Jūras vilks

X NODAĻA

Mana tuvība ar Vilku Larsenu aug — ja par tuvību var nosaukt tās attiecības, kas pastāv starp kungu un kalpu vai, vēl labāk, starp karali un ākstu. Es neesmu viņam nekas vairāk kā rotaļlieta, un viņš vērtē mani ne augstāk, kā bērns vērtē rotaļlietu. Mans pienākums ir uz­jautrināt, un tik ilgi, kamēr es to daru, viss ir labākajā kārtībā, bet, tiklīdz viņam uznāk garlaicība vai nomāc drūms garastāvoklis, es nekavējoties tieku aizraidīts no mesas atpakaļ uz kambīzi un taja pašā laikā vēl jūtos laimīgs, ka esmu izsprucis sveikā un ar veselu adu.

Maz pamazām es sāku saprast, cik vientuļš ir šis vīrs. Uz kuģa nav neviena cilvēka, kas viņu neienīstu vai ne­baidītos no viņa, un nav arī tāda, kuru viņš nenicinātu. Šķiet, viņu nomoka briesmīgais spēks, kas slēpjas viņā, un neliekas, ka tas kādreiz būtu guvis piemērotu izpausmi darbos. Viņš ir tāds, kāds būtu bijis Lucifers, ja šis lep­nais gars būtu bijis nometināts trimdā nejūtīgu, Tomlin- sonam [2] līdzīgu spoku sabiedrībā.

Šī vientulība jau pati par sevi ir pietiekami liels ļau­nums, bet, it kā ar to vien būtu vēl par maz, viņu māc arī viņa rasei kopš mūžseniem laikiem piemītošā grūtsirdība. Iepazinis šo vīru, es ar skaidrāku izpratni sāku novērtēt senos skandināvu mītus. Baltādainie, gaiš­matainie pirmcilvēki, kuri radīja savus drausmos dievus, bija tāda paša kaluma kā viņš. Smieklu mīlošo latīņu vieglprātība viņam ir sveša. Ja viņš smejas, smieklu cē­lonis ir humors, ko nevar nosaukt citādi kā vien parbries- monīgu. Bet smejas viņš reti; viņš pārāk bieži ir nomākts. Un šī nomāktība sniedzas tikpat dzi|i kā viņa rases sak­nes. Un šis rases mantojums, Šī nomāktība ir tā, kas šo rasi ir padarījusi nosvērtu, tiklu un fanātiski tikumisku, kas šaja beidzamajā sakarībā angļu vidū ir guvusi savu augstāko izpausmi puritānismā un misis Grandijā

Tomēr galveno izeju šī pirmatnējā grūtsirdība īstenībā ir atradusi reliģijā — visfanātiskākajās tās formās. Bet izlīdzinājums, ko sniedz šāda reliģija, Vilkam Larsenam ir liegts. Viņa nesaudzīgais materiālisms to nepieļautu. Tādēļ, uznākot drūmajam noskaņojumam, viņam neatliek nekas cits kā būt sātaniskam. Ja viņš nebūtu tik šaus­mīgs cilvēks, es dažreiz spētu just pret viņu līdzcietību, kā, piemēram, pirms trim dienām, kad no rīta, iegājis viņa kajītē uzpildīt karafē ūdeni, negaidot sastapu tur viņu. Viņš mani neredzēja. Viņa galva bija paslēpta rokās un pleci krampjaini raustījās, it kā viņš šņukstētu. Likās, ka viņu plosa neizsakāmas sāpes. Kad es klusi gāju pro­jām, dzirdēju, kā viņš sten: — Ak dievs, ak dievs, ak dievs! — Nedomāju, ka viņš piesauca dievu; tas bija tikai pierasts izsauciens bez dziļākas jēgas, bet tas nāca no sirds.

Pie pusdienu galda viņš medniekiem prasīja kādu līdzekli pret galvas sāpēm, un vakarā šis parasti tik spē­cīgais vīrs bija gandrīz akls un staigāja pa mesu strei­puļodams.

— Ne reizi mūžā es neesmu bijis slims, Kumpi, — viņš sacīja, kad pavadīju viņu uz kajīti. — Un nekad man arī nav sāpējusi galva, vienīgi toreiz, kad dzija sešu collu garais plīsums pēc trieciena ar kabestāna sviru.

Trīs dienas ilga šīs galvas sāpes, kas laupīja viņam redzi, un viņš tās pacieta, kā sāpes pacieš meža zvēri un kā tas droši vien bija parasts uz šī kuģa — bez gauša- nās, bez žēlošanās, gluži viens.

