Jūras vilks

V NODAĻA

Bet pirmā nakts mednieku kajītē man bija arī pēdējā. Nākamajā diena Vilks Larsens padzina Johansenu, savu jauno palīgu, no viņa mītnes un aizsūtīja pie medniekiem, kur viņam turpmāk vajadzēja gulēt, kamēr es ieņēmu vietu mazītiņajā mesas savrupkajītē, kur ceļojuma pir­majā dienā jau bija bijuši divi iemītnieki. Mednieki atri vien uzzināja šo parmaiņu cēloni. Izrādījās, ka Johansens katru nakti miegā pārdzīvo iepriekšējās dienas notikumus. Viņa nemitīgā runāšana, bļaustīšanās un pavēļu izklieg- šana bija bijis pārāk liels pārbaudījums Vilka Larsena pa­cietībai, tādēļ viņš atzina par labāku uzvelt šīs neērtības medniekiem.

Pēc bezmiega nakts es piecēlos vārgs un izmocīts, lai nokluburētu savu otro dienu uz «Gara». Pussešos To­mass Magridžs iztrieca mani no kojas stipri līdzīgi tam, kā Bills Saikss[1] būtu iztriecis savu suni; taču mistera Magridža varmācība pret mani tika atmaksāta tādā pašā veidā, turklāt ar uzviju. Viņa bez kādas vajadzības sa­celtais troksnis (es visu nakti netiku ne acu aizvēris) droši vien bija uzmodinājis kādu no medniekiem, jo cauri pustumsai nosvilpa smaga kurpe — un misters Magridžs, no sāpēm spalgi iegaudojies, pazemīgi lūdza visiem pie­došanu. Vēlāk kambīzē es ievēroju, ka viņa auss bija no­brāzta un uzpampusi. Tā nekad vairs pilnīgi neatguva savu normālo izskatu, un matroži to dēvēja par «ziedkā- postu ausi».

Diena bija dažādu nožēlojamu starpgadījumu pilna. Ie­priekšējā vakarā tiku paņēmis no kambīzes savas izžu­vušas drēbes un vispirms nomainīju ar tām pavāra apģērbu. Meklēju savu maku. Bez sīknaudas tajā vaja­dzēja būt (un tādās lietās man ir laba atmiņa) simt as­toņdesmit pieciem dolāriem zeltā un banknotēs. Maku es uzgāju, bet tā saturs, izņemot sudraba sīknaudu, bija pie­vākts. Es runāju par to ar pavāru, kad izgāju uz klāja, lai ķertos pie saviem pienākumiem virtuvē, un, kaut arī tiku rēķinājies ar strupu atbildi, nebiju gaidījis tādu ne­špetnu sprediķi, kādu es dabūju dzirdēt.

— Paklau, Kumpi, — viņš iesāka ņurdēdams un ar ļaunu uguntiņu acīs, — va tu grib dabūt pa purnu? Ja tu domā, ka es ir zaglis, paturi to pie sevis, citādi tu redzēsi, cik sasodīti tu ir kļūdījies! Tad tāda ir tava pateicība, no­lādētais! Tu te uzradies, nožēlojams dieva misēklis, un es tevi pieņēmu savā kambīzē un apgājos pa godam, un re nu, ko es par to dabonu! Nākamreiz tu manis pēc vari iet uz elli, un man dikti nesas prāts tevi samizot.

To teikdams, viņš pacēla dūres un nāca man virsū. Sev par lielu kaunu man jāatzīst, ka es, vairīdamies no si­tiena, izskrēju pa kambīzes durvīm laukā. Ko gan citu man bija darīt? Spēks, vienīgi spēks valdīja uz šī bries­moņu kuģa. Morālu pārliecināšanu te nepazina. Nu, pa­domājiet paši: vidēja auguma cilvēks ar vāju miesas būvi un vārgiem, neattīstītiem muskuļiem, kurš līdz šim dzī­vojis mierīgu un netraucētu dzīvi un nav radis pie varmā­cības, — ko gan šāds cilvēks varēja iesākt? Palikt uz vietas un stāties pretī šiem cilvēkveidīgajiem zvēriem ne­bija vairāk jēgas kā palikt uz vietas un stāties pretī sa­trakotam vērsim.

