Jūras vilks

XXXVI NODAĻA

Divas dienas rnēs ar Modu vagojārn jūru un izbraukā­jām visus līčus, meklēdami pazudušos mastus. Taču uzgā­jām tos tikai trešajā dienā, atradām visus, arī bukus, tur­klāt ļoti bīstamā vietā — tur, kur viļņi rēkdami šķīda pret kailo klintāju salas dienvidrietumos. Kā mēs nostrādājā­mies! Jau tumsa vakars, kad pēc pirmās darba dienas līdz nāvei noguruši braucām atpakaļ uz savu mazo līcīti un vilkām tauvā līdzi grotmastu. Bija pilnīgs bezvējš, un visu garo ceļu mums vajadzēja airēt vienā airēšanā.

Pēc otras neizsakāmi grūtas darba dienas pārvedām arī abus topmastus. Nākamajā dienā mani jau māca iz­misums — un es sasēju plostu no fokmasta, abiem bom­jiem un gafelēm. Pūta labs ceļa vējš, un es cerēju, ka izdosies pārvest kravu ar uzvilktu buru, bet vējš sagrie­zās un drīz aprima pavisam; irdamies virzījāmies uz priekšu gliemeža gaitā. Nomocījos līdz izmisumam. Iegult airos ar visu spēku un ķermeņa svaru un just, ka smagā krava tur laivu gandrīz uz vietas, patiesi bija pāri cilvēka spēkiem.

Metās tumšs, un, lai stāvokli padarītu vēl ļaunāku, sāka pūst krasta vējš. Nu mēs ne tikai vairs nevirzījāmies uz priekšu, bet mūs dzina atpakaļ atklātā jūrā. Nabaga /vloda, kuru es nekad nespēju atrunāt, lai nestrādā pāri spēkiem, vārgi gulēja uz pakaļējā sēdekļa. Man pietrūka spēka airēt. Nobrāztās, pietūkušās rokas vairs nespēja no­valdīt airus. Roku locītavas un delmi neciešami sapēja, un, kaut arī biju pulksten divpadsmitos krietni ieturējis pusdienas, tomēr pēc grūtajiem dienas pūliņiem aiz iz­salkuma mācās virsū ģībonis.

Ievilku airus un paliecos uz priekšu pie virves, kas tu­rēja plostu. Bet Moda strauji satvēra manu roku.

— Ko jūs gribat darīt? — viņa satrauktā balsī jautāja.

— Atraisīt trosi, — es atbildēju, sākdams siet tauvu vaļā.

Viņas pirksti cieši satvēra manējos.

— Lūdzu, nedariet to! — viņa lūdzās.

— Tam visam nav nekādas nozīmes, — es sacīju. — Ir jau nakts, un vējš nes mūs aizvien tālāk jūrā.

— Bet padomājiet, Hamfrij, ja mēs nevarēsim aizbraukt projām ar «Garu», mums būs jāpaliek salā gadiem ilgi,

varbūt pat visu mūžu. Neviens to nav uzgājis līdz šim, un varbūt tā mūžam paliks neatklāta.

— Atcerieties laivu, ko atradām krastā, — es viņai at­gādināju.

— Tā bija roņu mednieku laiva, — viņa attrauca, — un jūs ļoti labi zināt, ja šie cilvēki būtu izglābušies, viņi būtu atgriezušies, lai kļūtu bagāti, medīdami roņus. Jūs pats pārlieku labi saprotat, ka viņi nav tikuši projām.

Es, nespēdams izšķirties, neteicu nekā.

— Turklāt, — viņa, mazliet sastomījusies, turpināja,

— tā taču ir jūsu ideja Man gribas redzēt to piepildāmies.

Nu es drīkstēju nocietināt sirdi.. Tiklīdz viņa sāka man

glaimot, augstsirdība lika to noliegt.

— Labāk gadiem nodzīvot uz salas nekā laivā zem kla­jām debesīm aiziet bojā šonakt, rīt vai parīt. Mums nav līdzi ne pārtikas, ne dzeramā ūdens, ne segu — nav nekā. Jūs taču nepārcietīsiet nakti bez segām. Es labi zinu jūsu spēkus. Jūs jau tagad trīcat.

— Tās ir tikai tādas nervu trīsas, — viņa atteica.

— Bīstos, ka nepaklausīsiet mani un atlaidīsiet mastus.