Taču ceturtajā rītā, iegājis sakārtot viņa kajīti un uz­klāt gultu, atradu viņu veselu čakli strādājam. Uz galda un kojas mētājās rasējumi un aprēķini. Uz lielas, caur­spīdīgas lapas, rīkodamies ar kompasu un uzstūri, viņš pārzīmēja, šķiet, kaut kādu skalu.

— Hallo, Kumpi, — viņš mundri sveicināja mani.

— Es tūlīt pabeigšu. Gribat paskatīties, kā tā darbojas?

— Bet kas tā tāda ir? — es jautāju.

— Līdzeklis jūrnieku darba aiztauplšanai, navigācija, vienkāršota līdz bērnu spēlītei, — viņš līksmi atbildēja.

— Sākot ar šo dienu, katrs mazulis būs spējīgs vadīt kuģi. Vairs nekādu apnicīgu aprēķinu. Viena zvaigzne naktī pie mākoņainām debesīm ir viss, kas nepieciešams, lai acumirklī noteiktu, kur jūs atrodaties. Paskatieties! Es uzlieku uz šīs zvaigžņu kartes caurspīdigo skalu, pa­griežot to uz Ziemeļpolu. Uz skalas esmu izveidojis aug­stuma lokus un peilējuma līnijas. Atliek tikai nostādīt to uz zvaigznes, pagriezt skalu, līdz tā atrodas pretī šiem cipariem apakšā uz kartes, un darīts! Ludzu, šeit ir ne­kļūdīga kuģa atrašanās vieta!

Viņa balsī skanēja uzvaras prieks un acīs, kas torīt bija dzidri zilas, dzirkstīja gaisma.

— Jūs droši vien esat stiprs matemātikā, — es sacīju.

— Kur jūs gājāt skolā?

— Diemžēl neesmu redzējis nevienu skolu no iekšpu­ses, — skanēja atbilde. — Man pašam vajadzēja izburties visam cauri.

Un kālab, pēc justi domām, es šo skalu iztaisīju? — viņš strupi noprasīja. — Cerībā dzīvot ļaužu piemiņā? — Viņš izgrūda savu pretīgi ņirdzīgo smieklu. — Nu ne­pavisam nē. Lai to patentētu, nopelnītu ar to naudu, iz­baudītu cūcību, pavadot nakti savās mājās, kamēr citi strādā. Lūk, tāds ir mans nolūks. Nu un bez tam pats darbs pie tās sagādāja man prieku.

— Radīšanas prieku, — es nomurmināju.

— Tā, liekas, to varētu nosaukt. Tas ir cits veids, kā dzīvība izpauž prieku par savu esamību, kustības uzvara pār vielu, dzīvā uzvara pār mirušo, rauga lepnums par to, ka tas ir raugs un rūgst.

Man nolaidās rokas, apzinoties savu nevarību atspēkot viņa iesīkstējušos materiālismu, un es ņemos klāt gultu. Viņš turpināja pārzīmēt uz caurspīdīgās skalas līnijas un ciparus. Tas bija darbs, kas prasīja vislielāko rūpību un noteiktību, un es nevarēju neapbrīnot veidu, kādā viņš iegrožoja savu spēku, pielāgojot to šīs vajadzības gleznu- mam un smalkumam.

Kad biju ticis gala ar gultu, pieķēru sevi kā apburtu noraugāmies viņa. Viņš, bez šaubām, bija izskatīgs, vī­rišķīgi skaists cilvēks. Un no jauna man par nebeidzamu brīnumu es pamanīju, ka viņa sejā nav ne mazāko samai­tātības, netikumības vai grēcīguma pazīmju. Tā bija tāda cilvēka seja — par to esmu pilnīgi pārliecināts, — kurš nedara nekā nekrietna. Es negribētu, lai mani pārprot. Ar to es gribu teikt, ka tā bija tāda cilvēka seja, kurš vai nu nedara nekā pretēji savas sirdsapziņas balsij, vai arī kuram sirdsapziņas nemaz nav. Esmu noskaņots par labu pēdējam izskaidrojumam. Viņš bija lielisks atavisma paraugs, tik tīri pirmatnīgs cilvēks, ka pārstāvēja to tipu, kas dzīvoja pasaulē, pirms cilvēkos vispār bija attīstīju­sies tikumība. Viņš nebija netikumīgs, viņam tikai trūka tikumības.

