Jūras vilks

XXXVII NODAĻA

Mēs tūliņ pārvācāmies uz «Garu», iekārtojāmies savās vecajās kajītēs un ēdienu vārījām kambīzē. Vilku Larsenu bijām ieslodzījuši īstā reizē, jo labais atvasaras laiks ša­jos platuma grādos beidzās un sākās lietainas, vētrainas dienas. Uz šonera jutāmies mājīgi, un mūsu kroplīgais celtnis ar fokmastu, kas karājās gaisā, piešķīra kuģim darbīgu izskatu un modināja cerības uz drīzu aizbrauk­šanu.

Tagad, kad Vilks Larsens gulēja, ieslēgts dzelžos, mums tas piepeši vairs nemaz nebija vajadzīgs. Tāpat kā pirmajai lēkmei, arī šai sekoja nopietni dzīvības funkciju traucējumi. To atklāja Moda, kad pēcpusdienā gribēja vi­ņam pasniegt ēdienu. Viņš bija pie samaņas, un Moda ar viņu runāja, bet nesagaidīja atbildi. Viņš gulēja uz krei­sajiem sāniem un, acīm redzot, cieta sāpes. Ar nervozu kustību viņš pagrieza galvu, atbrīvodams kreiso ausi, ko bija iespiedis spilvenā. Nu viņš tūliņ dzirdēja, ko Moda saka, un arī atbildēja; Moda nekavēdamās atnāca pie manis.

Piespiedis spilvenu viņam pie kreisās auss, es jautāju, vai viņš mani dzird, bet viņš nereaģēja. Noņēmis spil­venu, atkārtoju jautājumu, un viņš tūdaļ atbildēja, ka dzirdot.

— Vai jūs zināt, ka esat kurls ar labo ausi? — es jau­tāju.

— Jā, — viņš atbildēja klusā, bet noteiktā balsī, — un ir vēl ļaunāk. Man skarta visa labā puse. Tā ir it kā notirpusi. Nevaru pakustināt ne roku, ne kāju.

— Vai atkal izliekaties? — es nikni noprasīju.

Viņš papurināja galvu, savilkdams nīgro muti svešādā, izšķobītā smīnā. Smīns patiesi bija izšķobīts, jo smaidija tikai sejas kreisā puse, labās puses muskuļi palika nekus­tīgi.

— Tas bija Vilka pēdējais stiķis, — viņš sacīja.

— Esmu paralizēts. Nekad vairs nevarēšu staigāt. O nē, paralizēta ir tikai otra puse, — viņš steidzās piebilst, it kā uzminēdams aizdomīgo skatienu, ko uzmetu viņa krei­sajam ceļgalam, kuru viņš bija izslējis, paceldams segas.

— Jā, man nelaimējās, — viņš turpināja, — būtu tomēr gribējies pirms tam noslēgt rēķinus ar jums, Kumpi. Ce­rēju, ka tik daudz pulvera manī vēl palicis.

— Bet kādēļ? — es jautāju, gan šausmu, gan ziņkāres mudināts.

Lūpas atkal sašķiebās vīpsnā, kad viņš atbildēja:

— Ak, tāpat vien, lai justu, ka esmu dzīvs, lai dzīvotu un darbotos, lai līdz galam būtu un paliktu lielākais rauga pikucis un jūs aprītu. Bet nomirt šādā veidā!

Viņš paraustīja plecus, pareizāk sakot, mēģināja pa­raustīt plecus, bet sakustējās tikai kreisais kamiesis. Sī kustība iznāca saraustīta, tāpat kā smīns.

— Bet kā jūs izskaidrojat notikušo? — es jautāju.

— Kur meklējams slimības cēlonis?

— Smadzenēs, — viņš nevilcinādamies atbildēja. — Viss sākās ar nolādētajām galvas sāpēm.

— Tās bija tikai simptoms, — es iebildu.

Viņš palocīja galvu.

