Jūras vilks

XIX NODAĻA

Iznācis uz klāja, redzēju «Garu» sagriežamies pret vēju un ar bakborta halzi izejam vēja pusē pazīstamai laivai ar taisnstūra buru, kura ar to pašu halzi gāja mums pa priekšu kursā pie vēja. Visi matroži atradās uz klāja, jo viņi zināja, ka kaut kam jānotiek, kad Līčs un Džon­sons būs uzvilkti uz kuģa.

Nosita četras glases. Luiss nāca uz pakaļgalu nomainīt stūres vīru. Gaisā bija jūtams mitrums, un es ievēroju, ka viņš bija uzģērbis eļļas drēbes.

— Kas gaidāms? — es viņam pavaicāju.

— Mazs, spirgts šņācieniņš, tāds nieka pūtiens vien, ser, — viņš atbildēja, — ar lietus šļacīti, ko apslapināt degunu, un nekas vairāk.

— Cik slikti, ka mēs pamanījām viņus, — es sacīju, kad liels vilnis sameta «Ga.ra» priekšgalu par vienu rumbu sānis un laiva vienā mirklī ar lēcienu pašāvās garam klī- verim un nokļuva mūsu redzes lokā.

Luiss par spieķa tiesu pagrieza ratu un pēc brīža teica:

— Manuprāt, ser, viņi nebūtu aizsnieguši zemi.

— Domā, ka ne? — es pārprasīju.

— Nē, ser. Vai jūs to matāt? (Šoneri sagrāba brāzma, un Luiss bija spiests pagriezt ratu steidzīgi atpakaļ, lai izvairītos no vēja.) Šitādā jūrā neviena tāda olas čaumala tik un tā nenoturētos i stundu, un viņiem tā ir gatava laime, ka mēs ir te, lai uzņemtu viņus.

Vilks Larsens platiem soļiem gāja uz pakaļgalu no kuģa vidus, kur bija runājis ar izglābtajiem vīriem. Kaķa lokanība viņa gaitā bija mazliet vairāk izteikta nekā pa­rasti, un acis viņam bija spožas un dzīvas.

— Ceturtais mehāniķis un trīs eļļotāji, — viņš svei­ciena vietā sacīja.

— Bet mēs no viņiem iztaisīsim matrožus vai vismaz airētājus. Nu, kas ar lēdiju?

Nezinu, kāpēc, bet es pēkšņi sajutu skaudru sāpi vai sūrsti kā naža dūrienu, kad viņš pieminēja šo sievieti. Uzskatīju to par pārmērīgu jūtīgumu no savas puses, bet tas pastāvēja neatkarīgi no manis, un par atbildi es tikai paraustīju plecus.

Savilcis lūpas, Vilks Larsens gari un zobgalīgi iesvil­pās.

— Kāds tad viņai ir vārds? — viņš noprasīja.

— Nezinu, — es atbildēju. — Viņa ir aizmigusi. Viņa bija ļoti nogurusi. Patiesībā es ceru uzzināt kaut ko no jums. Kas tas bija par kuģi?

— Pasta tvaikonis, — viņš strupi atbildēja. — «Tokio pilsēta» no Frisko ceļā uz Jokohamu. Taifūns to saārdī­jis. Veca tupele. Caura kā siets no augšas līdz apakšai. Viņi mētājušies pa viļņiem četras dienas. Un ko tad jūs neesat noskaidrojis, ne kā viņu sauc, ne kas viņa ir — jaunkundze, sieva vai atraitne? Nu, zināt!

Viņš ķircīgi papurināja galvu un uzlūkoja mani ar smējīgām acīm.

— Vai jūs… — es iesāku. Mēles galā man bija jau­tājums, vai viņš netaisās nogādāt izglābtos Jokohamā.

— Ko es? — viņš noprasīja.

— Ko jūs domājat darīt ar Līču un Džonsonu?

Viņš papurinaja gaivii.

