Jūras vilks

XXVI NODAĻA

Vilks Larsens atbrīvoja mani no degvīna izdalīšanas, un, kamēr es rufē noņēmos ap jaunajiem pacientiem, pu­deles sāka ceļot no rokas rokā. Es biju gan arī agrāk re­dzējis vīriešus dzeram viskiju, piemēram, viskiju ar sodu klubos, bet nekad nekā tamlīdzīga, kā jūrnieki dzēra šeit no krūzēm un bļodiņām, pat tieši no pudelēm — tukšoja līdz malām pielietus traukus tā, ka varēja piedzerties jau no viena paša. Bet viņiem nepietika ne ar vienu, ne ar diviem. Viņi dzēra un dzēra, un aizvien jaunas pudeles uzradās kajītē, un viņi dzēra atkal.

Dzēra visi; dzēra ievainotie; dzēra Ūfti-Ufti, kas man palīdzēja. Vienīgi Luiss atturējās, tikai apmērcēja lūpas dzēriena, kaut gan bļaustījās un ālējās ne mazāk par pā­rējiem. Tā bija īsta saturnālija. Pilnās rīklēs viņi pār­sprieda dienas kauju, strīdējās par tās atsevišķiem mo­mentiem vai arī kļuva jūtelīgi un tiecās brāļoties ar ne­senajiem pretiniekiem. Uzvarētie un uzvarētāji sita cits citam uz pleca un zvērēt apzvērēja mūžīgu cieņu un drau­dzību. Viņi apraudājās, pieminēdami pagājušo dienu ne­laimes un posta dzīvi, kas viņus gaida zem Vilka Lar­sena dzelzs dūres. Visi lādēja viņu kā mācēdami un ņēmās stāstīt briesmu stāstus par viņa nežēlību.

Tā bija mežonīga un baismīga aina — šaurā, ar kojām pieblīvētā kajīte ar grilīgo, zvalstīgo grīdu un sienām, nespodrā gaisma, lēkājošās ēnas, kas pārmijus spokaini izstiepās garas un atkal sarāvās gluži īsiņas, dvingainais, dūmu piedvakotais gaiss un cilvēku — drīzāk gan gribē­jās teikt puscilvēku — pietvīkušās sejas. Ievēroju Ufti- Ufti, kas turēja rokā marles saites galu un noraudzījās uz visu notiekošo ar savām samtainajām, glāsmainajām acīm, kuras tumsā valgi mirdzēja kā brieža acis, un tomēr es gluži labi zināju, ka krūtīs viņam mīt mežoņa barba­risms, par spīti liegajam, gandrīz sievišķīgajam maigu­mam, ko pauda seja un augums. Ievēroju arī Harisona zēnisko seju — allaž labsirdīgo seju, kas tagad bija pār­vērtusies kaislību izķēmotā dēmona vieplī, kad viņš stās­tīja par elles kuģi, uz kura tie nokļuvuši, un gāza lāstus pār Vilka Larsena galvu.

Vilks Larsens, visu laiku tikai Vilks Larsens, cilvēku verdzinātājs un spīdzinātājs, Kirke vīrieša izskatā, bet visi kuģinieki — viņa cūkas, izmocīti, dubļos sabradāti lopi, kas dumpojas vienīgi dzērumā un paslepeni. Vai ari es piederu pie viņa cūkām? — nodomāju. Un Moda Brūs­tera? Nē! Es dusmās un apņēmībā sakodu zobus, ka no- ņirkstēja vien, matrozis, kura ievainojumu es patlaban pārsēju, sāpēs sarāvās, un Ūfti-Ūfti uzmeta man ziņkā­rīgu skatienu. Piepeši sajutu sevī mostamies spēku. Mīla, ko nule biju atklājis, pārvērta mani par milzi. Nekas mani vairs nespēja nobiedēt. Es panākšu, ko gribu, par spīti Vilkam Larsenam, par spīti trīsdesmit pieciem ga­diem, ko esmu urbies grāmatās. Viss vēl vērsīsies par labu. Es panākšu, lai viss vērstos par labu. Iejūsmināts, sava spēka apziņas iedvesmots, pagriezu muguru ellei, kas burzguļoja kajītē, un devos atpakaļ uz klāju, kur migla spokaini plēnēja naktī un gaiss bija smaržīgs un tīrs, un kluss.

Mednieku kajītē, kur gulēja divi ievainoti vīri, atkār­tojās tas pats, kas pie matrožiem, tikai tur neviens nelā­dēja Vilku Larsenu; es gaužām atvieglots atkal uzkāpu uz klāja un devos uz pakaļgalu; mesā jau bija uzklāts vakariņu galds, un Vilks Larsens un Moda mani gaidīja.