— Nezinu, kā to izskaidrot. Nekad mūžā neesmu bijis slims. Kaut kas sagājis šķērsām smadzenēs. Vēzis, kāds audzējs vai kaut kas tamlīdzīgs — kaut kas tāds, kas aprij un iznīcina visu. Tas uzbrūk maniem nervu centriem, noēd tos pamazām vien, šūnu pa šūnai, tāpēc arī tik ne­ganti sāp.

— Kustību centrus arī, — es ieminējos.

— Liekas gan; un visnejēdzīgākais ir tas, ka man te jāguļ pie pilnas apziņas, garīgi veselam, zinot, ka gals tā kā tā, pakāpeniski zaudējot visus sakarus ar pasauli. Redzi jau esmu zaudējis, pamazām zūd dzirde un jušana; ja tā turpināsies, drīz nespēšu arī parunāt; un tomēr es visu laiku būšu šeit — dzīvs, darbības alku pilns un bez­spēcīgs.

— Teikdams, ka jūs būsiet šeit, jūs droši vien ar to domājat dvēseli, — es ieteicos.

— Blēņas! — viņš atcirta. — Tas nozīmē vienīgi to, ka slimība nav skārusi augstākos nervu centrus. Es at­ceros, spēju domāt un spriest. Kad tas zudīs, izzudīšu arī es. Tad manis vairs nebūs. Dvēsele?

Viņš ņirdzīgi iesmējās, tad pagrieza galvu, iespiez­dams kreiso ausi spilvenā par zīmi, ka nevēlas sarunu turpināt.

Mēs ar Modu atgriezāmies pie darba, dziļi nomākti par briesmīgo likteni, kas viņam uzbrucis, — cik tas bries­mīgs, par to drīzumā dabūjām pārliecināties. Neviļus mo­dās nojauta, ka tā ir baisma atmaksa par viņa darbiem. Mūsu domas bija smaga svinīguma apdvestas, un mēs sa­runājāmies gandrīz čukstus.

— Tos roku dzelžus jūs man varētu noņemt, — viņš sacīja vakarā, kad stāvējām pie viņa gultas, apspriezda- mies, ko darīt. — Jums nekādas briesmas vairs nedraud. Es taču tagad esmu paralītiķis. Nu tikai jāgaida, ka drīz atgulēšu jēlu muguru.

Viņš atkal pasmaidīja savu greizo smaidu, un Moda, acis šausmās iepletusi, novērsās.

— Vai jūs zināt, ka smaids jums iznāk greizs? — es jautāju, saprazdams, ka Modai vajadzēs viņu kopt, un gribēju mīļoto saudzēt, cik iespējams.

— Tad es vairs nesmaidīšu, — viņš rāmi atteica. — Man jau likās, ka nav kaut kas kārtībā. Labais vaigs bija no- tirpis visu dienu. īstenībā jau veselas trīs dienas jutu to tuvojamies; brīžiem apgura visa labā puse, brīžiem delms vai roka, tad atkal liels vai pēda.

Ak tad mans smaids ir izkropļots? — viņš brītiņu vēlāk no jauna pārprasīja. — Nu labi, turpmāk iedomājieties, ka es smaidu iekšēji, ka smaida dvēsele, ja jums tā tīk, mana dvēsele. Iedomājieties, ka arī pašreiz smaidu.

Pāris minūšu viņš nogulēja klusu, izbaudīdams savu ērmoto iedomu.

Raksturs viņam nebija mainījies ne par matu. Viņš bija tas pats vecais, nevaldāmais, drausmīgais Vilks Larsens, tikai tagad iesprostots ķermenī, kas reiz bija tik neuzva­rams un lielisks. Tagad tas kā smagas važas ieslēdza viņa dvēseli tumsā un klusumā, norobežoja viņu no pa­saules, kas viņam bija aizvien bijusi nerimtīgas darbības arēna. Viņš nekad vairs nelocīs darbības vārdu «darīt» visos laikos un izteiksmēs. «Būt» — tas bija vienīgais, kas viņam vēl atlika, un to viņš pielīdzināja vārdam «nāve», jo tas nozīmēja nekustību; gribēt, bet nepiepildīt; domāt un spriest, un garīgi joprojām būt dzīvam, bet mie­sīgi būt mirušam, būt beigtam.

