bailēs aizmirsu savu nodomu tam uzbrukt, līdz radās vēlēšanās piespiest tēvaini bēgt. Tā beidzot atskārtu, ka neesmu ieradies šeit, lai ļautu darboties Vilkam Larsenam, bet lai rīkotos pats.

Uzvilku abiem stobriem gaili un pavērsu bisi pret viņu. Ja viņš būtu pakustējies un grasījies kāpt pa trapu lejup, zinu, ka būtu viņu nošāvis. Bet viņš stāvēja nekustēda­mies un neatņēmies skatījās uz mani. Stāvot ar viņu aci pret aci, ar uzvilkto bisi drebošajās rokās, man bija laika diezgan sīki aplūkot viņa izmocīto, novājējušo seju. Iz­skatījās, ka to būtu izvagojuši smagi pārdzīvojumi. Vaigi bija iekrituši un pierē iegūlušas dziļas noguruma rievas. Un man likās, ka pat viņa acis ir savādas, pārvērtušās ne tikai izteiksmē, bet tīri fiziski, it kā sāpēs būtu cietuši redzes nervi un acu muskuļi, jo acu āboli bija mazliet iz- velbti.

To visu vērojot, prāts man intensīvi darbojās — un es izdomājos tūkstoš domu un tomēr nespēju nospiest mēlīti. Nolaidu bisi un piegāju pie mesas stūra, galvenokārt gri­bēdams mazināt nervu saspīlējumu un tikt viņam tuvāk, ja saņemtos izšaut. No jauna pacēlu bisi. Viņš tagad man bija gandrīz ar roku aizsniedzams. Viņam nebija ce­rību izglābties. Es vairs nesvārstījos. Garām pašaut ne­bija iespējams, lai cik nemākulīgs šāvējs es būtu. Cīnījos pats ar sevi un tomēr nespēju nospiest mēlīti.

— Nu? — viņš nepacietīgi ierunājās.

Velti joprojām pulējos nospiest bises mēlīti, velti pū­lējos izteikt kaut vārdu.

— Kālab nešaujat? — viņš noprasīja.

Noklepojos, lai tiktu pie balss.

— Kumpi, — viņš lēnām sacīja, — jūs to nespējat. Neteikšu, ka jums ir bail. Nē, jūs tikai esat bezspēcīgs. Jūsu iesīkstējusī morāle ir stiprāka par jums. Jūs vergo­jat aizspriedumiem, ar kuriem piezīdušies visi jūsu ap­rindu ļaudis, ar kuriem pilnas ir grāmatas, ko lasāt. Viņu likumi jums iedzīti galvā kopš agras bērnības, un, par spīti jūsu filozofijai un visam, ko esmu jums mācījis, mo­rāle jums neatļauj nogalināt neapbruņotu cilvēku, kas nepretojas.

— Es to zinu, — atteicu aizsmakušā balsī.

— Jūs zināt arī, ka man nogalināt neapbruņotu cil­vēku nenozīmē vairāk kā aizsmēķēt cigāru, — viņš turpi­nāja. — Jūs mani pazīstat un zināt, cik esmu vērts, vēr­tējot no jūsu aspekta. Jūs mani esat godājis par čūsku, par tīģeri, haizivi, briesmoni un Kalibanu. Un tomēr jūs, sīkais ampelmanis, citu izgudrotu vārdu mehāniskais at­kārtotājs, nespējat nogalināt mani, kā jūs nogalinātu čūsku vai haizivi, tāpēc ka man ir rokas un kājas, un jūsu ķermenim līdzīgs ķermenis. Ek! Biju gaidījis no jums vairāk, Kumpi.

Viņš izkāpa no trapa lūkas un pienāca man klāt.

— Lieciet bisi nost! Gribu jums šo to pavaicāt. Neesmu vēl paguvis visu apskatīt. Kur mēs atrodamies? Kā «Gars» guļ? Kāpēc jūs esat samircis? Kur ir Moda, pie­došanu, mis Brūstera, vai varbūt jāsaka — misis van Veidena?

Es atkāpos pāris soļu nostāk, gandrīz apraudādamies par savu nevarību, kas man neļāva viņu nošaut, tomēr tāds muļķis arī nebiju, lai liktu bisi nost. Izmisīgi cerēju, ka viņš kaut kā naidīgi vērsīsies pret mani, mēģinās man iesist vai ķerties pie rīkles; tikai tādā gadījumā es varētu saņemties un šaut viņam virsū.