— Nudien, Kumpi, to es nezinu. Redzat, ar šiem pa­pildinājumiem man ir gandrīz visa vajadzīgā apkalpe.

— Un viņi gandrīz diezgan ilgi ir bēguši, — es sacīju. — Kāpēc gan nemainīt izturēšanos pret viņiem? Uzņe­miet viņus uz kuģa un esiet pret viņiem laipns! Visu, ko vien viņi ir darījuši, viņi ir bijuši spiesti darīt.

— Kas viņus spieda? Es?

— Jūs, — es noteikti atbildēju. — Un es brīdinu jūs, Vilk Larsen, ka aiz tieksmes jūs nogalināt es varu aiz­mirst mīlestību uz paša dzīvību, ja jus aiziesiet pārāk tālu savā nežēlībā pret šiem nabaga nelaimīgajiem.

— Bravo! — viņš iesaucas. — Es ar jums, Kumpi, lepo­jos! Jūs ar uzviju esat nostājies pats uz savām kājām. Jūs jau esat gluži vai personība. Jūsu nelaime bija tā, ka dzīve jums ritēja pārak viegli, bet jūs augat un tādēļ patīkat rnan vēl labāk.

Viņa balss un izteiksme mainījās. Seja viņam kļuva nopietna.

— Vai jūs ticat solījumiem? — viņš jautāja. — Vai tie ir svēti?

— Protams, — es atbildēju.

— Tad te būs nolīgums, — viņš, šis nepārspējamais aktieris, turpināja. — Ja es apsolu nepiedurt Līčam un Džonsonam ne pirkstiņa, vai jūs no savas puses apsolāt nemēģināt mani nogalināt?

Ak, ne jau tāpēc, ka man no jums būtu bailes, ne tā­pēc, ka es no jums baidītos, — viņš pasteidzas piebilst.

Gandrīz nespēju ticēt savam ausīm. Kas šim cilvēkam uznācis?

— Nu, vai tā lieta iet? — viņš nepacietīgi jautāja.

— Iet, — es atbildēju.

Viņa roka pastiepās manējai pretim, un, kad es to sir­snīgi spiedu, būtu varējis apzvērēt, ka pamanīju velniš­ķīgu izsmieklu uz mirkli pazibam viņa acīs.

Mēs nesteidzīgi pārgājām pari pūpei aizvēja puse. Laiva tagad bija ļoti tuvu, tā atradās nožēlojamā stā­voklī. Džonsons stūrēja, Līčs smēla ārā ūdeni. Kamēr viņi tika uz priekšu vienu pedu, mēs viņiem pietuvojamies par divām. Vilks Larsens ar zīmēm norādīja Luisam, lai mazliet atvirza šoneri, un mēs nesāmies viņiem blakus vēja pusē nepilnu divdesmit pēdu atstatumā. «Gars» no­sedza vēju. Tukšā bura sašļuka, un laiva iztaisnojoties izlīdzināja gaitu, likdama abiem vīriem strauji mainīt stā­vokli. Tā zaudēja ātrumu un, kad mēs pacēlāmies milzīgā vilnī, sasvērās un gāzās ieplakā.

Tieši šajā brīdī Līčs un Džonsons pavērās augšup un ielūkojās sejās saviem biedriem, kuri bija nostājušies gar reliņiem kuģa vidusdaļā. Neviens nesveicināja. Viņu acīs abi bēgļi bija beigti, un starp viņiem izpletās bezdibenis, kas šķir dzīvos no mirušajiem.

Nakarnajā mirklī viņi atradās iepretim pūpei, kur stāvē­jām mēs ar Vilku Larsenu. Tagad mēs gāzāmies ieplakā un viņi pacēlās viļņa mugurā. Džonsons skatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa seja ir nogurusi un noliesējusi. Pa­māju viņam ar roku, un viņš atbildēja uz manu sveicienu, taču ar bezcerīgu un izmisīgu mājienu. Tas izlikās kā at­vadas. Neielūkojos Līča acīs, jo viņš noraudzījās uz Vilku Larsenu tāpat kā agrāk — ar nesamierināmā naidā atņir­gtiem zobiem.