Un, kaut arī noņēmām viņam roku dzelžus, mēs tomēr nespējām pierast pie viņa tagadējā stāvokļa. Mūsu ap­ziņa atteicās to pieņemt. Mums viņš vēl arvien šķita spē­cīgs. Nezinājām, ar ko viņš mums vēl varētu draudēt, kādus šausmu darbus viņš, ar gribasspēku saceldamies pret miesas nevarību, spējīgs pastrādāt. Šādu noskaņo­jumu mūsos radīja viss pieredzētais un piedzīvotais, un tādēļ strādājot bailes mūs nepameta ne mirkli.

Atrisināju pārāk īso buku problēmu. Uztaisīju jaunu maiņtrīsi, ar tā palīdzību pārvilku masta resgali šķērsu pāri reliņam un pēc tam noguldīju to uz klāja. Tad ar bukiem uzcēlu grotmasla bomi. Četrdesmit pēdu garā bomja pietika, lai paceltu un uzstatītu mastu. Ar palīg- taļļu, ko biju pierīkojis pie celtņa, uzslēju bomi gandrīz vertikālā stāvoklī, tad nolaidu resgali uz klāja, kur pie­nagloju tam apkārt klučus, lai bomis neizslīdētu. Savas pirmās ceļamās ierīces atsevišķo bloku piestiprināju bomja galā. Tādā veidā, pievelkot šī bloka faili ar spilvi, es pēc patikas varēju pacelt vai nolaist bomja augšējo galu, pie kam resgalis palika uz vietas, un ar atsaišu palīdzību kustināt bomi uz vienu vai otru pusi. Arī bomja galā pie­stiprināju taļļu; kad visa ierīce tika gatava, es nevarēju nobrīnīties vien, cik daudz iespēju tā man deva.

Divas dienas pagāja, līdz es šo darbu pilnīgi pabei­dzu, un tikai trešās dienas rītā pacēlu fokmastu no klāja un sāku apdarināt tā resgali, lai tas atbilstu ligzdai uz kuģa dibena, šis darbs man nepavisam negāja no rokas. Zāģēju, skaldīju un tēsircieto koku, kamēr tas izskatī­jās kā milzu žurkas apgrauzts. Bet dobumā tas tomēr līda.

— Derēs, esmu pārliecināts, ka derēs! — es iesaucos.

— Vai jūs zināt, ko doktors Džordans uzskata par pa­tiesības raudzi? — jautāja Moda.

Papurināju galvu, uz mirkli pārtraucu darbu un izvilku skaidas, kas bija sabirušas aiz apkakles.

— Patiesības pēdējā raudze ir jautājums: vai varam likt šai patiesībai kalpot mūsu labā? Vai varam tai uz­ticēt savu dzīvību?

— Tas ir jūsu iemīļotais prātnieks?

— Kad es nojaucu savu veco Panteonu un padzinu no tā Napoleonu, Cēzaru un viņiem līdzīgus, uzcēlu sev jaunu Panteonu un pirmo vietu tur ierādīju doktoram Džorda- nam.

— Mūsdienu varonim.

— Un tādēļ jo ievērojamākam, — viņa sacīja. — Vai tad Vecās Pasaules varoņi spēj sacensties ar mūsējiem?

Es papurināju galvu. Mēs daudzējādā ziņā bijām tik līdzīgi, ka nemaz neiznāca strīdēties. Vismaz mūsu vie­doklis un dzīves uztvere gandrīz vienmēr saskanēja.

— Kā divi kritiķi mēs varen labi saderam kopā, — es pasmējos.

— Kā kuģu būvētājs un viņa apdāvinātais palīgs ne sliktāk, — viņa smiedamās atteica.