O, Hamfrij, lūdzu, lūdzu, nedariet to! — viņa kaismīgi

iesaucās mirkli vēlāk.

Viņa zināja, ka šis lūgums iespēj visu, un tas arī šoreiz izšķīra jautājumu. Naktī drausmīgi nosalām. Brīžam iekritu nemierīgā snaudā, tomēr aukstums mani drīz vien pamodināja. Nesapratu, kā Moda to spēj izturēt. Biju pā­rāk noguris, lai vicinātu rokas un sildītos, tomēr kaut kā saņēmu spēkus un ik pa brīdim paberzu viņas rokas un kājas, liekot asinīm riņķot. Bet viņa visu laiku neat­laidīgi mani pierunāja neraisīt mastus vaļā. Ap pulksten trijiem no rīta viņai uznāca aukstuma krampji, un, kad pēc intensīvas berzēšanas tie pārgāja, viņa kļuva gluži vārga. Es ļoti izbijos. Paņēmu irkļus un liku viņai airēt, kaut arī viņa bija gaužām nespēcīga, un pie katra airu vē­ziena baidījos, ka viņa zaudēs samaņu.

Atausa rīts, un mēs pirmajā gaismiņā sākām ar acīm meklē savu saliņu. Beidzot tā iznira pie apvāršņa, droši savu piecpadsmit jūdžu tālumā. Sāku tālskatī vērot jūru. Tālu dienvidvakaros pamanīju uz ūdens tumšu svītru, kas, man vēl skatoties, tuvojās.

— Ceļas vējš! — es iesaucos aizsmakušā balsī, kas man pašam šķita sveša.

Moda gribēja atbildēt, bet nespēja izteikt ne vārda. Lū­pas viņai bija aukstumā nozilējušas, acis dziļi iekritušas, un tomēr brūnās acis drosmīgi raudzījās manī. Cik žēli, bet cik drosmīgi!

Sāku atkal berzēt viņas rokas un šūpot tās augšup un lejup, kamēr beidzot viņa pati spēja tās pavicināt. Liku viņai piecelties kājās un, kaut arī viņa būtu saļimusi, ja es viņu nebūtu pieturējis, pavēlēju staigāt šurp un turp nedaudzos soļus pa laivu un beidzot pat lēkāt.

— Ak jūs, drosmīgā, drosmīgā sieviete, — es sacīju, kad redzēju viņas seju atdzīvojamies. — Vai jūs maz pati zinājāt, ka esat tik drosmīga?

— Es nemaz nebiju drosmīga, — viņa atbildēja, — ne­maz, kamēr nepazinu jūs. Drosmīgu mani padarījāt jūs.

— Arī es tāds nebiju, pirms iepazinu jūs, — es sacīju.

Viņa uzmeta man īsu mirkli, un es atkal ieraudzīju vi­ņas acīs dzirkstošo, trizuļaino gaismu un vēl kaut ko. Bet tas bija tikai īss mirklis. Tad viņa pasmaidīja.

— Tie droši vien bija jaunie dzīves apstākļi, — viņa sacīja, bet es zināju, ka viņai nav taisnība, un labprāt būtu gribējis uzminēt, vai arī viņa to zina.

Uzpūta svaigs ceļa vējš, un drīz vien laiva pa spēcī­giem viļņiem līgoja uz mūsu salas pusi. Pustrijos pēc­pusdienā pabraucām garām dienvidrietumu klintājam. Nu mēs bijām ne tikai izsalkuši, bet mocījāmies arī slāpēs. Lūpas mums bija sakaltušas un sasprēgājušas, un velti pū­lējāmies tās saslapināt ar izžuvušo mēli. Tad vējš lēnām norima. Naktī atkal iestājās pilnīgs bezvējš — un es vēl­reiz ķēros pie airiem, bet gausi man gāja, briesmīgi gausi. Otrajā rīta stundā laivas priekšgals atdūrās mūsu mazā iekšējā līča krastā, un es izrausos ārā, lai piesietu laivu. Moda nespēja nostāvēt kājās, un man nebija spēka viņu panest. Nokritu ar visu nastu zemē, un, kad mazliet biju atguvis spēkus, neatlika nekas cits kā saņemt viņu aiz padusēm un aizvilkt pa liedagu līdz būdai.