Kamēr visi uz kuģa centās piedzerties, cik vien ātri iespējams, Vilks Larsens palika ar skaidru galvu. Viņš nepielika pie lūpām ne piliena. To viņš neuzdrošinājās šajos apstākļos, kad varēja pajauties vienīgi uz Luisu un mani, turklāt Luiss pašreiz stāvēja pie stūres. Mēs slīdē­jām pa miglu uz labu laimi, bez ugunīm. Mani pārsteidza, ka Vilks Larsens tā šķiedās ar degvīnu saviem ļaudīm, taču, acīm redzot, pazina viņu psiholoģiju un zināja la­bāko metodi, kā sakaldināt draudzībā to, kas bija sācies ar asins izliešanu.

Uzvara pār Nāves Larsenu šķita viņu ietekmējusi ap­brīnojami labvēlīgi. Iepriekšējā vakarā viņš prātodams bija kļuvis pagalam grūtsirdīgs, un es ik mirkli gai­dīju kārtējo dusmu izvirdumu. Nekas tomēr nenotika, un viņš pašreiz bija lieliskā omā. Jādomā, ka necerētā veiksme, daudzie sagūstītie mednieki un laivas bija novērsuši pa­rasto reakciju. Lai nu bija kā būdams, drūmums bija iz­gaisis, un ļaunuma velns nebija pamodies. Tā es tobrīd nodomāju; bet — ak vai! — cik maz es viņu pazinu. Ne­zināju, ka varbūt tajā pašā mirklī viņš jau apsver un plāno briesmīgāku izvirdumu, kādu es jel kad biju pie­dzīvojis.

Kā jau minēju, viņš bija lieliskā noskaņojumā, kad es iegāju kajītē. Nedējām viņu nebija mocījušas galvas sā­pes, acis zvījoja debess zilumā, bronzas krāsas seja pauda ziedošu veselību; dzīvības spēka pārpilnībā pulsēja viņa dzīslas. Gaidot mani, viņš bija iesaistījis Modu dzīvā sa­runā. Temats, par kuru viņi sarunājās, bija kārdinājums, un no nedaudzajiem vārdiem, ko iegājis uztvēru, izseci­nāju, ka viņš par kārdinājumu uzskata vienīgi to, kam cilvēks nespēj pretoties.

— Redziet, — viņš sacīja, — es to saprotu tā, ka ik­viens cilvēks rīkojas, paklausot savām vēlmēm. Vēlēša­nos cilvēkam ir daudz. Viņš, pieņemsim, vēlas izvairīties no sāpēm, vēlas baudīt priekus. Taču visu, ko dara, viņš dara tādēļ, ka tā vēlas.

— Bet ja nu viņam ir divas pretējas vēlēšanās un, pie­pildot vienu, viņš nevar piepildīt otru? — Moda viņu pār­trauca.

— Tieši par to es gribēju runāt, — viņš sacīja.

— So abu vēlēšanos cīņā izpaužas cilvēka dvēsele, — Moda turpināja. — Cēla dvēsele izšķirsies par labo darbu, bet, ja dvēsele ir Jauna, notiks otrādi. Visu izšķir dvēsele.

— Nieki un blēņas! — Vilks Larsens nepacietīgi iesau­cās. — Izšķir vēlēšanās. Cilvēks, teiksim, vēlas piedzer­ties. Bet, no otras puses, viņš negrib piedzerties. Ko viņš dara? Un kā dara? Viņš ir marionete. Viņš ir savu alku vergs un paklausa spēcīgākajām alkām, tas ir viss. Dvē­selei ar to nav nekā kopīga. Kā viņš, juzdams kārdinā­jumu piedzerties, lai atturas no tā? Ja vēlēšanās palikt skaidrā ņem virsroku, tad tas notiek tikai tādēļ, ka šī vēlēšanās ir spēcīgāka. Kārdinājumam nav nekādas nozī­mes, ja vien … — viņš apklusa, cenzdamies izsekot jau­najai domai, kas bija iešāvusies prātā, — … ja vien kār­dinājums palikt skaidrā nav spēcīgāks.

Ha, ha! — viņš iesmējās. — Ko par to domājat jūs, mister van Veiden?