Kā jau teicu, viņa seja bija vīrišķīgi skaista. Gludi skūta, katrs tās vaibsts izcēlās un bija veidots tik skaidri un asi kā akmenī kalts; no dabas gaišajai ādai jūra un saule bija piešķīrušas tumšu bronzas nokrāsu, kas lieci­nāja par pūliņiem un ciņu un vairoja tiklab viņa ārienes inežonīgumu, kā arī skaistumu. Lupas bija pilnīgas, to­mēr tām piemita tas stingrums, gandrīz skarbums, kas iezīmīgs plānām lūpām. Viņa mutes, zoda un žokļu vei­dojums bija tikpat stingrs vai skarbs, ar visu vīrietim piemītošo bargumu un nelokāmību — tāpat arī deguns. Tas bija tādas būtnes deguns, kura dzimusi, lai pakļautu un pavēlētu. Mazulietiņ tas atgādināja ērgļa knābi. Tik­pat labi tas varētu būt bijis grieķa, kā romieša, tikai pir­majam kādu nieciņu par smagnēju un otrajam tikpat daudz par smalku. Un, kaut gan visumā seja bija stin­grības un spēka iemiesojums, pirmatnīga grūtsirdība, no kuras viņš cieta, likās pagarinām mutes, acu un pieres līnijas, šķita piešķiram tām lielumu un pabeigtību, kuru sejai citādi būtu pietrūcis.

Un tā es pieķēru sevi bezdarbīgi stāvam un pētām viņu. Nav izsakāms, cik ļoti šis vīrs bija mani ieinteresējis. Kas viņš tāds ir? Kāds viņš ir? Kā viņš par tādu kļuvis? Viņš likās apveltīts ar visām spējām, ar visām iespē­jām, — tad kāpēc viņš nebija nekas vairāk kā neievēro­

jams roņu medību šonera saimnieks ar drausmīga varmā­kas reputāciju to vīru starpā, kuri medī roņus?

Ziņkārība no manis izlauzās runas plūdos.

— Kādēļ tas tā, ka jūs savā mūžā neesat paveicis nekā dižena? Ar savām spējām jūs būtu varējis pacelties jeb­kādos augstumos. Sirdsapziņas un tikumisku dziņu neapgrūtināts, jūs būtu varējis iekarot pasauli, valdīt to pēc sava prāta. Un tomēr — te nu jūs esat sava mūža brie­dumā, kad pamazām viss sāk rukt un brukt, neievērojami un zemiski velkat dzīvību, medījot jūras iemitniekus sie­vietes iedomības un greznošanās kāres apmierināšanai, iz­baudot cūcību — izsakoties jūsu paša vārdiem. Bet tādā dzīvē taču nav nekā lieliska. Nu kāpēc jūs ar visu savu apbrīnojamo spēku neesat nekā paveicis? Nebija taču nekā, kas jūs aizkavētu, kas spētu jūs aizkavēt. Kāpēc tas tā noticis? Vai jums trūka godkāres? Varbūt jūs kritāt par upuri kārdinājumam? Kas ar jums notika? Kas?

Sākoties manam vārdu izvirdumam, viņš bija pievērsis man skatienu un pašapmierināti sekoja teiktajam, kamēr es tiku līdz galam un stāvēju viņa priekšā apmulsis un bez elpas. Kādu brītiņu nogaidījis, it kā meklēdams pie­mērotu ievadu, viņš sacīja:

— Kumpi, vai jūs zināt līdzību par sējēju, kurš devās sēt? Ja jūs atceraties, dažas no sēklām nokrita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tās tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tam nebija dziļas augsnes. Bet, kad uzlēca saule, tās sa­vīta un, tāpēc ka tām nebija dziļu sakņu, nokalta. Bet da­žas nokrita starp ērkšķiem, un ērkšķi sazēla un tās no­māca.

— Nu labi, — es teicu, — un tad?

— Labi? — viņš gandrīz īgni noprasīja. — Nebija labi. Es biju viena no tām sēklām.

Viņš nolieca galvu pie skalas un atsāka zīmēt. Es pa­beidzu savu darbu un biju jau pavēris durvis, lai izietu, kad viņš mani uzrunāja:

— Kumpi, ja jūs paskatīsieties uz rietumu piekrasti Norvēģijas kartē, jūs tur redzēsiet ierobu ar nosaukumu Romsdalas fjords. Es piedzimu simts jūdžu attālumā no ta ūdens joma. Bet pēc izcelšanās es neesmu norvēģis. Esmu dānis. Tēvs un māte man bija dāņi, un es nezinu, kā viņi nokļuva tai nemīlīgajā zemes ielīkumā. Nekad ne­tiku dzirdējis. Viss pārējais ir pilnīgi skaidrs. Viņi bija nabadzīgi ļautiņi, turklāt nemācīti. Cēlušies no ļaudīm, kuri paaudžu paaudzēm bijuši nabadzīgi un neizglītoti, — juras zemnieki, kuri sēja savus dēlus viļņos, tā tas bija bijis jau no laika gala. Vairāk man nekā nav par ko stāstīt.