Nākamajā dienā nestrādājām. Nogulējām līdz trijiem pēcpusdienā, vismaz es, jo, kad pamodos, redzēju Modu rosāmies ap pusdienām. Viņas spēja ātri pārvarēt nogu­rumu bija apbrīnojama. Sim ķermenim, kas bija trausls kā lilijas kāts, piemita sīkstums, neuzveicamas dzīves al­kas, kas nekādi neatbilda viņas vārajai būtnei.

— Vai zināt, ka es ceļoju uz Japānu, lai nostiprinātu veselību, — viņa sacīja, kad mēs pēc pusdienām vēl ka­vējāmies pie ugunskura, baudīdami nekā nedarīšanas jaukumu. — Es nekad neesmu bijusi sevišķi spēcīga. Ārsti man ieteica ceļojumu pa jūru, un es izvēlējos visgarāko.

— Toreiz jūs vis nenojautāt, ko izvēlaties, — es smie­damies atteicu.

— Pēc visa piedzīvotā es būšu pavisam citāda, būšu stiprāka, — viņa sacīja, — un ceru, arī labāka. Vismaz zi­nāšu daudz vairāk par dzīvi.

Pievakarē, kad īsā diena jau dzisa, sākām runāt par Vilka Larsena aklumu. Mēs nespējām to izskaidrot. Pēc viņa vārdiem, ka viņš nolēmis palikt Pūliņu salā, lai no­mirtu, es spriedu, ka stāvoklis ir smags. Ja jau viņš, stip­rais vīrs, kas tā mīl dzīvi, nepretojas nāvei, tad skaidrs, ka viņu nomoka kaut kas vairāk nekā aklums vien. Vi­ņam taču mēdza uznākt drausmīgās galvas sāpes, un mēs abi bijām vienis pratis, ka īstā vaina ir smadzenēs un ka lēkmju laikā viņš izcieš neiedomājamas sāpes.

Pamanīju, ka Modu mūsu sarunas laikā pārņem aizvien lielāka līdzjūtība pret viņu; un tas bija tik valdzinoši sie­višķīgi, ka iemīlēju viņu vēl jo spēcīgāk. Turklāt viņas jūtās nebija nekādas aplamas sentimentalitātes. Viņa pie­krita, ka nepieciešamības gadījumā mums jārīkojas ļoti bargi, ja gribam tikt no šejienes projām, kaut gan viņu šausmināja doma, ka varētu pienākt brīdis, kad man va­jadzēs laupīt viņam dzīvību, lai glābtu savējo, lai glābtu mūsējo, kā viņa to formulēja.

No rīta paēdām agri brokastis un, tikko kļuva gaišs, ķē­rāmies pie darba. Kuģa priekšgala tilpnē, kur glabājās dažāds inventārs, atradu nelielu, vieglu enkuru; ar lie­lām pūlēm izstiepu to uz klāja un ievēlu laivā. Piestipri­nājis šonera priekšgalā garu, saritinātu tauvu, ieīros labu gabalu mūsu līcītī un iegremdēju enkuru ūdenī. Laiks bija rāms, līmenis augsts, un šoneris brīvi šūpojās ūdenī. Atraisījis tauvas, es tāpat ar roku spēku (spilve bija sa­lauzta) piegriezu to pie paša enkura, kurš bija pārāk nie­cīgs, lai noturētu kuģi pat niecīgā vējā. Tādēļ nolaidu lielo labā borta enkuru, atstādams to vaļīgā tauvā; pēc­pusdienā ķēros pie enkura spilves labošanas.

Ap to noņēmos trīs dienas. Mehāniķa darbus, zināms, nepratu, un ikviens parasts amatnieks manu trīs dienu darbu būtu paveicis trīs stundās. Man vispirms vajadzēja iepazīt darba rīkus, un visvienkāršākās amata iemaņas, kas mehāniķim būtu tīrais nieks, man vajadzēja izprātot pašam. Tomēr trešās dienas vakarā mana spilve kaut kā darbojās. Tā nebija ne tuvu tik laba kā vecā, taču lieto­jama bija, un es varēju atsākt darbus.