Taču šajās dienās mums reti izdevās pasmieties — mūs pārmērīgi nomāca smagais darbs un Vilka Larsena draus­mais dzīvam mironim līdzīgais stāvoklis.

Viņam uznāca jauna lēkme. Pēc tās viņš zaudēja va­lodu vai, pareizāk sakot, sāka to zaudēt. Parunāt viņš va­rēja vairs tikai lāgiem. Viņš pats teica, ka ar viņa balss saitēm esot gluži tāpat kā ar akcijām biržā — te augšā, te lejā. Kad akcijas sakāpa augstu, viņš runāja itin nor­māli, tikai gausi un smagi. Bet tad valoda pēkšņi pār­trūka, reizumis pat teikuma vidū, un mums vajadzēja stundām gaidīt, līdz atkal varējām sazināties. Viņš sū­dzējās par stiprām galvas sāpēm un šajās dienās pats iz­gudroja sazināšanās veidu tam laikam, kad balss pavisam vairs neklausīs, — vienu rokas spiedienu, kad gribēs teikt «jā», divus, kad — «nē». Labi, ka viņš to izdomāja, jo tās pašas dienas vakarā viņš vairs nespēja parunāt. Pēc tam viņš ar rokas spiedieniem atbildēja uz mūsu jautā­jumiem, bet, ja vēlējās pats kaut ko pateikt, tad ar kreiso roku diezgan salasāmi uzšņāpa savas domas uz papīra.

Pa to laiku uznāca barga ziema. Vētra sekoja vētrai ar lietu, slapjdraņķi un sniegu. Roņi aizpeldēja tālajā ceļojumā uz dienvidiem, un sala palika tukša un pamesta. Es drudžaini strādāju. Par spīti nelaikam, īpaši vējam, kas mani traucēja visvairāk, es rosījos pa klāju no rīt­ausmas līdz tumsai, un darbs man patiesi veicās.

Biju licis vērā mācību no tās reizes, kad biju pacēlis bukus bez atsaitēm un dabūju rāpties augšā. Fokmastā, kuru nupat biju veiksmīgi uzslējis, es tūliņ piestiprināju vantis, štagas un klauvfalles. Kā vienmēr, biju pārāk vieglu prātu aprēķinājis šim darbam nepieciešamo laiku un atkal dabūju ap to noņemties divas garas dienas. Un darāmā vēl bija tik daudz — buras, piemēram, praktiski vajadzēja atjaunot.

Kamēr es darbojos ap fokmasta takelāžu, Moda šuva kopā buras, gatava tūliņ pamest visu un nākt man palīgā, kad bija veicams kaut kas tāds, kur ar divām rokām vien nepietika. Buraudekls bija smags un ciets, un viņa šuva kā īsts matrozis ar trijstūraino buru lāpāmo adatu. Plauk­stas viņai drīz bija vienās tulznās, bet viņa drosmīgi tur­pināja, piedevām vēl vārīdama ēst un apkopdama slim­nieku.

— Nebūsim māņticīgi, — es sacīju piektdienas rītā,

— un liksim šodien mastu ligzdā!

šim darbam viss bija priekšlaikus sagatavots. Pievilcis bomja bloku uz enkura spilves, pacēlu mastu no klāja. Nostiprinājis šo bloku, pievienoju spilvei celtņa trīsi, kas bija savienota ar bomja galu, un ar pāris apgriezieniem izslēju mastu taisni gaisā.

Tikko atbrīvoju Modu no brīvā gala turēšanas, viņa sa­sita plaukstas un iesaucās:

— Der! Der! Mēs varēsim tam uzticēt savu dzīvību!

Tad viņas sejā iegūla bažas.

— Masta gals nav tieši virs cauruma, — viņa sacīja.

— Vai patiesi jums būs jāsāk viss no jauna?