— Domāju, ka jūs abi skaldāt matus, — es atbildēju. — Cilvēka dvēsele taču ir viņa vēlmes. Citiem vārdiem, ja jums tā patīk labāk, — visas vēlēšanās, kopā saņemtas, veido dvēseli. Sajā ziņā jūs abi maldāties. Jūs par gal­veno uzskatāt vēlēšanos, pilnīgi atšķirtu no dvēseles, mis Brūstera nozīmi piešķir tikai dvēselei, nerēķinoties ar vēl­mēm, bet īstenība vēlmes un dvēsele ir viens un tas pats.

Tomēr, — es turpināju, — mis Brūsterai ir taisnība, ap­galvojot, ka kārdinājums ir un paliek kārdinājums, vien­alga, vai cilvēks to pārvar vai tam padodas. Vējš uzpūš uguni, līdz tā spoži uzliesmo. Arī vēlmes ir līdzīgas ugu­nij. Paskatīšanas uz vēlmes objektu, tā vilinošs apraksts vai priekšstats par to ir vējš, kas uzpūš uguni. Tur slēp­jas kārdinājums. Tas ir vējš, kas uzpūš vēlēšanos, līdz tā kļūst nepārvarama. Te jums ir kārdinājums. Varbūt vējš nav pietiekami spēcīgs, lai padarītu vēlēšanos ne­pārvaramu, bet, ja vien tas vispār uzpūš, tad kārdinājums tomēr pastāv. Un, kā jau jūs teicāt, cilvēks var tikt kār­dināts gan uz labu, gan uz ļaunu.

Sēžoties pie galda, es lepojos pats ar sevi. Mani vārdi bija izšķīruši strīdu. Vismaz tie bija darījuši galu prā- tuļošanai.

Bet Vilks Larsens šķita tik runīgs, tik valodīgs, kādu viņu vēl nekad nebiju redzējis. Likās, viņā uzkrājusies milzu enerģija, karn vajadzēja kaut kā izladcties. Turpat uz karstām pēdām viņš uzsāka diskusiju par mīlestību. Viņš, kā vienmēr, aizstāvēja tīri materiālistisko viedokli, Moda — ideālistisko. Es sarunā nepiedalījos, tikai reizu­mis izteicu kādu pieņēmumu vai koriģējumu.

Viņš runāja spoži, bet arī Moda bija aizrāvusies, un man lāgiem pazuda sarunas pavediens, jo, kamēr viņa ru­nāja, es pētīju viņas seju. Viņai vaigos reti uzziedēja sār­tums, bet šovakar seja bija pietvīkusi un atdzīvojusies. Viņas asprātība dzirkstīt dzirkstīja, strīds viņu ieprieci­nāja ne mazāk kā Vilku Larsenu, un viņam tas sagādāja varenu baudu. Nezinu, kādā sakarā, jo tik ļoti biju iegri­mis Modās brūno matu cirtu aplūkošanā, viņš saka citēt vārsmu, ko Izolde saka Tintegelā:

Svētīta esmu starp sievām pat postā un kaunā, Svētīts mans bezprāta grēks Un bojā eja uz mūžu.*

Toreiz, skandējot Omāru, viņš pantiem piešķīra pesi­mistisku skanējumu, turpretī tagad Svinberna vārsmās deva vaļu dedzīgam triumfam un gavilēm. Viņš tas no­runāja pareizi un labi. Līdz ar viņa pēdējiem vārdiem Luiss iebāza galvu pa lūku un čukstus sacīja:

— Vai nevarētu drusciņ klusāk? Migla izklīdusi, un pašlaik mūsu kursu gar kuģa priekšgalu šķērso tvaiko­nis, varam saredzēt kreisā borta ugunis.

Vilks Larsens izdrāzās uz klāja tik strauji, ka tad, kad mēs izsteidzāmies viņam pakaļ, viņš jau bija paguvis aizvērt trapa lūku virs aurojošajiem medniekiem un patla­ban devās uz priekšgalu, lai aizvērtu ruīes lūku. Migla, kaut arī sāka izklīst, bija pacēlusies augstāk un aizse­gusi zvaigznes, tā ka nakts bija piķa melnumā. Tieši mums priekšā varējām saredzēt spoži sarkanas un baltas ugunis un sadzirdēt tvaikoņa mašīnu troksni. Nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir «Maķedonija».

Vilks Larsens atgriezās pie pūpes, un mēs klusēdami stāvējām pulciņā un vērojām, kā ugunis ātri aizslīd ga­rām mūsu kuģa priekšgalam.

— Mana laime, ka viņam nav prožektoru, — noteica Vilks Larsens.

— Kas notiktu, ja es sāktu skaļi kliegt? — čukstus ievaicājos.

— Tad būtu beigas, — viņš atbildēja. — Bet vai esat padomājis, kas notiktu tūlīt, tikko jūs paceltu balsi?