Tā es domāju toreiz, juzdams vajadzību attaisnoties un vēlēdamies apklusināt savu sirdsapziņu. Bet šis attais­nojums mani neapmierināja. Un līdz pat šai dienai vīrieša pašcieņa man neatļauj atskatīties uz šo notikumu pilnā pārliecībā par savas rīcības pareizību. Apstākļi patiešām bija tādi, kas neiekļāvās jēgpilnas uzvedības normās un prasīja vairāk nekā aukstus prāta slēdzienus. No formā­lās loģikas viedokļa šajā atgadījumā nav nekā tāda, no kā būtu jākaunas; taču, to atceroties, mani pārņem kauns — un savā vīrieša pašapziņā es saprotu, ka neizskaidrojamā kārtā mans vīrieša gods tika aptraipīts un iedragāts.

Tas viss tomēr tikai tā — starp citu. Es izskrēju no kambīzes tādā ātrumā, ka mans ceļgals atkal neganti iesāpējās, un es bezpalīdzīgi noslīgu uz pūpes nokares. Taču koknejietis nebija dzinies man pakaļ.

— Re, kā viņš skrien! Re, kā viņš skrien! — dzirdēju viņu saucam. — Un pie tam ar tizlu kāju! Nāc nu vien atpakaļ, nabaga mazo mammas mīlulīti! Es jau tev nesi- tīšu, nudien, nesitīšu.

Gāju atpakaļ un turpināju savu darbu, un ar to šis starpgadījums pagaidām beidzās, kaut gan turpmāk mani gaidīja vēl citi notikumi. Es uzklāju mesā brokastu galdu un pulksten septiņos apkalpoju medniekus un virsniekus. Pa nakti vētra, acīm redzot, bija pieklususi, lai gan jo­projām vēlās milzīgas bangas un pūta spēcīgs vējš. Bu­ras bija uzvilktas jau agrāk, iepriekšējās maiņas laikā, un «Gars» tagad traucās uz priekšu gandrīz ar visām bu­rām, izņemot abas topburas un priekšējo klīveri. Sīs trīs buras, kā es secināju no kādas sarunas, bija paredzēts uzvilkt tūlīt pēc brokastīm. Uzzināju arī, ka Vilkam Lar- senam rūp pēc iespējas labāk izmantot vētru, kas dzina kuģi uz dienvidrietumiem, pretī tai jūras daļai, kurā viņš cerēja iekļūt ziemeļaustrumu pasātu joslā. Ar šī pastāvīgā vēja palīdzību viņš gribēja paveikt lielāko daļu ceļa uz Japānu, metot līkumu dienvidu virzienā uz tropiem, un, tuvojoties Āzijas krastiem, atkal pagriezties uz ziemeļiem.

Pēc brokastīm man gadījās vēl viens neapskaužams piedzīvojums. Kad biju pabeidzis mazgāt traukus, es iz­tīrīju mesas krāsni un uznesu pelnus augšā uz klāja, lai iesviestu tos jūrā. Vilks Larsens un Hendersons stāvēja stūres rata tuvumā, dziļi nogrimuši sarunā. Matrozis Džonsons stūrēja. Kad devos uz vēja pusi, redzēju, ka viņš pēkšņi pamāja ar galvu, iedomājos, ka viņš mani pa­zinis un padod labrītu. īstenībā viņš gribēja mani brīdi­nāt, lai es nemetu pelnus pret vēju. Neapzinādamies savu kļūdu, es pagāju garām Vilkam Larsenam un medniekam un izgāzu pelnus pāri šonera malai. Vējš nesa tos at­pakaļ — virsū ne tikai man, bet arī Hendersonam un Vil­kam Larsenam. Nākošajā mirklī kapteinis man iespēra tik stipri, kā sper sunim. Nebiju domājis, ka spēriens va­rētu būt tik sāpīgs. Aizmeimuroju projām no viņa un pusnemaņā atzvēlos pret mesu. Acu priekšā man viss sa­griezās un sametās slikta dūša. Nelabums mani pievārēja, un es ar pūlēm aizvilkos līdz kuģa malai. Bet Vilks Lar­sens man nesekoja. Tīrīdams no apģērba pelnus, viņš bija atsācis sarunu ar Hendersonu. Johansens, kurš no pūpes nokares bija redzējis notikušo, atsūtīja pāris matrožu no­kopt klāju.