Tad viņi palika aiz kuģa pakaļgala. Vējš pēkšņi piepūta četrstūraino buru, sasvērdams trauslo, vaļējo laivu, līdz šķita, ka tā noteikti apgāzīsies. Virs tās uzvirmoja kāds pltsenis un gāzās tai pāri kā sniegbalts mākulis. Tad laiva no jauna parādījās skatienam līdz pusei pilna ar ūdeni, ko Līčs trakā steigā smēla ārā, bet Džonsons ar bālu un nobažījušos seju turēja stūres pinni.

Vilks Larsens ierēja man ausī aprautu smieklu un aiz- soļoja uz pūpes vēja pusi. Sagaidīju, ka viņš dos rīko­jumu piegriezt «Garu» pie laivas, bet šoneris turpināja līdzšinējo kursu, un viņš nekā nedarīja, lai to mainītu. Luiss vienā mierā stāvēja pie stūres, bet es ievēroju, ka priekšgalā pūlīšos saspiedušies matroži pavērsa norūpēju­šās sejas uz mūsu pusi. «Gars» joprojām drāzās uz priekšu, līdz laiva saruka par punktiņu; tad, izkliedzot pavēles, atskanēja Vilka Larsena balss un apgriezušies mēs pārgājām uz stīrborta halzi.

Devāmies atpakaļ, līdz nokļuvām vairāk nekā divas jū­dzes vēja pusē laiviņai, kura cīnījās viļņos; tad tika no­laists klīveris — un šoneris sāka dreifēt. Roņu medību laivas nav domātas burāšanai pret vēju. To vienīgā ce­rība ir turēties vēja pusē tā, lai, saceļoties vētrai, varētu nokļūt pie šonera ar vēju. Bet visā šajā mežonīgajā ūdens tuksnesī Līčam un Džonsonam nebija patvēruma nekur citur kā tikai uz «Gara», un viņi apņēmīgi sāka lauzties pret vēju. Tas bija gauss darbs nemierīgajā jūrā, kas vēla

varenus viļņus. Kuru katru mirkli tos varēja aprakt krā­cošās bangas. Laiku pa laikam mēs vērojām laivu neskai­tāmas reizes uzlūvējam pret milzīgajiem, baltkrēpaina- jiern devītniekiem, kuri to apturēja un atsvieda atpakaļ kā korķi.

Džonsons bija lielisks jūrnieks un zināja tikpat daudz par mazām laiviņām kā par kuģiem. Pēc pusotras stun­das viņš atradās mums gandrīz blakus, iesānis aiz šo­nera pakaļgala, gatavodamies ar pretējo halzi pienākt mums klāt.

— Tātad jūs esat pārdomājuši? — dzirdēju Vilku Lar­senu murminām pa pusei sev, pa pusei, viņiem, it kā viņi varētu dzirdēt. — Gribat nokļūt atpakaļ uz kuģa? Nu, tad jau tik nāciet vien!

Stūri līdz galam uz vēja pusi! — viņš pavēlēja Ūfti- Ufti, kanakam, kurš starplaikā tika nomainījis Luisu pie rata.

Pavēle sekoja pavēlei. Šonerim nokrītot, foka un grota šotes atlaida vaļīgāk, lai varētu iet ar vēju. Un, iegrie­zies vējā, kuģis rāvās uz priekšu, kad Džonsons, nerau­goties uz draudošajām briesmām, ar izlaistu šoti šķērsoja «Gara» ķīļūdeni simts pēdas aiz tā pakaļgala. Vilks Lar­sens atkal iesmējās, tajā pašā laikā ar rokas mājienu aicinādams viņus sekot. Acīm redzot, viņam bija nodoms parotaļāties ar viņiem — dot mācību, kā es domāju, kā­viena vietā, kaut ari tā bija bīstama mācība, jo nestipra­jai laivai kuru katru mirkli draudēja briesmas tikt ap­raktai viļņos.