Iekams es paguvu izrādīt jel mazāko ziņkāri, viņš go­rillas tvērienā bija jau sagrābis mani aiz rīkles un, mus­kuļiem tikko jaušami ietrīsoties, ļāva man saprast, ka, mazliet piespiežot, viņš bez pūlēm nolauztu man sprandu. Nākamajā mirklī viņš palaida mani vaļā, un mēs atkal vērojām «Maķedonijas» ugunis.

— Bet ja es iekliegtos? — Moda jautāja.

— Jūs man pārāk labi patīkat, lai nodarītu jums sā­pes, — viņš klusi atteica, un balsī bija tāds glāsmains maigums, ka es sarāvos. — Bet labāk nedariet vis tā, jo tai pašā mirklī es tik un tā aplauzīšu misteram van Vei- denam sprandu.

— Tad es viņai atļauju kliegt, — es izaicinoši sacīju.

— Šaubos, vai jūs būtu ar mieru upurēt amerikāņu literatūras korifeju, — viņš ņirdzīgi attrauca.

Vairāk nerunājām ne vārda, taču bijām jau tā saraduši, ka iestājies klusums mūs nesamulsināja; kad sarkanās un baltās ugunis izzuda tālumā, atgriezāmies kajītē un turpinājām pārtrauktās vakariņas.

Viņi atkal sāka skaitīt dzejoļus, un Moda norunāja Dausona «Impenitentia ultima». Viņa to skandēja skaisti, taču es nevēroju viņu, bet gan Vilku Larsenu. Mani satrieca jūsma viņa skatienā, ar kādu viņš raudzījās uz Modu. Viņš bija kā apburts, un es pamanīju viņa lūpas neapzināti kustamies līdzi un veidojam vārdu pēc vārda, tikko viņa tos izteica. Kad viņa bija nonākusi līdz vār­smai

Būs viņas acis mana gaisma, kad saule mūža rietā dzisis, Būs alta stīga viņas balsī man dzīves skaņa pedejā *, —

viņš iekrita vidū.

— Jums pašai balss skan kā vijole, — viņš dobji sa­cīja, un viņa acīs zvāroja zelta dzirkstis.

Es būtu varējis iekliegties aiz prieka par viņas saval­dību. Balsij neiedreboties, viņa norunāja beigu vārsmu un tad nemanot ievirzīja sarunu mazāk bīstamā gultnē. Visu laiku, kamēr es sēdēju kā apmāts, piedzērušo ālē­šanās skanēja cauri kajītes sienai, vīrs, no kura es bai­dījos, un sieviete, ko mīlēju, runāja un runaja bez mitas. Galds netika novākts. Acīm redzot, matrozis, kas strā­dāja Magridža vietā, bija pievienojies saviem biedriem rufē. .

Ja Vilks Larsens jel kad bija juties pacelts dzīves aug- stakā viļņa galotnē, tad tas bija šajā brīdī. Laiku pa laikam atvairīju pats savas domas, lai paklausītos viņā, un klausījos ar apbrīnu, uz mirkli viņa izcilā intelekta pārmākts un kaismīgā spēka savaldzināts, jo viņu bija pārņēmusi dumpinieka kaisle. Saruna neizbēgami novirzī­jās uz Miltona Luciferu, un dedzība, ar kādu Vilks Lar­sens analizēja un interpretēja šo veidolu, atklāja viņa paša spēcīgo talantu. Neviļus salīdzināju viņu ar Tēnu, kaut gan zināju, ka viņš nekad nav pat dzirdējis par šo spožo, bet bīstamo domātāju.

— Viņš cīnījās par zaudētu lietu un nebaidījās dieva dusmības, — sacīja Vilks Larsens. — Pat ellē izraidīts, viņš palika neuzveikts. Trešo daļu dieva eņģeļu viņš aiz­veda sev līdzi, bezbailīgi sacēla cilvēkus pret dievu, pār­vilkdams savā pusē un nolemdams ellei lielāko tiesu cil­vēku dzimuma paaudžu paaudzēs. Kādēļ viņu padzina no debesīm? Vai viņš bija mazāk drosmīgs nekā dievs? Ma­zāk lepns? Mazāk dižens domās? Nē! Tūkstoškārt nē! Dievs bija varenāks — kā viņš pats sacīja, — varenāks tikai ar pērkona spēku. Bet Lucifers bija svabads gars. Kalpot viņam nozīmētu iet bojā. Viņš labāk gribēja ciest un būt brīvs nekā dzīvot laimībā, padevīgi vergojot. Viņš negribēja vergot dievam. Viņš negribēja vergot nevienam. Viņš nebija šaha figūra. Viņš stingri stāvēja pats uz sa­vam kājām. Viņš bija personība.