— Ir gan, — es iebildu. — Man vēl joprojām nekas nav skaidrs.

— Ko gan es vēl jums varētu stāstīt? — viņš nopra­sīja, atkal iedegdamies dusmās. — Par trūcīgo bērnību? Par iztikšanu no zivīm un sūru dzīvi? Par došanos selga zvejnieku laivās kopš tā brīža, kad spēju rāpot? Par sa­viem brāļiem, kuri viens pēc otra aizgaja tālās jūrnieku gaitas un vairs nepārnāca? Pašam par sevi, kurš desmit gadu vecumā — tātad jau pieaudzis, bet neiemācījies ne lasīt, ne rakstīt — sāka strādāt par misiņu uz dāņu pie- krastniekiem? Par bargo likteni un vēl bargāko apiešanos, kur sitieni un sperieni bija gulta un brokastis un aizstāja valodu, bet bailes, naids un sāpes — vienīgie dvēseles pārdzīvojumi? Ir atcerēties negribas. Jau iedomājoties vien par to, man vēl tagad šķiet, ka es zaudēju pratu. Bija tādi piekrastnieku šķiperi, kurus es vēlāk, kad manī nobrieda vīra spēks, atgriezies krastā, butu nogalinājis, tikai manas dzīves takas tolaik bija nospraustas pa ci­tām vietām. Pirms neilga laika es arī atgriezos, bet diem­žēl visi šķiperi jau bija apmiruši, izņemot vienu, viņš bija šķiperis, kad es viņu atkal sastapu, bet, kad šķīros no viņa, viņš bija kroplis, kas nekad vairs nestaigās.

— Bet jūs, kas esat lasījis Spenseru un Darvinu un nekad neesat gājis skolā, kā jūs iemācījāties lasīt un rakstīt? — es tincināju.

— Angļu tirdzniecības flotē. Misiņš no divpadsmit ga­diem, kuģa puika no četrpadsmit, matrozis no sešpa­dsmit, vecākais matrozis un rufes barvedis no septiņ­padsmit, bezgala godkārīgs un bezgala vientuļš; nejuz- dams nekāda atbalsta vai līdzjūtības, es visu paveicu viens pats: apguvu navigāciju, matemātiku, dabas zināt­nes, literatūru un vēl daudz ko citu. Un kāds no ta ir bijis labums? Kuģa kapteinis un īpašnieks savas dzīves briedumā, kā jūs to sakāt, kad pamazām sāku rukt un brukt. Nožēlojami, vai. ne? Un, kad bija uzlēkusi saule, es savītu, un tāpēc, ka man nebija dziļu sakņu, es no­kaltu.

— Bet vēsture stāsta par vergiem, kuri kļuvuši par valdniekiem, — es strīdējos pretī.

— Vēsture stāsta ari par labvēlīgiem apstākļiem, kādi radas vergiem, kuri kļuva par valdniekiem, — viņš nepie­kāpīgi atbildēja. — Neviens cilvēks apstākļus nerada pats. Viss lielo vīru nopelns ir tas, ka viņi prata saskatīt izdevību, kad tā viņiem radās. Korsikānis prata. Mani sapņi bija tikpat diženi kā korsikānim. Es būtu pratis sa­skatīt savu izdevību, bet tā nenāca. Ērkšķi sazēla un no­māca mani. U11 nu, Kumpi, varu jums pateikt, ka tagad jūs zināt par mani vairāk nekā jebkurš cits dzīvs cilvēks, izņemot vienīgi manu brāli.

— Kas viņš ir? Un kur viņš ir?

— Tvaikoņa «Maķedonija» kapteinis, roņu mednieks, — skanēja atbilde. — Ļoti iespējams, ka mēs viņu sastap­sim Japānas piekrastē. Ļaudis viņu sauc par Nāves Lar­senu.

— Nāves Larsenu! — es negribot iesaucos. — Vai viņš ir tāds pats kā jūs?

— Diez vai. Viņš ir gatavais kustonis, pilnīgi bez gal­vas. Viņam i-r viss mans … mans …

— Zvēriskums, — es pateicu priekšā.

— Jā, paldies par šo vārdu, viss mans zvēriskums, bet viņš tik tikko prot lasīt un rakstīt.

— Un viņš nekad nav prātojis par dzīvību un dzīvi,— es piebildu.

— Nē, — Vilks Larsens atbildēja ar neaprakstāmi grūt­sirdīgu sejas izteiksmi. — Un tāpēc viņš ir laimīgāks. Viņš ir pārāk aizņemts ar dzīvi, to dzīvojot, lai vēl lau­zītu par to galvu. Es izdarīju kļūdu, vispār atvērdams grāmatas.