Džonsons bez vilcināšanās mainīja kursu un metās mums pakaļ. Viņam jau arī nekas cits neatlika. Nāve uz­glūnēja no visām pusēm, tas bija tikai laika jautājums, kad laivai uzgāzīsies kāda no daudzajām milzīgajām ban- gām un, pārvēlusies tai pāri, dosies tālāk.

— Viņiem sirds dreb nāves bailēs, — Luiss murmināja man ausī, kad es gāju uz priekšgalu parūpēties, lai ierēvē klīveri un štagburu.

— Ak, pēc maza brītiņa viņš apstāsies un uzņems vi­ņus, — es mundri atbildēju. — Viņš ir nolēmis dot viņiem mācību, tas ir viss.

Luiss vērīgi paskatījās uz mani.

— Domājat? — viņš jautāja.

— Noteikti, — es atbildēju. — Un tu ne?

— Tagadiņ es nedomāju ne par ko citu kā pats par savu ādu, — skanēja viņa atbilde. — Un es nevaru vien nobrīnīties, ka tas viss iznāk. Tā Frisko viskija dēļ es iekūlos pamatīgās nepatikšanās, un vēl lielākās nepatik­šanās iekūlāties jūs tas tur sievietes dēļ. Ak, es jau nu gan zinu, kāds jūs ir nelabojams muļķis!

— Ko tu ar to gribi teikt? — es noprasīju, jo, izšļā- cis savu indi, viņš uzgrieza man muguru.

— Ko es gribu sacīt? — viņš iesaucas. — Un to man jautājat jūs? Nav svarīgi, ko gribu sacīt es, bet ko sacīs Vilks. Vilks, es teicu, Vilks!

— Ja būs nepatikšanas, vai tu nāksi palīgā? — es im­pulsīvi jautāju, jo viņš bija ietērpis vārdos manas paša bailes.

— Iešu palīga? Ja es kādam iešu palīgā, tad tas būs vecais resnais Luiss, un ar to jau vien pietiks ko no­ņemties. Mēs vēl esam pašā sākumā, kad es jums saku, tikai pašā sākumā.

— Nekad nebūtu domājis, ka tu esi tāds gļēvulis, — es nievīgi sacīju.

Viņš apveltīja mani ar nicīgu skatienu.

— Ja jau es pat pirkstiņu nepakustināju tā nabaga muļķa labā, — viņš teica, norādīdams uz niecīgo buru kuģa pakaļgala, — vai tad jus patiešām domājat, ka esu noilgojies, lai man ielauž galvu dēļ sievietes, kuru es šo­dien redzu pirmo reizi savā mūžā?

Es nicīgi novēršos un gāju uz pakaļgalu.

— Labāk ierēvējiet tās topburas, mister van Veiden,— Vilks Larsens sacīja, kad es nonācu uz pūpes.

Sajutu atvieglojumu, vismaz ciktāl tas attiecās uz abiem matrožiem. Bija skaidrs, ka viņš nevēlējās aizskriet pārāk tālu projām no viņiem. Sī doma man atdeva ce­rību, un es ar skubu ķēros pie pavēles izpildīšanas. Tikko paguvu pavērt muti, lai pateiktu nepieciešamos rīkoju­mus, kad vīri aizgūtnēm metās pie fallēm un līnēm un citi nesas augšā. So viņu dedzību Vilks Larsens vēroja ar nežēlīgu smīnu.

Vēl joprojām mēs palielinājām attālumu, kas mūs šķīra, un, kad laiva bija atpalikusi vairākas jūdzes, uzsākām dreifēt un gaidījām. Tās tuvošanos vēroja visu acis — pat Vilka Larsena, bet viņš bija vienīgais nesatrauktais cilvēks uz kuģa. Luisa nekustīgais skatiens pauda iekšēju nemieru, kuru viņš pilnībā nespēja noslēpt.