— Pirmais anarhists, — Moda pasmējās, pieceldamās un gatavodamās doties uz savu kajīti.

— Tad ir labi būt anarhistam! — viņš iesaucās. Arī viņš bija piecēlies un, nostājies pretī Modai, kas vel ka­vējās pie savas kajītes durvīm, turpināja:

Te beidzot brīvi mēs. No posta vietas šīs Pat Visuaugstais savā greizsirdībā Mūs neizdzīs. Te varam valdīt droši. Jo tikai valdīt vērts. Kaut pašā peklē. Man izvēlēties ļauts? Tad simtreiz labāk Es elle saimnieks nekā paradīzē kalps.* —

Tas bija stipra gara izaicinājuma sauciens. Vārdi vēl triseja telpā, kamēr viņš stāvēja, viegli šūpodamies, sta­rojošu bronzas krāsas seju, valdonīgi paceltu galvu, zeltā dzirkstošām, vīrišķīgām, ārkārtīgi vīrišķīgām un glāstoši maigām acīm noraudzīdarnies uz Modu, kas bija apstā­jusies pie durvīm.

Viņas acīs atkal pavīdēja neizsakāmās, nepārprotamās šausmas, un viņa gandrīz čukstus teica:

— Jūs pats esat Lucifers.

Durvis aizvērās, un viņa pazuda kajītē. Vilks Larsens brītiņu nolūkojās viņai pakaļ un tikai tad atjēdzies pie­vērsās man.

— Es stāšos Luisa vietā pie stūres, — viņš īsi noteica, — un pusnaktī pasaukšu nomaiņai jūs. Tagad ejiet nogu- lēties!

Viņš uzmauca rokās dūraiņus, uzlika galvā cepuri un kāpa augšup pa trapu, bet es paklausīju viņa padomam un devos gulēt. Pats nezinu, kādēļ, it kā sekodams noslē­pumainam mudinājumam, neizģērbos, bet apgūlos ar visām drēbēm. Kādu brīdi paklausījos mednieku kajītes trokšņos un domāju par mīlestību, kas bija atnākusi pie manis kā brīnums; taču, dzīvojot uz «Gara», mans miegs bija kļu­vis veselīgs un ciešs, tādēļ drīz vien dziedāšana un klai­gas izgaisa, acis man aizvērās un apziņa iegrima miega nemaņā.

Nezinu, kas mani atmodināja, bet atjēdzos, kad biju jau pietraucies kājas, izlēcis no kojas, pilnīgi atmodies, un sirds man drebēja briesmu nojausmā, it kā dzirdējusi taures saucienu. Atgrūdu durvis vaļā. Kajītes lampa bija nogriezta pavisam zemu. Ieraudzīju Modu, savu Modu cīnāmies un pretojamies Vilka Larsena dzelžainajām ska­vām. Redzēju veltīgās pūles, kā Moda, atspiedusi pieri pret viņa krūtīm, mēģināja izrauties. To ieraudzījis, es nevilcinādamies lēcienā metos uz priekšu.

Belzu viņam ar dūri sejā, tikko viņš pacēla galvu, bet sitiens iznāca vārgs. Viņš ierēcas mežonīgi kā zvērs un ar roku atgrūda mani nost. Tas bija niecīgs grūdiens, viegls pavēziens ar plaukstu, tomēr trieciens bija tik spē­cīgs, ka es atsprāgu atpakaļ, kā no katapultas izšauts. Atsitos pret Magridža bijušās kajītes durvīm, tā ka durvju dēļi sašķīda šķēpelēs. Uzsvempos kājās, ar pūlēm izlīdu no izlauzto durvju paliekām, nejuzdams nekādu sāpju. Apzinājos vienīgi pārvarīgo niknumu. Laikam arī es skaļi ierēcos, izraudams nazi, kas man karājās pie sā­niem, un lēcu pa otram lāgam uz priekšu.

Bet pa to laiku kaut kas bija noticis. Viņi stāvēja ga­baliņu viens no otra. Es jau pacēlu roku ar nazi, tomēr vēl nedūru. Mani pārsteidza dīvainā pārmaiņa. Moda bija atspiedusies pret sienu un aizsargādamās pastiepa roku uz priekšu; bet viņš atstreipuļoja nost — kreiso plaukstu pie pieres, aizsegdams acis un ar labo dīvainā nedrošībā taustīdamies visapkārt. Roka atdūrās pret sienu, un viss viņa augums šķita paužam fizisku atvieglojumu, sajūtot šo pieskārienu, it kā viņš būtu atkal atradis pamatu zem kājām, savu vietu telpā un kaut ko stingru, pret ko atbal­stīties.