Nostrādājis pusi dienas, uzcēlu uz klāja abus topmas- tus, sastiprināju un uzslēju bukus agrākajā stāvoklī. To­nakt paliku gulēt uz klāja pie sava lolojuma. Moda, kas atteicās viena pārnakšņot krastā, gulēja rufē. Vilks Lar­sens visu dienu bija sēdējis uz klāja, klausījies, kā es laboju spilvi, un tērgājis ar Modu un mani par šo un to. Neviens no mums visiem trim ne vārda neieminējās par sapostīto celtni; viņš arī vairs neatgādinaja, lai lieku viņa kuģi mierā. Es tomēr baidījos no viņa — aklā un neva­rīgā, kas visu laiku tikai klausījās un klausījās; strādā­dams uzmanījos, lai nekad nenokļūtu viņa spēcīgo roku tuvumā.

Tajā naktī, guļot pie sava iemīļotā celtņa, pamodos no viņa soļu trokšņa uz klāja. Bija zvaigžņota nakts, un es varēju neskaidri saskatīt kustamies viņa apveidus. Izrau- sos no segām un neapautām kājām sāku viņam klusi se­kot. Viņš bija apbruņojies ar slīmestu, ko droši vien at­radis darba rīku kastē, un mēģināja ar to pārgriezt klauv- falles, kuras atkal biju piestiprinājis pie celtņa. Viņš ap­taustīja tauvas un konstatēja, ka neesmu tās stingri novil­cis. Tā kā ar slīmestu te nekas nebija izdarāms, viņš no­vilka tauvas spriegi un nostiprināja. Pēc tam grasījās tās ar slīmestu pārzāģēt.

— Es jūsu vietā to nedarītu, — rāmi ierunājos.

Izdzirdis manas pistoles klikšķi, viņš iesmējās.

— Hallo, Kumpi, — viņš atsaucās. — Visu laiku zi­nāju, ka esat šepat. Manas ausis jūs nepievilsiet.

— Tie ir salti meli, Vilk Larsen, — es sacīju tikpat mie­rīgi kā pirmāk. — Bet es gaidīt gaidu izdevību jūs no­šaut. Tāpēc grieziet vien.

— Tāda izdevība jums ir vienmēr, — viņš ņirdzīgi at­teica.

— Grieziet vien, — es draudīgi atkārtoju.

— Labāk sagādāšu jums vilšanos, — viņš nosmējās, apgriezās un aizgāja uz kuģa pakaļgalu.

— Kaut kas jadara, Hamfrij, — sacīja Moda nākamajā rītā, kad biju viņai izstāstījis nakts piedzīvojumu. — Stai­gādams brīvībā, viņš spējīgs izdarīt nezin ko. Viņš var nogremdēt kuģi, var to aizdedzināt. Nav nemaz izdomā­jams, ko visu viņš var izdarīt. Mums viņš jāiesloga.

— Bet kā? — es jautāju, bezpalīdzīgi paraustīdams plecus. — Tuvumā viņam iet neuzdrošinos, un viņš gluži labi zina, ka nespēju viņu nošaut, kamēr viņš aktīvi ne­pretojas.

— Iespēja jāatrod, — Moda neatlaidās. — Ļaujiet man padomāt!

— Viena iespēja ir, — es drūmi piebildu.

Viņa gaidīja, ko teikšu.

Pacilāju roņu mednieku rungu.

— Nosist ar to nevar, — es sacīju, — un, pirms viņš atjēgsies, būšu viņam sasējis rokas un kājas.

Viņa nodrebinādamās papurināja galvu.

— Nē, tā gan ne! Jābūt kādai mazāk brutālai izejai. Pagaidīsim vēl!

Taču ilgi mums nevajadzēja gaidīt. Problēma atrisinā­jās pati no sevis. Pēc vairākiem mēģinājumiem man torīt izdevās atrast fokmastam smaguma centru un piestiprināt mazliet virs tā trīša trosi. Moda turēja un satina ritulī brīvo galu, kamēr es griezu spilvi. Ja tā būtu bijusi kār­tībā, viss būtu vedies vieglāk. Bet pašreizējos apstākļos man katram pagriezienam vajadzēja izmantot visu spēku un piedevām pašam sava auguma svaru. Bieži pārtraucu darbu un atpūtos. Atklāti sakot, es biežāk pūtos nekā strā­dāju. Kad, no visa spēka griezdams, tomēr nevarēju tītuvi iekustināt, Moda nāca palīgā un, vienu roku no tauvas neatlaizdama, uzgūla ar otru roku un visu sava trauslā auguma svaru uz spilves.

