Jūras vilks

XXIX NODAĻA

— Stulbenis! — es izmisis skaļā balsī iesaucos.

Biju izkrāvis laivu un pārnesis mantas tālu krastā, kur domāju ierīkot nometni. Krastmalā mētājās no jūras iz­sviestas koka šķēpeles, kaut arī ne pārāk daudz, un, ierau­got kafijas kārbu, ko biju paņēmis no «Gara» noliktavas, manī radās doma par ugunskuru.

— Nožēlojamais idiots! — es turpināju. _

— Rāmāk, rāmāk, — Moda ar liegu pārmetumu mani klusināja un tad apvaicājās, kādēļ es esot nožēlojams idiots.

— Nav sērkociņu, — es novaidējos. — Neesmu paņēmis neviena paša. Un nu mums nebūs ne karstas kafijas, ne zupas, ne tējas, nekā!

— Vai tas nebija — hm — Kruzo, kas berza koku pret koku, lai uzšķiltu uguni? — viņa domīgi jautāja.

— Es gan esmu lasījis desmitiem avarējušu cilvēku no­stāstus, ka viņi izpūlējušies veltīgi, — atbildēju. — At­ceros žurnālistu Vintersu, kas iemantoja slavu ar Aļaskas un Sibīrijas aprakstiem. Tikos reiz ar viņu Kolekcionāru kopā, un viņš mums stāstīja, kā mēģinājis ar diviem ko­ciņiem uzšķilt uguni. Tas bija ļoti jocīgi. Viņš to prata ārkārtīgi interesanti notēlot, bet galu galā tur tomēr ne­kas nebija iznācis. Vēl tagad atceros, kā viņš, baltos zo­bus zibsnīdams, beigās noteica: «Jā, kungi, Dienvidjūras salu iedzīvotāji varbūt to spēj, bet ticiet man, ka balta­jam cilvēkam tas nav pa spēkam.»

— Kas par to, esam līdz šim iztikuši bešā, — viņa bez­bēdīgi sacīja, — kādēļ lai neiztiktu arī turpmāk?

— Bet padomājiet par kafiju! — es iesaucos. — Turklāt es zinu, ka ši kafija ir laba. Paņēmu to no Larsena per­soniskajiem krājumiem. Un paraugieties uz šito malciņu!

Atzīšos, ka man drausmīgi kārojās kafijas; un drīz vien uzzināju, ka šis dzēriens ir arī Modās vājība. Bez tam mēs tik ilgi bijām pārtikuši vienīgi no aukstas barības, ka mūsu iekšas bija tāpat sastingušas aukstumā kā lo­cekļi. Jebkāds silts ēdiens būtu bijusi īsta svētība. Taču es vairs nesūkstījos un sāku no buras sliet Modai telti.

Sākumā man iikās, ka tas ir pavisam viegls darbs, ja rīcībā ir masts, airi, bomis un sprits, turklāt vēl tik daudz auklu. Bet man nebija ne mazākās pieredzes, tā ka ik­vienu sīkumu vajadzēja vispirms izmēģināt, un katrs iz­devies nieks man kļuva par izgudrojumu, un tā pagāja visa diena, līdz pabeidzu būvēt viņai patvērumu. Taču naktī sāka līt, viņa samirka — un vajadzēja vien atgriez­ties laivā.

Otrā rītā izraku teltij apkārt seklu grāvīti, bet stundu vēlāk spējš vēja brāziens, kas ielauzās pie mums no aiz­mugures pāri klinšu sienai, sagrāba telti, aiznesa to pa gaisu un nometa zemē savus trīsdesmit jardus tālāk.

Moda smējās par manu izmisušo seju, un es sacīju:

— Tiklīdz vējš pierimsies, sēdīšos laivā un braukšu izpētīt salu. Kaut kur jābūt stacijai un cilvēkiem. Un pie stacijas apkalpes katrā ziņā ierodas kuģi. Milzīgais roņu bars noteikti ir kadas valsts aizsardzībā. Gribu tikai pa­līdzēt jums iekārtoties mājīgāk, pirms dodos ceļā.

— Man gan gribētos braukt jums līdzi, — bija viss, ko viņa atbildēja.

— Labāk būtu, ja jūs paliktu tepat. Jūs esat izcietusi pietiekami daudz grūtību. Tīrais brīnums, ka vispār vēl esat dzīva. Sādā lietainā laikā airēt un būrāt nebūs ne­kāda izprieca. Jums tagad mazliet jāatkopjas, tādēļ man patiktu, ja jūs paliktu tepat un atpūstos.

Man likās, ka viņas skaistajās acīs iemirdzas valgums, pirms viņa paguva novērst skatienu, pagriezdama galvu sānis.

— Es tomēr vēlētos braukt jums līdzi, — viņa sacīja klusā balsī, kurā skanēja lūgums. — Es varētu jums maz­liet … — viņai aizlūza balss, — … palīdzēt. Un iedomā­jieties, ka es paliktu gluži viena, ja ar jums kaut kas no­tiktu!