Taču tad manī atkal uzbrāzmoja traks niknums. Zibens spožumā manā apziņā atplaiksnīja visas mokas un paze­mojumi, ko no viņa rokas biju cietis es un ko bija cie­tuši citi, atplaiksnīja atziņa, cik drausmīgi jau ir tas vien, ka šis cilvēks dzīvo pasaulē. Metos viņam virsu kā akls, kā bez prāta un iegrūdu nazi viņam pleeā. Tomēr sapratu uzreiz, ka esmu viņu tikai ieskrambājis, jo jutu asmeni noslīdam gar lāpstiņu, tādēļ pacēlu roku ar nazi, lai durtu nāvējoši.

Bet Moda, kas bija redzējusi, kā duru pirmo reizi, iesaucās:

— Neduriet! Lūdzu, neduriet!

Uz mirkli nolaidu pacelto roku, tikai uz mirkli. Tad na­zis atkal nozibēja gaisā — un Vilks Larsens būtu bijis pagalam, ja viņa nebūtu iespraukusies vidū. Viņa ap­skāva mani abām rokām, un viņas mati pieskārās man pie vaiga. Jutu iešalkojamies asinis kā nekad agrāk, bet reizē ar to arī niknums uzbrāzmoja spēcīgāk. Viņa dros­mīgi palūkojās man acīs.

— Manis labad, — viņa lūdzās.

— Jūsu labad es viņu nogalināšu! — saucu, cenzda­mies atbrīvot rokas, nenodarot viņai sāpes.

— Nomierinieties! — viņa sacīja, viegli uzlikdama pirk­stus man uz lūpām. Es būtu tos noskūpstījis, ja vien uz­drošinājies, pat šajā brīdī, neprāta dusmās, to pieskāriens bija tik burvīgs, tik burvīgs. — Lūdzu, lūdzu, — viņa lū­dzās un ar šiem vārdiem mani atbruņoja, un vēlāk es sapratu, ka ar tiem viņa mani atbruņos vienmēr.

Es atraisījos no viņas, atkāpos un iebāzu nazi makstī. Palūkojos uz Vilku Larsenu. Viņš joprojām turēja kreiso roku pie pieres. Plauksta aizsedza acis. Galvu viņš bija noliecis. Likās, viņš kļuvis pavisam šļaugans. Augums gurnos iegurnis, platie pleci nošļukuši un sakumpuši uz priekšu.

— Van Veiden! — viņš aizsmacis uzsauca, un balsī skanēja izbailes. — O, van Veiden, kur jūs esat?

Paskatījos uz Modu. Viņa nekā neteica, tikai pamāja ar galvu.

— Esmu šeit, — es atbildēju, pieiedams viņam klāt. — Kas noticis?

— Palīdziet man kaut kur atsēsties, — viņš sacīja tai pašā aizsmakušajā, iztrūcinātajā balsī. — Esmu slims, ļoti slims, Kumpi, — viņš sūdzējās, palaizdams vaļā manu roku, kas viņu balstīja, un atslīga uz krēsla.

Viņš nolaida galvu uz galda un aizsedza to ar plauk­stām. Brīžiem viņš it kā sāpēs sašūpojās šurp un turp. Reiz, kad viņš mazliet pacēla galvu, ieraudzīju uz pieres pie matu saknēm lielas sviedru lāses.

— Esmu slims, ļoti slims, — viņš vairāk reižu atkār­toja.

— Kas jums kait? — es vaicāju, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Kā lai jums palīdzu?

Bet viņš aizkaitināts nokratīja manu roku, un es labti brīdi stāvēju klusēdams viņam blakus. Moda apjukusi un nobijusies raudzījās uz mums. Mēs nespējām iedomāties, kas ar viņu noticis.

— Kumpi, — viņš beidzot ierunājās, — gribu tikt savā kojā. Padodiet man roku! Pēc brītiņa viss būs kārtībā. Droši vien atkal nolādētās galvas sāpes. Tā jau baidījos, ka uznāks. Man likās… nieki, pats nesajēdzu, ko ru­nāju. Palīdziet man tikt līdz gultai!

Taču, kad biju viņu apguldījis, viņš a.tkal paslēpa galvu

plaukstās, aizsegdams acis, un, pagriezies uz iešanu, iz­dzirdu viņu murminām:

— Esmu slims, ļoti slims.