Es pārākuma apziņā pasmaidīju un, palaizdams vienu bomja gaiju vaļīgāk, pievilku otru, un masts iešūpojās pašā klāja centrā. Taču vēl joprojām resgalis neatradās virs ailes. Viņai sejā atkal pavīdēja bažas, un es vēlreiz viszinīgi pasmaidīju. Palaizdams vaļīgāk bomja bloku un tikpat stipri piegriezdams celtņa trīsi, ievirzīju masta res­gali tieši virs cauruma klājā. Sīki izskaidrojis Modai, kā masts nolaižams ailē, pats devos tilpnē pie ligzdas uz šo­nera dibena.

Uzsaucu viņai, lai laiž mastu lejā, un tas sāka slīdēt viegli un precīzi. Masta četrstūrainais resgalis slīdēja tieši uz ligzdas četrstūraino dobumu; bet visu laiku tas viegli griezās ap asi, un beigās stūris nesaderēja ar stūri. Taču es tūliņ sapratu, kas darāms. Uzsaucis Modai, lai tālāk vairs nelaiž, uzkāpu uz klāja un ar slīdošo stēku piestiprināju maiņtrīsi pie masta. Atstāju Modu to pie­vilkt, bet pats atkal nokāpu lejā. Lāktura gaismā redzēju masta resno galu viegli griežamies, līdz pēdas malas at­radās tieši pret ligzdas malām. Masta gals lēnām noslī­dēja tās dažas collas, kas to šķīra no ligzdas, un mazliet sagriezās. Moda ar maiņtrīša palīdzību vēlreiz izlaboja stāvokli un turpināja griezt vinču. Tad stūris sagriezās pret stūri. Masts bija vietā.

Es iekliedzos, un Moda noskrēja lejā skatīties. Lāktura dzeltenajā gaismā nespējām nolaist acu no sava veikuma. Palūkojāmies viens otrā un neviļus satvērām viens otra rokas. Man liekas, ka mums abiem aiz prieka par izdoša­nos acis kļuva miklas.

— Pats darbs galu galā nemaz nebija grūts, — es ietei­cos, — visas grūtības bija tikai sagatavošanā.

— Un viss brīnums — piepildījumā, — Moda turpi­nāja. — Nemaz nespēju ticēt, ka lielais masts tiešām ir uzsliets un iestiprināts un ka jūs to esat izcēlis no ūdens, izšūpojis gaisā un novietojis, kur tam jāstāv. Tas ir titāna darbs.

— «Un viņi izgudroja vēl daudz ko citu,» — es jautri sāku citēt, bet tad neviļus paostīju gaisu.

— Te kaut kas svilst! — Moda pārliecinātā iesaucās.

Mēs abi reizē metāmies pie redeļkāpnēm, bet es aizstei­dzos viņai garām uz klāja. Pa mednieku kajītes trapu vē­lās ārā biezu dūmu mutulis.

— Vilks vēl nav pagalam, — es nomurmināju un ielēcu tieši dūmos.

Šaurajā telpā dūmu bija tik biezs, ka man vajadzēja taustīties uz priekšu; un priekšstats par Vilku Larsenu manā iztēlē bija tik dzīvs, ka likās, tūdaļ nevarīgais mil­zis sagrābs mani aiz rīkles un sāks žņaugt. Mirkli vil­cinājos, bezmaz padodamies kārdinājumam skriet atpakaļ, lai tikai drīzāk nokļūtu uz klāja. Tad atcerējos Modu. Acu priekšā man uzplaiksnīja nule redzētā aina: lāktura nespodrajā gaismā viņas prieka asarās valgās brūnās acis; un sapratu, ka atpakaļ griezties nedrīkstu.

Vilka Larsena koju sasniedzu gluži aizslāpis. Roku izstiepis, sataustīju viņējo. Viņš gulēja kā bluķis, tomēr no manas rokas pieskāriena mazliet sakustējās. Iztaustīju koju virs un zem segas. Nejutu ne karstuma, ne kādu citu pazīmju, kas norādītu uz uguns izcelšanos. Bet dūmi, kas man koda acīs, spieda klepot un ņēma ciet elpu, taču ne­bija varējuši rasties no nekā. Vienu mirkli pilnīgi zau­dēju galvu un kā bez jēgas šaudījos pa starpklāju šurp un turp. Ar visu sparu uztriecies virsū galdam, atguvos. Sapratu, ka paralizēts cilvēks var pielaist uguni tikai savā tiešajā tuvumā.