— Es būšu ļoti piesardzīgs, — atteicu. — Braukšu tikai tik tālu, ka līdz vakaram varu atgriezties. Patiesi, ja visu apsver, man šķiet, jums daudz lietderīgāk ir palikt šeit, izgulēties, atpūsties un nedarīt nekā.

Viņa pagriezās un palūkojās man acīs. Ciešais skatiens tomēr bija liegs.

— Lūdzu, lūdzu, — viņa sacīja maigi, ak dievs, cik maigi.

Tomēr es, visus spēkus saņēmis, noturējos un papuri­nāju galvu. Viņa joprojām gaidīja un skatījās man acīs. Centos izteikt savu noraidījumu vārdos, bet man tas ne­izdevās. Ieraudzīju viņas acīs iemirdzamies prieku un sa­pratu, ka esmu zaudējis. Nu vairs nebija iespējams pa­teikt nē.

Pēcpusdienā vējš norima, un mēs gatavojāmies doties ce|ā nākamās dienas rītā. No sava līča nevarējām nokļūt salas iekšienē, jo klints sienas stāvus slējās ārā no ūdens abpus līča.

Rīts atausa nespodri pelēks, bet rāms, un es, agri pa­modies, saposu laivu braucienam.

— Stulbenis! Idiots! Ēzelis! — iebrēcos, kad man likās, ka Modai būtu laiks mosties, taču šoreiz es kliedzu aiz prieka, kailu galvu tēlotā izmisumā lēkādams gar plud­mali.

Viņa pavēra telts spraugu un izbāza galvu ārā.

— Kas tad nu noticis? — viņa apvaicajās gan vēl mie­gainā, tomēr ziņkārīgā balsī.

— Kafija! — es iesaucos. — Ko jūs teiktu par tasi ka­fijas? Karstas, kūpošas kafijas?

— Ak! — viņa nomurmināja. — Jūs mani nobiedējāt un bez tam vēl esat nežēlīgs. Biju jau samierinājusies ar domu, ka jāiztiek bez kafijas, un nu jūs mani atkal kār­dināt ar veltīgām cerībām.

— Paskatieties, — es sacīju.

Klinšu nokarēs salasīju mazliet sausu zaru un skan­galu. Salauzīju no tiem iekuru un saplēsu skaidas. Tad izrāvu lapu no savas piezīmju gramatiņas un izņēmu no munīcijas kastes medību bises patronu. Ar nazi izvilcis aizbāzni, izbēru pulveri uz plakana akmens. Izlauzu kap­sulu no čaulītes un novietoju to pulvera kaudzītē. Nu viss bija sagatavots. Moda vēroja mani pa telts spraugu. Pa­cēlis no zemes pamatīgu akmeni un turēdams papīriņu kreisajā rokā, triecu ar akmeni pa kapsulu. Pacēlās baltu dūmu mākonītis, tad parādījās liesma un papīra lapiņa plūksnainajā plīsuma vietā aizdegās.

Moda līksmi sasita plaukstas un iesaucās:

— Prometejs!

Bet es biju pārāk aizņemts, lai ievērotu viņas gaviles. Mazo liesmiņu vajadzēja sargāt un uzmanīt, lai tā pie­ņemtos spēkā un neapdzistu. Es to baroju ar skaidiņām un skaliņiem, līdz beidzot uguns mēles sāka sprakšķēt, satverdamas mazākos zariņus un sprungulīšus. Savos ap­rēķinos nebiju paredzējis uzturēšanos vientuļā salā, tā­dēļ mums nebija ne katliņu, ne kastroļu; bet tad man iešā­vās prātā, ka varam izlietot trauku, ar kuru tikām smēluši ūdeni no laivas, un vēlāk, kad bijām nolietojuši daļu kon­servu, savācām no kārbām diezgan pieklājīgu virtuves trauku komplektu.

Uzvārīju ūdeni, bet Moda uzlēja kafiju. Cik tā bija garda! Es no savas puses mielastam sasautēju vēršgaļu ar sadrupinātām galetēm un ūdeni. Brokastis bija brī­nišķīgas, un mēs nosēdējām pie ugunskura daudz ilgāk, nekā uzņēmīgiem pētniekiem būtu klājies, maziem malci­ņiem strēbām karsto, melno kafiju un pārspriedām savu stāvokli.

Es biju pārliecināts, ka atradīsim kādā līcī staciju, jo zināju, ka roņu baru apmetnes Beringa jūrā tiek šādā veidā apsargātas; bet Moda, droši vien gribēdama mani sagatavot, ja būtu jāpiedzīvo vilšanās, ieminējās par iespēju, ka esam atklājuši nevienam nezināmu roņu ap­metni. Viņa tomēr bija līksmā noskaņojumā un itin bez­bēdīgi runāja par mūsu visai nelāgo stāvokli.

— Ja jums taisnība, — es sacīju, — tad mums jāsaga­tavojas šeit pārziemot. Pārtikas nepietiks, bet te ir roņi. Rudenī viņi no šejienes aizies, tādēļ jau drīz jāsāk rūpē­ties par gaļas krājumu sagādāšanu. Vajadzēs uzcelt bū­das un savākt kurināmo. Būs arī jātecina roņu tauki gais­mekļiem. Vārdu sakot, ja sala ir neapdzīvota, tad mums darba pārpārēm. Taču cerēsim, ka tā nav.