Kad atgriezos pie Modās, viņa jautājot palūkojās uz mani. Es papurināju galvu un sacīju:

— Ar viņu kaut kas ir atgadijies. Es tikai nezinu, kas īsti. Viņš ir gluži nevarīgs un, man šķiet, pirmo reizi mūžā nobijies. Tas droši vien noticis pirms naža dūriena, kas viņu tikai ieskrambāja. Jums taču vajadzēja redzēt, kas ar viņu notika.

Viņa papurināja galvu.

— Es nekā neredzēju. Man tas ir tikpat neizprotami. Viņš piepeši palaida mani vaļā un aizstreipuļoja. Bet ko mēs darīsim? Ko lai es iesāku?

— Lūdzu, pagaidiet, kamēr atgriezīšos, — es atbildēju.

Uzkāpu uz klāja. Luiss stāvēja pie stūres.

— Ej uz rufi un liecies uz auss, — es teicu, pārņem­dams stūres ratu.

Viņš nelikās divreiz lūgties, un es paliku viens uz «Gara» klāja. Cik klusi mācēdams, satinu topburu, no­laidu klīveri un štagburu, pārliku klīveri uz kreisā borta halzi un līdz galam pievilku grotburas šoti. Tad nokāpu lejā pie Modās. Pieliku pirkstu pie lūpām par klusēšanas zīmi un iegāju Vilka Larsena kajītē. Viņš gulēja tāpat, kā biju viņu atstājis, tikai galva mētājās no vienas puses uz otru, gandrīz vai raustījās.

— Vai varu kaut ko jūsu labā izdarīt? — es jautāju.

Sākumā viņš neatbildēja, bet, kad es jautājumu atkār­toju, atteica:

— Nē, nē. Man ir labi. Atstājiet mani mierā līdz rītam!

Taču, pagriezies uz ārā iešanu, es ievēroju, ka viņš

atkal sāk nemierīgi mētāt galvu. Moda mani pacietīgi gai­dīja, un es ar līksmi sirdī skatīju viņas karaliski pacelto galvu un mirdzošās, rimtās acis. Rimtas un nesatricinā­mas kā viņas dvēsele.

— Vai esat ar mieru uzticēt man savu dzīvību un kopā ar mani doties apmēram sešsimt jūdžu tālā jūras brau­cienā? — es jautāju.

— Jūs gribat teikt? … — viņa vaicāja, un es sapratu, ka viņa uzminējusi pareizi.

— Jā, tieši to es gribu teikt, — es atbildēju, — mums neatliek nekas cits kā bēgt projām laivā.

— Tas ir, man neatliek nekas cits, — viņa pārlaboja.

— Jūs varat arī turpmāk paiikt šeit tikpat droši ka līdz šim.

— Nē, mums abiem vienīgais glābiņš ir laivā doties projām, — es ar uzsvaru atkārtoju. — Lūdzu, saģērbie­ties tūliņ, cik silti vien varat, un sasaiņojiet visu, ko gri­bat paņemt līdzi!

Un pasteidzieties, — es vēl piebildu, kad viņa pagrie­zās, lai ietu uz savu kajīti.

Noliktava atradās tieši zem mesas, un, atvēris lūku grīdā un apbruņojies ar sveci, es norāpos lejā un sāku pārbaudīt krājumus. Galvenokārt izraudzījos konservus, un, kad biju galā, man pretī pastiepās divas palīdzīgas rokas, kas saņēma visu, ko sniedzu augšup.

Strādājām klusēdami. Es pievācu no kantīnes arī se­gas, dūraiņus, eļļas drēbes, zīdvesterus un citas vaja­dzīgas mantas. Alūs gaidīja grūts pārbaudījums — ar vieglu laivu laisties bangu sakultajā jūrā, tātad katrā ziņā jānodrošinās pret aukstumu un samirkšanu.

Drudžaina steigā stiepām savu laupījumu uz klāja un sakrāvām to kuģa vidū, strādājām tādā tempā, ka Moda, kas droši vien nebija pārāk spēcīga, pilnīgi sagura un bija spiesta atsēsties uz trapa pakāpiena pie pūpes noka- res. Tomēr ari tas nelīdzēja, un viņa, rokas izpletuši, at­gūlās augšpēdu uz cieta klaja, atlaid mādama visu au­gumu. Atcerējos, ka arī mana masa mēdza darīt tāpat, un sapratu, ka drīz viņa atgūs spēkus. Apsvēru, ka būs vajadzīgi arī ieroči, un iegāju Vilka Larsena kajītē, lai paņemtu viņa bisi un šauteni. Uzrunāju viņu, bet viņš nekā neatbildēja, kaut gan nebija aizmidzis un vēl jo­projām šūpoja galvu.