Vēlāk, tajā pašā rītā, es piedzīvoju pavisam cita veida pārsteigumu. Izpildot pavāra rīkojumu, biju izgājis sa­kārtot Vilka Larsena kajīti un uzklāt gultu. Pie sienas, pret kojas galvgali, atradās plaukts, pilns ar grāmatām. Pārlaidis tām skatienu, ar izbrīnu pamanīju tādus vārdus kā Šekspīrs, Tenisons, Po un De Kvinsijs. Bija arī zināt­niski darbi, starp kuriem redzēju tādus autorus kā Tin- dals, Proktors un Darvins. Bija pārstāvēta astronomija un fizika, un es ievēroju Bulfinča «Teiksmu laikmetu», Bernarda Šova «Angļu un amerikāņu literatūras vēsturi» un Džonsona «Dabas zinātnes» divos lielos sējumos. Bez tam tur atradās vairākas gramatikas — Rīda un Kelloga, Metkāfa, un es pasmaidīju, ieraugot «Angļu valodu ga­rīdzniekiem».

Minētās grāmatas manā uztverē nekādi nesaistījās ar šo cilvēku, spriežot pēc tā, ko biju no viņa pieredzējis, un es šaubījos, vai viņš vispār ir spējīgs tās lasīt. Bet, kad sāku klāt gultu, es atradu starp segām pilnīgu Brau- ninga darbu Kembridžas izdevumu, kurš, domājams, bija nokļuvis tur, Vilkam Larsenam iemiegot. Tajā bija uz­šķirta drāma «Balkonā», un es šur un tur pamanīju ar zī­muli pasvītrotas vietas. Bez tam, kad, kuģim sasveroties, grāmata izšļuka man no rokām, no tās izkrita papīra la­piņa. Tā bija pieskribelēta ar ģeometriskām diagrammām un kaut kādiem aprēķiniem.

Bija skaidrs, ka šis drausmīgais cilvēks nav nekāds ne­izglītots nejēga, kādu katrs neizbēgami iedomātos viņu esam, spriežot pēc viņa brutalitātes izpausmēm. Pēkšņi viņš kļuva man mīkla. Kā viena, tā otra viņa rakstura puse pati par sevi bija pilnīgi saprotama, bet abas kopā mulsināja. Es jau biju ievērojis, ka viņš runā lieliska valodā, kuru reizēm sagandēja kāda sīka nepilnība. Pro­tams, parastā sarunā ar matrožiem un medniekiem tā dažreiz taisni mudžēt mudžēja no kļūdām, kurām pamata bija jūrnieku žargons; bet tajos nedaudzajos vārdos, ko viņš tika pārmainījis ar mani, viņa valoda bija skaidra un pareiza.

Tā tīri nejauši mazliet iepazinis Vilku Larsenu no ot­ras puses, es kļuvu drošāks un nolēmu parunāt ar viņu par zudumā aizgājušo naudu.

— Esrnu apzagts, — es viņam teicu mazliet vēlāk, kad sastapu viņu vienu pašu soļojam pa pūpi uz priekšu un atpakaļ.

— Ser, — viņš aizrādīja ne skarbi, bet noteikti.

— Esmu apzagts, ser, — es izlaboju.

— Kā tas gadījās? — viņš jautāja.

Tad es viņam visu sīki izklāstīju: kā manas drēbes bija atstātas žāvēties kambīzē, un kā vēlāk pavārs mani gan­drīz piekāva, kad es viņam par to ieminējos.

Vilks Larsens par manu stāstījumu pasmaidīja.

— Blakus ienākumi, — viņš secināja, — pavārēna bla­kus ienākumi. Vai jums neliekas, ka jūsu nožēlojamā dzī­vība ir šīs cenas vērta? Starp citu, uzskatiet to par mā­cību! Ar laiku jūs apgūsiet prasmi pašam parūpēties par savu naudu. Domājams, ka līdz šim jūsu vietā to ir darī­jis jūsu advokāts vai pilnvarotais.

Viņa vārdos es sajutu izsmieklu, tomēr noprasīju:

— Kā man būtu iespējams to dabūt atpakaļ?

— Tā ir jūsu darīšana. Te jums nav ne advokāta, ne pilnvarnieka, tāpēc ar visu jātiek galā pašam. Kad da­būjat kādu dolāru, turiet to ciet! Cilvēks, kurš ļauj savai naudai mētāties apkārt tā kā jūs, ir pelnījis, ka tā pazūd. Turklāt jūs esat grēkojis. Juins nav nekādu tiesību pa­kļaut citus kārdinājumam. Jūs ievedāt kārdināšanā pavā- rēnu, un viņš paklupa. Jūsu dēļ ir tikusi apdraudēta viņa nemirstīgā dvēsele. Starp citu, vai jūs ticat dvēseles ne­mirstībai?