Atgriezos pie Vilka Larsena kojas. Tur saskrējos ar Modu. Nezināju, cik ilgi viņa jau uzturējusies sīvajos dū­mos.

— Kāpiet tūliņ augšā! — es bargi pavēlēju.

— Bet Hamfrij, -— viņa svešādā, aizsmakušā balsī gri­bēja pretoties.

— Lūdzu, lūdzu! — es skarbi uzsaucu.

Viņa paklausīgi aizgāja, bet man iešāvās prātā — ja nu viņa nemāk atrast izeju? Metos viņai pakaļ, bet pie trapa apstājos. Varbūt viņa uzkāpusi augšā? Kamēr es vēl vilcinādamies stāvēju, izdzirdu viņas kluso saucienu:

— O, Hamfrij, esmu apmaldījusies!

Atradu viņu taustāmies gar starpsienu un pusnešus, pusvilkšus uzvedu uz klāja. Tīrais gaiss šķita kā nektārs, Moda bija tikai pusģībusi un apreibusi, tādēļ atstāju viņu uz klāja guļam un vēlreiz noskrēju lejā.

Biju cieši pārliecināts, ka uguns perēklis atrodas Vilka Larsena vistiešākajā tuvumā, tādēļ devos atkal pie viņa. Kamēr no jauna čamdīju segas, man uz rokas uzkrita kaut kas karsts. Ātri atrāvu apdedzināto roku. Nu es sa­pratu. Pa augšējās kojas dibena dēļu spraugu viņš bija pielaidis uguni salmu maisam. Kreisā roka viņam vēl klausīja pietiekami, lai to izdarītu. No apakšas aizdedzi­nātie miklie salmi, kuriem āra gaiss nepiekļuva, visu laiku bija lēni gruzdējuši.

Kad rāvu salmu maisu ārā no kojas, tas man rokās izira un tajā pašā mirklī uzliesmoja. Izdauzīju kojā aiz­ķērušās salmu paliekas un tad skriešus drāzos uz klāju svaigā gaisā.

Ar dažiem spaiņiem ūdens izdevās apdzēst degošo salmu maisu uz mednieku kajītes grīdas; minūtes desmit vēlāk, kad dūmi puslīdz bija izklīduši, atļāvu Modai no­kāpt lejā. Vilks Larsens bija zaudējis samaņu, bet, ieelpo­jis svaigo gaisu, jau pēc maza brītiņa to atguva. Mēs vēl noņēmāmies ap viņu, kad viņš ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli.

«Lūdzu, netraucējiet mani,» viņš rakstīja, «es smaidu.»

«Es, kā redzat, vēl joprojām esmu pikucītis rauga,» viņš uzrakstīja brītiņu vēlāk.

— Priecājos, ka esat tik mazs pikucītis, — es noteicu.

«Pateicos,» viņš rakstīja, «bet iedomājieties, cik mazs vēl sarukšu, pirms nomiršu.»

«Un tomēr, Kumpi, es esmu šeit,» viņš pierakstīja bei­gās. «Spēju domāt skaidrāk nekā jebkad agrāk. Nav vairs nekā, kas spētu mani traucēt. Varu lieliski koncentrēties. Es viss esmu šeit un vēl vairāk nekā šeit.»

Tas šķita kā vēstījums no kapa tumsas, jo šā cilvēka ķermenis bija kļuvis par viņa mauzoleju. Un baismajā kapā vēl trīsēja un dzīvoja viņa gars. Tas trīsēs un dzī­vos, līdz pārtrūks pēdējā sazināšanās stīga ar pasauli, un pēc tam — kas lai zina, cik ilgi tas vēl tad trīsēs un dzī­vos?