Viņai tomēr bija taisnība. Ar izdevīgu vēju mēs bu- rājām gar salas krastiem, tālskatī izpētījām līčus, šur tur piestājām malā, bet nekur nemanījām cilvēku mītnes. Un taču uzzinājām, ka neesam pirmie, kas izkāpuši Pūliņu salas krastā. Kaimiņu līča piekrastē atradām tālu liedagā izsviestu laivu — roņu mednieku laivu, jo duļļi bija ap­tīti ar platiņiem, priekšgalā uzsliets statnis šauteņu no­vietošanai un uz sāna ar baltiem, pusizdzisušiem, tikko salasāmiem burtiem uzkrāsots nosaukums «Gazele-2».

Laiva te, acīm redzot, gulēja ilgi, jo bija līdz pusei pie­mesta ar smiltīm un saplaisājušie dēļi lietū un vējā pa­visam nomelnējuši. Laivas pakaļgalā atradu sarūsējušu desmitā kalibra medību bisi un jūrnieka nazi, kas bija no­lauzts pie paša spala un tā sarūsējis, ka tikko varēja sa­zīmēt, kas šis priekšmets bijis.

— Viņi ir tikuši projām, — es moži noteicu, bet sirds man sažņaudzās, jo likās, ka teju, teju ieraudzīsim kaut kur liedagā izbalējušus kaulus.

Negribēju aptumšot Modās labo omu ar šādu atradumu, tādēļ griezu mūsu laivu ārā no līča un devāmies uz salas ziemeļaustrumu klintsradzēm. Dienvidu piekrastē nebija neviena līča, un jau agrā pēcpusdienā bijām apbraukuši apkārt tumšajam klintājam, tātad paveikuši ceļojumu ap­kārt visai salai. Vērtēju tās apkārtmēru uz divdesmit pie­cām jūdzēm, platums svārstījās starp divām un piecām jūdzēm. Roņu, pat pēc visskopākā aprēķina, līču liedagos bija savi divsimt tūkstoši. Visaugstāk slējās galējais klin- tājs dienvidrietumos, pamazām noslīdot zemāk, līdz ziemeļaustrumu pusē sala pacēlās tikai dažas pēdas virs jū­ras līmeņa. Visos pārējos līčos, izņemot mūsējo, smilšai­nais liedags lēzeni iestiepās apmēram pusjūdzi salas iek­šienē, izveidodams kaut ko līdzīgu akmeņainām norām, kas bija apaugušas ar ķērpi un tundras zāles skupsnām. Te bija apmetušies roņi; vecie tēviņi sargāja savus ha­rēmus, bet jaunie turējās savrup.

Vairāk par šo īso aprakstu Pūliņu sala nepelna. Kur neslējās klinšu radzes, tur bija purvains un mikls, vētru plosīts, viļņu šaustīts nemīlīgs un skumīgs patvērums, kur gaisu nemitīgi trīcināja divsimttūkstoš roņu rēkoņa. Moda, kas bija centusies sagatavot mani uz iespējamu vil­šanos un visu dienu turējusies moži un dūšīgi, izmisusi sabruka, kad izkāpām malā savā līcītī. Viņa varonīgi cen­tās to no manis noslēpt, bet, rosīdamies, lai iekurtu jaunu ugunskuru, zināju, ka viņa buraudekla teltī raud, slāpē­dama šņukstus segās.

Nu bija mana kārta rādīt bezrūpīgu vaigu, un es to da­rīju, cik labi vien spēju, turklāt tik veiksmīgi, ka izdevās atsaukt jautrību mīļajās acīs un pat izvilināt dziesmu lū­pās, jo viņa man par prieku padziedāja, pirms agri devā­mies pie miera. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu dziedam, gulēju pie ugunskura un sajūsmināts klausījos, jo visā, ko vien viņa darīja, izpaudās viņas mākslinieces daba un balss, kaut arī ne spēcīga, bija brīnum jauka un izteiksmīga.

Naktīs joprojām gulēju laivā un tovakar ilgi nevarēju iemigt, lūkodamies zvaigznēs, ko tik sen nebiju redzējis, un apsvēru stāvokli. Šāda veida atbildība man bija kaut kas pavisam jauns. Vilks Larsens nebija runājis tukšus vārdus. Visu laiku tiku stāvējis uz sava tēva kājām. Ad­vokāti un pilnvarnieki bija kārtojuši visus naudas darī­jumus manā labā. Es vispār nepazinu nekādas atbildības. Tad uz «Gara» iemācījos pats just atbildību par sevi. Un tagad pirmo reizi mūžā jutos atbildīgs vēl par otru cil­vēku. Un es sapratu, ka tā ir vissmagākā atbildība, jo Moda man bija vienīgā sieviete pasaulē — mana mazā sieviete, kā mīlot viņu klusībā dēvēju.