— Sī ir Pūliņu sala, — es sacīju.

— Neesmu nekad par tādu dzirdējis.

— Vismaz mēs to esam tā iesaukuši.

— Mēs? — viņš noprasīja. — Kas tie «mēs» tādi ir?

— Mis Brūstera un es. Un «Gars», kā jūs pats redzat, guļ ar priekšgalu krasta smiltīs.

— Te ir roņi, — viņš sacīja. — Viņu rēkoņa mani pa­modināja, citādi es gulētu vēl tagad. Dzirdēju viņus rē­cam jau tad, kad kuģi naktī piedzina krastā. Uzreiz sa­pratu, ka esmu nokļuvis aizvēja krastā. Te ir tādi roņu bari, kādus gadiem esmu meklējis. Pateicoties savam brā­lim Nāves Larsenam, esmu uzgājis milzu bagātību. īstu zelta bedri. Kādas ir salas koordinātes?

— Nav ne jausmas, — es atbildēju. — Bet jums to vajadzētu zināt diezgan precīzi. Kādas ir jūsu pēdējās observācijas?

Viņš mīklaini pavīpsnāja, bet neatbildēja.

— Un kur ir komanda? — es vaicāju. — Kā jūs esat gadījies šeit viens pats?

Biju jau sagatavojies, ka arī šo jautājumu viņš izlik­sies nedzirdam, taču man par pārsteigumu atbildēja tūliņ:

— Nepagāja ne četrdesmit astoņas stundas, kad brālis mani noķēra — gan ne manas vainas dēļ. Pielavījās naktī, kad uz klāja bija tikai sardze. Mednieki mani pa­meta bez vārda runas. Viņš tiem sasolīja vairāk. Es pats dzirdēju. Viņš kaulējās turpat uz vietas, man klāt esot. Protams, aizlasījās arī apkalpe. Tas jau bija gaidāms. Aizgāja visi līdz pēdējam vīram, un es paliku viens pats uz sava kuģa kā uz vientuļas salas. Šoreiz uzvarēja Nā­ves Larsens, un tā ir mūsu ģimenes darīšana.

— Bet kā jūs pazaudējāt mastus? — es jautāju.

— Pieejiet tuvāk un apskatiet talrepes, — viņš teica,

norādīdams uz to pusi, kur vajadzēja atrasties bezan- masta takelāžai.

— Pārgriezts ar nazi! — es iesaucos.

— Ne gluži, — viņš iesmiedamies atbildēja. — Tas ir smalkāks darbs. Ieskatieties labāk!

Es aplūkoju visu vēlreiz. Talrepes bija aizgrieztas tā, ka spēja noturēt vantis tikai līdz pirmajai stiprākai vēj- pūtai.

— To izdarījis pavārēns, — viņš atkal iesmējās. —• Zinu, kaut arī pie paša nedarba viņu nepieķēru. Lai­kam būs gribējis mazliet nokārtot rēķinus ar mani.

— Velna pulveris Magridžs! — es iesaucos.

— Jā, tieši to pašu nodomāju arī es, kad visa būšana aizgāja pāri bortam. Tikai man tas nesagādāja tādu prieku kā jums.

— Bet ko jūs darījāt visu šo notikumu laikā? — es apvaicājos.

— Varat man ticēt — labāko, kas bija iespējams, bet sevišķi daudz tas aprādītajos apstākļos nebija.

Pagriezos, lai vēlreiz pamatīgāk aplūkotu Tomasa Mag­ridža darbu.

— Domāju, ka vajadzēs apsēsties un pasildīties sau­lītē, — dzirdēju Vilku Larsenu sakām.

Viņa balsī varēja sadzirdēt vieglu, tikko jaušamu gur­denuma pieskaņu, un tas bija tik neierasti, ka es strauji pagriezos un uzmetu viņam skatienu. Viņš nervozi pār­laida plaukstu pār seju, it kā notraukdams zirnekļa tīmekli. Jutos ārkārtīgi pārsteigts. Tas viss pagalam ne­saderējās ar manu priekšstatu par Vilku Larsenu.

— Kā ar jūsu galvas sāpēm? — ievaicājos.

— Tās mani moka joprojām, — viņš atbildēja. — Lie­kas, ka arī pašreiz nāk virsū.

Vispirms apsēdies, viņš pēc tam atlaidās guļus uz klāja. Tad pagriezās uz sāniem, nolika galvu uz saliektā delma, bet ar plaukstu aizsedza acis pret saules gaismu. Es stāvēju un neizpratnē vēroju viņu.