Laiva nāca tuvāk un tuvāk, triekdamās uz priekšu cauri mutuļojošam okeāna zaļumam kā dzīva būtne, kāp­dama, paceldamās un mētādamās pa milzīgajām plīseņu mugurām vai pazuzdama aiz tām, lai tūlīt parādītos no jauna un uzšautos pret debesīm. Likās neiespējami, ka tā varētu noturēties virs ūdens, tomēr ar katru reibinošo lēcienu tā veica patiešām neiespējamo. Garām aizbrāzās lietus gāze, un laiva iznira no lidojošā slapjuma gandrīz mums virsū.

— Līdz galam uz vēja pusi! — Vilks Larsens kliedza, pats pielēkdams pie stūres rata un griezdams to apkārt.

«Gars» atkal atrāvās no laivas un joņoja pa vējam, un divas stundas Džonsons ar Līču dzinās mums pakaļ. Mēs dreifējām un drāzāmies projām, dreifējām un drāzāmies projām, un vienmēr mums aizmugurē cīnījās buras plan­kumiņš, triekdamies pret debesīm un gāzdamies šaudīga­jās ieplakās. Tas atradās kādu ceturtdaļjūdzi no mums, kad blīva lietus gāze aizklāja to mūsu skatienam. Tas vairs neparādījās. Uzpūšot vējam, gaiss atkal noskaidro­jās, bet neviens buras plankumiņš neizlauzās cauri sa­bangotajai okeāna virsmai. Man likās, ka es uz mirkli redzu pavīdam šķīstošajā vilnī laivas melno dibenu. Tas labākajā gadījumā bija viss. Džonsonam un Līčam eksis­tences cīņa bija beigusies.

Ļaudis palika bariņos kuģa vidusdaļā. Neviens neno­gāja lejā, un neviens nerunāja. Netika pārmainīti pat skatieni. Ikviens šķita apstulbināts, it ka dziļā apcerē nogrimis, un, nebūdams gluži skaidrībā, centās aptvert, kas noticis. Taču Vilks Larsens ļava viņiem maz laika pārdomām. Viņš nekavējoties uzdeva «Garam» kursu — kursu, kas nozīmēja roņu baru, nevis Jokohamas ostu. Bet vīri vairs nevilka un nerāva aizgūtnēm, un es viņu starpa dzirdēju lāstus, kuri nāca no lūpām apslāpēti un tikpat smagi un nedzīvi, kādi bija viņi paši. Ne ta tas bija ar medniekiem. Nevaldāmais Dūms stāstīja anek­doti, un viņi nokāpa savā kajītē, rēkdami aiz smiekliem.

Kad ceļā uz pūpi es gāju garām kambīzes vēja pusei, man tuvojās mehāniķis, kuru bijām izglābuši. Seja viņam bija balta, lūpas trīcēja.

— Mīļais dievs! Ser, kas šis ir par kuģi? — viņš iesau­cās.

— Jums acis ir, pats redzējāt, — es gandrīz rupji at­bildēju, kaut arī sirdī jutu sāpes un bailes. — Kur pa­lika jusu solījums? — es noprasīju Vilkam Larsenam.

— Netiku domājis uzņemt viņus uz kuģa, kad devu šo solījumu, — viņš atbildēja. —- Un, lai nu kā, tas jums jāatzīst, ka neesmu viņiem piedūris ne pirksta.

Pat ne uz to pusi, ne uz to pusi, — viņš mirkli vēlāk iesmiedamies piebilda.

Es neatbildēju. Nespēju runāt, mans prāts bija pārāk apmulsis. Zināju, ka man nepieciešams laiks pārdomām. Jutos atbildīgs par šo sievieti, kura tagad mierīgi gulēja rezerves kajītē, un ar to man bija jārēķinās, taču vienīgā jēdzīgā doma, kas iešāvās prātā, bija tā, ka nedrīkstu izdarīt nekā pārsteidzīga, ja vispār gribu viņai kaut ko palīdzēt.