Vilka Larsena plakstiņi laiski pacēlās, kad viņš uzdeva šo jautājumu, un šķita, ka man paveras viņa būtības dzī­les, un es ielūkojos viņa dvēselē. Bet tie bija maldi. Ne­viens nekad nav ielūkojies Vilka Larsena dvēselē sevišķi dziļi vai vispār ielūkojies tajā — par to es esmu pārlie­cināts. Tā bija ļoti vientuļa dvēsele — to man bija lemts uzzināt —, tā nekad nenometa plīvuru, lai gan retos mir­kļos izlikās to darām.

— Es lasu nemirstību jūsu acīs, — es atbildēju, tīšu­prāt izlaizdams vārdiņu «ser», jo domāju, ka sarunas in­tīmais raksturs dod man tādas tiesības.

Viņš tam nepiegrieza vērību.

— No tā es spriežu, ka jūs redzat tajās kaut ko tādu, kas ir dzīvs, bet nav teikts, ka tam katrā ziņā jādzīvo mū­žīgi.

— Es lasu vairāk nekā to vien, — es drosmīgi turpi­nāju.

— Tad jūs lasat apziņu. Jus lasat dzīvības apziņu, tā pastāv, bet tas arī ir viss; nav mūžīgas dzīvošanas.

Cik skaidri viņš domāja, un cik labi viņš izteica savas domas! Uzmanīgi mani pavērojis, viņš pavērsa galvu pret vēju un noraudzījās pāri svina pelēkās jūras klaidumam. Viņa acīs parādījās nomāktība, un līnijas ap viņa muti kļuva stingras un skarbas. Viņš, redzams, bija noska­ņots pesimistiski.

— Tad kādam nolūkam? — viņš strupi noprasīja, pa­griezdamies atpakaļ uz manu pusi. — Ja esmu nemirstīgs, tad kāpēc?

Es sastomījos. Kā es varēju šim cilvēkam izskaidrot savu ideālismu? Kā ietērpt vārdos kaut ko apjaustu, kaut ko tādu, kas līdzinās miegā dzirdētām mūzikas skaņām, kaut ko tādu, par ko esmu pārliecināts, bet kas tomēr nav izsakāms?

— Un kādi tad ir jūsu uzskati? — es atjautāju.

— Es uzskatu, ka dzīvība ir jūklis, — viņš nevilcinoties atbildēja. — Kaut kas līdzīgs raugam, fermentam, kaut kas tāds, kas kustas un var kustēties minūti, stundu, gadu vai simts gadus, bet beigu beigās pārstās kustēties. Lielie apēd mazos, lai spētu turpināt kustēšanos, stiprie apēd vājos, lai varētu saglabāt savu spēku. Veiksmīgie apēd visvairāk un kustas visilgāk, tas arī viss. Un kāds ir jūsu spriedums par tiem tur?

Viņš neiecietīga vēzienā pameta ar roku uz vairāku matrožu pusi, kuri kuģa vidusdaļā darbojās ap kaut kā­dām virvēm.

— Viņi kustas, bet arī medūza kustas. Viņi kustas, lai ēstu, lai nevajadzētu izbeigt kustību. Te nu jums ir visa jēga! Viņi dzīvo vēdera dēļ, un vēders pastāv viņu dēļ. Tas ir noslēgts loks. No tā jūs nevarat izkļūt. Viņi arī nevar. Galu galā viņi apstājas. Viņi vairs nekustas. Viņi ir beigti.

— Viņiem ir sapņi, — es iestarpināju, — žilbinoši spoži sapņi…

— Par ēdamo, — viņš pabeidza.