Kad bijām stundu nocīnījušies, abi bloki celtņa virsotnē sastapās. Es vairs nespēju pagriezt vinču. Un tomēr masts vēl ne tuvu nebija uzcelts uz klāja. Resgalis uz­gūla uz kreisā borta, bet tievgalis karājās virs ūdens tālu aiz labā borta reliņa. Mani buki bija par īsiem. Viss darbs izrādījās veltīgs. Bet nu vairs nekritu izmisumā kā pirma­jās dienās. Arvien vairāk sāku uzticēties pats sev, spilves, buku un ceļamās ierīces spēkam. Iespēja to paveikt no­teikti bija, man tikai vajadzēja mācēt to atrast.

Kamēr es gudroju, uz klāja iznāca Vilks Larsens. Mums tūliņ dūrās acīs, ka viņš izskatās citāds nekā parasti. Kustējās vārgāk un nedrošāk. Iedams garām kajītēm gar kreiso bortu, viņš pat streipuļoja. Pie pūpes nokares viņš sagrīļojās, pacēla roku pazīstamajā žestā, it kā gribētu kaut ko nobraucīt no sejas, un nokrita, tomēr noturēda­mies kājās, pa pakāpieniem uz galvenā klāja, pa kuru pa- ģeņģerēja uz priekšu, izstieptām rokām meklēdams at­balstu. Pie mednieku kajītes trapa viņš atguva līdzsvaru, brītiņu grīļodamies pastāvēja, tad pēkšņi sarāvās čokurā, kājas saļodzījās — un viņš saļima uz klāja.

— Viņam uznākusi lēkme, — pačukstēju Modai.

Viņa palocīja galvu; redzēju viņas acīs iemirdzamies

līdzcietību.

Piegājām viņam klāt, bet viņš, šķiet, bija zaudējis sa­maņu un elpoja grūdieniem. Moda palika pie viņa, pacēla viņam galvu augstāk, lai mazinātu asins spiedienu, un aizsūtīja mani uz kajīti pēc spilvena. Es atnesu arī segas, un tnēs viņu ērti apguldījām. Pataustīju pulsu. Pulss bija vienmērīgs, spēcīgs un gluži normāls. Tas mani pārstei­dza. Manī modās aizdomas.

— Ja nu viņš tikai izliekas? — es ieteicos, vēl jopro­jām taustīdams viņa pulsu.

Moda papurināja galvu un paraudzījās manī ar pār­metumu pilnu skatienu. Un tieši šajā mirklī roka, ko tu­rēju, izrāvās un kā tērauda maiglēs sagrāba manu locī­tavu. Es bailēs skaļi un mežonīgi iekliedzos; uz mirkli pa­manīju viņa sejā ļaunu uzvaras prieku, tad viņš apķēra mani ar otru roku un drausmīgā tvērienā norāva pie se­vis zemē.

Palaidis vaļā manu locītavu, viņš ar otru roku salieca abas manējās uz muguras tā, ka es nespēju pakustēties. Ar brīvo roku viņš sagrāba mani aiz rīkles, un tajā mir­klī mani pārņēma baiga nāves priekšnojausma, turklāt apzinoties, ka tā būs nave paša muļķības dēļ. Kāpēc biju pielaidies šīm drausmīgajām ķetnām pa tvērienam? Pēk­šņi sajutu pie sava kakla vēl citas rokas. Tās bija Modās rokas, kuras velti centās atlauzt pirkstus, kas mani žņau­dza. Beidzot viņa atlaidās, un es izdzirdu viņas kliedzienu, kas man iedūrās sirdī kā duncis, jo tas bija sievietes baiļu un ārprātīga izmisuma kliedziens. Tādu biju jau reiz dzirdējis — tad, kad grima «Martiness».

Mana seja bija piespiesta pie Vilka Larsena krūtīm, tādēļ es neredzēju, bet tikai dzirdēju Modu pagriežamies un žigli aizskrejain pa klāju. Viss notika zibenīgi ātri. Man atmaņa vēl pavisam nebija zudusi un likās, ka pa- gajusi mūžība, līdz izdzirdu Modu skrējām atpakaļ. Un tad piepeši jutu, kā viņš zem mana svara kļūst šļaugans. Elpa viņam gārdzieniem lauzās ārā no krūtīm, ko spieda mans augums. Nezinu, vai tā bija tikai gārdzošā elpa vai ari zūdošo spēku apziņa, bet viņš nodrebēja dobjā vaida.