— Nu, izmantojiet gadījumu, Kumpi, — viņš teica.

— Nesaprotu, — samelojos, kaut gan sapratu gluži labi.

— Ek, nieki, — viņš klusi, it kā snaudā_ laizdamies, atteica, — bet nu jūs esat dabūjis mani savās rokās, kā vēlējāties.

— Nē, — es attraucu, — es vēlētos, kaut jūs atrastos tūkstoš jūdžu tālumā.

Viņš īsi noirgojās un tad neteica vairs nekā. Pat ne­pakustējās, kad pagāju viņam garām un nokāpu kajītē. Pacēlu lūku un brītiņu šaubīdamies paraudzījos lejup tumšajā noliktavā. Baidījos kāpt lejā. Ja nu gulšņāšana ir tikai izlikšanās? Būtu gan varen jauki, ja viņš mani noķertu kā žurku slazdā. Klusītēm uzkāpu pa trapu at­pakaļ un zagšus palūkojos uz viņu. Viņš gulēja, kā gu­lējis. Devos atkal lejup, taču pirms nokāpšanas noliktava drošības labad vispirms nolaidu lūku lejā. Tad viņš vis­maz nevarēs to aizcirst ciet. Bet tas nemaz nebija vaja­dzīgs. Atgriezos kajītē, apkrāvies ar ievārījuma burkām, galetēm, gaļas konservu kārbām un citām vērtīgām man­tām, cik vien jaudāju pastiept.

Aši uzmetis acis Vilkam Larsenam, pārliecinājos, ka viņš nav pat pakustējies. Man iešāvās galvā lieliska ideja. Iezagos viņa kajītē un paņēmu pistoles. Citu ieroču ne­atradu, kaut ļoti rūpīgi pārmeklēju arī trīs pārējās telpas. Lai justos pilnīgi drošs, pārstaigāju vēlreiz mednieku kajīti un rufi un kambīzē pievācu visus asos gaļas un dārzeņu nažus. Tad atcerējos lielo aizvāžamo nazi, ko viņš allaž nēsāja kabatā, piegāju viņam klāt un ierunājos — vispirms klusi, tad skaļi. Viņš nekustējās. Pieliecos un iz­vilku nazi viņam no kabatas. Nu varēju drošāk uzelpot. Viņam vairs nebija ieroča, ar ko man uzbrukt no tālienes, turpretim es biju apbruņots un varēju pretoties, ja viņš mēģinātu sagrābt mani savās gorillas ķetnās.

Sabāzis daļu laupījuma kafijkannā un cepamajā pannā un paņēmis dažus galda traukus no kajītes skapja, at­stāju Vilku Larsenu saulītē guļam un devos krastā.

Moda vēl gulēja. Uzpūtu oglēs liesmu (ziemas virtuvi vēl nebijām uzcēluši) un drudžaini sāku gatavot brokas­tis. Kad biju ar darbiem jau gandrīz galā, izdzirdu viņu rosāmies un pošamies pa būdu. Tikko kafija bija uzlieta, viņa iznāca ārā.

— Tas nav godīgi, — viņa labrīta vietā man pārmeta, — jūs jaucaties manos darbos. Tikām taču norunājuši, ka pavārs būšu es un …

— So vienu pašu reizīti, — es lūdzos.

— Bet apsoliet, ka nekad vairs tā nedarīsiet! — Viņa smaidīdama man piedeva. — Protams, ja nu jums nav pa prātam mani vārgie pūliņi. ..

Man par lielu prieku viņa ne reizi nepaskatījās uz līča pusi; es tērgāju un triecu vienā laidā, un viņa nemaz ne­pamanīja, ka dzer kafiju no porcelāna tases, ēd ceptus kaltētus kartupeļus un ziež uz galetes marmelādi. Bet tas ilga tikai īsu brīdi. Ieraudzīju viņas sejā piepeši pamosta­mies izbrīnu. Viņa bija atjēgusies, ka ēd kartupeļus no īsta šķīvja. Viņa palūkojās uz brokastīm, uz katru sīkumu. Tad uzmeta skatienu man un lēni pagrieza galvu uz līča pusi.

— Hamfrij! — viņa ieteicās.

Acīs viņai atplaiksnīja senas šausmas un bailes.

— Vai… viņš? … — viņa trīcošā balsī jautāja.

Es palocīju galvu.