— Un par vairāk …

— Ēdamā. Par lielāku ēstgribu un labāku veiksmi tās apmierināšanai. — Viņa balss skanēja skarbi. Tajā ne­bija ne vēsts no aušības. — Jo, redzat, viņi sapņo par izdevīgiem jūras braucieniem, kas viņiem ienesīs vairāk naudas, par kuģa virsnieka karjeru, par atrastām bagātī­bām, īsi sakot, par nokļūšanu labākā stāvoklī, lai ap­laupītu savus biedrus, varētu visu nakti mājās mierīgi gulēt, labi paēst un likt kādam citam darīt netīro darbu. Tieši tādi paši esam arī mēs abi. Nav nekādas starpī­bas, vienīgi tas, ka mēs esam ēduši vairāk un labāk. Un tagad es ēdu viņus un jūs arī. Bet agrāk jūs ēdāt vairāk nekā es. Jūs gulējāt mīkstā gultā, valkājāt smal­kas drānas, ieturējāt gardas maltītes. Bet kas jums sa­gādāja šo gultu? Un šīs drānas? Un šīs maltītes? Ne jau jūs. Nekad jūs nekā neesat sagādājis ar paša svied­riem. Jūs pārtiekat no līdzekļiem, ko nopelnījis jūsu tēvs. Jūs esat kā fregates putns, kurš no gaisa uzklūp sul- tānvistiņām un atņem tām noķertās zivis. Jūs esat uz vienu roku ar to ļaužu bariņu, kuri sastādījuši to, ko paši sauc par valdību, kuri ir noteicēji par visiem citiem cilvēkiem un kuri ēd pārtiku, ko sagādājuši tie citi, kas to gribētu ēst paši. Jūs valkājat siltu apģērbu. Viņi ir iz­gatavojuši šo apģērbu, bet paši drebinās skrandās un lūdz darbu jums, jūsu advokātam vai pilnvarotajam, kurš rīkojas ar jūsu naudu.

— Bet tas neattiecas uz lietu! — es iesaucos.

— Kā nu ne! — tagad viņš runāja aizgūtnēm un viņa acis zibsnīja. — Tā ir cūcība, un tāda ir dzīve. Kāds labums vai jēga ir cūcības nemirstībai? Kāds tai ir mēr­ķis? Kā tas viss iznāk? Jūs neesat ražojis barību. Taču tā barība, ko jūs esat apēdis vai izniekojis, būtu varē­jusi izglābt dzīvību pāris desmitiem nelaimīgo, kuri šo barību saražojuši, bet paši nav ēduši. Kādam nemirstī­gam mērķim kalpojat jūs vai viņi? Ņemsim jūs pašu un mani. Ko gan vērta ir jūsu izdaudzinātā nemirstība, kad jūsu dzīve saduras ar manējo? Jums gribētos atgriez­ties uz sauszemes, kas ir izdevīga vieta jūsu cūcībai. Bet man ir uznācis untums paturēt jūs uz šī kuģa, kur zeļ mana cūcība. Un es jūs arī paturēšu. Es varu darīt ar jums, ko vien gribu. Jūs varat nomirt šodien, šonedēļ vai nākamajā mēnesī. Es uz vietas spētu jūs nonāvēt ar vienu dūres sitienu, jo jūs esat nožēlojams vārgulis. Bet, ja mēs esam nemirstīgi, tad kas tam pamatā? Diezin vai būt cūcīgiem, kādi jūs un es esam bijuši visu mūžu, ir pats labākais, ko nemirstīgajiem vajadzētu darīt. Un at­kal — kā tas viss iznāk? Kāpēc es esmu paturējis jūs šeit? …

— Tāpēc, ka jūs esat stiprāks, — man izdevās izgrūst.

— Bet kāpēc stiprāks? — viņš tūlīt turpināja savus nebeidzamos jautājumus. — Tāpēc, ka es esmu lielāka fermenta piciņa nekā jūs. Vai tad jūs to nesaprotat? Nesaprotat?

— Bet tas ir tik bezcerīgi, — es iebildu.

— Es jums piekrītu, — viņš atbildēja. — Tad kāpēc vis­pār kustēties, ja kustēties nozīmē dzīvot? Nekustēdamies, nebūdams rauga daļiņa, cilvēks neizjustu arī bezcerību. Bet — un te ir viss izskaidrojums — mēs vēlamies dzī­vot un kustēties, lai gan tam nav nekādas jēgas, tāpēc, ka dzīvības dabā ir dzīvot un kustēties, gribēt dzīvot un kustēties. Ja tā nebūtu, dzīvības nebūtu. Šīs dzīvības dēļ, kura ir jūsos, jūs sapņojat par savu nemirstību. Dzīvība, kas ir jūsos, ir dzīva un grib būt dzīva bezgalīgi. Tpū! Mūžīga cūcība!

Pēkšņi viņš strauji pagriezās un gāja projām. Pie pū­pes nokares viņš apstājās un pasauca mani sev klāt.

— Starp citu, cik tad tas pavārēns pievāca? — viņš apvaicājās.

— Simt astoņdesmit piecus dolārus, ser, — es atbil­dēju.

Viņš pamaja ar galvu. Brīdi vēlāk, kad gāju pa trapu uz leju, lai uzklātu pusdienu galdu, dzirdēju viņu skaļi lamājam dažus vīrus kuģa vidusdaļā.