Pirksti, kas žņaudza manu kaklu, atslāba. Es ievilku elpu. Pirksti notrīcēja un atkal sažņaudzās. Tomēr pat pārcil­vēciskā griba nespēja pārvarēt nespēku, kas viņam uz­bruka. Dzelžainā griba padevās. Viņš zaudēja samaņu.

Modās soļi dipēja jau pavisam tuvu, kad viņa roka pē­dējo reizi noraustījās un tad pilnīgi atlaidās no mana kakla. Es pavēlos nost, paliku augšpēdu guļam uz klāja, aizgūtnēm tvēru gaisu un mirkšķināju acis spožajā sau­les gaismā. Moda bija bāla, bet mierīga — to es ievēroju, kad mans skatiens vispirmām kārtām pievērsās viņai, — un viņas acīs bailes jaucās ar atvieglojumu. Ieraudzīju viņai rokā smagu mednieka rungu, un arī viņa, sekodama manam skatienam, palūkojās uz to. Runga izkrita viņai no rokas, it kā būtu to apdedzinājusi, un tai pašā mirklī man sirdi uzviļņoja neaprakstāma līksme. Viņa patiesi bija mana sieviete, mans uzticamais biedrs, kas cīnījās kopā ar mani un par mani, tieši tā, kā to būtu darījusi alu cilvēka sieva; viņā bija pamodušies visi pirmatnējie in­stinkti, likdami aizmirst kultūru un izsmalcināto civili­zāciju, kādā viņa līdz šim bija dzīvojusi.

— Mīļā, dārgā! — es iesaucos, uzrausdamies kājās. *

Nākamajā mirklī viņa bija manās skavās, aizgūtnēm

elsodama, pieplaka man pie pleca — un es viņu cieši pie­glaudu pie krūtīm. Raudzījos uz brūno matu klaidu, kas saulē zaigoja kā dārgakmeņu vizuļiem piebārstīti un šķita man dārgāki par visiem dārgumiem karaļu lādēs. Noliecu galvu un vieglā skūpstā pieskāros viņas matiem, tik vieglā, ka viņa to pat nejuta.

Tad piespiedu sevi atjēgties. Galu galā viņa bija tikai sieviete, kas raudāja atvieglojumā par uzvarētām bries­mām, iekļāvusies sava aizstāvja vai briesmu apdraudētā rokās. Viss būtu tieši tāpat, bijis es viņas tēvs vai brā­lis. Nē, nebija ne tas laiks, ne tā vieta, un es vēlējos izpelnīties pienācīgākas tiesības atzīties mīlā. Tādēļ tikai vēlreiz liegi noskūpstīju viņas matus, pirms viņa atraisī­jās no mana apskāviena.

— Šoreiz lēkme ir īsta, — es sacīju, — tāda pati kā tā, kurā viņš zaudēja redzi. Pirmoreiz viņš izlikās un ar to izraisīja lēkmi.

Moda jau noliecās un sakārtoja viņam spilvenu.

— Nē, — es teicu, — nedariet to! Ja nu viņš reiz kļu­vis bezspēcīgs, tad viņam tādam arī jāpaliek. Sākot ar šo bridi, mēs dzīvosim kapteiņa galā. Vilks Larsens dzīvos mednieku kajītē.

Satvēru viņu aiz padusēm un vilku uz trapa pusi. Aiz­sūtīju Modu pēc virves. Apmetis viņam zem padusēm virvi, pārvilku viņu pāri slieksnim un novilku lejā pa trapu. Man nebija spēka iecelt viņu kojā, bet ar Modās palīdzību es tur iecēlu vispirms viņa plecus un galvu, tad pacēlu ķermeni un ievēlu apakšējā kojā.

Bet ar to vien nedrīkstējām apmierināties. Atcerējos, ka savā kajītē Vilks Larsens glabā roku dzelžus, ko mēdza izmantot senlaicīgo jūrnieku dzelzs važu vietā. Tā nu atstājām viņu guļam ar dzelžos saslēgtām rokām un kā­jām. Pirmo reizi kopš daudzām dienām es brīvi uzelpoju. Atgriezies uz klāja, jutos brīnum viegls, it kā būtu nome­tis no kamiešiem smagu nastu. Jutu arī, ka mēs ar Modu esam kļuvuši viens otram tuvāki. Un, kad blakus gājām pa klāju pie ceļamās ierīces, kurā pusceļā uz klāju ka­rājās fokmasts, man ienāca prātā — nezin, vai arī viņa to jūt?