— Ardievu, Lucifer, — es pie sevis nočukstēju, klusi aizvērdams durvis.

Nākamais darbs bija sagādat munīciju, tas nenācās grūti, kaut arī vajadzēja pēc tās nokāpt mednieku kajītē. Tur mednieki glabāja patronu kastes, ko ņēma līdzi laivā, un turpat, tikai pāris soļu no dzīrotājiem, es pievācu divas kastes.

Pēc tam vajadzēja nolaist laivu. Tas nav viegls darbs vienam cilvēkam. Atraisījis curiņus, es vispirms pievilku priekšējo taļļu, tad pakaļējo, izgriežot laivu pār bortu, pēc tam par pēdas tiesu atlaidu pamīšus vienu un otru taļļu, līdz laiva palika karājamies virs ūdens pie šonera sāniem. Pārliecinājos, vai laivā ir visi vajadzīgie airi, dulli un buras. Ārkārtīgi svarīgi bija nodrošināties ar dzeramo ūdeni, un es tādēļ savacu muciņas no visām lai­vām. Tā kā uz kuģa bija pavisam deviņas laivas, tad ūdens mums būs papilnam un balasts arī, kaut gan, no otras puses, iedomājos, ka, tik bagātīgi apgacladamies ar visu, varbūt biju piekrāvis laivu pārāk pilnu.

Kamēr Moda man sniedza pārtikas krājumus un es tos krāvu laivā, no rufes uz klaja iznāca kāds matrozis. Viņš brīdi pastāvēja pie rcliņa vēja puse (mēs laivu bijām no­laiduši aizvēja pusē), tad lēnām aizgaja līdz kuģa vidum un atkal apstājās, pagriezis seju pret vēju, ar muguru pret mums. Laivas dibenā sakņupis, dzirdēju pats savas sirds pukstus. Moda bija pieplakusi pie klaja un gulēja nepakustēdamās reliņa ēnā. Bet matrozis pat nepagriežas uz mūsu pusi, izstaipījās, skaļi nožāvājās, tad aizgaja atpakaļ uz kuģa priekšgalu un ienira lūka.

Vēl pagāja dažas minūtes, līdz bijām visu iekrāvuši, tad es nolaidu laivu ūdenī. Kad palīdzēju Modai pārrāpties pār reliņu un sajutu cieši piekļautu viņas augumu, es tikko spēju novaldīties, neiesaucies: «Es tevi mīlu! Es tevi mīlu!» Patiesi, Hamfrijs van Veidens beidzot iemīlējies — es nodomāju, juzdams viņas pirkstus savā rokā. Ar vienu roku turējos pie reliņa, kamēr ar otru nolaidu viņu laivā, un šajā mirklī ar lepnumu apjautu savu spēku. Šāda spēka man nebija pirms pāris mēnešiem, nebija tajā dienā, kad, atvadījies 110 Cariija Fjūreseta, devos liktenīgajā brau­cienā ar «Martinesu».

Kad vilnis pacēla laivu, Moda ar kājām aizsniedza lai­vas dibenu un es palaidu viņu vaļā. Atbrīvojos no taļļām un ielēcu pie viņas. Nekad savā mūžā nebiju airējis, bet tagad ieliku airus dullos un ar milzīgu piepūli atīros no «Gara». Pēc tam sāku rīkoties ar buru. Daudzreiz biju redzējis airētājus un medniekus uzvelkam buru, bet pats to mēģināju pirmoreiz. Ko viņi paspēja divās minūtēs, tas man prasīja visas divdesmit, taču beidzot tomēr izde­vās buru uzvilkt un nostiprināt un ar stūres irkļa palī­dzību iegriezt vējā.

— Tur, tieši mums pretim, ir Japāna, — es ieteicos.

— Hamfrij van Veiden, — viņa sacīja, — jūs esat dros­mīgs vīrs.

— Nieki, — es attraucu, — bet jūs gan esat drosmīga

sieviete.

Ka norunājuši, reizē pagriezām galvu, lai vēlreiz paraudzītos uz «Garu». Šonera zemais korpuss vēja pusē cē)ās un grima viļņos; buras tumsā tik tikko bija sare­dzamas; piesietais stūres rats iečīkstējās ikreiz, kad pa stūri iesita vilnis; tad kuģa apveidi un trokšņi izgaisa naktī un mēs bijām vieni paši tumšajā jūrā.